Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[washulis]

nu tad... varbūt sanāk vēl kādreiz saskrieties. loranda noteica un uzliak sev mazo skorpionu kaklā. lietus sitās pret seju. būtu ļoti nepieklājīgi jau pirmajā dienā samērcēt drānas, kas man teik iedotas. viņa palūkojās uz trepju aukšu un sāka steidzīgi kāpt.

vai viņi maz būs pamanījuši manu prombūtni, kas ir bijusi kādu laiku ilgāk, nekā pāris minūtes? laikam jau nē... kad bija nonākusi pie ieejas durvīm, viņa droššibas pēc paslēpa mazo kaklarotu zem kādas drēbju kārtas un iegaja iekšā telpā, kur bija krietni siltāk...

[Īvs]

OOC: Hworang666, ATD pavedienā mēs noskaidrojām, ka es biju kļūdījusies. Tā nav pilsēta. Tur ir tikai zeme, apdzīvota.

Donkihots smagiem soļiem, salīkušu muguru gāja pulciņam pa priekšu. Sajuzdams lietus lāses uz pieres, vīrietis sarāvās vēl mitrajā kokvilnas mētelī. Kaut kur tuvumā atskanēja vilku gaudas, šķita, ka plēsoņas ir tepat, kaut kur tuvumā.
Mani uz Bermud' atveda nāra jau šodien.
Vīrs strauji apstājās, lai ieklausītos skaņās.
Mumsim vajadzētu ieturēt vizienu tālāk no plēsoņiem, viņš beidzot teica, uzsākdams iet prētējā virzienā no vilku izdvestajām skaņām.

OOC: GM, mm varētu palūgt apkārtnes apskatu?

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 11.04.2008 21:36

[La Keira]

Žozefīne apstājās. Tas ka vīrs runāja par nārām, lika domaat ka viņš varbūt tiešaam ir savādnieks.
Vilku gaudas izklausījās baisas. Bija jau tumšs un aukstais lietus mērcēja apģērbu.
- Mumsz, derrētu iet. viņa teica Valteram un Deinai.

[Big Bad Wolf]

Jahta bija piepildījusies ar aukstu, sāļu ūdeni. Kajītē bija tumšs, Džerards īsti nesaprata uz kuru pusi jāpeld, trieciena rezultātā puisis pazaudēja Raienu, bet spriežot pēc notikušā Raiens jau bija izkļuvis laukā.
Džerards vēl paspēja ievilkt elpu, kad telpa pilnībā piepildījās ar ledusauksto ūdeni. Uz labu laimi puisis peldēja izejas virzienā.
- Par laimi...
Džerards izpeldēja no kajītes. Redzamība kļuva labāka, un puisis ar visiem spēkiem īrās uz ūdens virspusi.

OOC: Es ceru, ka neko nesajaucu...

Šo rakstu rediģēja Mr. Green.: 12.04.2008 09:59

[Moriartijs]

Ārčijs palīdzēja Džeromam ievilkt Raienu laivā.
- Vecīt, es domāju, ka tu būsi beigts!

Palīdzējis izvilkt Raienu no ūdens, Džeroms skatījās apkārt vai neuzradīsies tas otrs puisis un vai gadījumā ne Krākena mutē. Tad gan būtu slikti.

Raien, kā tu tiki laukā? viņš uzmanīgi pajautāja.

[Lianjuks]

Džea

Putns iedziedājās. Viņš iedziedājās tā savādi, ne tā kā papagailis. Aizlidojis līdz nelielajam kamīnam viņš apsēdās uz grāmatām un sērīgi vēroja uguni. Lietus pieņēmās spēkā, un tumsa arī. Koki, kā kroplas rokas sniedzās pretī Gvenas logam. Kamīnā ugunij sprakšķot papagailis iedūdojās, kā balodis.


Džezā tikai Meitenes

- Diemžēl es nezinu, kur ir Leanna, bet es ceru, to noskaidrot.
Tad Erisa iesmējās.
- Džims jau ir 120 gadus vecs. Un viņa sieva jau sen dabīgā... Tu jau saprati. - sakniebusi lūpas Erisa turpināja soļot. - Viņš ir brīvs cilvēks.


Storyteller - Gross

- Mēs ar Leannu uz šīs salas esam tikai nesen, un tādu briesmoni redzam pirmo reizi. Mēs nezinam no kurienes, tas uzradās, un mēs nezinam, kas uz šīs salas notiek. - sāka skaidrot zēns.
- Un otru pusi tā rudā aizteleportēja uz kaut kādu elles caurumu. - nobeidzis ēst saldējumu Lorija ar savu spieķi norādija uz Leannu.


Apaču tuksneša rēgs - Hworang666 - La Keira

Apkārtne bija klinšaina, vienā pusē pletās augsta klints, otrā sabangotais jūras ūdens kāpa akmeņainajā piekrastē. Cik vien tālu sktiens uz salas sniedzās bija tikai klintis un akmeņi. Augšup klintī veda šaura taka.
Aiz muguras atskanēja raupja balss.
- Stājieties, jūs divkājainie. - aiz muguras gājējiem gandrīz nemanot bija pielavījies vesels bars balto tīģeru. Bara priekšā esošais, vislielākais tīģeris bija runātājs, diez gan neiespējami.


Washulis

Priekšā jau stāvēja dēmons.
- Es nedodu priekšroku kāpnēm. - pagriezies viņš nozuda, kādās parastās, koka durvīs.
Uz nelielā stikla galdiņa vientuļa dusēja melnā, saplēstā grāmata. Pēkši no grāmatas puses atskanēja smalka balstiņa. - Kas tur ir? - runātājs nebija redzams.

Mr. Green. - Mesmers - Semijs

Nekas neaizkavēja Džerardu izkļūt laukā no ūdens.
Netālu no slapjā puiša viļņos šūpojās oranža, piepūšamā laiva ar Džeromu, Ārčiju un Raienu.

Ārčijs pēkšņi norādija uz ūdeni.
- Džerards ar ticis laukā! - pārliecies pāri laivas malai viņš iesaucās. - Mēs te!

[Džezā tikai Meit...]

Melānija iesaucās.
- 120 gadi! Viņš taču ir cilvēks! Kā tad viņš var būt vēl dzīvs? Un viņš nebija tik vecs, jo kad bija nometne, viņam bija tikai ap 30! Ir pagājuši labi, ja pieci gadi! Un vai tad Rita ir.. viņa vēl bija jauna un enerģijas pārpilna.. kad es viņu redzēju pēdējo reizi.. - Melānija neko nesaprata. Kā Džims varēja būt tik vecs? Atkal kaut kāds maģijas triks? Un Rita?

[washulis]

iegājusi telpā un parīvēdama rokas pret pleciem, lai sasildītos. nopētījusi telpu, viņa doāja, ka varētu iet gulēt, tikai vajadzētu izzināt, kur ir kāds bīva gulta, bet mazā balstiņa lika viņai satrūkties. kas...? viņa palūkojās uz telpu meklējot to, kas teica tos vārdus. te kāds ir? viņa klusi noteica un iegāja dziļaāk telpā.

[Moriartijs]

Ārčijs pēkšņi norādija uz ūdeni.
- Džerards ar ticis laukā! - pārliecies pāri laivas malai viņš iesaucās. - Mēs te!

Peldi šurp. Ūdenī joprojām ir Krākens un tu nevēlies būt par viņa pusdienām, vai ne? Džeroms sauca Džerarda virzienā.

Es arī negribētu tādu galu... Brrr.

[Lianjuks]

Elony

Īrisa pasniedza Rijoko divus jataganus, melnās ādas makstīs. To asmeņi bija spoži un izlocīti trīs slaidos līkumos. Ieroču rokturi bija apkalti ar kaut ko līdzīgu zeltam.
- Nejautā no kā šie ieroči kalti. Tādu lietu tik un tā neatpazīsi. - pakniksējusi Īrisa izslidēja pa durvīm, atstādama Rijoko vienu. Rogs nedaudz sakustējās, bet vietu uz palodzes nepameta.


Džezā tikai meitenes

- Tā ir laika burvstība. - iesmējās Erisa. - Tavā laikā Rita ir dzīva un ar viņu kopā ir īstais Džims, bet visi noveco. Rita nodzīvos, nodzīvoja pilnvērtīgu dzīvi kopā ar Džimu. Bet kad Džims palika viens es viņu savācu. Tas bija pirms četrdesmit gadiem. - paraustījusi plecus sieviete turpināja soļot. - Kaut ko saprati?
Salija beidzot iespreaucās sarunā. - Es nesaprotu.


Washulis

- Nāc pie galda. - balstiņa turpināja. - Es esmu tā saplēstā grāmata.

Mesmers - Mr. Green. - Semijs

Ārčijs piebalsoja.
- Jā, peldi šurp. Krākens ir kaut kur te. Raienu tas briesmonis noķēra, bet Raiens tagad jau ir laivā un drošībā.
( occ: Mesmer, mums laikam jāsagaida Mr. Green. un Semijs. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 12.04.2008 20:03

[washulis]

kas pie? nu jau grāmatas arī runās, ne tikai ūdeņi lasīs domas? kur ir pārējie? viņa ar nedrošu skatu nopētīja pārējo telpu un palēnām sāka iet grāmatas virzienā. melnos vākos un saplēsta. kāpēc saplēsta? viņa nemaz nemanot pielika roku pie kaklarotas ar skorpionu, kas tagad atradās zem drēbēm. varbūt labāk nevajag. ja jau ar ūdeni jau bija problēmas, tad jau runājoša grāmata nebūs labāka. varbūt teikt kaut ko viņai? bet viņa nemaz nezināja ko teikt, tad labāk paklusēs, vai arī vēl pateikt kaut ko bezgala muļķīgu.

[Elony]

Rijoku attieksme pret zobeniem bija divējāda.
Tie bija lieli, neveikli un domāti samurajiem, kas cīnās kaujas laukā.
Ne viņai.
Bet tomēr tas bija labak kā nekas.
"Paldies, Īrisa." palocijās Rijoku, turot zobenus sev priekša.
Tad Īrisa aizgāja.
Rijoku pacēla zobenus un veica apļveida kustības, tad strauji metās uz priekšu un cirta gaisu. Zīda palags noslīdēja no viņas auguma zemē.
Viņa vairs nebija neaizsargāta.
Lai goblini panāk priekšā.

Rijoku paņēma segu un nolika uz grīdas blakus gultai. Viņa uz tās apgūlās, tinusies tajā pašā zīda palagā un apgūlās, turot zobenus sev blakām.
Bija jāguļ, lai atgūtu dvēseles mieru, garīgo līdzsvaru un iekšējo mieru.

[Malduguns]

-Tā rudā tevi tūlīt aizteleportēs vēl tālāk par elles caurumu, ja tu vienreiz nepievērsi savu rīklīti,-Leanna nikni sacīja un pikti apsēdās blakus pusgoblinam.
-Tev nevajadzēja mūs vajāt, vecīt,-viņa teica līķītim.
-Un neprasi man. Man šķita, ka viss tas jau vienreiz bija beidzies. Bet izskaās, ka viss sākas vēlreiz.

[Džezā tikai Meit...]

Melānijai aizgāja labs mirklis, līdz viņa patiešām saprata.
- Jā, itkā. Bet viņš tik viegli aizgāja pie tevis? Cik gadu tad ir man? Un viņu bērniem? Un starp citu, Tu vēl neesi atbildējusi kur mēs esam un kur pašlaik dodamies! - Viņa teica un nu jau jutās mazliet nomierinājusies.

[Lianjuks]

Washulis

Grāmata sakustējās.
- Lūdzu paņem mani. Lūdzu! Paslēp mani pie sevis! - lietus lāses uzmācīgi sitās tumšajos logos.


Elony

Pēkšņi Rijoko gultā, kāds ielīda. Tas bija Rogs. Pieglaudies Rijoko, tas ieņūrdējās.


Storyteller - Gross

Lorijs svētlaimīgi apsēdās blakus Leannai.
- Mēs taču esam Bermudā. Ko tu gaidīji?


Džezā tikai Meitenes

- Mēs esam Bermudā. Man vajadzēja deviņus gadus, trīs mēnešus, vienu nedēļu, trīs dienas un astoņas stundas, lai bez maģijas viņu dabūtu pie sevis. Tā man vajadzētu pakustināt tikai pirkstiņu, bet es negribēju šoreiz darīt tā. Viss vienkārši bija savādāk. Vai mirstīgajiem, tas vienmēr iet tik ilgi? Par Tevi es neko nevaru teikt, bet viņa bērniem jau bija savi bērni. Tie jau sen bija pilngadīgi. Mēs dodamies uz manām pagaidu mājām. - tuvumā dunēja ūdenskritums.

[washulis]

kas? tevi paņemt pie sevis. kas tad būs? un kas tevi saplēsa? viņa nedaudz nedroši noteica un nu stāvēja jau blakām melnajai grāmatai. nevajag to aiztikt. iekļūsi vēl leilākaš problēmās... vēl lielākas? vai maz tas ir iespējam? ja paņemsi, tad ziņkāre tevi nemocīs visu dzīvi. vai arī to dziļi nožēlosi. viņas prātā notika dilemma. un tomēr viņa pieskārās grāmatai un pacēlā to.

bet kur tad lai es tevi glabāju? man jau nav nekā, kur tevi ielikt, ne arī kas cits... tumsā, kas valdīja ārā un vēl tumšaku darīja lietus lāces, grāmatiņa izskatījās pavisam piķa melna.

Šo rakstu rediģēja washulis: 12.04.2008 20:39

[Hworang666]

Mēs jau ejam... viņš atteica francūzietei pēc Donkihota izteiktajiem... Interesantie domu graudi? Nāras kā aforīsmi? Beidz vienreiz visur meklēt izskaidrojumu, nolādēts! Kad pēkšņi priekšā parādījās bars tīģeru... Lielie, baltie... Atkal... Jūs tik tiešām atkal gribat mūs apēst? Tas ir tik neorģināli, varējāt vismaz izdomāt ko jaunu! Valters daļēji dusmīgs, daļēji jau nogarlaikojies no nāves briesmām iesaucās.

[Malduguns]

-Ļauj man minēt, viņš noteikti negaidīja goblinu,-Leanna nicīgi piezīmēja. Viņa atspieda galvu rokās un domīgi izbrauca cauri ugunīgi rudajiem matiem. Leanna izskatījās patiešām sagrauta. Savā ziņā. Tomēr meitenē iekšā jau urdīja tik terastais nemiers un piedzīvojumu kāre.

[Semijs]

-Dzīvs es esmu un paldies!-
Aizielsies Raiens atbildēja un apsēdies laivā turpināja elsot.
-Mani tikko pa gaisu aizmeta milzu krakens!! Krakens!! Bļāviens, tas viss tiešām sāk atspēlēties! Džerard, peldi ātrāk!-
Viņš ar roku māja un sauca.

[Big Bad Wolf]

Džerards peldēja augšup. Puisis bija izkļuvis no slazda. Viņš atradās dažus centimetrus no ūdens virsas. Sakopojis pēdējos spēkus viņš uzpildēja, aizelsies plaušās ievilka sāļo jūras gaisu.
Puisis peldēja uz oranžās piepūšamās laivas pusi. Viņš centās sadzirdēt trīs puišus, kuri jau atradās laivā.
- Palīdziet man iekāpt laivā!
Ar pēdējiem spēkiem piepeldējis pie piepūšamās laivas noteica Džerards.
- Tas Krakens noteikti ir kaut kur tuvumā!

Šo rakstu rediģēja Mr. Green.: 12.04.2008 21:03