Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Mr. Green. - Mesmers - Semijs

Ārčijs paraustīja plecus.
- Es negribu, lai mani šeit pa nakti, kāds nomušī. Varbūt velkamie uz krastu... Kaut kā. Varbūt rokām?

La Keira - Hworang666 - Apaču tuksneša rēgs

Deina likās sasalusi no šausmām.
Lielākais tīģeris noklepojās un iesāka. - Mēs ceram, ka jūs mums sekosiet. mūsu saimniece sola jums vietu, kur palikt pa nakti.


Storryteller - Gross

Lorijs īgni slāja pakaļ Leannai, puišelim un Deividam.
- Pēc būtības mēs jau varam iet uz kuru pusi gribam. Šeit ir sala. Uz visām pusēm, uz kurām mēs ietu, mēs agri vai vēlu nokļūtu krastā. Šoreiz mēs ejam pa garāko ceļu.
Pēkšņi atkal iestājās tumsa. Deivida uzparikte nestrādāja.

[Gross]

"Kādēļ tu domā ka es to negribēšu zināt...?" Deivids nosmaidījis pajautāja.... Bet pēc mirkļa jau runāja Lorijs...
"No gaisa skatoties šis manuprāt ir tuvākais ceļš uz krastu, bet ja tev ir zināms kās tāds ko es nezinu tad esmu atvērts uzklausīt tavus priekšlikumus..." Deivids nīgri atbildēja, Bet te pēkšņi atkal gaisma izdzisa...
"Nolādēts... šim verķim vajadzēja vismaz 2 stundas degt... šeit kautkas nav kārtībā.... "

[Elony]

Rijoku sadusmojās.
Lai kāds tur zvērs vai radība. Domā vai nedomā, bet Japānās par ielaušanos augstdzimušas lēdijas kamabarī draudēja nāve ikvienam.
Un izņēmumus Rijoku pieciest netaisijās.
Viņa nodalīja matraci no gultas cietās daļas, ja vajag, ar zobenu, tad velk matraci līdz balkonam un nolidina lejā.

[Malduguns]

-Ja jau mēs esam tumsā un droši vien negulēsim, tad es tev arī pastāstīšu,-meitene sacīja. Viņa vēl aizvien turējās pie Deivida rokas. Un tajā pašā laikā arī apsēdās, atbalstījusi muguru pret koka stumbru.
-Un kopš šī brīža nebrīnies ne par ko. Es tevi esmu brīdinājusi.

[Gross]

Arī Deivids turpat apsēdās un atspiedās pret koku...
"Nu jau es esmu gatavs ticēt visam kam... "

[Īvs]

Jau otro reizi aplenkts, beidzot arī Donkihots ierunājās:
Piedod, zvērēn, bet mēs to nevar atļauties. Ja jūs neiebild, mēs tagad dotos tālāk.
Viņš uzmeta nervozu skatienu Valteram. Šoreiz izbēgšanas iespējas bija uz pusi mazākas. Tīģeri likās esam apveltīti ar pieklājīgu intelektu, lai spētu neizlaist upurus (?) no saviem nagiem. Turklāt, viņu piedāvājums sekot ir neiedomājami nereāls. Vai vienkārši Donkihots nebija pieredzējis, ka pret viņu izturas pieklājīgi mežonīgi (un, jāpiebilst, runājoši) plēsoņas.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 13.04.2008 16:27

[Malduguns]

-Tad jau labi,-Leanna atbrīvoja savus pirkstus no Deivida rokas un ielika savas rokas sev klēpī. Atkal tika izbraukts cauri matiem un meitene juta Deivida plecu pie sava pleca.
-Es nāku no Lielbritānijas. Un šie abi ir mana prāta sastāvdaļas. Lorijs ir mana sirdsapziņa un mazais japānis teicās esot mans sestais prāts. Nebrīnies, man pašai liekas, ka es esmu šizofrēniķe,-meitene piezīmēja.

[Gross]

Deivids nedaudz iesmējās un ierunājās:
"Tad nu gan tev ir draudzīga sirdsapziņa... Es tik ceru ka arī mana sirdsapziņa nesāks materializēties..."

[Malduguns]

-Tu tiešām uz kaut ko tādu vari no visas sirds cerēt. Par laimi, mans līgavainis vēl nezina par manu brīnišķīgo sirdsapziņu,-Lea nomurmināja.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 13.04.2008 16:42

[Gross]

"Kur tagad ir tavs līgavainis" Deivids ierunājās... Puisis atspieda galvu pret koku un skatījās debesīs kas arī bija neierasti tumšas....

Šo rakstu rediģēja Gross: 13.04.2008 16:44

[Malduguns]

-Mājās. Par laimi. Viņš ir nopietns un nosvērts cilvēks. Nedomāju, ka viņš varētu izturēt kaut ko tādu. Es pati lidoju uz praksi Floridā. Es mācos par scenogrāfi. Tā lūk,-Leanna stāstīja. Viņa atcerējās Billiju un pasmaidīja.
Cik dīvaini, ka tagad viņas līgavainis Anrī šķita tik tāls un svešs.

[Gross]

"Njā... Laimīgie tie kas palikuši ārpus šīs zonas... Bet es ceru ka mēs izdomāsim kā tikt prom no šejienes, un arī mani tagad droši vien meklē pusse gaisa karaspēku vienība... Kā nekā es katapultējos pārraides laikā un arī lidmašīna bija viens no prototipiem, tākā viņiem būtu svarīgi mani atrast..." Deivids ar cerību balsī novilka...

[Malduguns]

-Cerēt tu vari, bet es tev ieteiktu to nedarīt, ja vien tu negribi lolot veltīgas cerības. Pēc visa spriežot, tu esi pazudis. Varbūt pat uz visiem laikiem. Varbūt tu tomēr paliksi dzīvs. Kas to lai zina. Daudzi no mums iepriekšējā reizē aizgāja bojā. Tā bija vasaras nometne, no skolas. Man tolaik bija sešpadsmit. Interesants vasaras piedzīvojums, bet tik interesants kā manu vecāku šķiršanās prāva vis nebija.

[washulis]

em... ļaunums? tas taču ir drīzāk jēdziens, ne lieta, kas varētu kaut ko saplēst. viņa noteica, bet sekoja grāmatas lūgumam un aiznesa to uz pārējo grāmatu laudzi. tevi ielikt apakšā, lai nepamana, vai kaut kur.. nezinu. pa vidu. viņa ar smaidu apvaicājās grāmatai. ne jau katru dienu sarunāsies ar grāmatu...

[Gross]

"Tev jau kas šitāds ir bijis...?" Deivids izbrīnīts iejautājās..... "Kas bija tam visam cēlonis...? Kā tev izdevās izdzīvot...?" Deivids jautājot pagrieza galvu virzienā kur sēdēja meitene...

[Malduguns]

-Jā, ir bijis. Tā pa īstam idzīvoja kādi trīs cilvēki, pārējos atpumpēja. Tā bija kā balva par to, ka mēs novērsām pasaules galu,-Leanna sacīja. Viņas skatiens aizklīda tumsā.
-Man palīdzēja un nepalīdz'jea savāda grāmata, kura spēja runāt un mana attapība, protams, arī manu draugu atbalsts.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 13.04.2008 17:15

[Lianjuks]

Apaču tuksneša rēgs - Hworang666 - La Keira

Viens tīģeris ierūcās. Barvedis lika viņam apklust.
- Mēs iebilstam gan. Jūs, šeit bez mūsu palīdzības neizvilktu pārāk ilgi. Mēs jums iesakam tomēr sekot mūsu baram. Protams, ja gribat dzīvot.


Storyteller - Gross

Pēkši Lorijs ieminējās.
- Mums nenāku par skādi, kāda labāka vieta par šo. Kāda vieta ar ērtu matraci... - tad vārdi aptrūka. Leannas gredzens iemirdzējās.
Pēkšņi Leanna, Deivids, Lorijs un japāņu puišelis juta pamatu zem kājām izgaistam. Mirkli visus pārņēma bezsvara stāvoklis un klusums. Tad atskanēja ūdenskrituma dārdoņa. Viņi atradās kādā citā vietā, kur pirms mirkļa vēl nebija bijuši. Zeme zem kājām bija nedaudz nomīdīta un tad sekoja būkšķis. Uz Leannas, Lorija un Deivida piezemējās matracis. Tas bija matracis, ko Rijoko tiko izsvieda pāri balkonam. Bet bija pārāk tumšs, lai redzētu, kas ir apkārtnē. Apkārt bija tikai koki, bet tumsā nebija redzams, ka augšā kokos atrodas māja no kuras nolidoja nelaimīgais matracis. Lorijs izlīda no matrača apakšas un uzkliedza debesīm.
- Ne jau tik burtiski!


Elony

Rijoko matracis lidoja zemē un uzkrita kaut kam virsū. Tumsā nevarēja saprast, kam. Bet kāds iebļāvās.
- Ne jau tik burtiski!


Džezā tikai Meitenes

Pēkšņi tumsā kaut kas nobūkšķēja un tam sekoja Lorija bļāviens.
- Ne jau tik burtiski!
Nebija redzams, kas notika, bet tas bija noticis ļoti tuvu.
Erisa iepleta acis. - Tas bija Lorijs?
Salija sarauca degunu. - Kāds Lorijs?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.04.2008 17:23

[Gross]

"Pasaules galu? Kādā veidā tad pasaulei draudēja gals...?" Deivids jau vēl izbrīnītāks iejautājās.... bet te pēkšņi ar viņiem notika kas negaidīts un nākošajā mirklī viņi jau atradās pavisam citā vietā... Deivids nometa matraci malā un sāka cītīgi lūkoties apkārt tumsā un iesaucās...
Leanna... Kur tu paliki.. tev viss kārtībā...?

Šo rakstu rediģēja Gross: 13.04.2008 17:24

[Malduguns]

Leanna bija krietni pārsteigta, kad zem kājām pazuda pamats un tikpat pārsteigta viņa bija arī tad, kad viņai uz galvas piezemējās matracis.
Izspūrusī meitene nikni izkūņojās no tā apakšas un veltīja Lorijam lamuvārdu straumi. Lea atkal bija sākusi lamāties, ko Anrī klātbūtnē viņa nebija piekopusi. Lorijam tika veltīti tādi lamuvārdi, kādus daudzi no klātesošajiem dzirdēja pirmoreiz.
-Tu esi pati sasodīti neciešamākā sirdsapziņa, kādu man ir nācies sastapt,-meitene nikni nobeidza.-Kur ellē ratā mēs tagad esam?-viņa vaicāja, atkritusi uz matrača, šoreiz virs tā.

[Lianjuks]

Gross - Storyteller

Bet matracī iekšā kaut kas bija. Un tas, kaut kas kustējās. Matracī bija arī izplēsts pamatīgs caurums pa kuru uz Leannu glūnēja, kāds radījums ar sarkanām acīm, kas pēc formas un zīlītēm atgādināja kaķa acis. Radījums nikni šņāca. Tad tas pagriezās un nozuda matrača dziļumā.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.04.2008 17:31