Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Aiva]

- Kas noticis, fraulain Rijoko? - Volfs, atvieglots par apakšā esošo identitāti, vismaz šķietamo, pievērsās tuvākām lietām. Tev vina skatiens pamanīja uz balkona iznirstam trešo.

- Nu? - Volfs paskatījās uz radījumu. - Tu uz mani arī šeit šņāksi?

[Malduguns]

Leanna nomurmināja kaut ko par to, ka sievietēm ir priekšroka un nav gudri viņas vienas pašas atstāt tumsā un bīstamā vietā, kamēr pats cīrišķis dodas augšā drošībā un siltumā.
Pēc purpināšanas, kura kādu laiku sparīgi skanēja no Leannas lūpām, meitene visbeidzot bija sagaidījusi, ka Deivids ir augšā un nešūpo kāpnes ar savu kāpelēšanu un viņam sekoja.
Uzkāpusi līdz namiņam, Leanna pārlaida skatienu klātesošajiem.
-Sveiki, piedodiet par naktsmiera traucējumu, bet tas notika no mums neatkarīgu iemeslu dēļ,-viņa paskaidroja un vēlreiz izbrauca caur saviem īsajiem, izspūrušajiem ugunīgi rudajiem matiem, tā padarot tos vēl sajauktākus.

[Elony]

Rijoku nesanāca atbildēt cilvēkiem lejā.
"Te bija ķirzaka..." viņa iesāka, kad ienāca Volfs.
Nez ko viņs padomāja, redzot Rijoku tinušos palagā ar zobenu rokā?

Bet tad atkal uzradās tas radījums. Skaidrs, ka Rijoku bija dusmīga. Vispār parasti viņa ir mierīgāka, bet tas zvērs līda viņai klāt!
Bet viņa to tikko kā izmeta ārā! Ir nu gan veikls!
"Ja tu tūlīt nepazudīsi, tad sadalīsiesh divos gabalosh! " viņa ar zobenu draudēja Rogam.

[Aiva]

- Paga paga, - Volfs pacēla rokas, kad Rijoko atvezējās ar zobenu.

- Fraulain Rijoko, ja nu tas ir saimnieces mājdzīvnieks?

[washulis]

Labi. Tad es ņemu atlikušo. Viņa noteica un palūkojaš uz papagaili. Tas ir tavs? Viņa noglaudīja tam galvu, pirms tas aizlidoja uz kamīna pusi. Man liekas, ka mums nesanāca tā kārtīgi iepazīsiet. Mani sauc Loranda. Viņa pārmeta skatu istabai un tad arī logam. Te ir pasakaini skaisti. Viņa noteica un arī piegāja tuvāk kamīnam, nedaudz sasildoties. Drēbes jau sāka pamazām žūt, bet viņas vēl bija nedaudz mitras...

[Elony]

"Man vienalga." ledaini teica Rijoku. Zobenu viņa nevēzēja, tikai turēja sev priekšā ar asmeni pret Rogu.
"Ir necienīgi līst sveša guļamistabā, ja ir saprāts un man teica, ka tam ir saprāts."
Savaldība un pieklājība ir viena lieta, bet gods ir kas cits.

[Malduguns]

-Ēēēē... Mums pienākt, kad jūs būsiet tikuši skaidrībā ar to mazo, sarkanacaino un nenoliedzami brīnišķīgo būtni?-Leanna bažīgi apvaicājās. Viņa rokās jau atkal bija paņēmusi savu nazi un savād smaidīja. Izskatījās tā, it kā viņai sāpētu zobi.

[Īvs]

Donkihotu sāka tracināt šie plēsīgie Neandertālieši ar nelielu šķipsniņu devas intelekta, kurš pamazām zuda, viņiem to nelietderīgi izbārstot savām topošajām vakariņām. Vīrietis nostājās priekšā Valteram, kurš manāmi centās aizstāvēt vājāko dzimumu.
Klau, zvērēn, tā nu gan ir varen' palīdzēšan'. Viņš iesmējās. Kas gan var būt labāks kā kļūt par vakariņām. Viņš nospļāvās plēsoņu ķepu priekšā. Tad jau labāk es pats sevi nokož'.
Parasti Donkihots savaldījās, taču šoreiz tīģeri viņā pamodināja kaut ko sen dusošu. Vispirms piedāvāt palīdzību, pēc tam pašam kļūt par barību citiem. Ha!

[Gross]

šoreiz deivids palaida Leannu pa durvīm iekšā pirmo un brīdī kad meitene gāja garām Deividam viņš klusu norunāja tā lai to dzirdētu tikai Lea:
"Es tik nevēlējos atkal aizvainot tavu lepnumu, kā to netīšām izdarīju vēlēdamies pasargāt tevi no tā goblina... kad dtu tā veikli izrāvies" Pēctam deivids sekoja meitenei iekštelpās kur jau risinājās nelielas vārdu apmaiņas...

[Malduguns]

Leanna uzmeta Deividam skatienu caur pieri un kaut ko īgni nomurminājusi atkal pievērsās abiem diskutējošajiem mājiņas iemītniekiem.
-Elementrāra pieklājība un bāzšanās tur, kur nevajag ir divas dažādas lietas,-meitene nomurmināja tik skaļi, lai varētu dzirdēt tikai Deivids.

[Aiva]

- Saprāts? - Volfs samiedza acis un paskatījas uz kaķa lieluma radījumu. - Šitam?

Tomēr piesardzīgi paskatījās vēlreiz.

- Paklau, draugs, tomēr proties. Pie manis jau nu tu vari līst, bet pie meitenēm gan nebāz degunu, nav pieklājīgi, - viņš pašūpoja pirkstu pret radījumu. - Kas īsti tas ir? - tas jau bija domāts Rijoko.

[Gross]

Deivids nosmaidīja par meitenes raksturiņu... Tad Deivids tā paskaļāk iesaucās...
"Hallo... šeit kāds ir...?"

Šo rakstu rediģēja Gross: 14.04.2008 19:18

[Malduguns]

-Hei, hei! Mēs meklējam tos, kuri mūs te uzdzina!-Leanna nokliedzās.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 14.04.2008 19:31

[washulis]

Loranda sadzirdēja bļaustīsanos netālu. Kas tur ir? viņa klusi noteica Gvenas virzienā un izliecās pa logu, lai labāk sapratu (OCC: es tagad nrezinu, kur tieši tie pārējie atrodas... Labi, to es jau uzzināju.). Nedaudz mācās virsū miegs, bet viņa mēģināja to ignorēt. Kas tur ir? Viņa noteica jau skaļāk.

Sapratusi, ka balsis nāk no telpu iekšpuses, viņa atgvēra durvis un izgāja tajā telpā, kur pirmo reizi satikās ar volfu un Gvenu. Kā arī ar Erisu. Oho... vēl cilveki! Viņa nodvesa.

Šo rakstu rediģēja washulis: 14.04.2008 20:47

[Elony]

"To sauc par Rogu. Tas ir indīgs." Rijoku ieteicās. Savu stāju viņa nemainīja. Arī zobneu turēja. Skatiens ass un koncentrēts uz ķirzkaveidīgo radījumu.
"Nezinu, vai tas ir saprātīgsh, bet prāta spējas tam līdzīgas cilvēkam. Tā teica Īrisa, sieviete, kas mūs šeit atveda."

[La Keira]

Nepietika jau ar to ka tīģeri prata runāt un vēl zināja, ka viņa ir francūziete. Četri no tiem viņu ielenca. Tas nebija tas pats kas viens nikns kaimiņu sētas suns ar ko viņa prata tikt galā. Nebija nekādas jēgas runāt ar zvēriem, tāpatās arī bēgt, jo visi soļi veda tīģeriem rīklēs. Viņai nebija pa rokai pat tik daud kā koka nūja. Meitene sāka mežonīgi kliegt. Viņas balss bija spalga un atskanēja pret tuvējām piekrastes klintīm.

Šo rakstu rediģēja La Keira: 15.04.2008 01:14

[Džea]

Nē, viņš pirmīt ielidoja pa logu
Papurinot galvu sieviete sacīja.
Es esmu Gvena
Viņa klusi sacīja pagriežoties pret logu un lūkojoties ārā.
Un jā,daudz labāk nekā tur kur es dzīvoju.
Teju vai čukstus viņa sacīja, taču tad arī Gvena sadzirdēja troksni un līdz ar Lorendu izgāja pa durvīm

[washulis]

Tātad tu dzīvo divdesim kurā tur gadsimtā? Viņa noteica, pirms izgāja pa durvīm un klausoties, kas tur ir lejā. Domā citi cilvēki? cik tad daudzi ir atvilki uz šo Bernudu, vai kā viņu tur sauca. Viņa klusi noteica un pagāja vairāk uz telpas centru.

[Aiva]

- Mazs bet nešpetns, - Volfs nomumināja, arī nopētot Rogu.

- Varbūt vienkārši atstāt viņu tepat uz balkona? - Volfs pagriezās pret durvīm, lai nopētītu, vai tās nevar aizvērt, atstājot indīgo rāpuli ārpusē.

[Džea]

Pēc pāris mēnešiem būtu bijis divdesmit sestais.
Viņa klusi sacīja Lorendai izejot ārā gaitenī un cenšoties atrast eju uz telpu kur viņi pirmīt bija.
Nav ne jausmas taču ceru ka ne īpaši daudz.
Gvena nomurmināja