Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Gross - Storyteller

Pēkšņi Deivida lukturītis sasprāga, un gaismas atkal nebija.
- Eu, tas nav forši. - sāka dīkt japaņu puišelis.
Bet Leannas gredzens izdarīja nelāgu joku, tas iedegā uz mirkli tik spoži, ka visus apžilbināja - Leannu it īpaši.
Mirkli visi radzēja nejēdzīgus gaismas ķeburus uz savām redzenēm. ( nezinu, cik loģiski skan. )
Tad atkal iestājās tumsa.
- Tik tumšs, kā nēģera vēderā. - nodrebēja puišelis un sāka taustīties pēc kaut kāda atbalsta.


Mr. Green. - Semijs - Mesmers

Ārčijs atbildēja. - Mums nav airu. Tie palika uz jahtas. Atsaucas visi, kas laivā.


Elony

Izracis pamatīgu bedri gultā radījums nozuda, kaut kur tās polsterējumā, un nebija redzams.
Par radījuma klātbūtni istabā liecināja caurums gultā, un tas, ka gulta šņāca. Radījums gultas iekšas nepameta.

[Big Bad Wolf]

- Esmu šeit!
Džerards uzsauca Ārčijam un iekārtojās nedaudz ērtāk, apsēzdamies uz piepūšamās laivas malas. Nu vismaz Džerardam tā likās, jo nekas nebija redzams.
- Bet kā tad mēs tiksim prom no šejienes? Ir kādi priekšlikumi?
Viņš bija uztraucies. Slapjš un pārbiedēts. Vēl pirms brīža viņš atradās ledusaukstajā ūdenī.
- Gaidīsim rītausmu?

[Malduguns]

Leanna nolamājās. Gaisma bija asi iecirtusies viņai acīs un meitene bija piešāvusi tām priekšā roku, lai pilnībā nezaudētu redzi. Kad Leanna atkal bija noņēmusi roku, viņa attapās pilnīgā tumsā un palēnām taustījās uz priekšu.
Viņa arī uztaustījās kādam virsū. Pēc visa spriežot, tas bija Deivids.

[Gross]

"Sasodīts..." deivids iesaucās un nometa lukturīti.... Tad pēkšņi nāca otrs šoka vilnis... spilgtā gaisma... Deivids aizsedza acisjo bija to grūti izturēt, bet te atkal pēkšņi tumsa...
"Kas pie velna te notiek uz šitās nolādētās salas... Sajūta ka kāds ar mums spēlējās..."
Deivids Uzvilka atpakaļ savu ķiveri, ieslēdza nekts redzamības iekārtu, bet tā tikpat pēkšņi izslēdās dēļ tukšajām baterijām... baterijām kuras vēl nesen bija pilnīgi pilnas.... Te pēkšņi deivids sajuta kādu pieskaramies.... Puisis sastinga un ne pārāk skaļi ierunājās:
"Lūdzu pasakiet ka tas kurš man tiko pieskārās ir viens no jums"

Šo rakstu rediģēja Gross: 13.04.2008 14:25

[La Keira]

Vēl pirms brīža Žozefīne gribēja slēpties aiz Valtera(kurš viņai apbrīnojamā kārtā vēl prata jokot) ceriibaa ka viņam buutu vēl kāds telefons, vai arī bēgt. Bet tad tīgeri ierunājās. Tas tik ļoti iztracināja, ka lika sastingt. Tā nu Žozefīne palika stāvot vaļā muti nezinot ko lai atbild. Vai viņiem maz varēja uzticēties?

Šo rakstu rediģēja La Keira: 13.04.2008 14:24

[Malduguns]

-Jā, piedod, tā biju es,-Leanna sacīja un profesionāli iebakstīja pusim vēderā.-Redzi, es tevi tagad bakstu,-viņa sacīja.
-Tā laikam ir daļa no tā, ka es teicu, ka mums nevajadzētu pazust, jo tagad mums nav nevienas sasodītas gaismiņas. Atliek vienīgi cerēt, ka uzlēks mēness, jo tādā tumsā jau nekur nevar pakustēt.

[Gross]

"paldies dievam... es jau domāju ka ir ieradies kāds kas grib mani vakariņās notiesāt... Labi... tagad vari beigt mani bakstīt... " Deivids jau daudz mierīgāks nosmīnēja un jau jautrākā noskaņojumā atbildēja... tad novilcis savu ķiveri atkal piekabināja to pie uzkabes...
"Gaisma kautkāda tiktiešām derētu... Mana naktsredzamības iekārta arī šeit nestrādā... Kautkāds elles midzenis..."

[Malduguns]

-Zini, es par to nebrīnītos,-Leanna nomurmināja un pārstāja Deividu bakstīt.
-Mums tad laikam nāksies palikt tepat. Ja jau neko nevar redzēt. Un kādam rīklē ieskriet es gluži nevēlos.

[Gross]

iesaku sasēsties mums visiem četriem ar mugurām vienam pret otru, jo tādā veidā būs siltāks un varēsim vieglāk viens otru pieskatīt ka kāds no mums pēkšņi nepazūd...! Deivids domīgi noteica

[Malduguns]

-Nedomāju, ka Lorijs īpaši šo te atbalstīs. Tev gadījumā nav šķiltavas?-Leanna piepeši vaicāja. Viņai bija kaut kas iešāvies prātā.

[Gross]

"kautkur vajadzēja būt...." Deivids atkal iebāza roku kabatā, bet tad pēkšņi iesaucās...
"Ha... es atradu kautko pat labāku... Pats neticu ka tomērt esmu paņēmis..." Un deivids izvilka no kabatas plastikāta stienīti kuru palauzīja un pasita pret kāju un tas sāka spīdēt ar neona zaļu gaismu... Deivids to pacēla virs galvas un sāka skatīties kas notiek apkārt...

[Malduguns]

Leanna sarauca degunu, jo jau trešo reizi dažu minūšu laikā viņas acīs ieēdās gaisma. Meitene neapmierināti izberzēja acis.
-Tad nekavējamies un ejam,-viņa sacīja, saņēmusi aiz rokas japāņu puiku.

[Gross]

Deivids paskatījās uz Loriju un noteica:
"Mēs ejam.... "
Tad deivids sāka soļot pa priekšu virzienā par kuru viņš bija izdomājis ka tur ir krasts....

[Malduguns]

-Hei, hei, hei!-Leanna metās Deividam pakaļ.-Es teicu, ka mēs nevaram pazust un tu esi vienīgais, kuram ir gaisma,-meitene sacvīja un pieķērās puiša piedurknei.

[Gross]

"Nu bet es taču jūs gaidu, un es domāju ka jūs mani redzat... Vaitad ne" Deivids pagriezās un pakatījās uz Leannu un puiku...

[Malduguns]

-Es nebrīnītos, ja te varētu ļoti ātri pazust,-Leanna sacīja.-Tādēļ labāk dod man roku. Pa priekšu iet drīkstēsi, par to nesatraucies.

[Gross]

"Man nav iebildumu" Deivids pasmaidīja un pastiepis roku sniedza to Leannai...

[Malduguns]

Leanna saņēma puiša roku bez liekām emocijām un komentāriem. Viņas sejā bija mierīga un diezgan bezkrāsaina izteiksme, tomēr varēja manīt, ka meitene par kaut ko sparīgi domā.
-Kāda ir tā pasaule, no kuras esi nācis tu?-viņa visbeidzot pavaicāja.

[Gross]

"Nekas daudz jau nav mainījies... Eiropa ir kļuvusi par vienu veselu, ASV vēl jo projām karo tuvajos austrumos, un arī dienvidamerikā... itkā pret narko baroniem, bet manuprāt tāpēc ka 2011 gadā tur atrada lielas naftas krātuves... Cilvēki ir palikuši vēl vienaldzīgāki kā pirmstam... Tiek veikti eksperimenti gēnu medicīnā, tākā varb;ut pastāvēs iespēja izārstēt cilvēku pirms viņš vispār ir saslimis. Uz mēnes ir uzbūvēta kosmiskā labarotorija kurā jau dzīvo cilvēki un drīz gaidāms ka cilvēks izkāps uz marsa..." Deivids lēnu garu stāstīja kas viņam ienāca prātā ko meitene vēl varētu nezināt...
"Starpcitu No kuras valsts esi tu un kā tu sastapi šo mazo puiku un to aktieri....?"

Šo rakstu rediģēja Gross: 13.04.2008 15:47

[Malduguns]

-Tici man, tu to negribi zināt,-Leanna nomurmināja.-Tas ir ļoti garš stāsts.