Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Elony]

Liekas, ka maskavieši sāka iejusties. Pat pārgāja uz vietējo valodu.
"Atvainojiet, biedri, bet ko man tagad darīt?"
Viņs nejutās te ērti tā stāvēt. Labāk, ja zināms kas jādara un kas nav jādara.
Bet vienalga, šie biedri bija dīvaini, tas nu jāatzīst. Ļoti savādi komunisti.

[Overlord]

Es domāju ka viss būs labi Brigadenfīrers atbildēja. Sak ja viņam tagad būs labāka ideja,tad Hermanis labprāt ieklausītos. Un šķita,ka asiņošana ir apturēta. Tomēr sarkanā karoga skrandas viņš izlēma paturēt uz rokas. Visādam gadījumam.
Labprāt paklausīšos kas tev būtu sakāms

Šo rakstu rediģēja Overlord: 06.04.2008 10:44

[washulis]

beigusi srādāt laukā, margarita kopā ar pārējiem biedriem pie teļkopja ierāva ko stiprāku. es padzirdēju, ka tie jainie četri, ka viņi te tagad paliks. ko tieši viņi darīs, nevar saprast. pieminēja sibīriju. vārdu sakot man liekas, ka viņi te sāks visus izrīkot. viņa sāka muldēt.

[Mattiass]

— Paldies, Anton, jūs varbūt vēl varētu mums pateikt, kā jūs sameklēt vajadzības gadījumā, kā arī, — viņš paraudzījās ārā pa logu, — atgādinu, ka tagad ir visatbilsošākais laiks, lai strādāt, bet no blakus istabām nākošās skaņas liek secināt, ka tas netiek darīts. Jūs varētu to nokārtot, — Ksens sarauca pieri, — Brīvi! — un pievērsās Brigādenfīreram.

[Elony]

Antons gandrīz salutēja, bet tomēr novaldijās.
Pamājis ar galvu, viņš noteica: "Ja neesmu darbā, tad esmu šeit, kur rakstu pierakstus... tagad alikam to nevajadzēs... bet citādi kolhoza strādnieku mājā."
Viņs devās pie durvīm.
"Tad nu dodos izpildīt pavēli."

Ienācis teļkopja istabā, viņš izmisis uzlūkoja klātesošos.
"Biedri - šitā nevar! Jaa tā turpināsim, dabūsim braukt pie baltajiem lāčiem!"

[Corvus]

Antoooooon! Ej ka tu ka šu ka! Man ir pašbrūvētais - no saskābušas zaptes un labi nostāvētām bērzu sulām - un 5 gadi biju aizmirsis pagrabā. Paskaties kā Žeņa uz bajāna bacajet... Ū, Margaritiņa arī! Anton, ķeries Margai pupos un parādi klasi. Par darbu neķer kreņķi - pieliksim tehnikumiešus!

Jurijam lopā, kā jau vienmēr, bija uznākusi runāšanas lēkme. Tuvāk esošie nebija īpaši laimīgi - viņiem tika krietns saturs Jurija mutes dobuma šķidruma. Vārdu sakot, Jurijs izpaudās tā, ka siekalas un puņķi šķīda uz visām pusēm. Vāplis galīgākais.

[washulis]

nu vēl šoreiz vēl pacietīšu tavas perversās izdarības un piezīmes, bet nākošreiz šīs burciņas lidos tavā virzienā... margaritia smejoties, bet tomēr ar nedaudz draudošu toni balsī brīdināja teļkopi. un kā nekā... strādniekiem kādreiz vajag eplu atvilkt. negribat? zaptītes tiešām ir labads. tikai vēl maizīti vajadzētu uzkost. un no jūsu paša mutes būtu jauki uzzināt, kas tad ar tiem trakajiem tur notiek? viņi tagad te saimniekus tēlos vai?

Šo rakstu rediģēja washulis: 06.04.2008 18:32

[Elony]

Jurija izteikumi bija visai... nav jau svarīgi.
"Varbūt vēlāk parāīšu." Antons apsēdās nostāk no Jurija un viņa izdalījumiem.
"Cik sapratu, tie ir no Maskavas un tādi kā inspektori. Pārbaudīs mūsu darbu. Ja nepatiks - uz Sibīriju. Tā domā Bārbele un šie to pašu saka. Nezinu vai ticēt, bet riskēt negribu. Un uz Sibīriju negribu..."
viņs pagrāba trauciņu un dzeramo un ierāva.
Saviebās.
"Ir nu gan draņķis! Pat čētrdesmit ceturtajā pie mediķiem labāks bija!"
Bet tomēr norija un taisijās dzer vēl.

[washulis]

ak tad tas ir ar to sibīriju! zināju, ka kaut ko tādu dzirdēju. nu baigi jau... tiem, kas te slinko, varētu plāni iziet. viņa pat zīmīgi palūkojās uz teļkopi. bet man kaut kā neticās ka šamējie kādi ierēdņi. ielauzās kā mežoņu bars veltot mums mīļus vārdus vāciksi. ja kaut ko tādudzirdētu maskavā, tad šaubos, vai viņi būtu tik pat veseli. kur nu vel inspektori... viņa smīkņāja.

sajustdamās kā zivs ūdenī, kad varēja kaut ko parunāt, viņa turpināja. un tur tak vienam roka ievainota bija. no kā tad tas. nedomāju ka ļeņina statuja to būtu spējusi izdarīt. neviens taču neredzēja viņus te ierodamies. ja viņi tiešām būtu kaut kāda delegācija, tad ierastos pa parādes durvīm, vai vismaz paziņotu... bet ja jau priekšniecība tā domā, tad kas es esmu, lai apšaubītu.

[Corvus]

Sibīrijā ar nav slikti - lai nenosaltu, ir jāguļ divatā. Aizņemu Margaritu. Bet mans zapsūdens nav nekāds draņķis - pēc actiņām redzu, ka gribi vēl.

Jurijs turpināja kaut ko klusiņām pie sevis vāvuļot, te par tehnikumiešiem, te par teļiem, te par "m***u" armēni. Varēja redzēt, ka viņš jau tuvojas komas stadijai. Kad visiem likās, ka viņš uz krēsla tūlīt, tūlīt noplīsīs, teļkopis pielēca kājās un demagoģiskā modē sāka bļaustīties.

A tie tehnikumieši man kūti netīrīs? Kas tad ar nabaga teliņiem būs? Es taču par viņiem tā uztraucos, tā rūpējos, NAKTĪS NEGUĻU, domājot par viņiem! Kas gan par viņiem parūpēsies, ja ne vecais labais onkulis Jurijs? Ko? Kurš cit darīs to smago darbu?

Pēc šiem vārdiem Jurijs nogāzās kā nopļauts, trāpot ar seju Olgai tieši starp krūtīm.

[Beppo]

Olga tā arī nepaguva nevienam izstāstīt, ko bija redzējusi kantorī — atnāca Antons, kuŗa klātbūtnē nebūtu prātīgi stāstīt. Tā vietā labāk paklausīties viņa versiju par notikušo.

Tie fašisti ir no Maskavas? Un kā tad viņi šeit nokļuva? Kaut kā nemanīju piebraucam čaiku.
Taču tālāk viņa neizplūda, jo Jurijs teju vai nogāza sievieti no kājām. Olga aizmirsa, ko gribēja teikt, apsēdās turpat uz sola un iekārtoja ērtāk Jurija galvu sev klēpī.

[Elony]

"Da ne ko nezinu! Viņi sakās - diversiju sarīkoja, lai pārbaudītu mūsu patriotismu. Varbūt, varbūt... Un ja godīgi, tad kur mūsu dienās radīsies īsti fašisti, a? 45. pēdējos apšāvām. Tie latviešu bandīti, kas pa mežiem blandijās, tie jau nebija riktīgi fašisti. Nu, riktīgie tak vācieši, ne? Šitie man tomēr liekas latvieši, kaut arī no Maskavas. Tā pa latviskom runāt var tikai vietējie. "
Antons spriedelēja.
"Vispār es negribu riskēt. Ja nu tiešām no Maskavas? Ja sagribēs, tad pie baltajiem lāčiem. Vai uz Zonu. A man tur negribas, ````!
A paši laikam nestrādās, tikai mūs dzenās, ja neklausīsim, tad būs slikti. Tādas dzelas.

Viņš paskatijās uz Juiju.
[b]"Un tava šļura ir draņķīga! Ja būtu kas labāks...
Vot atceros kā pie mediķiem karā bija - šie ņēma zāļu drapītes un spirtu, vārija katliņā un tad izkāsa caur gāzmasku. Tik labiņs bija! Ar vodku ni ni salīdzināt!
Tik uzmanīgi vajadzēja saktīties,kādas drapītes vārijumā bija vairāk. Ja veronāls, tad pusi dienas pēc tam uz poda sēdēsi. Ja lumināls, tad aizmigsi ciešā miegā uz dienu, nedēļu vai uz visiem laikiem...
Bet tik labiņs bija!"
Antons iegrima nostaļģijā, izdzēra vienu malku un atkal saviebās.
"Vot figņa..."

[washulis]

ak šis jurijs... viņa noteica par sildīsānos divatā. lai gan viņš krita uz nerviem, ar viņu bija jautri. margaritai vienmēr labāk stāstās pie kādas glāzītes. lai nu kāds draņķis tur nebūtu iekšā. bet neko citu jau mūsdienās tādos laukos neatradīsi. ja nu vienīgi pie kāda mediķa,kā jau antons teica. tāda nu ir dzīve... viņa nopūtās un pa ausu galam dzirdēja, ko tur jurijs murgo. bet tad kad viņš sāka kliegt un krist virsū olgai, margarita nevarēja noturēt smieklus.

nu labi. tātad... ko var secināt. šie nāks mūr izrīkot, bet mēs neko neispēsim. ko tad viņi par mūsu kolhozu nodomās. te tikai kaut kādi lauķi, puse visu mašīnu nedarbojas. teļkopis, ka tā "rūpējas" par teļiem... nez kāpēc man liekas,ka sibīrija nemaz nav tik tālu... un tad vēl pārējie konkurējošie kolhozi. bet man vēl jo projām neliekas,ka šie no maskavas. uzrunāja viens otru tādos jocīcos vārdos. drēbes arī kaut kādas... viņa spriedelēja.

Šo rakstu rediģēja washulis: 07.04.2008 15:19

[Massacre]

Žeņa izklaidējās pamatīgi. Pat tad, ja neviens nedejoja, laida vaļā visus senaizmirstos meldiņus ar ļoti lielu entuziasmu un dziedāja dažādas no cietumniekiem samācītas skumjas, priecīgas un nebēdnīgas dziesmas.
Jurija doto dzerienu neizbrāķēja un dzēra dziesmu starplaikos pa kartīgam graķītim un dūmoja nez kur sadabūtu papirosu.
A vot tas, kas notika un par ko runāja pārējie viņam pilnībā neinteresēja. Pašam bija jautri ar savām atmiņām un ik pa brīdim Jevgēņijs sulīgi nolamājās atceroties kādus pagātnes notikumus gan jautrus, gan sūdīgus.

[Džūna]

Kolhoza darbinieku izpriecas un Žeņas muzicēšana bija dzirdama pat kantorī. Un Antons arī neatgriezās.
Diena bija tikko sākusies, darbi nekustēja uz priekšu ne par soli, teļi joprojām nenormāli mauroja pa visu fermu.
Un jaunajiem brigadieriem varēja sākt likties, ka jādodas pašiem pārbaudīt kas par lietu.

[Overlord]

Noklausījies Ksena priekšlikumu,Brigadenfīrers iepriecināts pasmaidīja. Jā, tas ir izcils projekts. Gut,gut Woldemat
Viņš saberzēja savas fašistiskās ķetnas un pagriezās,lai izietu no telpas ārā.Bet pārdomāja un apstājies pie kabinetā vienīgā galda,kas pēc izskata spriežot, ticis nosperts no Berlīnes "varonīgajā 45tajā gadā"" Hermanis tur atgāzās un uzlicis kājas uz galda sajutās gandrīz vai kā pats Reihsfīrers.
Kāda ir situācija? viņš domās apsvēra. 1.Šie dumie boļševiki,pieļāvuši,ka izdemolē viņu svētās govs stūrīti tagad nosprieduši,ka atnācēji ir nez kādi viesi no Maskavas
2. Ksens,Meseršmits un pārējie viņus netraucēti izrīko likdami darīt kas vien ienāk prātā,tādējādi tuvinot "tage X"
Hermanis velnišķīgi pasmīnēja. Lieliski, viņš gandrīz Bērnsa kunga balsī noteica. Tikai ko tagad darīt? Iet iemalkot boļševiku brāgu? Pavēries uz Ksenu brigadenfīrers jautāja sajuzdams piepešu vēlmi rosīties

[mr Bl@ck]

Nē, dārgo komrād, ne iemalkot izdarīt ko labāku... Messeršmits sacīja izplūsdams neķitri sadistiskā smaidiņā. Mēs viņus liksim pie darba, un tad iemalkosim brāgu. Netraucēti.
Messeršmits piecēlās kājās saraustīja bikses augtstāk uz pēcpuses sakārtoja matus, paspodrināja kerzas un tad devās uz apartamentiem no kuriem nāca žūpošanas skaņas.
Ieraudzījis ainu savā priekšā Messeršmita acis iegailējās sadistiskā apmierinājumā un no rīkles izlauzās kliedziens.
Da čo za naher? A nu ka pie darba visi pudeles nost, mutes noslaucīt un pie darba. Messeršmits auroja. Un par to ka slaistaties katram vīriešu kārtas pārstāvim 50 atspiedieni, tulīt pat! Messeršmita aurošanu varēja dzirdēt pat kantorī.

[Mattiass]

Ksens ierakstīja pilnvarā: Ганджубас Семён Александрович — Gandžubas Semjons, Aleksandra dēls, un pašūpoja galvu. Kādi krieviski visi sanāk. Pacēlis galvu, viņš jau gribēja prasīt, ko rakstīt Brigādenfīreram un piedāvāt viņiem abiem ar Messeršmitu doties padzenāt kolhozniekus, jo ārā akurāt labs laiks darbam pie siena — un ieraudzīja Messeršmita pēcpusi pazūdam durvīs. Tā kā arī Brigādenfīrers taisījās kaut ko darīt, tad Ksens steidzīgi atbildēja:
— Vispirms tu man pateiksi FIO, kā tevi pierakstīt pilnvarā, un pēc tam vari pievienoties Messeršmitam darba tautas dzenāšanā, — viņš nosmīkņāja un turpināja, — mēs ar Bruno varētu jūs mazliet pavērot un tad aiziet izlūkos, papētīt apkārtni savām acīm. Boris, nāksi ar mani? — viņš piemiedza ar aci Bruno un pievērsās atkal fīreram.
— Фамилия, имя, отчество.

[washulis]

neraža... margarita noteica un palūkojās uz "maskaviešiem". tak jau pēc sejas var redzēt, ka te kaut kas nav tīrs. ne tikai jurija dzeramais, bet viņi arī. protams, ka margarita nemaz neiedomājaš ko tādu teikt skaļi. dabūtu vēl ko trakāku par piepumpēšanos. dažreiz ir jāpriecājas, ka neesi vīrietis. viņa nosmīnēja un piecēlās. nolikusi karotīti uz zaptes burciņas un arī to glāzi, ko nupat bija izmalkojusi, viņa gāja garām jaunajiem bikstītājiem, veltot viņiem savu klasisko "mēs tik un tā iedzersim. ja ne tagad, tad vēlāk" skatienu. vēl paŗis soļi un vņa jau solōja ārā no ēkas uz lauku, kur viņu gaidīja darbs.

[Piligrims]

Lai arī Bruno/Borisa idejas neguva īpašu atbalstu, viņš nolēma ar galvu sienā neskriet. Lai jau zēni papriecājas un darbojas. Viņam pēc idejām nebija divreiz roka kabatā jābāž.

Bruno/Boris pagriezās pret Ksenu, Labprāt, bet drusciņ vēlāk, man jātiek galā ar šo, viņš norādīja uz papīru kaudzi.

Viņš pasmēla no spaiņa ūdeni un iedzēra pāris malkus. Tas bija nežēlīgi auksts. Taisni tas, kas man pašreiz vajadzīgs, nodomāja Bruno/Boris. Viņš piesmēla vēl vienu krūzi un izgāja pagalmā, noliecies, viņš tās abas izlēja sev uz galvas. Izvilcis kabatas lakatu un ķemmi, saveda kārtībā savu seju un matu ērkuli, tad atgriezās kantora telpās. Sajūta bija joprojām draņķīga, bet darba spējas bija atjaunotas. Viņš novilka mēteli, noņēma kaklasaitei piesprausto partijas nozīmīti un paslēpa to bikšu pulksteņkabatiņā.

Bruno/Boris paņēma papīrus, apsēdās pie galda un sāka tos pētīt. Vispirms viņš paņēma un atlika sāņus algu sarakstu un visus citus papīrus, kas saistījās ar personālijām. Otrā kaudzē salika visus iesūtītos rakstus par plāniem. Trešajā visu, kas saistīts ar resursiem, pamatlīdzekļiem. Un beidzot ceturtajā visu par paveikto.
Visbiezākā bija 2. kaudzīte. Viņš sāka ar to. Labi, ka dokumenti bija latviski, jo savādāk viņš nebūtu varējis tikt ne soli tālāk.
Paņēmis tīru papīra lapu, viņš izvilka no visas šīs miskastes galvenos parametrus, pēc kuriem tika vērtēta kolhoza atbilstība balvai. Sastādījis šo sarakstu viņš devās pie Bārbalas Janovnas.

Neapgrūtinādams sevi ar īpašām ceremonijām, Bruno/Boris nepieklauvējis iegāja pie viņas un nolika priekšā sarakstu.
Es vēlētos tuvāko pāris stundu laikā saņemt atskaiti par visiem veiktajiem pavasara darbiem, it īpaši par tiem, kas varētu ietekmēt ŠOS rādītājus. To pateicis, viņš apgriezās un izgāja no viņas kabineta.

Atgriezies pie ‘saviem’ papīriem viņš paņēma 1. kaudzīti. Neskatoties uz to, ka viņš īpaši studēja 3. Reihu, viņš labi zināja arī tā galvenos pretiniekus. It īpaši viņu piesaistīja Staļins un viņa politika. Viņš nolēma vadīties pēc vienas no viņa pamatnostādnēm – kadri izšķir visu. Sastādījis visu kolhoznieku sarakstu, viņš pret katru sāka atzīmēt sev vien saprotamas zīmes.

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 08.04.2008 17:48