Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[josephine]

- Paldies. - Izgrūda Zītko, jusdamies manāmi atvieglots, ka pašam nekur nav jāiet un jāmeklē kāds, kas varētu palīdzēt viņa savainotajai kājai.

[Roviela]

(OOC - ar salauztu kāju ir mazliet par maz, lai biedri Zītko atstātu krastā. Varbūt viņam ir arī smadzeņu satricinājums? To viņš varētu pamanīt tad, kad mēģinās uzslieties sēdus)

Redzot, ka vietējie kaušļi pazūd aiz durvīm, Reiks ar zināmu atvieglojumu kārtīgi nolika ķebli vietā un pārlaida acis pār krogus telpu, vai nav kas pārāk saplēsts. Izskatījās, ka nav un, kanonieris raizīgām acīm paskatījās uz savainoto komandas biedru, kura smaids šobrīd nebija tik līksms, kā parasti.
- Kas Tev kaiš? Ei, dakteri, kas viņam kaiš?
Izskatījās, ka Zītko paiet nevarēs, un tātad viņam, droši vien, derētu vismaz līdz rītam palikt te.
- Saulītes! - Reiks atkal uzrunāja abas savas brašās meičas un krodzinieku. - Teciet nu šurp! Gan dakterim ko vajadzēs un re, puisim būs jāpaliek te vismaz līdz rītam. Krodziniek, kura istaba brīva, lai varam aizstiept šo uz turieni?
Par samaksu raizēties nevajadzēja, jo Zītko jau pirmīt bija no tiem, kas te nakti sarunājis. Pat lētāk sanāks, jo šādā stāvoklī viņam meiču gan nevajadzēs. Ek, tādu izdevību nelabais šim nojauca! Lai Dievs atpestī! Reiks nodomāja, gatavs ņemt biedru uz rokām un stiept uz gultu.

[Mattiass]

— Pag, — „dakteris” pabrīdināja, — pirms kaut kur stiept, būtu jāpārbauda… vai vismaz man ko tādu toreiz mācīja, — viņš norūca un ņēmās pārbaudīt, vai kaut kas nav lauzts.
— Ja kaut kur pieskaroties sāp, netēlo varoni un pasaki, — viņš Zitko norādīja.
Protams, ka kāja sāpēja uz velna paraušanu, un to vajadzēja padarīt nekustīgu.
— Pakustināt vari? — viņš pajautāja Zitko un pagriezās pret pārējiem, — mums vajadzēs apsējus, un kādu taisnu dēlīti vai ko tādu. Pirms pārsiešanas viņu kustināt nevar.

[Roviela]

- Labi jau labi... - Reiks joprojām izskatījās norūpējies.
Tagad viņš atkal pameklēja ar acīm krodzinieku:
- Vai kāda izjukusi mučele nava, kur kādu skalu dabūt? Un vecs palags strēmelēm, ko?
Krodzinieks, kur krodzinieks, bet pašā priekšā, tepat, vai rokas stiepiena attālumā kanonieris pamanīja puišeli (Filu), kas izskatījās tīri noderīgs.
- Ei, junga! fiksi stiep kādus dēlīšus! Lai kas, tu vislabāk zināsi, kur tādi te dabūjami!

Šo rakstu rediģēja Roviela: 29.04.2008 13:45

[Mattiass]

— Muca nederēs, dēli vajag taisnu, — Džespers teica, — mēs taču negribam, lai viņam kāja kļūst līka kā tas pats mucas dēlis.

[Roviela]

- No vāka - derēs! - Reiks pārliecināti noteica.

[Beppo]

Beidzot attapies, ka uzrunā viņu, Fils atsaucās.
—No mucas nevajadzēs. Ir, ir taisni dēlīši,—
un aizbizoja uz virtuvi, negaidīdams saimnieka atļauju šitādai dēlīšu izsaimniekošanai.

[Aiva]

Džess paskrēja pāris soļus nopakaļ bēgļiem, bet tālāk nesekoja. Tomēr skota uzvarošais smaids noplaka, pamanījis atgriežoties Zirko neveiksmi.

- E ku neraža, - Džess novilka, gatavs piepalīdzēt, ja ārstam vajadzēs palīdzību.

[josephine]

Krogus meitas aizgāja sarūpēt istabu, kur atguldīt Zītko un pie reizes sameklēja arī lupatas pārsējiem un drīz bija atpakaļ. - Šiten tās lupatas. - uzrunādama Reiku, pasniedza viena no viņām. - Istaba arī kārtībā. -

[Roviela]

Reiks ar vienu roku nogrāba meiču un sirsnīgi to nomutēja, ar otru paņēma viņas sniegtās drēbes strēmeles:
- Paldies, saulīt! Reku, - viņš ar "lupatoto" roku norādīja uz guļošo biedru un nezinamā vārdā dēvējamo "dakteri", kas grasījās kaut ko darīt, ar otru roku turēdams meiču ap vidukli.
- Tiksim ar šo galā, un būšu klāt ka nemetas.
Viņš vēlreiz noskūpstīja meiču un tad to atlaida, pēc tam pievērsdamies biedra dakterēšanai.

[josephine]

Kur bijis kur ne uzradās arī Kroga īpašnieks un sāka visu riktēt. Šķita, ka kautiņa laikā šis nekur nebija manāms, bet tagad atkal uzradies un zina visu, kas te noticis un kas vainojams pie šitās visas nekārtības. - Nesiet to ievainoto augšā, - Viņš skanīgā balsī komandēja - Lai tak te visa var sakārtot! - Tad pametis skatu atkal apkārt, sarauca uzacis un nelabā balsī sauca - FIL!!! Kur tu, puka, atkal blandies, ka tevi vajag!!! Šito visu šmuci piekārtosi un lidosi no mana kroga ārā!! Liekēdis tu man, ne strādnieks! -

[Beppo]

Fils krodzinieka bļaustīšanos neņēma pierē. Vai nu pirmā reize, kad viņu nosauc par sliņķi un nekam nederīgu slaistu. Bet kā gan lai cilvēks paspēj būt trīs vietās vienlaikus? Centies, cik gribi, tāpat neiztapt.
Negaidīdams, kad saimnieks viņu paskubinās taustāmākā veidā, puika veikli sāka celt augšā sagāztos solus, salasīt lauskas, vārdu sakot, darīja tieši to, kas likts.

[Andromeda]

Raiens tik tikko izkļuva no kautiņa krogā un izskatījās tīri tā neko. Viņam bija ieplēsta krekla piedurkne un uzdauzīta lūpa, bet rudmatainais īrs to visu nemaz nepamanīja. Viņš piesteidzās pie biedriem, kas šobrīd aprūpēja nabaga Zītko. Ak tu velns! Viņš izsaucās uzmezdams aci savainojumam.

[Roviela]

Reiks piebikstīja "dakterim":
- Ja ko dari, tad dari ātrāk, vai nu visu nakti te tupēsim? Mums rīt astoņus uz kuģa jābūt, un vēl šis un tas ieplānots līdz tam.
Ja ne, es šo ņemu un nesu uz istabu.

[Mattiass]

— Pagaidi, — Džespers atmeta ar roku un sāka apsaitēt Zitko kāju un nostiprināt to ar atnestajiem dēlīšiem. Galu galā, viņu šobrīd steidzināja galīgi navajadzīgi. Pabeidzis darbu, viņš teica Zitko:
— Vari pieslieties sēdus?

— Varat stiept uz augšu, tikai saudzējiet kāju. Viņam tagad kādas nedēļas vajadzēs pabūt nekustīgam, nekādas staigāšanas. Tas ir, ja gribat, lai viņš pēc tam būtu lietojams.

[Roviela]

Reiks netraucējā, vismaz tīšām nē. Vai tad var skaitīt par traucēšanu tās reizes, kad viņš nevietā padeva kādu dēlīti vai saiti?
Kad dakterēšana bija beigusies, kanonieris atviegloti nopūtās, nometa zemē visu to, kas vēl bija rokās, un paaicinājis palīgā Raienu un Džesu, grasījās stiept Zītko uz istabu.
- Mums rīt astoņos uz kuģa jābūt, Tu, - viņš uzrunāja Džesperu, - nāc līdzi! Apskaidrosi kapteinim, kas un kā. Mēs te citi neesam tik zinoši. Mani sauc Reiks, un Tevi?

[Mattiass]

— Džespers Danss, — ārsts stādījās priekšā, — var vienkārši Džespers.
Īpašas vēlmes nākt jau nebija, bet par Zitko tālāku ārstēšanu norādījumi būtu jādod, turklāt, iespējams, viņiem uz tā kuģa noderētu kāds tāds kā viņš — kas zina? Tā kā acīmredzot nāksies aizvilkties.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 04.05.2008 15:39

[Roviela]

(OOC - kapteiņa krogā nav. Tas bija jāsaprot tā, ka rīt no rīta būs jānāk ar kapteini runāties (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )
Kad viņi bija aizstiepuši Zītko līdz viņam domātajai istabai, Reiks ierunājās, ka Džespers, ja grib, līdz rītam varētu palikt tepat, un tad jau, agri no rītiņa, visi, kas spēj pavilkt kājas, dotos uz ostu.
Draudzīgi paklapējis Zītko pa plecu un noskaidrojis, vai šim ko vēl nevajag, kanonieris aizšmauca atpakaļ pie savām meičām. Tur viņš cieši bija nolēmis palikt līdz brokastīm.

[Mattiass]

Tā kā bija jau vēls un vienam vazāties apkārt šajā laikā nebija prāta darbs, Džespers arī palika krogā līdz nākamajam rītam.

[josephine]

Pamazām vien visi izklīda, Reiks pie savām meičām un pārējie ar, katrs pa sarunātajām kroga istabām, jo bija jau arī pēdējais laiks doties pie miera.
Ap sešiem no rīta, putnu dziesmu atmodināta, krogā atsākās rosība un no vakardienas kautiņa bija palikušas vairs tikai šādas tādas pazīmes, kas īpaši neatšķīrās no tām, kas šeit atstātas no daudziem iepriekšējiem kautiņiem - pa kādam pleķim uz grīdas un robam galdā vai sienā vairāk.