Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Malduguns]

Leanna sarauca pieri.
-Īstajā izskatā?-viņa lēni pārvaicāja, kaut ko nesaprotot.
-Billijs dzīvo laukos. Viņš ir pietiekoši liels, lai pilsētā nebūtu ietilpināms un pietiekoši atraktīvs, lai kādu pārbiedētu. Bet viņš dzīvo pie manas mammas, kura laikam pat ir ļoti pieķērusies viņam. UN man ir iemesls biežāk apciemot mammu,-Leanna pasmaidīja.
-Man gan šķiet, ka Anrī es par pūķi neesmu stāstījusi,-viņa piemetināja, pati it kā prātojot.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija piekrītoši pamāja.
- Nu jā, īstajā. Viņš ir pārvērsts par papagaili, lai neradītu īpašas aizdomas.. Mana mamma par viņu nezin. Domāju, ka viņai ir alerģija.. Kā tavējā uztvēra to tik mierīgi? Nu, tādu radījumu nevar izskaidrot ar īpašu suņu šķirni.. - Viņa pārsteigta jautāja.

[Malduguns]

Leanna sarauca pieri, bet tad pamāja ar galvu.
-Ā, nu ja. Es biju par to piemirsusi. Un mana mamma ir īpaša. Viņa uzskata, ka Billijs palīdzot viņai rakstīt stāstus un tādā garā. Man šķiet, ka ar katru dienu viņa arvien vairāk iet sviestā. Bet varbūt man tikai izliekas,-meitene nomurmināja.

[Lianjuks]

Washulis - Aiva - Džea - Storyteller - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Erisa klusējot klausijās sarunās.
- Tagad ir laiks doties. Ejiet džungļos uz kuru pusi acis rāda, bet ejiet visi kopā. Ar ieročiem tiksiet skaidrībā ceļa laikā. - ieturējusi pauzi sieviete piebilda. - Bet Leanna paliks šeit un punkts. Mums būs jāaprunājās par šo un to. Nenāktu par skādi izdomāt plānu kā uz šejieni atvilināt Billiju.

Hworang666 - La Keira - Apaču tuksneša rēgs

- Jā, būs jāseko. Tad jums būs vieta, kur uzturēties... Vismaz uz kādu laiciņu. - aizdomājies vilks nobēra.
- Jā, vienpadsmitgadnieks. Vēlu jums nesaskrieties ar dēmonu, kurš pieprot atņemt īsto vecumu. Ne-cilvēkiem, jaunkundz. Mēs dosimies kalnos. Un mani dēvē par ēnu vilku.
Viltus Žozefīne nobāla.
- Es vairs nemāku atgūt savu īsto izskatu.



Semijs - Mesmers - Mr. Green.

- Raien, tu nesajēdz, ko man no viņas vajag? - karstas elles tirpas pārskrēja pār Raiena muguru.
- Viņas gredzenu. - sekoja piebilde Džeromam - Nē, Džerom. Tu trāpijies nepareizā vietā, nepareizā laikā.

[Malduguns]

Leanna pavēra muti, lai kaut ko iebilstu, bet tad to aizvēra un īgni atspiedās pret sienu.
-Ja es nepalikšu viena pati un man būs kāds, ar ko papļāpāt, tad jā, es varu arī palikt, ja jau jums tas ir tik ellīgi svarīgi, bet citādi es atsakos,-meitene sacīja, cieši lūkojoties uz Erisu.

[washulis]

Uz kuru pusi acis rāda? Cik gan liela ir iespēja, ka iesim uz pareizo pusi? Vai tas tā kā būtu nedaudz muļķīgi. Kur tad tas vilks mūs satiks? Loranda sāka bērt jautājumus, jo līdz ar Erisas teikto, ka viņi jau dodas mklējumos, tas viņai uzsita nelielu adrenalīna devu. Ne jau katru dienu kas tāds notiek... Vismaz man nē, ko nevarētu teikt par Leannu un Melāniju, kas jauki tērsē par pūķu un fēniksu mājdzīvniekiem.

[Semijs]

-UN? Kāds man ar to sakars?!?-
Raiens palika nedaudz niknāks un neizjuta tik ļoti to karstumu, kas gāja pār viņu muguru, bet just varēja. Sakoncentrējis savus spēkus, Raienam lupata, kas bija apsieta ap galvu nosvila, neapdedzinot viņu pašu. Acis sāka naidīgi šaudīties apkārt un tās meklēja ienaidnieku.
-Ko viņam vajag no Leannas?!?-
Dusmas auga viņā, puisis bija sabendējis attiecības ar meiteni un gribēja tās atgūt, bet dažādu iemeslu dēļ tas neizdevās. Tagad izskatījās, ka Leanna ir kādā melnā sarakstā un Raiens nedrīkstēja pieļaut, lai viņai kaut kas notiktu.

Šo rakstu rediģēja Semijs: 28.04.2008 16:34

[Džezā tikai Meit...]

Melānija palūkojās uz Erisu un teica.
- Varbūt labāk norādīsi pareizo virzienu? Es nevēlos iepīties sazin kādos murgos, ejot uz labu laimi. Un tu esi dieviete. Vai nevari izkļūt no šīs vietas un Billiju vienkārši atteleportēt? Un kas tas par vilku? - Šķiet šo daļu viņa bija palaidusi garām. Nu dien.. un nabaga Lea.. varbūt Magnusu atstāt?

[washulis]

It kā kaut kāds vilks taisās mūs sagaidīt un aizvest uz konkrēto vietu. Cik nu es saparu un... dieviete? Viņa nedaudz neizpratnē palūkojās uz Melāniju un tad uz Erisu. Nē, nu gan neko vairs nesaprotu. Vai te maz ir kāds parasts cilvēks, ja neskaita tos, kas ir arī ne īpaši priecīgi, par nokļūšanu uz salas?

[Elony]

"Tātad, cik es saprotu, tad jūs plānojat pūķi dabūt šeit, kur neviens netiek prom?"
Dieviete, pūķi, maģija... viss bija tik nereāli, tik sveši.
Tā bija sveša pasaule, cita pasaule, kur viņa bija svešiniece, iesācēja. Bet šo to zināja.
"Ja virziens netiek norādīts, tad tas liecina, ka iesaistīta maģija, vai arī mēs esam tikai uzmanības novēršanai. Jo ja šeit darbojas zemes likumi, tad ieslodzītie atrodas konkrētā vietā. Jūs lūdzāt mūsu palīdzību. Tāpēc prasu, lūdzu, esiet atklāta."

[Lianjuks]

Washulis - Aiva - Džea - Storyteller - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

- Pie tevis paliks Loranda. Tev taču nav iebildumu? - nebija skaidrs vai jautājums domāts Leannai vai Lorandai.
- Erisa, itāļu skuķi. Biju gaidījusi no tevis lielāku attapību nekā no pārējiem.
- Iesaistīta maģija. Bermuda visu laiku mainās. Nav iespējams orientēties pēc debess pusēm. Te tādu nav. Tādēļ piemēram nestrādā Deivida GPS un cilvēku kompasi ir nederīgi. Vienīgi der Bermudas karte un par tās eksistenci es šaubos. Te var iekļūt, bet ne izkļūt. To es tev namācēšu izskaidrot. Varbūt vienkārši negribu izskaidrot. Te zemes likumi nedarbojas īpaši pareizi.


Semijs - Mesmers - Mr. Green.

Raiens redzēja tikai tumsu un divas sarkanas bezzīlīšu acis.
- Eu, kā tu nosvilināji savu apsēju?
Pa kreisi no Raiena atradās pie sienas pieķēdēts Džeroms, pa labi Ārčijs un pa labi Ārčijam Džerards.
Visiem izņemot Raienu bija apsēji. Raiena seja bija nošmulēta ar lupatas apsvilušajām, melnajām atliekām.

[La Keira]

Kalnos...nu tad vismaz labāk nekā šajā liedagā. Jo šeit palikt Žozefīne vairs negribēja ne par kādu cenu.
- Nevari mainīt izskatu? Kā to saprast? Tagad arī īstā Žozefīne nobāla. Vēlvienu, pie tam viltus sevi, viņa negribēja nedz sev blakus, nedz arī kur citur. -Bet tu taču tikko vēl mācēji!

[washulis]

Tas ir kā, gaidīji no manis lielāku attapību? Viņa nesaprata, ko viņia cenšas pateikt. Labi, lai paliek, nezinu, ko viņi no manis gaida, bet..., viņa nodomāja un arī necentās iebilst par palikšanu. Varbūt tā būtu labāk, ka nekur nelienu un esmu drošībā. Varētu vēl kaut ko uzzināt par to nometnes būšanu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 28.04.2008 17:58

[Lianjuks]

La Keira - Hworang666 - Apaču tuksneša rēgs

Viltus Žozefīne atkrita uz sniegotajiem akmeņiem.
- Es esmu beigts.
Vilks pikti piebilda.
- Ja izskaties pēc skuķa vismaz runā pareizi. Ne beigts, bet beigta.
Viltus Žozefīne salēcās, paķēra akmeni un meta to uz vilka pusi.
- Nepiekasies!

Washulis - Aiva - Džea - Storyteller - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Erisa zem deguna noņūrdēja. - Neliekas, ka tu būtu bijusi skolā diži lielā izcilniece.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 28.04.2008 17:55

[washulis]

Ko? Viņa noteica erisas virzienā. Nez kāpēc Loranda galīgi garīgais sašļuka uz leju. Vai tas tādēļ, ka jāpaliek te, vai kāds cits iemesls, viņai pašai nebija ne jausmas. Aiziešu ieelpot nedaudz svaiga gaisa. Vēlu veiksmi jūsu ceļojumā. Viņa vļe noteica, paņēma vļe vienu vīnogu ķekaru un izgāja no iekštelpām. Ārā bija skaisti. Tikāi šoreiz tas bija nevis vakars, bet rīts, bet tik un tā...

[Malduguns]

-Bet tu teici, ka tev man daudz kas jāstāsta un tādā garā! Tas nozīmē, ka tev arī būs jāpaliek!-Leannas rudie mati bija pagalam izspūruši un meitene izskatījās visai kareivīga.
-Emmm... Piedodiet, bet kura te ir Loranda? Es īpaši necentos atcerēties vārdus,-viņa kaunīgi piebilda.

[Lianjuks]

Washulis

Pēkšņi atskanēja sauciens, tas nāca no meža puses
- Lūdzu! Nē! Palīdziet man! Es nebiju vainīga. Es nezināju! Palīdziet!


Aiva - Džea - Storyteller - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Erisa iepleta acis.
- Viņa tiko izgāja laukā. Vai nu paelpot svaigu gaisu, vai arī uz krūmiņiem.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 28.04.2008 18:13

[Malduguns]

-Āha,-Leanna pasnaikstījās pie loga, lai novērtētu to, kura bija Loranda. Pamājusi ar galvu viņa caururbjoši uzlūkoja haosa dievieti un piegāja viņai tuvāk. Tad, at pirkstu bakstīdama Erisai krūšķurvī Leanna visai īgni purpināja.
-Tomēr tu man paskaidrosi, kas te notiek. Un pēc iespējas ātrāk,-viņa sacīja.

[washulis]

Gaiss bija svaigs un patīkams Apkārt bija diezgan kluss, ja neskaita kaut kādus dzīvniekus. Un tad tas sauciens. Loranda nedaudz pārbiedēti palūkojās uz skaņas avotu, bet neko nemanīja. Hallo. Tur kāds ir? Viņa nedaudz drebošā balsī noteica un sāka iet tajā virzienā. Varbūt papriekš dabūt kādu vēl palīgā. Iet vienai pašai... Nu nekas. Gan jau tikšu galā. Viņa pārgalvīgi nodomāja.

[Lianjuks]

Aiva - Džea - Storyteller - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Erisa nikni saķēra Leannu aiz rokas. Tas svila un gredzens arī.
- Paklau, es biju domājusi, ka ar gadiem tev nāks arī saprāts! Nekad neko nevar zināt. Samierinies.
Tad Erisa atlaida Leannas roku no sava dzelžainā un svelošā tvēriena. Acīs bija šausmas.
- Ej meklēt Lorandu! - tad Erisa izgaisa atstājot pārējos neziņā.

Washulis

Loranda nonāca mežā. Balss tuvojās. Tad meitene nokļuva ļoti nelielā meža ielociņā. Tur lidinājās putniņi un taureņi, bet tur bija vēl kāds. Tas vēl kāds bija neredzams.
- Nāc un man palīdzi. - čukstēja neredzamas sievietes balss. Likās, ka viņa atrodas ielociņa pašā vidū.