Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[La Keira]

-taa irr televīzzija? Žozefīne skatījās uz mobīlo telefonu. Viņš noteikti ir anglis. Ērmots cilvēks, kaa jau visi briti.
- Kur skriezim?...Žozefīne čukstēja...vai tu sauksi signālu?

Šo rakstu rediģēja La Keira: 06.04.2008 20:25

[Elony]

Rijoku centās uz visu raudzities mierīgi.
Kaut kā bija gruti. Bet bija skaidrs - pagaidām neviens netaisās palīdzēt tikt prom.
Tātad bija jāiegūst spēja pastāvīgi šeit eksistēt. Bet vispirms, atgūt ķermeņa labsajūtu caur siltumu un ēdienu.
"Cik noprotu, tad jūs velatiesh, lai mēs ne vien atgūstam spēkush, bet ari ko darjām jūsu labā vai ne? Jums ir savi nodomi attiecībā uz šho gredzenu. Un jums vajag palīdzību, mūsu palīdzību."
Būt kādam vajadzīgam - tas jau bija kaut kas. Sākums, no kura var atsperties.
Viņa joprojām nezināja ticēt vai neticēt un kā izturēties, ja ticēt. Galvenais bija saglabāt līdzsvaru, neļauties haosam.

[washulis]

rijoko izskatījās tik mierīga un nosvērta... ak jel, kaut es tā spētu. viņa turpināja pie sevis domāt. bet tiešām, kur mēs tagad ejam un ko darīsim pēc tam, lai atrastu to leannu? vai viņai maz var uzticēties? ja nu mēs tagad akli dodamies līdzi kādam, kas mūs novedīs vēl lielākā nelaimē, nekā esam tagad? bet kur tad citur es ietu? viņa pie sevis spriedelēja...

Šo rakstu rediģēja washulis: 06.04.2008 20:30

[Hworang666]

Nē, televīzija ir... Pēkšņi mazliet par struju apgriezies viņš pajautāja: tu esi no viduslaikiem, vai kā? Neizpratne bija pilnībā skaidri nolasāma no viņa sejas vaibstiem. Tad, lēnām pagriezies, viņš iegāja mūzikas izvēlnē un izvēlējās - LP Runaway... Vismaz asprātību dievs man tiešām nav liedzis. Pametis mobīlo uz tīģera pusi, viņš nogaidīja sekundi, kas vajadzīga, lai ielādētos un sāktu skanēt attiecīgā dziesma, tad, vairs neteikdams ne vārda, skrēja pretim meitenēm un paķēris katru aiz elkoņa, skriešus vilka tās uz biezokņā pusi: varbūt tagad sākam skriet? Viņš viegli pieklusinājis balsī pajautāja, neatskatīdamies.

[La Keira]

Nē, es neesmu no viduslaaaaiiiiiiikiiiieeeeeeeeeeeeemmm.....! Žozefīne gribēja atbildēt uz jautājumu, kad tika satverta aiz elkoņa un burtiski norauta no kājām. Kad izskanēja jautājums par skriešanu, viņa pagriezās un saaka skriet, jo iepriekš bija skrējusi neveikliem soļiem atmuguriski. Palikt un vērot tīģeri nebija nekādas vēlēšanaas. tad jau labāk ala. Plaans vareeja nostraadaat, bet vareeja arii nenostraadaat [...]

[Moriartijs]

Brīdi pirms laiva sāka svērties Džeroms bija apsēdies uz zemes. Pirms tam no "cigaretes" viņš atteicās un no "aliņa" arī, tādēļ neko nedarīdams apsēdās lai apsvērtu kādos mēslos ir iekūlies šoreiz. It kā ar pagājušo reizi liktenim nebija jau atmaksāts vairākkārt. Viņš skatījās apkārt un ar nelielām aizdomām vēroja to sarkanmati kas piedāvāja viņam atrast kaut kādas drēbes. It kā šitām būtu kāda vaina. It īpaši okeāna vidū!

Laiva, kuru gan viens no šiem nākotnes ļautiņiem bija nosaucis par "jahtu", iekrakšķējās un sāka svērties, tādēļ vajadzēja ātri pie kaut kā pieķerties. Atradis ko derīgu portugālietis pieķērās un cerēja ka jahta neapmetīsies kājām gaisā, tad gan būtu slikti.

[Aiva]

Volfs bija pacietīgi sekojis Erisai cauri džungļiem līdz apt būdiņai. divreiz mēģinājis uzsākt sarunu, bet atbildē saņēmis vien klusēšanu, viņš arī pasāka klusēt līdz pat ceļa galam.

Pamanījis, ka Gvenai ir grūtības tikt augšā pa kālpnēm, viņš klusi sacīja.

- Nebaidieties. Ja jūs kritīsiet, es jūs satveršu.

Augšā, iespēja tikt ārā no slapjās ādas jakas un lidotāja biksēm un zābakiem beidzot bija pārāk vilinoša, un Volfs nekavējās pieņemt piedāvājumu.

OOC. Brīvdienās diemžēl man nav interneta... Kādas drēbes piedāvājumā?

[Lianjuks]

Mr. Green - Semijs

Grūdieni atkārtojās. Tas pat kļuva uzmācīgi. Jau veselas divas minūtes ilga tā bumsīšanās, un tad vienā mirklī atklājās, ka jahtai šķiebjoties ir aizcirtušās kajītes durvis. Lai ko ieslodzītie darītu durvis nevarēja izgāzt. Raiens ar Džerardu bija slazdā, kad jahta pēkšņi pēc kāda izteikti stipra grūdiena apgāzās.

Mesmers

- Čalīt, tu esi slapjšs. - nobolījās Ārčijs. Ierāvis labu malciņu no alus pudeles viņš devās pēc jaunām drēbēm.
Jahtas šūpāšanās nezināmo triecienu rezultātā turpinājās vēl kādu labu laiku. Ārčijs atgriezās ar tīrām drēbēm un oranžu, palielu sainīti azotē. Pēkšņi jahta apgāzās.


Džezā tikai meitenes

Bet bija ķibele - Magnus nebija iemācijies izkļūt no būra, kas viņam bija lidmašīnā.
Bet tas fēniksu nekavēja. Atskanēja būkšķis, un putns iztriecās cauri būra režģiem tos nedaudz sakausējot.
Kad Melānija savā īpašumā ieguva šo fēniksu, viņš izskatījās pēc papagaiļa. Un tā bija joprojām. Izskatījās, ka lidmašīnā lidinās aizdedzies papagailis. Tas atrada Melāniju - palidoja viņai garām nelāgi ķērcot, un no visa spēka uztriecās virsū dēmonam. Nogāzies no kājām, tas aizslīdēja piecus metrus pa grīdu līdz atsitās pret sienu ( un zaudeja samaņu ), tad putns iešāvās pilotu kabīnē.
Neredzamās virves uz Melānijas kļuva redzamas, un viņas gūstītāji aizbēga, kaut gan bija neredzami. Klepodama no pilota kabīnes iznāca īstā stjuarte - Salija ar punu galvā. Atspiedusies pret sienu, un turoties pa gabalu no zaļmatainā dēmona viņa izdevesa.
- Es tak teicu, ka tas nav papagailis.
Piegājusi pie Melānijas viņa sāka griezt vaļā virves ar kaut kādu dunci.
- Tas piederēja tam ērmam. - piebilda Salija, norādot uz dēmonu.


Lūk, Salija. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ( Paldies )
(IMG:http://i137.photobucket.com/albums/q240/Burbulitis/air.jpg)

La Keira - Hworang666

Telefons tīģeri ieinteresēja, tas novērsās no bēgļiem. Bet parādijās daudzi citi identiski tīģeri pirmajam, liedzot iespēju izbēgt. Vienīgais bēgšanas ceļš bija ala.
Deina ieķērās matos. - It kā problēmu pietrūku! Sekojiet, ja gribat. - un ieskrēja alā. Tīģeri bija vismaz kādi piecpadsmit, tie lēni tuvojās.


Apaču tuksneša rēgs

Abi neradījumi iegaudojās.
- Ēst nada. Šup, šup.. People. Cienīt, kungs.. Kādas garšvielas jums tīk? Jūs būt garšīgs! - siekalas tecinot goblini turpināja sekot. Vienā vietā ala sazarojās. Un vai nu Donkihotam rādijās, bet divu goblinu vietā viņam pakaļ jau dzinās četri.


Washulis - Elony

Kāpiens jau bija galā, viņi jau gāja cauri džungļiem.
Īrisa palika domīga. - Iesākumā mums vajadzētu, lai jūs esat veselas un paēdušas. Palīdzēšana mums nebūs obligāta. Jūs varēsiet iet prom, bet ja paliksiet - būs jāpalīdz. Man pašai nav nodomu uz gredzenu. Man ir citas intereses. - tad meitene nosarka.
Pēc mirkļa meitene atguva dabīgo nokrāsu.
- Mana mamma jums visu paskaidros, ja ne viņa, tad dēmons. Viņš agrāk bija cilvēks. Uzmanies Rijoko. Tev zem kājām ir Rogs. - pie Rijoko kājām bija radījums ar seju līdzīgu čūskas purniņam. Tas bija melns un sešdesmit centimetrus garš. Radījums izskatījās pēc ķirzakas ar spārniņiem, un četrām kājiņām. - Tas ir bīstams un indīgs. Tādēļ lēni apej tam ar līkumu. - radījums iepleta savas kaķacis un iešņācās.


Aiva - Džea

Viņi nokļuva istabiņā ar koka sienām. Tur bija pāris lodziņi, kas pavēra skatu uz ūdenskritumu, un džungļiem. Istabas vidū bija neliels stikla galdiņš. Telpā atradās arī jūra apputējušu grāmatu. Pārkritusi pār tuvāko kaudzi Erisa saīga. - Kurš atstāja Hariju Poteru istabas vidū? - paraustījusi plecus sieviete nosita knipi, un visas grāmatas no istabas izgaisa. Tikai viena saplēsta grāmata ādas vākos palika guļam uz istabiņas galda.
Istabā atradās neliels koka skapis ar dažādiem traukiem, un neliels skapītis no kura Erisa izvilka čupiņu ar drēbēm. Te bija daži pāri džinsu bikšu, vienas sporta bikses, daži krekli. Erisa pasniedza Volfam un Gvenai čības. Čības bija lielas, bet izskatījās pēc tādām, ko pārdod mazu bērnu veikalā. Volfam tika ierādīta neliela tukša telpa ar vienu logu, lai varētu pārģērbties.
Pēc tam Gvenai tika vaļīgas čības ar cālīšiem, bet Volfam lielas, ar vilnu klātas čības. Viņa čībām bija jocīgs niķis - tās rēja. Erisa pasmaidīja. - Pagaidiet te. Es sagatavošu jums, kaut ko ēdamu. Pēc tam varēsiet man pajautāt visu, ko gribēsiet zināt. - Erisa nozuda kādās durvīs un vēl iesaucās. - Gvenai istaba būs šajā stāvā, Volfam augšā.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 07.04.2008 13:09

[Džea]

Gvendolīna vairs nedzirdēja Volfa teikto jo jau atradās augšā un ar nelielu izbrīnu lūkojas uz telpu,vel lielāks izbrīns bija par grāmatu pazušanu
Haris Poters?Vai tad šī grāmata nebija no 21...
Taču teikumu viņa nepabeidza jo bija atcerējusies Erisas teikumu par neatrašanos laikā,turklāt ja varēja ticēt šim Volfam tad viņš kā rādās nāca no 20 gs.Mazliet šķībi palūkojusies uz čībām viņa neticīgi paskatījās uz Erisu kura bija pieminējusi ēdienu
Tu gribi teikt..Īstu ēdienu, bez jebkādām kapsulām vai tabletēm?
Viņa vel nekad nebija ēdusi īstu ēdienu, tas bija ļoti dārgs un diemžēl meitenes vecāki tādu nevarēja atļauties

[washulis]

veselas un paēdušas, tas izklausās labi. viņa nosmīnēja. bet vai es palikšu? nu ja esmu iespūdusi uz šī salas, tad kāda jēga būtu vazāties apkārt un pakļaut sevi vēl lielākām briesmām? laikam jau nav izvēles... viņa drūmi nodomāja un iegāja džungļos.

kāpēc viņa nosarka? viņa melo par gredzenu? neviens nenosarkst tā pat... lorandai caur galvu lidoja sazvērestīgas domas. bet viņas domas pārtrauca tas, uz ko īrisa norādīja pie rijoko kājām. tas lido! kas tas ir...? rogs? tas ir.. kas? viņa noprasīja un arī drošības pēc pagāja no mazā indīgā zvēriņa tālāk, nostājoties blakām īrisai.

Šo rakstu rediģēja washulis: 07.04.2008 15:10

[Hworang666]

Nezināju, ka baltie tīģeri apdzīvo arī Bermundu apgabalus... Te laikam bieži snieg... Jo, ja pieņemam, ka āda ir arī maskēšanās līdzeklis, tad, dažš labs te pārāk izceļas! viņš skrienot centās pietaupīt elpu un viņam tas ļoti labi izdevās, jo slēpošanā galvenie muskuļi ir kāju muskuļi. Tātad, kas mūs varētu sagaidīt alā? viņš tai jau ļoti tuvu esot ieminējās.

[La Keira]

Tīģeru bars patiešām bija pārsteigums.
- Vai nav vienaaalga, zkrieniet taču alaaa!!! Žozefīne iemuka alā. Paskrējusi mazliet dziļāk un atspiedusies pret ieeju kādai sānu iedobei vai ejai viņa elsojot jautāja:
- Ka-sz irr B-Bermunda? Tu domā Brritāniju?

[Aiva]

Volfs izvēlējās tumā džinsa bikses un kreklu, kas kaut nedaudz atbilda viņa uzskatiem par pieklājīgam vīrietim mugurā velkamām drēbēm. Protams, lienot zem motora bija vienalga, kas tev mugurā, bet ne jau nu atrodoties viesos. Josta uz jaunajām biksēm pārceļoja no viņa biezajām lidotāja formas biksēm, tāpat uz jauno drēbju kabatām pārceļoja citas līdzi paķertās mantas - kompass, lidotāja pulkstenis, nemirkstošās Atlantijas okeāna un Meksikas līča kartes. Volfs nozvērējās pie pirmās izdevības tās sadedzināt. Cigaretes gan izrādījās samirkušas, ūdens bija pamanījies tikt iekšā etvijā. Pabeidzis pārģērbties, Volfs devās uzmeklēt mājas saimnieci.

- Vai ir kāds pakaramais, kur uzstiept manas drānas, - viņš painteresējās. - Citādi ar ādas jaku būs cauri, un tā bija ērta un gandrīz jauna.

Taču te viņa uzmanību pilnībā piesaistīja rejošās čības, un turpmākās pāris minūtes Volfs pavadīja mīņājoties un grozot kājas. Beigās viņš pat apsēdās un, paņēmis čību rokā, sāka pētīt, kur paslēpies riešanas mehānisms.

- Kaut kas tāds tikai amerikāņiem var ienākt prātā, - Volfs galu galā paziņoja, iemēģinot, kā riešana skanēs pie valša soļiem.

Erisas tiektais par dzīvojamajām istabām paslīdēja gar ausīm nepiefiksēts.

[Big Bad Wolf]

Grūdieni ilga jau aptuveni divas minūtes. Piecelties nebija iespējams, jo jahta kratījās, kā arī viņš atradās zem dažnedažādiem priekšmetiem.
Pēkšņi grūdieni apstājās, jahta sāka šķiebties un kajītes durvis aizcirtās.
-Raien! Mums jātiek arā, man ir nelaba priekšnojauta!

[Īvs]

Hahaha! Jūs vēl tik daudz neapjēdzat kā savas kājstarp's atrašanās vietu (ja jums tāda ir), kur nu vēl uzcept (līdz apbrūnē) mani. Un pēc pieredz's manas asin's ir pretīgas, to pateikdams, Donkihots manīja pienākam uzbrucēju pulciņam vēl divus glumos. Viņš spēja saprast tikai tik tālu, ka, lai cik stulbigudri būdami, viņi mācēja izdomāt, kā savu barību iedabūt rīkles dziļumos. Atlika tikai viens — bēgt. Bet kurp? Donkihots gan nezināja, ar kādu ātrumu tie spēj kustēties un kāds ir viņu vielas blīvums, vai tie spēj lidot vai peldēt, un vai tiem ir asi redzokļi, ko visu sakošļāt vai tikai stipri žokļa muskuļi. Viņš varēja ar viņiem cīkstēties tikai viltībā. Bet kurp?

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 07.04.2008 16:52

[Moriartijs]

Čalīt, tu esi slapjšs. - nobolījās Ārčijs. Ierāvis labu malciņu no alus pudeles viņš devās pēc jaunām drēbēm.
Jahtas šūpāšanās nezināmo triecienu rezultātā turpinājās vēl kādu labu laiku. Ārčijs atgriezās ar tīrām drēbēm un oranžu, palielu sainīti azotē. Pēkšņi jahta apgāzās.

Par laimi brīdī kad jahta apgāzās Džeroms nebija neklur ieķēries, tādēļ mierīgi ielidoja ūdenī, kurš viņu gan padarīja vēl slapjāku nekā bija.

Ei, tu, rudmati, kā tevi, Ārčij, palīdzi izlīst no ūdens! Viņš iesaucās, cerēdams ka šodien ūdenī vairāk nenonāks. Lai gan ko var zināt, kādi liktenim plāni...

[Hworang666]

Bermundu salas.. Atguvis elpu Valters ieminējās. Mēs apstājāmies un bez kuģa palikām tieši braucot gar Bermundu salām... Un, ģeogrāfiskajam "trijstūrim" tiek piemeklētas dažādas mistiskas īpašības... Pasmaidījis viņš piemetināja: tātad, šī laikam nebūs Britānija kā jūs cerējāt. Britānijā nav tīģeru... Atskatījies, vai tīģeri neseko, viņš turpināja: Laikam vienīgā iespēja ir doties dziļāk...

[Semijs]

-Pie velna!-
Raiens nolamājās un drusciņ paripoja iekšā kabīnē, kad kuģis apgāzās. Sataustījis kaut ko aukstu un papētījis ar pirkstiem, puisis to satvēra un pacēla pret griestiem.
-Atradu tevi!-
Viņš piecēlās ar savu pistoli rokās un nopētīja situāciju.
-Nu varētu mēģināt sašaut durvīm eņģes, bet tad ūdens gāzīsies ne pa jokam iekšā, galvenais nestāvēt tad durvīm klāt.. taču baigi liela iespēja ir noslīkt tā..-

[Džezā tikai Meit...]

Melānija ar patiesu prieku un atvieglojumu ieraudzīja savu fēniksu ielidojam pasažieru telpā. Tas izskatījās savāds, taču meitene bija pieradusi pie šī izskata. Kad viņa to ieguva, viņa visu nakti neaizvēra ne acu un centās tam izdomāt vārdu. Meitene un fēnikss bija ātri un ļoti cieši sadraudzējušies. Magnus atbrīvoja arī Saliju, kura klepoja un likās pamatīgi izmocīta. Viņa atbrīvoja Melāniju no nu jau redzamajām virvēm ar dēmona dunci, un meitene atbildēja.
- Liels paldies. Nē.. tas nav papagailis.. Tas ir mans fēnikss.. Vai ar jums viss kārtībā? Neesat cietusi? Kas notika un ko mēs tagad darīsim? Man jau sāk apnikt šitā lidināšanās.. - Melānija lēnām uzdeva jautājumus un tad pamanījusi Magnusu, devās pie putna un maigi noglāstīja tā sarkano spalvu.
- Paldies Magnus. Es zinu, ka varu Tev uzticēties.. - Viņa sameklēja savā džinsu kabatiņā šokolādes bumbiņas un atplēsusi paciņu, piedāvāja tās gan Salijai, gan dažas iebēra plaukstā un deva Magnusam. Jau pēc nedēļas Melānija bija uzzinājusi, ka tas ir viņa mīļākais saldums. Dažbrīd meitene vēlējās, kaut no papagaiļa viņš pārvērstos savā īstajā izskatā, taču bija laimīga ar to, kāds viņš ir..

OOC: ir arī sarkani papagaiļi..

[Elony]

"Labi, runāsim ar jūsu māti. Tikai tu kaut ko teici par ieročiem. Ja šī ir tik bīstama vieta, tad varbūt mums, sievietēm derētu kau kas ar ko sevi aizsargāt? Vai pistoles jums ir?" Rijoku ejot runāja.
Kad ieteicās par rogu, viņa veikli pagāja sānis un apgāja radījumu, visu laiku to vērojot.
"Indīgs tātad? Pēc tāda izskatās? Liekas, ka šeit dzīvo radības kādu nav ne Japānā ne Eiropā? Jūs gan teicāt, ka ir citur pasaulē goblini, bet es domāju, cilvēki par tādām citur nezina vai ne?"