Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Malduguns]

-Tas bija pirms pieciem gadiem. Un tas vairs nav īsti atcerēšanās vērts. Vienkārši... Tas bija diezgan traumējoši,-Leanna nomurmināja, kad iejaucās Loranda.-Tikai toreiz bijām tikai mēs. NU, mēs no viena skolas autobusa, no viena laika, no vienas skolas un no vienas pilsētas. NU apmēram tādā garā,-Leanna turpināja purpināt.
-Fēniksus es redzējusi neesmu. Un pēc kādā grāmatā lasītā... labi neko.

[Elony]

Rijoku paņēma mantas. Viņā bija pārāk priecīga par tām, lai uztrauktos par to, cik dīvaini tās parādijās.
Sieviete uz brīdi aizgāja uz savu istabu, tad atkal atgriezās kopējā telpā.
Viņa bija uzģērbusi tumšo tērpu un turēja ap kaklu divas šalles, kuras varēja arī lietot, lai paslēptu seju.
Naži bija paslēpti tērpā, šautene pār plecu, duncis aiz jostas.
"Es esmu gatava." viņa paziņoja.
"Es nespriežu par to, vai Leannai vajadzētu, vai nevajadzētu palikt. Nezinu, kā būtu pareizāk. Bet domāju, ka šeit tomēr ik katrs var izvēlēties, ko darīt vai nedarīt." viņa piebilda, dzirdot strīdu, kuru līdz galam nesaprata.

Šo rakstu rediģēja Elony: 24.04.2008 20:45

[Hworang666]

Ou, dīvains vienpadsmitgadnieks.. Laikam būšu iekļuvis kādā televīzijas šovā, nolāpīts... Valters bija gatavs sev vienkārši tā pamatīgi iekniebt, lai tik tiešām pārliecinātoc, ka nesapņo. Bet, vilks izraisīja cieņu. Tādēļ arī Valters mazliet paklanījās ar galvu un skatīdamies dzīvnieka gudrajās acīs. Labi, lai nenosaltu mums būtu jums jāseko? Neskatoties uz to, ka jautājums sanāca neveikls, puisis to nebija domājis kā necieņas vai stulbuma izrādīšanu.

[La Keira]

Vienpadsmitgadnieks!?? Laikam būšu galvu atsitusi tajā alā krītot, vai sarijusies par daudz sālsūdens... Žozefīne arvien nespēja noticēt, bet sāka pieņemt ka viss uz šīs salas ir vairāk vai mazāk(jebšu vaiāk vai daudz vairāk) dīvains.
Labi. Tātad jūs gribai teikt ka šī sala ir neapdzīvota, kaut arī visu laiku uzduramies virsū kādiem cilvēkiem...vai ne-cilvēkiem. Viņa piemetināja atminēdamies runājošos tīģerus un vilku, kas š-o-b-r-ī-d ar viņu runāja. Skaidrs. Tad uz kurieni, cienījamais ermm... Vilka kungs?

[Aiva]

- Dziedošs zobens? - Volfs apstulbis paskatījās uz saimniecēm, tad aptvēra, ka tas bija domāts pavisam nopietni...

Nevarēja teikt, ka Volfam dziedāšana nepatiktu, taču dziedošs zobens viņam tūlīt pat asociējās ar Vāgnera Nībelungu iestudējumu Vācu operā, un ar to vienu reizi, kad Marta bija viņu piespiedusi turp aiziet, viņam vairāk kā bija pieticis.

Tad viņš novērtēja Rijoku pārvērtības, un aptvēra, ka varbūt būtu varējis vēlēties ko vērtīgāku, teiksim šmeiseru ar pusduci magazīnu vai vismaz pāris rezerves aptveres lugeram. Bet kas padarīts, padarīts.

- Manas drēbes? - Volfs painteresējās pie Erisas. - Ādas bikses un jaka tomēr būs izturīgākas par šīm te...

Tad viņš pazuda pārģērbties, tikai lai parādītos pēc minūtes pierastajā lidotāja formā.

Atlikās pabrīnīties par cauruma izvēli, salasot kopā daudzus dažādus cilvēkus, un tad paķerot tieši vienu no tām grupām, kas jau reiz gājušas kaut kam tam cauri... Vajadzēs kādā brīdī izrunāties ar tām meitenēm, kaut kā laikam viņas iepriekšējā reizē bija tikušas prom?

Šo rakstu rediģēja Aiva: 25.04.2008 11:18

[Džezā tikai Meit...]

- Sveika Loranda. Es esmu Melānija, jeb vienkārši Mela. Tas ir viņš. Magnuss. Vai viņš tur aizvien ir? - Viņa jautāja un piebilda.
- Jā.. Tie notikumi bija sen.. Es vēl atceros kā toreiz Toms palika par dēmonu.. - Viņa nopūtās un nodrebinājās. Ne jau tāpēc, ka viņai būtu auksti, tikai meitenei skudriņas pārskrēja pār kauliem.

[Moriartijs]

"Apklusti - viņš vēl nav barība!" tas atbalsojās Džeroma galvā, kā ļoti slikt vēstījums no paša Likteņa. Nu ir vakars uz ezera. Vēl nedaudz un točna būšu apēsts. Negribu būt pusdienas, viņš noburkšķēja pie sevis.

Tad kā no skaņas varēja noprast turpat blakus pamodās Raiens.Viņu ģeniālais plāns ir mūs apēst. Ha. Pag. Tu pazīsti to Leannu? Lieliksi! Esmu te iepīts, jo tu viņu pazīsti. Burvīgi. Mana dzīve iet ellē.

[Malduguns]

-Ja es varētu uz šejieni dabūt manu mīļo Billiju,-Leanna nomurmināja.-Atceries to pūķēnu, kuru man piešķīra iepriekšējā reizē? Viņš tagad ir apmeram ziloņa izmērā. Nu, tikai daudz graciozāks un skaistāks par jebkuru ziloni,-meitene novilka.
-Un ar Raienu... Mums jau sen viss aizgāja pa pieskari. Es tagad esmu saderinājusies,-viņa paziņoja.

[Elony]

"Leanna un Melānija. Man jums kas jautājams." Rijoku ierunājās.
"Jūs runājat par lietām, kas liekas līdzīgas tām, kas ir tagad. Par notikumiem, kas jau bijuši. Mani interesē, vai tas bija uz šīs salas?
Un būtu labi, ja par to varētu pastāstīt ko vairāk. Tiem, kas nav saskārušies ar tādām lietām, būtu derīgi zināt ko vairāk."
Rijoku vēl nesaprata, vai šīs abas sievietes ir te bijušas vai nav. Bet ja ir bijušās, tad tikušas prom. Tātad tikt prom var.
Un tas bija jānoskaidro.

[washulis]

Toms? Jauks vārds. nezinu, vai viņš tur vēl ir, bet pirms brīzā vēl bija, tā kā droši vien kaut kur tuvumā ir. Prieks iepazīties, Mela. Viņa vienkārši noteica un neiedziļinājās abu sieviešu sarunā, jo zināja, ka no tā neko nesapratīs, bet izdzirdot kaut ko par cilvēku, kas kļuvis par demonu, viņa manāma saausījās un palūkojās sev uz kakla, zem drēbēm paslēpto, grezno skorioniņu.

Jāpiekrīt, ka jums ir lielāka pieredze. Loranda noteica, kad dzirdēja Rijoko kaut ko sakām.

Šo rakstu rediģēja washulis: 25.04.2008 15:27

[Malduguns]

Leanna palūkojās uz Rijoku uz viegli, tomēr mazliet nervozi pasmaidīja.
-Tas nebija uz šīs salas, tas bija Lielbritānijā, kādas vasaras nometnes laikā. Mūs pameta meža vidū un tad sāka norisināties pagalam īpatnējas un interesantas lietas, kuras sagrieza visu tādā virpulī, kur nevarēja saprast, kur ir sākums un kur - beigas. Un galvenais ir nepadoties dažādiem neparastiem personāžiem, kuri šķietami vieš uzticību, kamēr neesat simtprocentīgi pārliecināti, ka šie personāži tik tiešām ir uzticami,-Leanna sacīja. Viņa patiesībā nemaz nezināja, ko īsti teikt. Viss bija pārāk dīvaini.

[Elony]

"Tātad jūs tāpat kā mēs, nezināt, kā tikt prom." konstatēja Rijoku. Viņās balss bija mierīga, bet tukšā.
"Par to tad nedomāsim. Vienalga - ja jūs pieredzējāt ko līdzīgu un esat dzīvas - tātad domāju, ka jādodas līdzi, lai kas tur būtu ar dēmoniem."
Japāniete pateica savu viedokli. Viņas tonis liecināja, ka strīdi kam doties kam ne, jābeidz un jāķeras pie kā svarīgāka.
"Tātad, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai sagatavotos?"

[Malduguns]

-Nu, pieskaiti arī to, ka daži no mums arī nomira. Tikai vēlāk mēs izprasījām, lai viņi atkal atdzīvina mūsu biedrus. Tas laikam bija kā atlalgojums par to, ka mēs izglābām psauli no totāla sagruvuma vai kas tamlīdzīgs,-Leanna sacīja. Viņa bija neizpratnē. Jau atkal. Un tagad viņa tik tiešām sāka domāt, kāpēc tas viss atkal ar viņu notiek. Tieši tad, kad viņas dzīve šķita sakārtota un pietiekoši normāla.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija bija atkal aizsapņojusies un tad it kā atmodās.
- Leann! Tu esi saderinājusies? Apsveicu! ar ko? - Viņa jautāja un sajūsmināti paraudzījās uz meiteni.
- Jā, lielākā daļa nomira un beigās bijām tikai mēs.. bet mēs drīkstējām izteikt vēlēšanos un viss piepildījās. Es jau laikus saku, ka iespējams piedzīvosim ko tādu, kas nekad neizzudīs no atmiņas. Ja tagad tiešām notiek kas līdzīgs nometnei, ceļojums būs bīstams. - Viņa klusi piemetināja.


Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 25.04.2008 16:55

[Džea]

occ:Sorry par kavēšanos

Nu es divus gadus esmu nomācījusies medicīnas universitātē taču tad sapratu ka tas nav mans aicinajums.Turklāt pat ja man būtu paņemts līdzi kautkas no medicīnas tad tas droši vien atrodas okeāna dzelmē,jo ar burbuli evakuē tikai cilvēkus ne mantas
Gvena sacīja Deividam un Volfam.Viņa joprojām stāvēja atspiedusies pret sienu ar sakrustotām rokām
Ja tavs fēnikss ir tas sarkanais putns kurš izskatījās pēc papagaiļa tad jā,vinš ir mūsu istabā
Gvena atbildēja Melānijai kura bija jautājusi
Starp citu viņš ļoti skaisti dzied
Viņa vel piemitināja un atkal palūkojās apkārt.Acīmredzami daži jau bija tikušies agrāk un tagad apsprieda paga†nes notikumus.Gvena sarunā neiesaistījās.Jo prātu atkal bija pārņēmusi tāda kā vienaldzība

[Īvs]

Donkihots bija izveidojis viņa nākotnes Džekija Čana cienīgu cīņas pozu brīdī, kad tīģeri izdarīja savu Uzvaras lēcienu pretī, viņuprāt, vecajai, sagrabējušai un kārnajai svešmēles barībai. Nepagāja ne mirklis, kad plēsīgie uzbrucēji bija sasaluši ledū, sastinguši, varbūt miruši un, pats galvenais, nepaspējuši notiesāt savu kāroto. Vēl pirms brīža Donkihota dzīvība karājās mata galā, tagad viņš stāvēja dzīvs un vesels (varbūt) un, acīmredzot, šī milzīgā sagadīšanās viņa paredzamās nāves sakarā nebija vis sagadīšanās.
Apkārtējie kaut ko vāvuļoja, viņu pulciņam bija pievienojušies vēl kādi, taču vīrs stāvēja nekustīgs, pavēris muti tas lūkojās uz sasalušajām ledus figūrām. Viņš bija dzīvs un vesels.

[Malduguns]

-Emm,-Leanna daudznozīmīgi novilka.
-Tas ir kāds puisis, kurš ir tālu no mūsu skolas standartiem un varu saderēt, ka tu viņu nepazīsti, jo es esmu pārcēlusies krietnu gabalu projām no tās vietas, kur dzīvoju iepriekš. Bet pagaidām viss ir burvīgi. Ja vien neskaita šo negadījumu,-viņa piemetināja.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija saprotoši pamāja.
- Protams, es negaidīju, ka tas būs man kāds pazīstams puisis.. arī es esmu mainījusi savu apmešanās vietu pēc skolas beigšanas, kā arī pāris citas lietas.. Bet esmu priecīga par tevi. - Viņa pasmaidīja un pagriezās pret kādu meiteni, kura viņu uzrunāja.
- Jā, dziedāšana ir viena no viņa spējām. Tas nomierina.. -

[Malduguns]

-Tjā...-Leanna gari novilka.-Es gan neesmu pārliecināta, vai es pati par sevi esmu priecīga,-viņa klusi nomurmināja un izbrauca ar roku caur rudajiem matiem.
-Kā tad iet tavam fēniksam?-viņa maķenīt ieinteresētāk vaicāja.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija dīvaini paskatījās uz Leannu, taču neko par to neteica.
- Nu, Magnusam iet tīri labi.. viņš ir brīva dvēsele. Ja vēlēsies kur doties, es neiebildīšu, taču esmu ļoti pieķērusies viņam.. Vēlētos kādreiz redzēt viņu īstajā izskatā.. Bet kā tad iet tavam Billijam? - Viņa uzdeva pretjautājumu un ieinteresēti gaidīja atbildi.