Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Malduguns]

-Sasodīts,-Leanna uztrūkās sēdus un nokāpa no matrača, jo negribēja, lai viņai kāds uzglūn.
Tad palūkojās uz Deividu.
-Man viss ir kārtībā, bet matracī kāds ir. Kā tev pašam?

Šo rakstu rediģēja storyteller: 13.04.2008 17:35

[Gross]

Deivids paķēra savu automātu un notēmēja uz vietu kur pirms mirkļa varēja redzēt acis....
"man pagaidām viss kārtībā.... kas pie velna tas bija...? Lea... tu esi ko tādu iepriekš jau redzējusi...?"

Šo rakstu rediģēja Gross: 13.04.2008 17:35

[washulis]

Nu labi... Loranda iebāza grāmatu kaut kur kaudzē un palūkojās uz to, cik labi to var vai nevar redzēt. Veiksmi, viņa noteica un un pat pamāja grāmatai. Sākusi soļot uz kādām durvīm, viņa palūkojaš iekšā. o, ar pirmo mēģinājumu. Tur viņa redzēja Gvenu. Seika. Man laikam ir jādala istabiņa ar tevi. Viņa priecīgi noteica un atvēra durvis plašāk.

[Malduguns]

-Nē-ē,-meitene novilka, tad atrada savu nazi.-Bet domājams, ja tā liek mūs mierā, mums vajadzētu likt mieru tai. Un atrast to brīnišķīgo personu, kura mums uz galvas uzlidināja matraci... un tā komplektu.

[Elony]

Rijoku aizdmājās, ka varbūt tas Rogs runā. Tam taču bija saprāts, vai ne?
Ar vienu roku pieturot palagu ap sevi, bet otru zobenu, viņa pārliecās pār balkonu.
"No nelūgtiem viesiem vienmēr jāatbrīvojash!" viņa izsaucās.
Tas derēja tam, ja runāja gan rogs, gan kāds cits.

[Gross]

"Hei... Kas tur augšā ir...? Tu esi cilvēks....? Tu te dzīvo...?" Deivids no lejas sauca augša personai kas runāja...

[Malduguns]

-Uzmanies, ka viņa tevi arī nesāk uzskatīt par nelūgtu viesi un nemet ar kaut ko smagāku par matraci,-Leanna noņurdēja un pakāpās nostāk no matrača, visādam gadījumam.

[Moriartijs]

Ārčijs paraustīja plecus.
- Es negribu, lai mani šeit pa nakti, kāds nomušī. Varbūt velkamies uz krastu... Kaut kā. Varbūt rokām?

Uz krastu? Tādā tumsā? Un bez airiem? Tu laikam joko. Mēs peldēsim apļos un beigās būsim vēl tālāk no šobrīdējā punkta.... Starp citu kāda vēl sauszeme? Mēs esam atklātā jūrā! Nekādu rifu vai salu tuvumā nav. Džeroms iesaucās izbrīnīts un reizē dusmīgs.

OOC: Lianjuk, līdz šim nekāda sauszeme nebija pieminēta. Vai tagad pēkšņi ir?

[La Keira]

- B-bet kā mēz varam zināt, vai jūs mūs vienkārrži nevedat savai barvedei uz viņaz vakarriņām? Žozefīne centās noslēpt to ka trīc un izslējās taisnāk. Varrbūt ja mēz grribam dzīvot, mumz nevajadzētu sekot...bez tam - viņa piebilda - šisz nemaz neizskatāz pēc drraudzīga piedāvājuma.

[Hworang666]

Jā, draudzīgi tas tik tiešām neizklausās... Un mūs jau apēst grib arī goblinu horda... Valters nopūtās. Garantiju nav, izvēles iespēju, puisis apskatījās apkārt, arī nav... Tad, pabīdijis Deinu aiz muguras un arī Žozefīni atstājis vairāk iz sevis, viņš pietuvojās tīģerim un dziļi ieskatījās tam acīs. Ēst gribās? viņš pēkšņi pajautāja tuvākajam tīģerim.

[Aiva]

- Sveiks, - Volfs atspiedās, un tad atgrūdies pieslējās sēdus, atvirzoties tālāk no svešādā radījuma. - Kas tad tu mums esi?

[Lianjuks]

Storyteller - Gross

Abiem tuvojās, kādas meitenes stāvs. Šai meitenei mati sniedzās līdz zemei. Tumsā nekas vairāk nebija saskatāms.
Dzestra balss iejautājās. - Kas jūs esat?


Washulis - Džea

Loranda ienāca istabiņā, kur atradās Gvena.
Istabiņa kurā nokļuva Loranda bija nebija diži liela. Istabiņā bija divstāvu gulta, kuras otro stāvu jau bija aizņēmusi Gvena. Telpas stūrī bija arī neliels kamīns, kurā sprēgāja uguns. Gvena atradās pie atvērta lodziņa, logs istabai bija tikai viens. Pie Lorandas pielidoja sarkans papagailis. Savādi iedziedājies, tas aizlidoja līdz kamīnam un apsēdās pie tā esošās grāmatu kaudzes.


Elony

No lejas atskanēja Deivida jautājumi.
"Hei... Kas tur augšā ir...? Tu esi cilvēks....? Tu te dzīvo...?"



Mesmers - Mr. Green. - Semijs
(occ: Ārčijs izsaka drīzāk minējumu, jo pats ar biedriem bija braukuši gar salām, un domā, ka kaut kur netālu, kāda varētu būt. Ir pārāk tumšs, lai zemi redzētu pat, ja tāda būtu. )

Ārčijs paraustīja plecus. - Ko tu no manis gaidi? Es vakar. Nav svarīgi. - nolicis galvu rokās viņš domāja.
- Es lēšu, ka kaut ko būšu redzējis. - tad Ārčijs atslēdzās, bet bija pārāk tumšs, lai to ievērotu. Kaut kur tālumā atskanēja, kas līdzīgs gaudām. Gaudas bija visur. Tādas garas un tukšas.


La Keira - Hworang666 - Apaču tuksneša rēgs

Tīģeri iesmējās pēc Žozefīnes teiktā.
- Franču skuķis mums nav vajadzīgs. Viņa nāk no nepareizā laika. - tajā pat mirklī Žozefīni aplenca četri tīģeri nodalot meiteni no Deinas, Donkihota un Valtera.

Tuvākā tīģera acis iemirdzējās.
- Ēšanai mums ir tā varžu kājiņa. - ar ķepu tīģeris norādija uz Žozefīni. - Un arī Donkihots ir ēšanai.
Tātad vari neuztraukties.


Aiva

Priekšā esošais radījums iešņācās.
Tad no balkona puses atskanēja būkšķis, Rijoko kaut ko pārsvieda pāri balkonam.
Tad no lejas atskanēja sauciens.
- Ne jau tik burtiski!
Tad atskanēja Rijoko sauciens - no balkona.
- No nelūgtiem viesiem vienmēr jāatbrīvojash!
No lejas atskanēja vīriešu pārstāvja balss. Tas nebija pirmais runātājs.
- Hei... Kas tur augšā ir...? Tu esi cilvēks....? Tu te dzīvo...?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.04.2008 13:27

[Gross]

Daivids strauji pagriezās pret sievieti kas tuvojās...
"Kas mēs esam..? Mēs esam apmaldījušies cilvēki... Mēs esam izdzīvojuši no aviokatastrofas... Bet neko precīzāk pateikt nevaru, jo pats vēl īsti neesmu sapratis kādā sakarā esmu uz šīs salas.... Kas tu esi...? Tu šeit dzīvo..?" Brīdī kad deivids sāka atbildēt viņš pats saprata ka īsti nesaprot ko teikt, jo viss bija noticis kā sliktā nakts murgā...

[Džea]

Kā tevi sauc vispār?
Gvena jautāja papagailim kurš tupēja uz pleca, tāpat kā pirmajā reizē arī šoreiz uz atbildi necerēja, lai gan kādu norādi vēlējās.
Bija ienākusi meitene kura šķiet bija vai nu no viduslaikiem vai no jaunajiem laikiem,diemžēl viņas vārdu Gvendolīna neatcerējās
Sveika,tā izsaktās
Viņa sacīja lai gan balss joprojām bija skumja
Augšejā jau ir aizņemta.
Viņa sacīja ar galvu norādot uz otrā stāva vietu.Tikmēr papagailis bija pārlidojis pie tikko ienakušās meitnes

[Aiva]

Izdzirdis traci uz balkona, Volfs, kāds bija - bokseršortos un maikā - metās turp, tikai apmetot līkumu ap šņācošo radījumu.

- Was ist los? Kas notiek? - viņš iesaucās, pamanījis Rojoko ar ieroci rokās, tad piesardzīgi pameta skatienu lejup.

Izdzirdējis vīrieša atvildi, Volfs atslāba.

- Laikam mums ir vēl pāris ciemiņi, - viņš nopūtās. - Rāpieties vien augšā pa virvju kāpnēm, tur būs durvis. Jācer, ka saimniece jūs neizmetīs.

[Džezā tikai Meit...]

Erisa pamāja.
- Jā, es dzīvoju pie ūdenskrituma. Es nemeloju, šeit tiešām ir Bermuda. - apstājusies Erisa palika domīga.
- Šādā tumsā nebūtu prāta darbs izmantot kāpnes. Teleportēsimies?
Salija saspicēja ausis. - Ko?

Melānija iesmējās.
- Ē, bermuda nepastāv. Tas ir tikai zinātnieku un kādu trako murgojums. - Meitene iebilda un tad pamāja ar galvu.
- Teleportācija? Tu to nopietni? Aiziet.. - Viņa spīdošām acīm pavērās uz sievieti. Ja man ir iespēja izmēģināt ko tādu, tad varbūt viss nemaz nav tik ļauni?

[Lianjuks]

Augšā: Aiva - Elony - Lejā: Gross - Storyteller

Aiva - Elony

Uz balkona uzradās jocīgais, ķirzakveidīgais radījums no Volfa istabas. Rijoko, to pazina kā Rogu.

Gross - Storyteller

Sievietes stāvs, kas bija netālu no Leannas, Lorija un Deivida ierunājās.
- Vari Volfam teikt, ka mājsaimniece neibildīs. - tad stāvs iesmējās un izgaisa.


Džezā tikai meitenes

Erisa saknieba lūpas.
- Te ir Lorijs. Labi. Teleportējamies.
Melānija pat nepaspēja atjēgties, kad jau atradās tumšā telpā ar stikla galdiņu vidū. Bija pārāk tumšs, lai noteiktu telpas aprises.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.04.2008 14:28

[Gross]

"Tātad jūs....." Deivids gribēja pārvaicāt vai viņa pati ir saimniece, bet te pēkšņi sieviete izgaisa atstājot Deividu pusvārdā... Izbrīnīts vīrietis pagriezās pret Leannu un noteica:
"Tas nu gan bij savādi.... Labi... es domāju ka mums vajadzētu kāpt aukšā, jo tur varētu būt kaut nedaudz drošāk un gaišāk... nāc līdzi" Deivids aiztaustījās līdz kāpnēm un tad sāka pa tām rāpties augšā....

[Džezā tikai Meit...]

Melānija jau gribēja ko teikt, taču pēkšņi tika teleportēta uz pavisam citu vietu. Tā bija kāda telpa, un vienīgais, ko viņa redzēja, bija stikla galdiņš.
- O, mēs esam tavā namiņā? - Viņa vaicāja un tad atkal piebilda.
- Lorijs. Tu taču joko. Tad jau Leannai arī jābūt tuvumā. Un.. vai iepazīstināsi mani ar savu meitu, un vai es satikšu Džimu? -

[Moriartijs]

Ārčijs paraustīja plecus. - Ko tu no manis gaidi? Es vakar. Nav svarīgi. - nolicis galvu rokās viņš domāja.
- Es lēšu, ka kaut ko būšu redzējis. - tad Ārčijs atslēdzās, bet bija pārāk tumšs, lai to ievērotu. Kaut kur tālumā atskanēja, kas līdzīgs gaudām. Gaudas bija visur. Tādas garas un tukšas.

Labi, labi. Neapvainojies. Gaidam līdz rītam, vai arī līdz kāds mūs atrod... vai apēd, Džeroms pēdējos noteica pie sevis, jo gaudas kas bija visapkārt ne par ko labu nevarēja liecināt. Vai Krākeni gaudo? Tas būtu dīvaini. Taču tagad viss ir dīvaini.

Ja ne Krākens, tad kas? ... kaut kas ļaunāks?

Šo rakstu rediģēja mesmers: 14.04.2008 15:57