Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Džea - Elony - Aiva -Washulis

Erisa nelaimīgi pamāja.
- Nē, nevar. No šejienes tiek ārā tikai dēmoni, un Dievi. Dievi no šī nostūra izvairās, bet dēmoni ir palikuši tikai četri, un...
Īrisa atgriezās ar paplāti, kas klāta cepumiem, un nolika to uz galda.
- Bet.. - iesāka Īrisa, bet Erisa ar īsu žestu norādija, lai viņa apklust.
- Nevar.
Tad Īrisa tikai paraustīja plecus.
- Lūdzu nāciet man līdz, jūs esat slapjas. - ar šiem vārdiem meitene sāka vēdināt Rijoko un Lorandu uz kādām nelielām durtiņām.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 09.04.2008 14:39

[La Keira]

Meitene apstājās.
- Pirrmkārrt, es dzīvoju Parīzē, nevis laukoz...nu neesmu jau nedz ko bagata un tā, tikai pilsētaz nomalē...lai nu kā! Otrrkārt - giljotīnu izgudrroja szen, sen atpakaļ! Es pat nezinu kad tieši...pagājušo gad Lujam Sežpadsmitajam, tam nodevējam nocirta galvu..Sieviete stāstīja ar lepnumu sejā. Un Trreškārrt, dieviņ tētiņ! Žozefīne sāka likties pēkšņi saniknota. -Es neesmu no Viduslaikiem!!! Kā tu uzdrrošinies tā teikt! Parīze ir vizmoderrnākā pilsēta visā Eirropā! Kaz par to, ka nezinu par tavām angļu izgudrrotajām rrotaļlietiņām. Avīzēs jau parr tām nerrakzta.
Kad Žozefīne spēra vēl vienu soli uz priekšu, zeme sagrīļojās un iebruka
- Āāāāāāāāāāāāāāāāāāā!!!!!!...
Meitene nokrita stāvu zemāk un ar būkšķi piezemējās. Kad viņa attapās viņai, Deinai un Valteram acu priekšā stāvēja bars pretīgu izdzimteņu un kāds cits vīrietis.
Kaz te....!?

Šo rakstu rediģēja La Keira: 09.04.2008 14:44

[washulis]

labdien. es esmu loranda terviča. viņa pieklājīgi nokniksēja, kad visi jau bija iepazinušies ar rijoko. te gan tādas dīvainas tauitas sanākušas. un kādas drēbes. kad viņa kopā ar īrisu un rijoko bija iegājuši telpā, viņa sadzirdēja sarunu par laikiem. ko viņi ar to domā? tas ir kā, no senās romas un kolumba laikiem? kas te vispār notiek? loranda jau galīgi neko vairs nesaprata. tad vēl, kad īrisa un erisa (cik līdzīgi vārdi!) sāka strīdēties, par kaut kā neteikšanu. kāpēc tad viņas vēlas, lai mēs palīdzam, ja visu nemaz nesaka? vēl pirms gāja uz telpu, ko abām slapjajām sievietēm ierādīja, viņa nopētīja pārējos. cilvēkus, kas atradās izstabā. viņi arī te ir atvilki gluži kā mēs?

Šo rakstu rediģēja washulis: 09.04.2008 14:50

[Aiva]

- Gvendolīna. Pat manos laikos tas ir tāds senlaicīgs vārds... - Volfs pasmaidīja. - Tikai pierāda, ka dzīve laikam iet pa apli.

Tad Īrisa aizveda jaunpienācējas tālāk mājā, laikam jau pārģērbties.

- Nu, pirms pārejam pie nepatīkamākām lietām, kā nespējas atgriezties, - Volfs pasniedzās pēc ceptā vistas spārniņa un sāka ko lēnām nosūkāt, izbaudot apceptās ādiņas kraukšķēšanu zobos, - šeit tomēr nav tik traki, kā varētu likties. Mošķi ir bijuši visur, pieņemu ka jūs, Erisa, protat ar tiem tikt galā. Tāpēc tāds, visai tiešs jautājums. Jūs esat te jau sen... jums piemīt spējas, kas nepiemīt parastiem cilvēkiem... Pieņemu, ka Īrisai arī, - viņš pamāja uz durvju pusi. - Jūs parūpējaties par tiem 10%, kas te nonāk izdzīvojuši. Jūs esat viena no šiem četriem .. kā teicāt, demoniem?

[Hworang666]

Valteram gandrīz no rokām izslīdēja realitātes sajūta, kad sieviete pateica, ka vien pagājušogad Luijam nocirsta galva. Tas nozīmē, ka viņai bija pagājis gads pēc lielās franču revolūcijas. Un tas nozīmēja, ka viņa ir no citurienes... ne gluži no citurienes, bet no citalaika. Tas pavisam noteikti bija ārpus iztēles robežām. Bet pārāk daudz laika prātošanai Rosi jaunskungam neatlika, jo viņi visi iebruka. Atguvis stabilitātes sajūtu, Valters pamanīja, ka ir ielenkts. Un ne jau iezemieši viņu būtu nobiedējuši, jo viņam kabatā bija kabatas batereja un viņš būtu varējis patēlot dievu, bet gan tas, ka ka šie iezemieši nemaz nebija iezemieši.. Kaut kādi... Goblini! viņš satraukts nodomāja. Pamanīdams vēl kādu vīrieti, brits centās izdomāt, kā likt apēst tikai viņu, bet šie, viņus ielencošie "jaukumiņi" tik tiešām vairāk likās negausīgi, tādēļ viņš centās izdomāt ko jaunu. Mobilais telefons te lieti būtu noderējis... Bet varbūt pietikas ar veco triku par gaismas dievu? puisis izmisīgi domāja, izvilkdams no jakas iekškabatas kabatas batereju. Tā tur bija tikai tādēļ, ka viņš bija nolēmis slēpot arī naktī un, lai neiekultos likā ķezā ir noderīgi redzēt ceļu. Stāt, sīkie tumsoņi! viņš iekliedzās, izvilcis batereju un censdamies spīdināt to acīs mežoņiem.

[Lianjuks]

Aiva - Džea

Erisa sāka staigāt pa istabu no viena gala uz otru.
- Tā varētu teikt. Šeit esmu nesen. Mans darbiņš šeit nav parūpēties par tiem 10%, bet es to daru. - saraukusi uzacis viņa apstājās pie loga. - Es šeit esmu arī tēdēļ, lai palīdzētu dažiem saviem mirstīgajiem draugiem. Un es neesmu dēmons, es esmu... - šo vietu sieviete izlaida. - Dēmoni ir tikai četri un tā ir liela problēma. Ir tikai divi tīrie dēmoni, un viens no tīrajiem dēmoniem ir nostājies pret mums - ienaidniekos, bet otrs ir vecs plānprātiņš, kas paslēpies no mums visiem, kādā nezināmā nostūrītī. Ir vēl trešais dēmons, viņš ir ļoti interesants gadījums. Viņš izskatās. Labi, jūs to nezinātu, bet šis dēmons ir radies cilvēka zemapziņā, un šo cilvēku, kura zemapziņā ir radies šis dēmons sauc Leanna. Un ceturtais dēmons agrāk bija cilvēks, viņš arī ir neparasts gadījums.


Washulis - Elony

Abas jaunās sievietes tika ievestas nelielā istabiņā. Istabiņā bija pāris džinsu bikses, daži T - krekli un blūzes. Bija arī dažas ērtas, bet noteikti savādas kurpes. Drēbes nāca no 21. gs. - tāpēc. Istabā bija aizslietņi aiz kuriem pārģērbties un viens senatnīgs dīvāns - nokrauts ar iepriekšminētajām drēbēm.
- Es tad nu jūs atstāšu. - un tad Īrisa izsdēja pa durvīm laukā.


La Keira - Hworang666 - Apaču tuksneša rēgs

- Rijamais, rijamais! - aurēja goblini skrienot uz riņķi apkārt ielenktajiem. Aplis ap upuriem savilkās ciešāk. Ieķērusies Donkihota piedurknē Deina pierausas kājās.
Kad Valters ieslēdza lampiņu Deina samulsa. - Tu domā, ka šitie briesmoņi uzķersies?
Atbilde sekoja drīz. - Ūūūū... Gaismiņa. Kas tur? - apstājušies iesaucās samulsušie goblini, ar savu vienveidīgo domāšanu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 09.04.2008 15:43

[washulis]

loranda nopētīja telpu, tad arī drēbes.. kas? viņa nomurmināja un paņēma rokās kreklu. tik mazs? un plāns? kur auklas, kas to visu saturēs kopā? un bikses taču ir domātas vīriešiem! viņa sāka sūdzēties, bet tā kā šajās slapjajās lupatās vairs nekas nebūs iesākams, tad viņa paņēma savas drēbes un aigāja aiz aizslietņa.

pārbaudot, lai neviens viņu neredz, viņa sāka vilkt nost visas drēbju kārtas. tā kā vienu apakšsvārku vairs nebija, palika vairs tika otri. tad virskleita, tad korste, apakškleita. kostīms, bikses, ko sauca arī par pantaloniem, tad arī apakškrekls. nu viņa bija noģērbusies un nopētījusi bikses, sāka tās vilkt kājās. pēc tam arī kreklu un blūzi pa virsu. tik viegli. un vienkārši. viņa sāka sajūsmināties par to, ko redzēja. sākusi nedaudz pastaigāt pa telpu,viņa pētīja, kā bikses viegli lokās līdzi. tās taču ir tik pat kā nejūtamas. viņa uzlika rokas uz vidukļa. lai gan korsete padarīja vidukli tievāku, bet visām tās kārtām un apakškārtām, kas kārtīgai dāmai vienmēr bija virsū, viņa izskatījās pat vēl tievāka. ārprāts! viņa turpināja jūsmot.

kad izgāja no ģerbšanaš telpas vēl jo projām skatoties uz sevi. no kurienes šādas drēbes? un kas tas ir par audumu? viņa norādīja uz džinsām. viņa uzrunāja tos divus jocīgos cilvēkus un abar mājsaimnieces.

[Aiva]

Volfs galvu vien nogrozīja, izdzirdis par dēmoniem un to likstām.

- Vecais Freids par to būtu sajūsmā, - viņš nomurmināja, - it īpaši par to demonu kas radies no cilvēka zemapziņas. Un Nīče droši vien arī. Uebermensch...

- Tātad, jūsu pienākums nav glābt šeit iemestos. Ir kāds iemesls šim altruisma uzliesmojumam? Tikai nepārprotiet mani, man ir ārkārtīgi patīkami šobrīd būt šeit, nevis kalpot par barību zivīm kaut kur okeānā...

Tobrīd no pārģērbšanās istabas parādījās pirmā no svešiniecēm, ja Volfs pareizi atminējās, Loranda. Izvīkstīta no rokoko kleitām, un iebāzta bikzēs un blūzē, viņa izskatījās tīri pievilcīga un slaida. Diemžēl, uz viņas jautājumu Volfs spēja vien paraustīt plecus.

- Amerikāņu izgudrojums, - viņš nopūtās. - Starp citu, kurš gads šobrīd ir pēc jūsu domām, Loranta, pareizi?

[washulis]

tas ir kā, kurš gads? te viss ir tik jocīgi. viņa tikai piebilda. laikam jau ne 1557. gads... un esmu loranda. ar "d", bet tas nav tik svarīgi. viņa noteica. vēl jo projām nopētot savas bikses. un tik viegli...! viņa nodomāja un nolēma pievienoties pie runātājiem. pa ausu galam dzirdot,ko vņi runā par demnoiem, viņa ierunājās: ja jau jūs vēlaties, lai palīdzam jums un tā, tad kāpēc tik daudz noklusējat. tas liekas tik aizdomīgi. tagad esmu dzirdējusi laikam pārāk daudz... kaut kadas nāras kaut ko rīko, tad vēl tā dēmonu būšana. nereāli.

[Elony]

Rijoku neatbildēja Lorandai.
Ko gan viņa būtu varējus atbildēt?
Pārģērbties bija samērā viegli, jo kimano bija viegli noģērbt, savukārt piedāvātās drēbes bija vienkāršas.
Tikai ārkārtīgi jocīgas.
Džinas bikses likās ļauj kustēties samērā brīvi, bet tās lika izpiesties ķermeņa apaļumiem, kas nemaz nebija pieņemami. Un līdzigi bija ar krekliņu. Matus Rijoku saņema pie kakla ciet ar lenti, tomēr ne ciešā zirgastē.
No apaviem izvēlējās vienkāršas, vieglas kurpes ar šnorēm. (Krosenes)
Atgriezusies viņa jutās jocīgi.
Bet izrādija vēsu mieru un savaldību. Galvenais bija līdzsvars.
"Cik es atceros, tad gads bija 1883. pēc eiropiešu kalendāra." Rijoku paziņoja "Bet viss kas šeit notiek, varbūt nozīmē, ka es kļūdos."

[washulis]

1883. tad jau es galīgi esmu atpalikusi. no kādiem gadiem tad jūs pārējie est? loranda nosmējās. drīgst? viņa norādīja uz ēdieniem, kas bija uzlikti uz galda. nu jau kādu laiciņu viņu mocīja ēstgriba. tāpēc paņēmusi šo to viņa sāka ēst. tas krēsls uz kura viņa sedēja bija tik ērts. ēdiens garššigs. viņi mani dabūs prom no šejienes tikai ar vilkšanu. ja vien nepiedāvās pat kaut ko labāku. viņa nosmējās.

[Aiva]

- Es esmu no 1942. Tātad jūs dzīvojāt aptuveni 400 gadus pirms manis. Gvendolin, un kāds ir jūsu gads? - Volfs pagriezās pret Gvenu.

- Atvainojos, pirmajā reizē nesadzirdēju pareizi. Nu, mūsu saimniece Erisa tikko kā pastāstīja par to, kas šeit notiek, Lorandas jaunkundz, - viņš atkal pievērsās Lorandai. - Cienājieties. Domāju ka saimniecei nebūs iebildumu.


Šo rakstu rediģēja Aiva: 09.04.2008 16:53

[Elony]

Rijoku pievērsās pārējiem telpā.
Viņa paņema kādu augli no galda un sāka to ēst.

"Es tagam mēģināšu saprast. Jūs, Volf un Gvendolīna, esat cilvēki, līdzīgi mumsh. Tikai... no citiem laikiem, ja? Un jūs abash, Īrisa un Erisa, esat kas citsh? Tas ir - neesat cilvēki?" viņa dziļi ieelpoja, tomēr nevarēja neizteikt: "Vai izprotat, cik tas viss liekas neticami?"

[washulis]

neticami, tas pat nebūtu īstais vārds. nemaz nespētu vārdos izteikt, cik te viss liekas jocīgi un ačgārni. ak tad 1942. kā tas ir dzīvot nākotnē? ka īr pagātne, to ta es kaut cik zinu. viņas ziņkāre ņēma virsroku. ja tur viss ir tik pat neticams, kā te, tad es tur labprāt padzīvotu. bet jā. tas gan ir jautājums. vai šī vieta ir ārpus jebkādas laika robežas, vai arī te ir kāds laiks?

[Aiva]

- Tā liekas ir, - Volfs piekrītoši pamāja japānietei. - Kā saka mūsu saimniece, šī vieta ir telpa bez laika, jeb vieta visos laikos reizē. Einšteins kaut ko tādu paredzēja savās relativitātes teorijās , lai gan viņu nosauca par jukušu. gvena ir visvēlākā no mums, gadus piecsimt pēc manis, kamēr Loranda ir gadus 400 pirms manis. Mēs savukārt esam teju vai laikabiedri - tikai 60 gadu starpība. 1883 - Meiji restaurācija pilnā plaukumā?.

[washulis]

četri simti gadu. es pēkšņi jūtos tik veca. viņa domīgi nobilda. bet kas ir enšteins? reletivitātes teorija... kaut kāda zinātne? viņa turpināja izprašņāt. tas taču ir tik interesanti! viņa vēl reizi nopētīja savu jauno apģērbu un tad arī pārējo apģērbus. nu vissjocīgākais jau bija gvendolnai mugurā. no kura gada viņa ir? 1843 plus 500... ak kungs! no malas loranda izskatījās kā maza sajūsmināta skolniecīte. tā nu šad tad bija. viņa, lai gan jau pieaugusi un atbildīga sieviete, dažreiz uzvedās kā bērns...

Šo rakstu rediģēja washulis: 09.04.2008 17:04

[Aiva]

- Nu, jā... - Volfs piepeši aptvēra, ka pats nemaz tik daudz par relativitātes teoriju nezina, lai tā vienkārši spētu paskaidrot cilvēkiem no pagātnes, kas tā ir.

- Einšteins, zinātnieks viens tāds, - viņš iesāka, - izvirzīja teoriju par laika un telpas attiecībām. Ka laiks ir relatīvs, un var mainīties, palielinoties kustības ātrumam. Jo tuvāk gaismas ātrumam, lielākajam iespējamam, jo lēnāk laiks ritēs tam, kas kustēsies. Un ka, tā ceļojot, var aplidot galaktiku un atgriezties un satikt savus mazmazbērnus. Bet ja to gaismas ātrumu pārsniedz, kas gan ir tīri teorētiski, tad iespējams laiku tīt atpakaļ... atgriezties pagātnē.

- Bet domājams, ka mūsu saimniece to pārzina labāk.

[washulis]

gaismas ātrums? relativitātes būšana? viņa nespēja noturēt smaidu un izbrīnu. tas viss izklausījās pēc totālām muļķībām, bet viņš jau droši vien zina labāk. ak šausmas ar ko tik cilvēki nenodarbojas nākotnē! bet pag, gaismas ātrums un galaktikas? tas ir tā... lidot tur? viņa ar pirkstu norādīja uz augšu. tas taču nav iespējams. cilvēki nav putni...! viņa turpināja.

es atvainojos. es te vienkārši atnāku un noberu jūs ar kaut jādiem jautājumiem par to, kas jums liekas pašsaprotami. kur gan manas manieres? viņa atvainojās...

[Elony]

"Jūs runājat par lietām, kas man nav saprotamash. Bet ir skaidrs, ka jūsu zināšanas par vēsturi ir zināšanas par manu nākotni..." viņa lēni teica.
"Imperatora reforma? Valsts pārkārtojumi, kas Japānas Impēriju padarīs modernu un līdzīgu Eiropas valstīm..." viņas tonis bija neitrāls, lai nepaustu savu attieksmi. "Jums taisnība, tas notiek tad, kas es biju... bet jums tā ir vēsture..."
Rijoku paskatijās uz Volfu.
"Tikai zināšanai - kādā stāvoklī ir mana valsts pēc 60 gadiem, kā sauc Imperatoru?" tagad viņas balsī bija dedzīgums.

[Aiva]

- Ja dievs būtu gribējis, lai cilvēki lido, viņš tiem būtu piešķīris spārnus... - Volfs pievērtām acīm nocitēja. - Man liekas, tas bija no jūsu laikabiedra mutes, Loranda. Tad, kad brāļi Mongolfjē pirmo riezi pacēlās gaisā, Parīzē.

- Jā, cilvēki spēj lidot. Nu, ne tā, kā pasakās, savicinot rokas, bet spēj. Pirms ierados te, es izmēģināju jauna veida lidaparātu, diemžēl... - Volfs uz brīdi apklusa, - tas nepārdzīvoja ierašanos, lai arī atveda mani vismaz līdz salai. Bet jāātvainojas būtu man. Vienkārši ir tik daudz lietu, kuras es pieņemu par pašsaprotamām, kamēr jums tās vēl nav izgudrotas... Un te nu mēs sēžam un par to runājam. Savukārt jūs varat lepoties, ka dzīvojat kopā ar tādiem dižiem cilvēkiem, kā Leonardo da Vinči, Rafaels, Mikelandželo, Ticiāns... Lai gan droši vien laikabiedri viņus tik labi nepazina...

- Manā laikā mēs esam karā. vācija un Japāna ir sabiedrotās, un mēs cīnāmies pret Krieviju, Angliju un Savienotajām valstīm. Jūsu nācija ir varena un moderna, Rijoko. Meiji reformas izdevās. Tokijā valda imperators Hirohito. Jūsu ļaudis sauc viņu par Šova - Apgaismoto. Kas man lika atcerēties. Gvena. Jūs droši zināt, kurš uzvarēja 1939tajā sāktajā karā? Mēs un japāņi, vai arī krievi, briti un amerikāņi?

Šo rakstu rediģēja Aiva: 09.04.2008 17:41