Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Džea]

occ:Patiesību sakot Gvenai ir praktiski tādas pašas drēbes kā 21 gs. negribēju neko jaunu izgudrot

2499 gads
Gvena klusi atbildēja.Atkal jau bija uznacis tas klusuma brīdis kad viņa varēja vienkārši sēdēt stundām ilgi vienā un tai pašā vietā un lūkoties uz vienu un to pašu punktu.Gvendolīna vairāk neko neteica.Taču tā vien rādās ka tikt prom no šejienes nebūs iespējas
Un vai tad tu to negribēji?Doties prom kautkur tālu prom,pēc Sema nāves?
Kāda spītīga balss zemampziņā ierunājās
Ko?Kas?
Itkā atmodusies no sapņa Gvena jautāja palūkodamās uz Volfu

Šo rakstu rediģēja Džea: 09.04.2008 17:38

[washulis]

kari par kuriem neko nejēdzu. varbūt tā pat ir labāk. zināt visu, kas notiek nākotnē nav ieteicams. sadedzinās mani vēl uz sārta. heh. viņa spriedelēja. izklausījās, ka nākotnē ir tikai jaunas tehnikas un kari. tas liekas drūmi...

runājot par leonardo da vinči. viņš ir man pazīstams. ja jūs domājat to pašu, ko domāju es... nedaudz jocīgs pēc skata, bet tik inteliģents cilvēks. sanāca ar viņu nedauz pazīties personiski, kad viņš vēl dzīvoja Vinči ciematā.

[Elony]

Mēs un japāņi?
Vācija un Japāna kopā?
Nelikās ticami. Vācieši visai aktīvi līda iekšā klusajā okeānā... bet ja padomā, tad briti un franči bija daudz nejaukāki. Un līdz 1939. gadam bija tālu...
"Tas ir ļoti aizraujoši... to zināt..." viņa pasmaidīja.
Visas šīs zināšans par nākotni... vai pagātni? Tas bija tik vilinoši...
Un kā likās, nevajadzīgi. Vismaz šeit.
Tāpat kā pagātne...

Šo rakstu rediģēja Elony: 09.04.2008 17:46

[Īvs]

Donkihots gandrīz ķēra sirdstrieku, kad no griestiem pēkšņi vēlās zemē divi cilvēki. Paldies Dievam, cilvēki, viņš pie sevis nopurpināja (vīrietis jau bija tik ļoti pieradis pie saviem vakariņotājiem, ka aizmirsa, ka šai saulē vēl eksistē kas tik primitīvs), uzmanīgi spriezdams, vai tie draugi vai naidnieki. Šo cilvēku ierašanās bija pozitīva, jo, kā nekā, tagad šeit bija veseli (jā, tiešām veseli) trīs, piedevām trekni, barības kumosi. Iespēja dzīvot pareizinājās ar divi, tomēr iznākums bija tikai šo glumo radījumu ziņā... un viņa viltības.
Donkihots nosprieda, ka šie divi vairāk par cenšanos izglābties tikai ar savām nožēlojamajām cilvēku metodēm netiks tālāk par lēnu un sērīgu galu (vīrietis vēl pavīpsnāja, kad jaunietis ar savu spīdekli spožināja šiem acis).
Khem, viņš paskatījās uz glumajiem un tad uz jauniešiem, pusdien's klāt, un lēni kāpās tuvāk cilvēkiem, tad aiz viņiem. Viņš stāvēja un gaidīja. Gaidīja, kad šos notiesās pirmos — taču nē!

Kad goblini sāka savu riņķa danci ap viņiem, meitene steidzās ieķerties viņa elkonī, taču Donkihots ātri no tās atbrīvojās, pagrūzdams tā, ka nošūpojas. Šie goblini viņu tracināja.
Viņš izmantoja izdevību ap jaunekļa spožumiem, lai novestu goblinus no ceļa, tiešā nozīmē, — visi glumie bija pievērsušies spožajam starmesim, lēts uzmanības novēršanas triks — jā, gan, taču kā noderēja!
Viņš pagrūda sev tuvāko goblinu (no visa, visa spēka — graujoši) virsū citiem, lai tie spēcīgi sasitas, un devās kaustīt un sist, kur vien mācēja trāpīt.
Puis, glābjam dzīves! viņš uzsauca jauneklim un turpināja iesākto.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 09.04.2008 18:31

[Džezā tikai Meit...]

Salija palīdzēja Melānijai ar dažām izpletņa uzpariktēm. Uzvilkusi sev savu izpletni viņa iegāja kādā nelielā lidmašīnas nodalījumā un nostājās pie durvīm, pa kurām Melānija bija iekāpusi lidmašīnā.
- Tas ko es darīšu būs rupjš noteikumu pārkāpums. Par kaut ko tādu mani atlaistu, bet vai tad es varu, ko zaudēt? - viņa atspiedās pret sienu un dziļi ieelpoja - Vai Tevi sauc Leanna?

Melānija sekoja stjuartei un sakārtoja izpletni ērtāk ap sevi. Viņa bija cerējusi, ka nenāksies vēlreiz piedzīvot brīvo kritienu, taču dzīvē neko nevar paredzēt. Fēnikss tupēja uz viņas pleca un meitene tam noteica.
- Magnus, seko man un nepazūdi. Es nespēšu bez tevis iztikt. Un ķer mani un Saliju, ja kaut kas noies greizi. Es zinu, ka tu to spēsi. - Viņa komandēja, taču balss nebija stingra un pavēloša, bet gan maiguma un baiļu pilna. Viņa pievērsās Salijai un atbildēja uz viņas jautājumu.
- Nē, mani nesauc Leanna - Viņa mirkli apdomājās un tad piebilda.
- Taču es pazīstu kādu Leannu. Viņa bija mana skolas biedrene.. Ja jūs zinat daudz ko vairāk, kā man liekas, tad es domāju, ka jūs interesējaties par viņu. Rudmati? -

[Malduguns]

-KO?-Leanna pievērsās japāņu puišelim.-Ā, es zinu, kur mēs nebūt,-meitnene īgni nomurmināja. Viņa sabužināja savus īsos, rudos matus un domīgi pakošļāja lūpu. Tad meitene piecēlās kājās, nopurināja smiltis no drēbēm un apņēmīgi devās biezoknī uz to vietu, kur bija palicis Lorijs. Leanna domīgi pamurcīja gredzenu un drošības pēc izvilka no kabatas nazi, no kura vairs nekad nešķīrās.

[Hworang666]

Vēl tikai soli uz priekšu un jūs visi uz mūžiem paliksiet akli no šīs gaismiņas. Lukturītis bija tiešām spēcīgs, un, Valters ar nolūku kādam goblinam ilgstoši iespīdināja acīs. Gaisma noteikti dedzināja. Apēdod mūs, jūs riskējat kļūt akli... Un mēs zinām, kas notiek ar aklām būtnēm, ne tā? Valters centās iegūt psiholoģisko pārsvaru. Biezokņa zvēri tās medī, tad iedzen kādā vietā, kur jums šķiet, ka esat drošībā, bet tad... Strauji palēcis uz priekšu un izvilcis gaismas kūlīti gandrīz caur visiem 1. rindā stāvošajiem, lielākajai daļai atkal iespīdinājis acīs. Viņš jūs negaidīti piebeidz, ar nagiem pārraudams jūsu rīkles! Slēpotājs viegli apstājās un centās novērtēt, cik ļoti laba iztēle ir gobliniem

[Moriartijs]

Ārčijs paraustīja plecus. - Man nav ne jausmas. Man liekas, ka mums jācer, ka viņi tiks laukā paši.
Vietā kur bija nogrimusi jahta no ūdens cēlās gaisa burbuļi.

Jācer? Tu ko traks? viņš kliedza uz Arčiju. Hmm, vismaz Krākena te nav.

Lai gan. Viņš var jebkurā mirklī uzrasties. Ja reiz pagājušo reiz viņš izleca no ūdens, kā tik tur bija cilvēki, tad kāpēc ne šoreiz?

Ei, Arčij. Krākenu neredzi nekur?

[Lianjuks]

Elony - Washulis - Aiva - Džea

- Vai jums būtu tik pat interesanti uzzināt kara beigas? - atskanēja ieinteresēta balss. Telpā bija ienācis, kāds jaunietis. Viņam bija bāla seja, melni mati, un tumšas acis, kas likās smejamies par viesiem. Piegājis pie galda viņš paņēma dažus cepumus. Aizgājis līdz durvīm viņš pamāja.
- Atā, jūs zaudējāt. - durvis aizkrita ar dobju būkšķi, un vēl neiepazītais cilvēks bija prom.
Erisas seja bija sastingusi. Īrisa vārgi pasmaidīja.
- Un tas pagaidām ir vienīgais dēmons mūsu pusē.


Džezā tikai Meitenes
- Es nezinu vai viņa ir rudmate. - stjuarte palika domīga. - Es dzirdēju to ķēmu runājam par viņu. Nu to ar tizlajiem matiem. Viņš teica, ka meklē kaut kādu Leannu, lai kaut ko no viņas dabūtu, un ēsmu.. Reiens? Es neatceros. Kaut kāds dumpis? Apokadipse? Es tak neatceros. Labi, klausies. Tev būs jāparauj šitais ten gredzens. Ņemot vērā augstumu, kādā esam, tas tev būs jāparauj pēc astoņām sekundēm, skaitot no mirkļa, kad izleksi laukā. Lēksim ārā kopā, vai atsevišķi? - ievikusi dziļu elpu viņa sāka ķimerēties gar durvīm, pēc tam uzlikusi roku uz roktura vaicāja.
- Vai esi gatava?


Storyteller

Japāņu puišelis piecēlās kājās un sekoja Leannai.
- Ak, tā? Un kur mēs nebūt? - zēns aizdomīgi samiedza acis. - Kā tu lidmašīnā dabūji nazi? Ieročus nevar ienest.


Apaču tuksneša rēgs - Hworang666 - La Keira ( alā esat kopā četri, tur ir arī mans palīgtēls Deina. )

Donkihota uzbrukumā goblini pašķīda uz visām pusēm atbrīvojot ceļu uz izeju. Pērējie goblini mutes pavēruši lūkojās uz Valtera radīto gaismiņu. Deina pietrausās kājās. - Noliec gaismiņu lēni zemē, tad laižamies pakaļ tam vīriietim. - jaunā sieviete norādija uz Donkihotu, un uzmanīgi virzijās pakaļ.

Mesmers

Ārčijs aizdomīgi nopētija apkārtni. - Nē, nekur nemanu. - Izvilcis no kabatas slapju, un brīnumainā kārtā ejošu mobilo tālruni viņš uzķeksēja Raiena numuru un mēģināja viņu sazvanīt. - Nu pacel lūdzu!

[Elony]

"Dēmons? Ārēji nepateiksi." Rijoku domīgi teica.
"Un liekas, ka viņš pāris cepumu dēļ nekāpa pa virvju kāpnēm... maģija?"
Sieviete ievilka elpu un nopietni uzlūkoja Erisu un Īrisu.
"Man joprojām ir daži jautājumi un lietas, ar kurām es gribu tikt skaidrībā.
Pirmkārt svarīgākais - ko viņš ar to domāja? Vai to, ka Japāna zaudēja?" tas smeldza sirdī... vai tiešām attiekšānās no senajām tradīcijām, atteikšanās no zobena kulta par labu šaujamieročiem bija velta un Japānai tāpat draidēja svešzemnieku okupācija?
"Otrkārt- viss liecina, ka šeit iet runa arī par maģiju un buršanos. Kaut kāpēc man liekas, ka jūs neesat parasti cilvēki.
Treškārt - jūs runājāt par savu pusi. Tātad šeit ir konflikts. Jūs mums palīdzējāt izdzīvot, bet sakāt, ka prom tikt nevaram. Tika doti mājieni, ka mums vajag ieročus. Pieminēta vēl viena sieviete un dēmons. Ko jūs sagaidāt no mums? Vai ka mēs cīnāmies jūsu labā?"

[Moriartijs]

Ar lielām aizdomām Džeroms skatījās uz nelielo melno kastīti, kuru Arčijs pielika sev pie auss.

Šaubos vai vizlas pielūgšana palīdzēs tiem diviem tikt ārā no ūdens, viņš teica. Par laimi apskatot apkārtni Krākens nebija manāms. Taču tas nenozīmē ka viņa tur nav...

[Aiva]

- Zaudējām? - Volfs iešņācās. - Zum teufel, Vērmahts stāvēja pie Volgas un visa Eiropa bija mūsu! Mūsu zemūdenes valdīja pār Atlantiku. Japāņu flote noslīcināja visu Savienoto Valstu Klusā okeāna floti, bet armijas bija sasniegušas Indiju un Austrāliju. Mēs nevarējām zaudēt! Ar ko gan tie krievi, briti un jeņķi izrādījās pārāki? Jūs teicāt - dēmons? Varbūt ka viņš tikai mūs pavilka uz zoba? - Volfs paskatījās uz Erisu un Īrisu.

[Hworang666]

Jāatzīst, ka iepriekš Valters no uztraukuma tik tiešām nebija izdzirdējis, ko bija teicis vēl kāds. Bet, sarunājoties ar gobliniem nebija iespējams nepamanīt tēlu, kurš ietriecās goblinos. Uz mudinājumu bēgt viņam ilgi nenācās stāvēt uz vietas. Gaismu gan neatstāšu... Var vēl noderēt. Skriedams pakaļ Donkihotam, viņš ar lukturīti iesita tuvākajam goblinam ļoti spēcīgi pa galvu. Redzat, tas sākās! viņš vēl nokliedzās skrienot projām.

[Īvs]

Donkihots laimīgi notvēra iespēju, kad goblini tam bija pavēruši ceļu uz izeju. Laiks, ko viņš pavadīja alā, bija šķitis kā gads, un tagad, kad brīvība bija sataustāma, vīrietis steidza garām apstulbušajiem glumekļiem, neko nepiebilzdams. Īstenībā varēja likties, ka šie bija pamatīgi apmulsuši, un Donkihots tiem gāja garām platiem soļiem. Arī šis process vilkās ļoti lēni. Tad viņam pavērās skats uz ūdeni. Brīvs!
Pasaka ar laimīgām beigām. Sapnis. Un tagad jāpamostās, vai ne?

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 10.04.2008 14:54

[Malduguns]

Leanna novaikstījās un turpināja visai ātrā gaitā doties uz priekšu.
-Tas, kāpēc un kādā viedā man ir nazis, lai paliek manā ziņā, citādi tev piesiešu arī līdzpaņemto dinamītu vai arī likšu taviem hemoglobīniem atvadīties no skābekļa,-meitene pikti nopurpināja un turpināja sev izcirst ceļu uz priekšu. Pāris zari9 trāpīja viņai arī pa seju, padarot Leannu vēl piktāku un vēl izspūrušāku.
-Un mēs nebūt tur, kur mums vajadzētu būt. Respektīvi, lidmašīnā.

[Džea]

Gvena lūkojās uz puisi kurš bija ienācis un šķiet atbildējis viņas vietā
Dēmons?Neizskatās ka viņš būtu dēmons
Gvena pie sevis nodomāja
Šaubos vai tev patiktu tas ka Vācija pietam tika sadalīta divās daļās.Viena daļa nonāca krievu rokās par otru es diemžēl nespēšu pateikt.Vēsture nav mana stiprā pusi
Viņa sacīja Volfam.

[Semijs]

*Sorr, man bija priekšaspakte uz trim dienām un nu skaidri saprotams, ka neviens manus postus neimeta (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

Raiens pats nolikās uz muguras un dabūja pāris priekšmetus sev arī virsū no trieciena. Noburkšķējis un ar nedaudz dullu galvu, puisis sāka ar roku braukāt apkārt pa griestiem un kaut ko aukstu sajuta.
-Atradu!-
Viņš nodomāja un paņēma savu pistoli pie sevis.
-Džerard! Tu dzīvs?!-
Raiens piecēlās sēdus un uzsauca, bet tad viņa mobīlais sāka zvanēt, kur uzrādījās, ka Arčijs zvana.
-Aļo? Arčij! Mēs esam job.anā slazdā!-

[La Keira]

Goblini bija ielenkuši visus triis. Žozefīne automātiski atkāpās līdz apļa vidum ar muguru pret Valteru un Deinu lai vareetu paarredzeet ko dariis eermainie radiijumi. Kad Valters izvilka lukturīti un sāka biedēt goblinus prom, viņa klusām ieteicās:
- Laba ideja, ja vien viņi uz to uzķerrsiez! Un meitene no sirds cerēja ka tas notiks.

Kad Deina iesaucās, ka jāskrien, Žozefīne vairs nebija mudināma. Viņa vairs negribēja redzēt nedz alu, nedz nekādus dzīvniekus vai glumus radījumus cilvēku drēbēs.

[washulis]

nopētījusi cilvēku, kas izrādījād demons, viņa ievēroja šī cilvēka... atvainojos, demona skatienu, ar kādu tas nopētīja telpu. tas viņai atgādināja to pašu cilvēku, kam lorandu vajadzēja izprecināt. tas lika viņai pār muguru pārskriet šermuļiem un lika arī justies nepatīkami. tāpēc viņa nedaudz apklusa. vai tāda būs mana nākotne? šeit cīņā pret kaut ko tādu, ko nemaz nespēju aptvert. un pat ja tiktu prom, tad nākotnē gaida kari? vismaz tā var nospriest...

vai man tuvākajā laikā.. nu 1573. gadā ir gaidāmi kādi kari? kas cietīs un kā tas beigsies. viņa klusi ievaicājās. patiesībā viņa to nemaz negribēja zināt, tāpēc vēl p\ec brītiņa piebilda: nav svarīgi. tas man tā pat neko nedos. nesaktiet neko....

[Lianjuks]

Aiva - Džea - Elony - Washulis

Erisa neprātīgi iesmējās un sāka staigād pa istabu.
- Volf, tu pat nenojaut, cik draņķīgi jums vāciešiem izgāja.
- Japāņiem arī. - piebilda Īrisa, tad viņa palika stīva. - Es atvainojos. - neatskatījusies meitene izmetās pa durvīm laukā.
Erisa mirkli staigāja pa istabu neko nesakot.
- Atbildēšu tagad uz taviem jautājumiem Rijoko. - ievilkusi elpu viņa sāka. - Šis ir, tas dēmons kurš agrāk bija cilvēks, laikam tādēļ mūsu pusē. Dēmoni ir dažādi. To tu sapratīsi ar laiku, kaut gan viņi ir tikai četri. Nē, tā šoreiz nebija maģija, viņš visu laiku bija verandā. Uz japānas uzmeta ko tādu, ko sauc par atombumbu, ja nemaldos divas. Vienu uz Hirosimu un otru uz Nagasaki. Pateicoties tam, laikam japāna beidzot padevās. Volfa kungs varbūt zinās jums paskaidrot, kas ir atombumbas. Es negribu iedziļināties cilvēku prāta trūkumā. - Erisa atkal sāka staigāt pa istabu šurpu turpu. - Pēc tam iedošu tev pāris fotogrāfijas, ja gribēsi. Runājot par to mūsu konfliktu. Jā mums te ir kaut kāds konflikts, un mēs ceram, ka nostāsieties mūsu pusē. Un prom jūs nevarat tikt, es pat nemeloju. - Izdirdējusi Lorandas piebildi Erisa nedaudz nomierinājās.
- Labi... Vairs neko pagaidām neteikšu. Turpiniet runāt.


Mesmers

Ārčijs saīga. - Tā nav vizla. Jo ilgāk ar tevi runāju, jo ķertāks man tu sāc likties. - tad puisis sāka paniski runāt ar kastīti. - Izdevās! Raien? Kā jums tur izskatās? Ir iespēja tikt laukā?
[/b]
Un tad Džeroms ieraudzīja divdesmit metrus no laivas no ūdens laukā galvu pabāžam krākenu. Tas paskatījās uz viņu sarkanām acīm un atkal pazuda dzelmē.


Mr. Green - Semijs

- Izdevās! Raien? Kā jums tur izskatās? Ir iespēja tikt laukā? - Ārčijs teju iekliedza klausulē.
Pēkšņi, kaut kas smags atkal ietriecās jahtā. Korpus ieliecās.


Storyeller

Japāņu puišelis paraustīja plecus. Rokās viņam bija kaut kāda kladīte.
- Eu, Lea! Šito man iedeva Lorijs. Viņš teica, lai es tev nedodot, tu kaut ko tur rakstot.. Stāstu ne? Ja tā ir taisnība. Ak! - atšķīris kladīti vaļā viņš sāka skaļi lasīt. ( occ: domāju, ka Lea nopratīs, lo Lorijs savārijis. )


Hworang666 - Apaču tuksneša rēgs - La Keira

Goblini bija tik apmulsuši, ka piecas minūtes neizkustējās ne no vietas. Bija laiks, lai aizbēgtu.

( occ: rakstiet, ko jūsu tēli dara šajās minūtēs un uz kurieni dodas. Izejot no alas jūs nokļūstat klinšainā pludmelē, ir sācies paisums. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 10.04.2008 18:34