Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Elony]

Rijoku piedāvātā darbība likās diezgan savāda un varēja viņu nostādīt muļķīgā kārtā.
Bet šeit viss notiekošais jau tāpat bija ļoti dīvains.
Viņa koncentrējās un darīja, kā Erisa teica.
Duncis...
Metamie naži...
Loks un bultas... nē, to nē. Labāk...
Šautene ar lodēm, derīga uzbrukumam no slēpņa...
Un tērps, kas piemērotaks tādām lietām un ļautu paslēpt seju.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija apstulbusi palūkojās apkārt. Pēkšņi uzradās citi cilvēki un strauji sāka risināties visādi notikumi. Viņa pamāja visiem sveicējiem, bet aizvien satraukti raudzījās apkārt. Tad viņa iesita sev pa pieri un pie sevis iesmējās, sapratusi, kas tikko bija noticis. Strauji aizsākās rīts, un meitene pēkšņi pamanīja arī Leannu.
- Leanna! - Meitene priecīgi iesaucās un devās pie viņas.
- Ak kungs, ko tu šeit dari? Tik sen neesmu tevi satikusi.. - Viņa nopētīja sarkanmati, kura nu izskatījās krietni mainījusies un likās pieaugušāka.

[Hworang666]

Valters uz mirkli saminstinājās, atkal jauni ienaidnieki? Cik vien viņš varēja atcerēties, uz šīs salas bija sastapis tikai būtnes, kas gribēja viņu apēst, saplosīt, vai pataupīt, lai vēlāk apēstu. Bet šie divi izskatījās vismaz daudz maz saprātīgi. Tīģeri tādi arī bija... Un abos pastāvēja zināma līdzība. Mirklī, kad viņš sāka tracināt Žozefīni, Valters paspēra soli uz priekšu un mazliet saniknots pavaicāja: ko tieši jums no mums vajag? Ne jau mūs izsmiet jūs atnācāt...

[Džea]

Kas pie...
Sakāmo Gvena nepabeidza jo nu atradās kautkādā istabā.Pašlaik tur bija vel cilvēki un ari Erisa.Viņa runāja par kautkādiem sagūstītājiem,taču Gvena īsti neklausījās.Tas viss bija pārāk murgaini.Pārējie sāka runāt par glābšanas operāciju vai kautko tādu
Es neprotu rīkoties ar ieročiem
Gvena klusi nomurmināja.Iespējams dažam tas liktos dīvaini ka meitene no 25 gs neprot rīkoties ar ieročiem bet tā nu bija

[Aiva]

- Nu, turp mūs aizgādās, par to es nesatrauktos, - Volfs pasmīkņāja, atcerējies par piesolīto pavadoni - vilku, un zināmo vārdu spēli šia sakarā. - Mani vairāk satrauc pati atbrīvošana un pēc tam nokļūšana atpakaļ un ja vēl pratināšana būs bijusi nopietni, tad... Kāds pieprot ko vairāk no medicīnas par žņauga uzlikšanu?

Volfs vaicājoši paskatījās uz Gvenu. Iespējams, ka meitene no nākotnes bija paķērusi līdzi kaut ko no brīnumzālēm, kādas Volfa laikā solīja drīz vien darīt.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 24.04.2008 13:40

[Gross]

"es no medicīnas kā pilots saprotu maz... tikai pāris primārās lietas no pirmās palīdzības, un arī medikamenti palika lidmašīnā... takā es diezvai būšu noderīgs šajāņā ziņā...." Deivids atbildēja un demonstratīvi pakāpās atpakaļ...

[Malduguns]

Leanna vēroja kņadu. Tas viss likās kā skolas ekskursija, kad bērni nevar sadalīt tos, ar kuriem sadosies rokās un ies kaut kur.
-Es arī došos līdzi,-meitene skaļi un skaidri sacīja. Atkal asinīs uzjundīja adrenalīns un viņa atcerējoās vecos laikus, kad kaut kādā šādā brīnumainā sviestā bija iekūlusies pirmoreiz.
Ieraudzījusi Melāniju, Leanna starojoši pasmaidīja un apskāva meiteni.
-Tu arī labu laiciņu neesi redzēta. Es teiktu, kādus trīs gadus kopš skolas beigšanas,-Leanna sacīja.-Es te iekūlos... netīšām,-viņa paskaidroja.

[washulis]

Nu. Kā jau kārtīgai sešpadsmitā gadimta sievietei pienākas, es protu aprūpēt un tādā garā. Bet jāsaka ar tikai jūsuprāt novecojušām metodēm. Viņa ieminējās un palūkojās uz Melānijas un leannas jauko atkal satikšanos. Viņas jau vienu otra pazīst? Tad jau viņas ir no vinea laika. Cik var saprast. Vai tas nozīmē, ka es varētu satikties ar kādu, kas bija uz tā kuģa?

[Džezā tikai Meit...]

Melānija arī apskāva Leannu un noteica.
- Ak, tik sen.. es arī šeit tā.. nejauši.. Klau, Leann, tas briesmonis no nometnes, nu, tas ar tiem zaļajiem matiem. Viņš tevi meklē. Viņš kaut ko teica par Raienu. Man liekas, ka viņš cenšas tevi notvert izmantojot viņu par ēsmu! Es nedomāju, ka tev nevajadzētu iet! - Viņa bija nedaudz satraukta un pavērās uz bariņu, kurš taisījās uz glābšanas misiju.
- Es piesakos! Tikai pirms tam pasakiet kur es tagad esmu un kas jūs visi esat.. -

[Malduguns]

Leanna neizpratnē palūkojās uz Melāniju.
-Raienu?-viņa pārvaicāja ar pagalam izteiktu neticību balsī.-Un ko man, viņaprāt, vajadzētu no Raiena?-meitene izbrauca caur saviem īsajiem matiem un šķībi palūkojās uz Melāniju.
Viss jau bija iespējams. Arī tas, ka Melānija nezināja par abu pašreizējām attiecībām.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija jautājoši paskatījās uz Leannu un teica.
- Nu.. jūs taču bijāt.. kopā.. un.. - Viņa teica un nedaudz apjuka. Kā, ja kāds no viņas draugiem būtu briesmās, tad arī viņa dotos glābšanas misijā. Viņa gan nezināja, ka kāds no tiem četriem vīriem laivā ir Raiens, taču viņa to pieņēma. Turklāt, ja zaļais bija dzīvs un īsts, tad Leannai vispār būtu jāpaliek drošībā, nevis jāklaiņo apkārt.

[Malduguns]

-Jā, pasvītrojot vārdu BIJĀM,-Leanna norūca.-Es viņu negribu ne redzēt, ne dzirdēt, turklāt tas pāraugušais āksts noteikti pats spēj lieliski tikt galā ar visiem mēsliem, kurus ir savārījis,-Leanna teju vai nikni sacīja, sakrustojusi rokas uz krūtīm, tādē'jādi izskatoties nikna un bīstama.

[Džezā tikai Meit...]

- Bijāt? Un vairs neesat? Kur pie velna biju es? K;a tas notika? Jeb atvainojos, ka tev vispār jautāju, jo liekas, ka tu esi pamatīgi noskaitusies uz viņu.. - Meitene nomurmināja un paspēra soli atpakaļ.

[Lianjuks]

Washulis - Aiva - Džea - Storyteller - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Rijoko priekšā atskanēja džinkstošs būkšķis.
Tur atradās viss ko viņa vēlējās - tieši tāds, kā viņa to iespējams iedomājās. Metamie naži, duncis, šautene un kāds tumšs tērps. tas viss gluži kā no zila gaisa bija interesants skats, ko varēja vērot pārējie.
Erisa ierunājās. - Volafam tiks zobens.
Vienā istabas stūrī atskanēja spurdziens. - Tu domā zobenu, kurš dziedāja? - telpā bija ieradusies Īrisa. Melnajiem matiem velkoties pa zemi pusaudze aizgāja līdz kādām durvīm un tajās nozuda.
Erisa neko nebilda, viņa pievērsās Leannai ar Melāniju.
- Ir nereāli, ka Raiens varētu būt šeit, bet nav izslēgts. Iesaku Leannai palikt mājās. Tas nozīmē - klausīt Melāniju.


Hworang666 - La Keira - Apaču tuksneāa rēgs

Viltus Žozefīne atkāpās no īstās. - To ko dzirdēji!
Pēkšņi ierunājās tumšais vilks. - Jūs taču nekalusīsieties vienpadsmit gadīgā puišelī? Mēs nācām palīdzēt, bet šis sīkais atkal zaudēja savaldīšanos. Atvainojos. - paklanījies vilks izslējās. - Bez mūsu palīdzības jūs labākajā gadījumā nosalsiet.


Mesmers - Semijs - Mr. Green.

Pielaizīgā balss iedūdojās. - Viņi bija slimi, bet ne miruši. Ja kas viņi ir dzīvi un ieslodzīti akmens cietumā. Viņi ir vergi. Ne es miršu, bet tu.

Bargā balss ieaurējās. - Apklusti - viņš vēl nav barība!

[washulis]

Dziedoš zobens? Viņa palūkojās uz abām sievietēm? Kāpēc es vispār vairs pārprasu. tik un tā, ko viņas pateikt, tas man neko neizteikt. Tikai to, ka šī pasaule kļūst ar vien jocīgāka. Viņa vēl pie sevis klusi nosmēja, jo bija pat nedaudz priecīga, ka viņai neiedalīja kādu ieroci, jo tā tomēr ir atbildība un viņa šaubījās vai šajā vietā spēs to uzņemties...

[Malduguns]

-Tam tagad nav nozīmes,-Leanna atbildēja uz Melānijas jautājumu.
-Palikt mājās? Kaut ko vēl garlaicīgāku t nevarēji izdomāt? Es taču esmu veterāns, vai ne? Un tāpēc man būtu vismaz tiesības doties līdzi nevis tupēt te ar to mazo susuriņu ar zvērīgajām acīm,-Leanna pikti sacīja. Runas par Raienu jau tāpat bija padarījušas īdzīgu, bet vēl tas, ka viņai lika sēdēt mājās, kad viņa to nepavisam nevēlējās..

[Semijs]

Raiens pamodās no skaļa kliedziena un skatījās apkārt, bet neko īsti nesaprata.
-Kur pie velna es esmu?-
Kaut kas visu laiku bauroja, par to, ka jāapēd visus klātesošos.
-Apēst? Nē nu uz to varat necerēt un, kas jums vajadzīgs no Leannas?-

[Džezā tikai Meit...]

Melānija apsēdās uz tuvākā krēsla un sakrustoja kājas. Viņa domīgi vērās vienā punktā un ierunājās.
- Leanna, saproti. Ja tu aizmaldīsies kaut kur un viņi tevi noķers, visam ir beigas.. Un vai kāds nevarētu pateikt kur ir mans fēniks? Nu, sarkans putns, līdzīgs papagailim? - Viņa nepievērsa uzmanību, ka no zila gaisa uzradās visādi ieroči, jo tas nebija nekas pārāk neparasts..

[Malduguns]

-Kāpēc tu domā, ka tad visam būs beigas? Es taču esmu tikai cilvēks. Vai arī kādam tas atkal nešķiet pietiekoši svarīgi un viņi uzskata, ka es esmu kaut kam nepieciešama? Vienreiz es jau pasaules galu novērsu. Protams, ar jūsu palīdzību, bet tomēr. Mums draud kaut kas tāds pats?-meitene nobubināja. Viņa nevēlējās sēdēt uz vietas. Tas bija pats trakākais, ko cilvēki varēja izdarīt. aši doties kaut kādā misijā un likt Leannai sēdēt uz vietas. Viņa to vienkārši nespētu, jo nebija no tiem, kuri vienkārši sēdēs rokas klēpī salikuši un skatīsies kā viss notiek. Turklāt gājējos bija pieteikušies teju visi, kas nozīmēja, ka Leannai arī nebūs ar ko runāt. Tas pastiprināja viņas īgnumu.

[washulis]

Izklausās, ka jūs bez maz vai katru dienu glābjat pasauli un nonākat šādās neticamās situācijās.

Ja kas to... fēniksu es pirmīt manīju manā un Gvenas guļamistabā. Nezinu, kur tagad vinš, vai viņa ir. viņa ieminējās Leannas un Melānijas sarunā. Ja kas, esmu Loranda.