Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Hworang666]

Valters vienkārši stāvēja un labu laiciņu stāvēja, jo bija grūti saprast kas notiek. Vilki runāja un patreiz gāja runa par ko tādu, kas no loģikas viedokļa šķiet pavisam stulbi. Veidolu mainītāji. Runājoši vilki... Kas būs nākamais? No krūmiem izleks kāds briesmonis, kurš skaitīsies indigo? Papildinājis Donkihota teikto, puisis turpināja: jā, kā tas nākas, ka vilki gaisā satinga? Jūsu pirksts?

[Lianjuks]

Storyteller ( jap )

Vienīgais, ko Leanna kādas pelnu čupiņas virspusē atrada bija maza papīra zīmīte ar tekstu.

jusi ziati ko mjums vajadzeeet, bnet mēs zinam ko vaijag ijums.


Nelikās, ka rakstītājs izceltos ar rakstīšanas prasmi. ( (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Semijs - Mesmers - Mr. Green

Atskanēja būkšķis - ķēdes padevās.
Sarkanās acis izgaisa un Džeroma ķēdes tāpat.
Kaut, kas neredzams un tiešām spēcīgs sagrāba Džeromu un piegrūda pie viņa rīkles dunci. To varēja just.
Raiens redzēja spožo asmeni slīdam gar vīrieša kaklu.
- Viens solis un viņš paliks bez galvas! - ierēcās balss tieši upurim ausī, bet teiktais bija adresēts Raienam, kurš ienaidnieku neredzēja.


Washulis

Loranda bija sasieta un piesieta pie šūpuļkrēsla krēsla - tukšas - apaļas bezlogu un bezdurvju, akmens telpas vidū. Griesti nebija saredzami, bet nez kāpēc bija gaišs. Viņa bija pamodusies. Kaut kas neredzams staigāja viņai apkārt un svilpoja.
- Divi zaķi ar vienu šāvienu. Divi zaķi...


Apaču tuksneša rēgs - Hworang666 - La Keira ( sasalušie tīģeri nekur nav pazuduši, tie ir redzami. )

- Ēēē.. Tā ir maģija. Un no krūmiem indigo laukā neleks. It kā mūsu pirksts. - piebilda vilks nenolaizdams skatienu no Žozefīnēm.


Aiva - Džea - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes ( OCC : es neuztvēru jūsu atrašanas vietu tā īsti droši. Kur jūs īsti esat? )

Drīz kompānijai pievienojās Īrisa.
- Ziniet, kas ir? Vilks aizkavēsies un jūs pavadīšu es.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 29.04.2008 18:33

[Malduguns]

Leanna paraudzījās visapkārt un atrada nelielu, nodriskātu lapiņu ar drukāto vēstījumu. To izlasījusi, viņa skeptiski palūkojās uz rakstīto, kuru teorētiski saprata pilnībā, bet praktiski nesaprata nemaz.
Kas gan ar to bija domāts?
Leanna savilka lūpas murskulī un vēlreiz paraudzījās visapkārt.

[washulis]

Apkārt valdīja klusums. Vismaz Lorandai likās, ka ir kluss. Arī tumšs. Tas tāpēc, ka tev acis ciet, muļķe. Nu kurš tev lika iet meža vidū pie kaut kā nezin kā. Viņa mēģināja nekustēties, jo juta, ka ir sasieta un tas nozīmē, ka ir nolaupīta. Un tas nozīmē, ka viņa nav tur, kur vajadzētu. Bet tas nozīmē, ka viņa ir kaut kur citur, kur nav labi... Un tas nozīmē...

Viņas galvai cauri šāvās simts un viena doma, bet viņa turpināja mierīgi sēdēt. Nedaudz pavērusi acis, viņa lūkojās tieši plikā akmens sienā. Tad balss, kas skandēja visu laiku vienu un to pašu. Ak, tad zaķis tev esmu? Bet kur es esmu? Bet viņa vēl jo projām neizdeva ne skaņu, bet manāmi sakustējās krēslā, kas lika tam nedaudz sašūpoties. Nu gan esmu nonākusi apskaužamā situācijā...

[Īvs]

Burvestības? Nesmīdinat mani! Jūsīs uzgāza šamiem virsū aukstu ūdens blāķ, Donkihots, kā liekas, bija atguvis savu humoru izjūtu. Iespējams, tas nemaz nebija humors, tikai augsta neticamības pakāpe. Divām indentiskām francūzietēm vīrs nepievērsa ne mazāko uzmanību, jo šobrīd bija jātiek skaidrībā ar neticami runātīgajiem vilkiem par mājupceļu. Laiks skrien milzu soļiem, domāja Donkihots.
Es jums pateicos par manu pakaļ's glābšanu no visas sirds! viņš saraustīti, bet skaļi pavēstīja, no visas dūšas saņēmies. Bet sakiet, kur mājas?

[La Keira]

Zini, tās burrvestības nemaz nav tik smieklīgasz, ja pa paszauli staigā divas manisz! Žozefīne atcirta Donkihotam, aizvainota, ka kāds smejas par viņas nelaimi.

Šo rakstu rediģēja La Keira: 29.04.2008 20:19

[Īvs]

Vai ta' est smejos? Es jau jutos baudījumā, kad divi plēsoņ's gāzās manim virsū, Donkihots beidzot uzlūkoja francūzieti un tikai tad ievēroja, ka tai blakus stāv tās kopija, un izbijies atkāpās dažus soļus atpakaļ, neuzdrošinādamies ko teikt.

[Elony]

(OCC: Mēs esam lejā pie namiņa kokā.)

Rijoku pamāja ar galvu.
"Lai tā būtu. Rādiet ceļu un mēs darīsim visu, lai atbrīvotu gūstekņus."
Viņai negribējās daudz runāt. Kaut arī sēit nevaldīja tradīcijas par sieviešu un vīriešu lomu, tomēr Rijoku nejutās ērti sakot vārdus, kurus derētu teikt vīriešiem karotājiem.
Bet viņa uzskatīja, ka vilcinājušies jau pietiekami. Ko var zināt, ko dēmoni, goblini vai citas murgu radības dara ar gūstekņiem. Rijoku vēl aiz vien drebinājās no tā briesmīgā stāva pludmalē.

[La Keira]

-Kas nu kuram patīk.
Žozefīne sarkastiski noteica, atminēdamās tīģerus.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija nopētīja meiteni, kura viņiem pievienojās un tad jautāja.
- Kas tu esi? - Viņai bija kāda lenāga nojauta, taču viņai bija jāzin.

[Semijs]

Raiens apstājās un vēroja sarkanās acis.
-Kāda man starpība? Man viņš nav šā vai tā vajadzīgs, toties es esmu tev vajadzīgs! Varbūt mēs varētu šo visu atrisināt godīgā cīņā, jeb arī tev ir bailes no parasta cilvēka?-
Puiša acīs uzliesmoja izaicinājums.

[Džea]

occ:Gvena vel ir mājiņā

Viņa redzēja ka lielākā daļa dodas projām un bija jau lejā,taču Gvena vel bija mājā un varēja just ka tā išti doties sazin kur viņai negribējās,it īpaši tad ja bija jācīnās ar ieročiem ko vinā neprata.
Varbūt mēs varētu doties meklēt Lorendu un to otru meiteni Leannu?
Viņa jautāja Erisai

[Aiva]

- Gatavs doties ceļā, - Volfs paklanījās un devās prom no namiņa, kur nu acis rāda (kā jau Erisa - via Irisa - bija teikušas).

[washulis]

Nu Loranda sakopoja sevī visus spēkus un drosmi un uzrunāja nolaupītāju, kas bija netālu. Kas jūs esat? balss noskanēja drebelīgi un klusi, bet paužot manāmu drosmes devu. Ne jau katru dienu tiec nogādāts vietā, kuru nepazīsti un vēl pietams sasieta. Kur es esmu un kāpēc?

[Moriartijs]

Nav vajadzīgs? NAV VAJADZĪGS??? Džeroms kliedza Raiena virzienā. Mūdzis.

Lieliska diena izdevusies. Sākās ar liegu vēju no rīta, tad caur Krākena briesmām un nepārtrauktas uzturēšanās ūdenī ar slīkšanu un nonākt līdz šim. Un vēl tās gaudas... Bet galvu? Liktenim patīk spēlēties. Mūdzis. Džeromam galvā šaudījās daudz domu. Bet mirt viņš negribēja. Kaut arī nebūtu liels zaudējums. Izrauts no sava laika un vietas. Kaut kur citā zemē. Pie briesmoņiem. Mūdzis.

Nevajag mani galināt. viņš teica savam sagūstītājam.

[Lianjuks]

Storyteller

Pēkšņi virs galvas, kaut kur virs koku galotnēm savilkās tumši mākoņi.
Leannas acu priekšā tumšajos kokos parādijās divas spožas - sudrabainas čūskas acis.
Atskanēja šņāciens.
- Nāc pie manis.
Gredzns uz Leannas pirksta sāka trīcēt, kļuva auksts, bet gredznes netrīcēja no aukstuma.
Pēkšņi mazajai sudraba čūskai, kas veidoja Leannas gredzenu atvērās acis.
Tā nebija noticis kopš nometnes.

Aiva - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Īrisa pamāja visiem gājējiem.
- Labi, tātad sekojiet man. - tad garmatainā meitene iegāja mežā. Virs koku galotnēm čivināja putni, bet neviens nebija saredzams.


Džea ( occ: Erisa tur nebija, bet tas nekas. )

Erisa pamāja.
- Labi, ejam meklēt Leannu, bet šaubos vai Lorandu atradīsim. - sieviete devās uz durvju pusi.


Apaču tuksneša rēgs - Hworang666 - La Keira

Vilks saīga.
- Donkihot, vari neticēt, bet, Lorand, gan jau mēs izdomāsim, kaut ko ar tavu saīgušo dubultnieci.
Dubultnieces seja savilkās klajās šausmās.
- Es neesmu...
- Es zinu, kas tu neesi. Ejam? - jautājums bija veltīts visiem pārējiem.


Semijs - Mesmers - Mr. Green

Laupītājs palaida Džeromu vaļā. Aiz Raiena muguras atskanēja svilpiens - Džerards bija pazuds.
- Labi, ja Raiens neklausīs... Mirs tas otrs.


Washulis

Ieskanējās raupja, nedzirdēta balss.
- Es esmu dēmons un tu esi gūstā, tāpēc, ka man tā tīk. Skaidrs?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 06.05.2008 18:09

[Elony]

Rijoku aptina ap galvu šalles, lai redzamas būtu tikai acis. Turot šauteni pakārtu plecā, viņa modri vēroja apkārtni. Klausijās tajā, vai nebūs kas aizdomīgs. Lai gan šājā salā daudz kas varēja būt aizdomīgs.
"Vai jūs tikai pavadīsiet mūs, vai arī iesiet līdz galam?" viņa vaicāja Īrisai. Lai ko arī nozīmētu līdz galam.

[washulis]

Loranda nedaudz nodrebēja, izdzirdot balsi. Tā sieviete zaļajā maskā man patika labāk un nē, nav skaidrs. Man ir pilnīgi pie vienas vietas, kas tev tīk un kas nē. Viņa drosmīgi noteica, nokratot pēdējās miega paliekas. Labi ka vismaz pieredze ar demoniem man ir nedaudz. Vismaz pa pusei... Bet tik un tā. kāda velna dzīte es devos uz to mežu? Sagādāju visiem tikai liekas prolēmas.

[Moriartijs]

Džeroms nokrita zemē un par laimi pārāk daudz nesasitās. Neko daudz apkārt nevarēja redzēt, taču draudošās nāves un galvas pazaudēšanas briesmas bija garām. Taču no sarkanacainā briesmoņa vērdiem varēja secināt, ka briesmas pārceļas no viņa pie tā otra puiša, Džerarda.

Nu jebkurā gadījumā viss bija slikti. Nevienam nebūtu jāmirst. Taču skaļi to viņš negribēja teikt citādi kļūtu par pusdienām. Tādēļ viņš centās nepievērst sev uzmanību un palika zemē aiz viņa sagūstītāja.

Džeroms skatījās apkārt pēc kaut kā derīga. Vai nu caurumu lai aizbēgtu, vai arī kādu asāku priekšmeta lai varētu, teorētiski vismaz, uzbrukt briesmeklītim.

[Aiva]

Volfs platiem soļiem devās pa pēdām Irisai. Donnerwetter, ja kāds viņam dienu atpakaļ teiktu, ka Volfs Etels dosies mežā dīvainas meitenes un pāris citu no dažādiem laikiem pagrābtu cilvēku pulciņā, lai glābtu vēl kādus briesmoņu sagūstītu laikā pazudušos... Tik tiešām, kā Baltā Karaliene, viņš pagūs izdarīt trīs neiedomājamas lietas pirms brokastīm.

Volfa acis laiku pa laikam šaudījās apkārt, pārslīdot kokiem, to lapotnēm, zemei ap taciņu un priekšā.