Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Malduguns]

Leanna nepanikoja. Viņa jau ko šādu bija piedzīvojusi arī iepriekš. Galvenais bija saglabāt puslīdz vēsu prātu un domāt. Leanna uz mirkli aizvēra acis un vērsās pie gredzena, par kura eksistenci diezgan ilgu laiku nebija likusies ne zinis.
-Dari tā, lai viņš pazūd. Dari tā, lai viņš pazūd. Lūdzu, lūdzu,-meitene no visa spēka domāja. Cerēja. Un ticēja.

[washulis]

kad demons nedaudz izstāstīja savu dzīves stāstu par pagātni, loranda pat nedaudz nokaunējās, par to, ka tā nodomāja. bet... tik un tā. es viņu nepazīstu. viņa nodomāja un turpinot klausīties par to, ko viņš teica par ūdenskritumu, viņa nedaudz izbrīnijās. tas.. ko? kā ūdens var lasīt citu domas un... vēl sazin ko? var redzēt, ka par šo pasauli nu galīgi neko nezinu. viņam jau labāk zināms.

kas, mans noslēpums? nu jau nekas, kas te bija, nedeva nekād sakarību. kāpēc jūs apklusāt? un ko viņš man taišas dot?

[Moriartijs]

Opā, velkam tevi ārā no ūdens. Pirms visu mīļais draugs Krākens nav tevi aprijis, Džeroms teica Raienam kurš bija ūdenī.

Nu kāpēc nekad airi nav pie vietas, viņš nodomāja. Un kāpēc viss vienmēr notiek ar mani?

[Džezā tikai Meit...]

Melānija ar šausmām sadzirdēja nokrakšķam zaru un jau nākamajā mirklī atkal krita lejum, aizvien iepīta izpletnī. Pēkšņi kritiens apstājās, taču pēdējos 10 cm tas atsākās. Viņa pieņēma Erisas roku un pieslējās stāvus.
- Džims? Ko, viņš arī ir te? Vai tad viņš nedevās uz Āziju ar savu ģimeni? Kas te vispār notiek un kur mēs esam? Un kur ir Magnuss? - Viņa nekavējoties uzdeva jautājumus uz kuriem tiešām gribēja zināt atbildi. Meitene iesvilpās, tā saucot pēc sava fēniksa. Viņa paskatījās uz Saliju un apjukusi jautāja.
- Kāda spuldzīte? -

[Gross]

Deivids skriedams ātri pētija apkārtni lai atrastu kur paslēpties.... ieraudzījis palielu krūmu puduri starp diviem ļoti lieliem un resniem kokiem Deivids pārliecinājās ka nav vēl briesmoņa redzeslokā un sagrābis sievieti ar mazo zēnu iegrūda tos abus krūmājā, bet pats bļaustīdamies skrēja prom no krūmāja uz citu pusi....

[Lianjuks]

Storyteller

Gredzens ievizējās. Aiz muguras atskanēja sprakšķis. Labā puse no goblina ( goblins ir tas mošķis, kas jums uzbruka ) izgaisa, un otra puse novēlās zemē.
Skats nebija patīkams, bet radījums bija beigts. Blakus Leannai nostājās Hjū Lorijs, viņš ēda saldējumu.
- Zini, Lea, tu esi ierūsējusi. - japāņu puišelis devās aplūkot briesmoņa atliekas.


Washulis

- Varbūt paejam tālāk no ūdenskrituma, es nevēlos visu laiku klausīties tavas domas. Man nav tiesību, to darīt. Pie mājas paskaidrošu. - pagriezies jauneklis devās uz mājas pusi.


Mesmers - Semijs

Ārčijs palīdzēja Džeromam ievilkt Raienu laivā.
- Vecīt, es domāju, ka tu būsi beigts!

Džezā tikai Meitenes

- Jā, Džims, ir te. Un, jā viņš ir arī Āzijā. Tas Džims Āzijā ir īstā Džima aizvietotājs. Pats Džims vēlējās palikt pie mūsu meitas Īrisas. - spīdošā Erisa iesmējās. - Salija domā, ka es esmu spuldzīte, un Magnus jau ir drošībā. - Salija saīga.
- Esmu dzirdējusi par spīdošo sievieti no Pirano, bet viņa jau nespīdēja tik traki.

[Malduguns]

Leanna kaut ko nomurmulēja un veikli atbrīvojās no Deivida tvēriena. Viņa nebija glābjama, viņa pati spēja par sevi parūpēties.
Kad aiz muguras atskanēja sprakšķis, Lea pagriezās un, pārliecinājusies, ka briesmas vairs nedraud, devās pa pēdām japāņu puišelim. Loriju viņa veiksmīgi ignorēja.
-Es nekad nedomāju, ka man tas būs jādara vēlreiz,-viņa īgni nomurmināja.

[Īvs]

OOC: Atvainojos.

Donkihots devās pa klinšaino pludmali uz pilsētas pusi. Viņš apstājās, taču nepagriezās pret uzrunātāju.
Tā ir Bermuda. Ko darīt? Es došos uz pilsēt'.
Viņš atsāka ceļu. Bija skaidrs, ka nav citas iespējas nokļūt mājās kā doties uz pilsētu. Tur bija jābūt iespējai glābties.

[washulis]

labi. viņa klusi noteica un ar diezkan pārsteigtu, bet aizdomu pilnu skatienu palūkojās uz ūdeni. tas tiešām kaut ko tādu spēj? nu labi apzināties, ka viņš no brīva prāta nevēlas manas domas lasīt. vai arī precīzāk ūdens to dara un viņš vienkārši dzird. eh, vienalga. kaut ka'da putra. viņa arī sāka soļot apkaļ uz māju pakaļ demonam.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija nesaprašanā un apstulbumā vērās uz Erisu.
- Ko? Kā tas ir iespējams? Pie kādas Īrisas? Mūsu meitas? Izklausās tā, it kā viņš krāptu savu sievu.. - Meitene teica un uzmeta īgnu skatienu arī Salijai.
- Viņu sauc Erisa. Viņa man ir sen pazīstama un.. labi, tas ir pārāk garš stāsts. Klau, Eris, es lidmašīnā, kura tagad ir sazin kur, ieraudzījām to tavu zaļo vīrieti. Vai atceries viņu? Tas briesmīgais vampīrvecis ar zaļajiem matiem. Man liekas, ka viņš mēģina notvert Leannu. Salija kaut ko tādu dzirdēja no viņa. -

[La Keira]

Kaut arī svešinieks pēc skata neizskatījās pārlieku patīkams, Žozefīne viņam skrēja līdzi.
- Uz pilsētu? Šeit ir pilsēta?
Meitene bija priecīga redzēdama, ka vieta tomēr ir apdzīvota. Kaut tas ka arī otrs vīrietis apgalvoja, ka šī esot Bermunda, lika mazliet mulst. Kā tas ir iespējams? Jebkurā gadījumā piedzīvot paisuma straumi tik mazā klinšainā liedagā, kam kalni ir otrā pusē, nemaz negribējās.

Šo rakstu rediģēja La Keira: 11.04.2008 15:03

[Gross]

Sapratis ka pakaļdzīšanās ir beigusies Deivids apstājās un devās atpakaļ pie biedriem...
"Kur tad šis pazuda...? un kas tas vispār tāds bija?"

Šo rakstu rediģēja Gross: 11.04.2008 15:29

[Džea]

Gvena bez īpašas sejas izteiksmes sekoja Īrisai uz norādīto guļamistabu.Kādu brīdi meitenē bija atgriezies tas pats vecais dzīves spars taču tagad tas nez kur bija pagaisis.Arī izstaba nebija īpaši ieinteresējusi Gvenu.Vien tas ka divstāvīgā gulta lika aizdomaties par to ka iespējams šeit būs vel kāds.
Pamājusi ar galvu uz Īrisas teikto viņa uzlidusi augšā uz otro stāvu apgūlās un sāka lūkoties griestos

[Lianjuks]

Storyteller - Gross

Hjū Lorijs piegāja pie Leannas, lai aplūkotu smuko skatu - pusi no briesmoņa.
- Un šis ir goblins! Leanna, kā tu varēji iedomāties, ka pēc nometnes dzīvē viss ies, kā paredzēts?
Japāņu puišelis pietuvojās Deividam. - Redzi to, kas izskatās pēc aktiera Hjū Lorija?
Sāka līt.


Washulis

Bija jau iestājusies tumsa. Dēmons un Loranda atradās pie mājiņas kāpnēm. Izvilcis no bikšu kabatas, kaut ko spožu dēmons to iedeva Lorandai. Tas bija zelta ķēdītē iekārts zelta skorpions. Skorpionu klāja mazi, sarkani dārgakmeņi.
- Kad esi Erisas, Īrisas, vai ūdenskrituma tuvumā iesaku tev to turēt kaklā, ja nevēlies, lai kāds sadzird tavas domas. - sāka līt.


Džezā tikai meitenes

- Es zinu, ka tas dēmons grib notbvert Leannu, viņš grib viņu iegūt sev. Es nezinu, kāpēc. Kā es viņu varētu aizmirst. - Erisa nosarka. - Nav gluži tā, kā tev varētu likties, vienkārši. Džims... Es neko. Jā, viņš krāpj savu sievu. - tad Erisa apklus un novērsās. Salija novilka savas kurpes un sekoja basām kājām. Sāka līt.


La Keira - Hworang666 - Apaču tuksneša rēgs

Vilku gaudoņa tuvojās. Deina ieķērās Valtera rokā.
- Vai jūs dzirdat? - gaudoņa tuvojās. Sāka līt.


Džea

Istabas logs atvērās un telpā ielidoja sarkans papagailis. Viņš apsēdās uz Gvenas vēdera un skumji ielūkojās meitenes acīs. Putns izstaroja savādu mieru un labvēlību. Logs aizcirtās un laukā sāka līt.

[washulis]

vai... paldies. ar ko tad esmu izpelnījusies tādu labestību. ivņa glaimoti noteica un paņēma rokās mazo skorpionu. tas ir tik skaists? un grezns. manā pasaulē kaut kas tāds maksātu bagātību. un arī tas, ka neļaus lasīt domas. cik nu sapratu.

pateicos jums... viņa vēl reiz noteica. viņa pat būtu kaut ko vēl pateikusi, bet pēkšņš lietus gāze lika viņai aizmirst, ko viņa gribēja teikt. nav svarīgi... viņa vēl jo projām turēja to rokās un lūkojaš uz to.

[Elony]

Rijoku pagriezās pret sievieti un pasmaidīja.
"Cik jauki. Un kas tad tas būtu?" viņa pavaicāja, pētot, vai Īrisa kaut ko nes.
Bija dīvaini pieņemt, ka šī vieta tagad būs viņas mājas.
Varbūt ar prātu to pieņemt vieglāk kā ar sirdi.
Bet vismaz viņa nebija viena ienaidnieku vidū. Šeit bija, ja ne draugi, tad sabiedrotie.

Šo rakstu rediģēja Elony: 11.04.2008 15:44

[Džea]

Gvena jaizvērusi acis un seja bija pavērsta pret griestiem,lai gan tā nebija īsti aizmigšana.Viņa nedzirdēja ne to ka kautkas ielido ne arī to ka sāk līt.Atjēgties Gvenai palīdzēja neliela kustība kas šķiet bija uz meitenes vēdera..Atvērusi acis viņa pamanīja diezgan interesanta paskata putnu.Škiet tas bija papagailis.
Sveiks ko tad tu šeit dari
Vina klusi jautāja papagailim lai gan bija pārliecināta ka atbilde tā arī netiks saņemta.Taču lūkojoties viņa acīs prātu pārņēma savāds miers.lai gan skumjas vel nebija pazudušas

[Džezā tikai Meit...]

Melānija noplātīja rokas.
- Mums tad viņa ir jāatrod un jābrīdina! Vai tu zini, kur tagad ir Leanna? Un kur vispār esam mēs, kur tu mūs ved? - Viņa jautāja, sekojot Erisai. Pēc teiktā par Džimu, meitene palika stāvam uz vietas ar šoka izteiksmi sejā. Viņa atguvās un pieskrēja pie Erisas.
- Tu! Kā tu varēji! Ar Džimu! Un jums ir meita? - Viņa bija pilnībā satriekta. Uz viņas sejas uzpilēja pāris lāsītes, par kurām meitene nelikās ne zinis.
- Man nepatika viņa sieva, jo viņa likās pārāk augstprātīga un vēsa, taču tomēr! Viņam jau ir ģimene un bērni! - Meitene pieklusušā balsī teica.

[Gross]

"Jā es viņu redzu... No kurienes viņš uzradās?" Deivids gāja tuvāk pusgoblinam un neizpratnē skatījās uz notiekošo...
"Kas te vispār notiek uz šīs salas? Vēl pirms brīža es lidoju mācību lidojumā, bet nu jau esmu uz kautkādas dieva aizmirstas salas kur notiek visādas dīvainības... kur man pakaļ dzenās kautkādas mistiskas radības, kuras pēc mirkļa mistisku iemeslu dēļ pazaudē pusi no sevis... kāds man varētu pateikt kas šeit īsti notiek?"

[Hworang666]

Iedrošinoši, bet pieklājīgi apķēris Deinu viņš ieminējās: Jā, Deina, diemžēl dzirdu gan... Tagad noderētu uguns... Un, tā kā nesmēķēju, nedz sērkociņu nedz sķiltavu man nav... Klusītēm viņš konstatēja, tad, palūkojies uz Donkihotu, viņš pajautāja: cik sen jau šeit esat? Ja jau zināt, ka šeit ir pilsēta, esat jau šeit bijis?