Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Džezā tikai meitenes

Dēmons sastinaga.
- Kas ir Magnus? Vēl kāds brīnums no jūsu puses? Lai, kas būtu Magnus, es viņu te nemanu, un tas mani nebiedē. Seko man.

Mesmers - Semijs - Mr. Green ( OCC: es neaizmirsu, es vienkārši cerēju, ka Tev pievērsīs uzmanību arī kāds no citiem biedriem. )

Ārčijs ieplēta acis. - Raien.. Tu dzirdēji? iedomājies, šis tipiņš ir tā nojūdzies, ka laikam tiešām sevi uzskata par kaut kādu veco laiku jefiņu. Tu neesi traks? Čau, Džerard! Pohas nemoka? - Ārčijs piebilda jaunpienācējam. - Uz mūsu jahtas ķertais.


Apaču tuksneša rēgs

Donkihots alā atradās jau ilgi. Laiks arī nekļuva mīlīgāks.
Pēkšņi pie ieejas parādijās divi ļoti gari stāvi.
- Eu, te kāds ir? - iesaucās pirmai garais stāvs.
- Aizveries! - un otrs garais ieblieza pirmajam pa pakausi. - Neaizbiedē, ja nu te ir pusdienas?


Elony - Washulis ( Es atceros. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Itkā neizlaidu neko - šķiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif) )

- Nē, te nav Amerika, un goblini dzīvo visur, pat tavā dzimtenē, lai cik dīvaini, tas neskanētu. Jums ir tādi nedaudz savādāki. Varbūt dēļ jūsu kultūras. - Īrisa sāka kāpt augšup pa klints taciņu. - Bermuda. Te top, kas līdzīgs revulūcijai. Goblini grib atbrīvot Apokalipsi, un pilnai laimei sākuši brāļoties ar dēmoniem. Un ar dēmonu palīdzību viņi cer sagūstīt, kādus cilvēkus.. labi, es aizrunājos. Turpinam kāpt. Jāiet būs kādu pusstundu.


Hworang666 - La Keira
Deina (tumšmate) atviegloti nopūtās. - Labi, ka Tu pamodies, mēs abas ļoti sabijāmies. Tu redzēji skorpionu? Es tādu redzēju pirmo reizi mūžā, vismaz tādā krāsā. Viņš pazuda ūdenī. - Valtera roka bija nedaudz sasarkusi.


Džea - Aiva ( labi, es ievietošu tad arī tālāko, kad iepostos Aiva. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 05.04.2008 13:50

[Hworang666]

Skorpionu? Ūdenī? Vlters sāka smieties, bet, gluži kā slimnieks beidza klepojot. Nu jā... Kam negadās... Man ir teikuši, ka es pievelkot dīvainus tipiņus, bet tas tik tā... Atguvies pilnībā, viņš atkal atgriezās pie airiem. Tagad tik uz krastu... Un, cerams, bez nekādiem īpašiem starpgadījumiem... Pasmaidījis, viņš piemetināja: un kā tad sauc tevi? jautājot viņš paskatījās uz iglābto meiteni.

[washulis]

ber-muda? kas tas ir? (OOC: es pieņemu, ak 16.s vēl nezināja, kas tas ir. un jā - nevis revulūcija, bet revolūcija (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) )

un goblini ar dēmoniem? viņa sajutās, kā iekāpusi kādā pasakā. vai arī šausmu stāstā. sekodama sievietes ieteikumam, viņa turpināja kāpt uz augšu, bet kājas tik un tā sāka pagurt. vēl ilgi? un vai no šejienes varēs tik prom. no šīs bermudas? kas notika arpārējiem uz kuģa?

[Elony]

Rijoku brīdi paklusēja.
"Manā dzimtenē tādas radībash ir tikai leghendās, virs zemes tās nav manītas. Tāpat kā citur pasaulē - cilvēki par tām nezina."
Viņa sekoja abām sievietēm.
"Bet tas viss nav mana dala. Es tikai lūdzu palīdzēt, cik varath. Un zinat, cik drīz vares doties prom. Man jatiek Lielbritānijā, lai pazinotu par kugha nogrimsanu uz mājām. Un ka es pati esmu dzīva"

[washulis]

tieši tā. loranda piekrita. es ar labprāt tiktu prom no šejienes. labi, ka te nav itālija, bet tik un tā... es pieprasu paskaidrojumus. kāda ir šo goblinu revolūcijai sakars ar mums? viņa pikti nopētīja svešo sievieti. patiesībā rujoko arī bija sveša, bet vareja saprast, ka viņa ir tādā pašā situācijā, ka viņa pati.

[Lianjuks]

Hworang666 - La Keira

- Jā, cerams, mani sauc Deina. - sacīja tumšmate.
Drīz, jo drīz laiva piestāja klinšainās saliņas nelielajā pludmalē. uz piebraukušo bariņu lūkojās galvas lieluma - sudrabota varde. Iegurkstējusies, tā apgriezās un devās prom. Salas klintīs veda neliela aliņa. Pludmalīte bija tādā klinšu ielokā, ka bija tikai dažas iespējas, lai kaut kur tiktu. Viena iespēja - doties atpakaļ, un meklēt citu pludmali. Otrā - rāpties pāri klintij. Trešā - iet pētīt alu, vai vienkārši sēdēt pludmalē. Neviena no iespējām neko dižu nesolīja.


Washulis - Elony

- Sala. Šī sala ir kaut kas līdzīgs dimensijai, kurā reiz tika iesprostoti dažādi pasaules ļaunumi. Arī mana māte reiz. Tikai tā dimensija bija cietums, par ko valdīja labie spēki. Šī ir ļaunuma dimensija, šeit valda ļaunums. Mirstīgajiem šī ir tikai mītiem apvīta vieta. Līdz viņi nedodas cauri plīvuram. Starp citu, Rijoko, jūs esat izgājusi cauri plīvuram. Atpakaļ ceļa nav, jūs paliksiet šeit. - meitene ievilka elpu. - Nav vairs ilgi. Pārējie ir pazuduši, noteikti goblinu gūstā. Rijoko, tās būtnes ir manītas. Vienkārši par viņām nav liecību, jo tie, kas tās redzējuši, nav bijuši spējīgi to pateikt. Tu esi dzīva, jo... Atļaušos šeit to neminēt. - meitene visu atbildēja nedaudz domīgi, sviestaini, bet labprātīgi. - Jūs taču sapratāt, ko jums katrai teicu? - bet par pēdējo Lorandas jautājumu Īrisa saīga.
- Nekāds, jūs esat tikai nevainīgi upuri. Goblini un dēmoni meklē sātana gredzena nēsātāju.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 05.04.2008 15:11

[washulis]

o, jā.. prieks apzināties, ka te visur apkārt ir ļaunums, kas nu laužās uz āru un nolems mus visus mūžīgām ciešanām tikai sagadīšanās dēļ! viņa iesaucās vēl neapmierinātāk. gandrīz paklupusi aiz savas kleitas un gandrīz noveloties lej', viņa nolamājās itāliski, bet turpināja spert soļus uz augšu. kāpēc nekas manā dzīvē neiet, kā tam vajadzētu? vai esmu kaut ko nogrēkojusies?... atkal. viņa nodomāja un iebliez apa savu vaigu. ne spēcīgi, bet pamanāmi...

un kas pie velna ir sātana gredzens?

Šo rakstu rediģēja washulis: 05.04.2008 15:17

[Elony]

"Kā to saprast, paliksim šeit!" Rijoku vaicāja, nemierīgākā balsī kā parasti. "Burvestības... labi, pieņemsim, ka viss ir kā sakāt, bet vai tiesām cela nav prom? Es... nevaru palkt uz shīs salas, man ir pienākumi! Visas sīs savādās lietash - tam ar mani nav nekāda sakara!"
Samirkusi, nosalusi, pazaudējusi visas mantas - un nu tagad arī netiks prom!
Tas nevar būt!

[Lianjuks]

Elony - Washulis

Īrisa apstājās.
- Kādas vēl mūžīgās ciešanas? Jūs novāktu, kā ieraudzītu. Ir kāda mirstīgā, kam pieder sātana gredzens - viņu sauc Leanna. Un šai Leannai draud briesmas un viņas draugiem tāpat, un jums arī. - kāpēji jau bija kalna galā un skatam pavērās neaptverama ainava. Cik tālu vien skatiens sniedzās visur zaļoja meži, no kuriem vietām izspraucās kalni. Tie bija augsti, klinšaini, un dažu sniegotās smailes slēpās mākoņos. Lietus bija beidzies. Ainavai pāri stiepās varavīksne, un dažus kalnus klāja ūdenskritumi. Īrisa saīga par Rijoko sašutumu. - Es zinu, ka nav sakara, bet tāda ir dzīve, nekad nevar zināt, kas notiks nākamā mirklī. Es tev varu palīdzēt, bet iepriekšējā dzīve tev jāaizmirst, jo tur nu tev nespēšu palīdzēt. Kāpjam lejā. Jo drīzāk būsiet siltumā, jo labāk jutīsieties.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 05.04.2008 15:43

[Elony]

Rijoku nokāra galvu un likās, ka viņa vai nu sāks raudāt, vai arī kliegt. Tad viņa nomierinājās.
"Lai tā būtu, Dzjeneta. Bet kāpēc tu saki, ka mums draud briesmas? Un tas gredzhens. Un vai tad Satans no kristieshu mītiem ir īsts? Vai... " viņs saņemās.
"Šhī ir cita pasaule. Piedot, ja jautāju par daudzj, bet tas viss ir tik neparasti, kas noticis."
Rijoku priecājās, ka lietus beidzās, bet joprojām bija auksti. Tagad viņa lūkojās, kur tad Dženeta varētu viņas vest.

[La Keira]

Žozefīne atviegloti nopūtās, kad Valters pamodās.
- Ak Dievs, mumz jau likāz, ka arr mumz būz cauri! Cik labi ka tu tomērr pamodiezs!
[...]

Skorpionu? Ūdenī?Nu jā... Kam negadās... Man ir teikuši, ka es pievelkot dīvainus tipiņus, bet tas tik tā...

- Tu nemaz, neszmejiez! Mēzs abaz bijām tik pārbījušāz!

-----
Kad laiva piestāja krastā, viņi visi izkāpa. Žozefīne ieplēta acis ieraudzījusi milzīgo sudrabaino vardi.
- Te visi dzīvnieki irr TĀDI? Atklāti sakot, biedē.
Aplūkojusi to, cik nu no salas bija redzams viņa apvaicājās:
- Kur iesim? Laivā man vairrsz negribaz, bet alā iet būtu muļķīgi. Mēz tikai apmaldītoz, ja tā ir dziļa.

Šo rakstu rediģēja La Keira: 05.04.2008 16:34

[Džezā tikai Meit...]

Dēmons sastinaga.
- Kas ir Magnus? Vēl kāds brīnums no jūsu puses? Lai, kas būtu Magnus, es viņu te nemanu, un tas mani nebiedē. Seko man.

Melānija sāka skaļi smieties. Viņa pieturējās pie kāda krēsla un izspieda.
- Magnus ir mans fēniks. Viņš ir kravas nodalījumā! - Viņa lēnām sekoja dēmonam, jo nolēma, ka nav jēgas strīdiem un ja viņš toreiz bija draugos ar Erisu, tad ir viņas pusē, nevis pret.

[Moriartijs]

Uz komentāru, kurā figurēja vārds "ķertais" Džeroms neatbildēja, bet tikai skaļā balsī jautāja: Kur mēs esam? Ja reiz esat no 21. gs, tas noteikti jums ir kaut kādas lietas kas pasaka kur esat, vai ne? Vai varbūt veiciet kādu burvestību.

Džeroms joprojām lūkojās tālienē, vai neredzēs sauszemi.

[washulis]

sašutums neatkāpās. kāda gan man daļa no šīs leannas? ko tad es varu iesākt. māku tikai krist citiem uz nerviem. kā redzat... viņa uzkāpa kalna galā. priekšā pavērās burvīgs skats.kaut ko tādu karu dienu neieraudzīsi, bet lieta, kas neļāva to izbaudīt, ir apziņa ka nevarēsi no šejienes tikt prom. es izgāju cauri plīvuram? vai es varētu tikt no šejienes prom?

dziļi iekšā viņa bija cerējusi, ka dzīvē ieraudzīs maģiju un kaut ko neticamu. tas viņai bija saglabājies jau kopš bērnības. bet tagad nemaz negribējās to piedzīvot. gribējās būt kopā ar savu teātra trupu ikāpjot jaunās pasaules krastos. ja viņa būtu pieķērusi sevi tā domājam bērnībā, tad noteikti piktotos, ka prastas lietas viņai ir svarīgākas par nepaasto. tāpēc tagad viņa nkoļuva dilemmā un neko vairs neteica. viņas sejā varēja redzēt raizes. vēl viņa nebija noticējusi šim visam murgam, kas notiek apkārt, bet reižē arī bija...

[Hworang666]

Valters apstājād. Hmm... Alā būtu nakts patvērums... Iet riņķī kalnam bez piemērota ekipējuma var izrādīties dzīvībai bīstami... Palūkojies apkārt viņš pats centās ko izdomāt. Varbūt varam mēģināt "uzmistrot" ko līdzīgu nometnei... Viņš iesmējās: kā Robinsonam Krūzo... Turklāt, patreiz vislabākā iespēja šķiet vienkārši palikt šeit... Laiks vēl ir tīri labs... Rosi jaunskungs cerīgi paskatījās apkārt un tik tiešām priecājās, ka negāž kā ar spaiņiem. Tātad? Kura ideja jums, meitenes, šķiet viss pieņemamākā?

[Big Bad Wolf]

Džerards klusēja. Viņš paskatījās uz puisi, kurš bija viņu nosaucis vārdā. Dīvaini.
-Mm, kā tu zini manu vārdu?
Viņš neizpratnē jautāja un skatījās uz trijotni. Vienīgais cilvēks no klātesošajiem, kuru Džerards pazina bija Raiens.
-Kāds mani varētu apskaidrot? Kur mēs atrodamies, kas notika ar šo kuģi?

[Moriartijs]

Jaunatnākušā puiša (Džerards - Mr. Green) komentārs bija svarīgs, tādēļ Džeroms to ātkārtoja, Jā, tiešām, KUR mēs esam? To zināt būtu visnotaļ svarīgi. Tikpat svarīgi kā zināt kur ir sauszeme.

[Semijs]

OOC: Sorr Lianjuk, kad atkal izrādu ''aktivitāti'' (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

-Es jau to sapratu Arčij. Sveiks Džerard.. tagad visi atslābstam un padomājam..-
Raiens iedzēra Arčija alu un padeva to visiem pa apli.
-Klau Džerard, mēs varētu parunāt zem četrām acīm?-
Puisis izvilka cigareti un ar šķiltavām aizšķila to. Ievilcis un izpūtis dūmu, pastiepa Džeromam paciņu.
-Cigareti? Jeb drīzāk tavos laikos to sauktu par pīpi.-

[La Keira]

Nu nezinu kā būs arr to apmetni...te nekā nav! Tikai klintis...
Varbūt tomēr derētu iet apkārrt salai? Žozefīne centās izmest no galvas domu par sudraba skorpioniem ūdenī un gigantisko vardi.
- vēl jau nav gluži vakarrz. Varbūtāz otrā pusē ir redzama Londona. Nevarr būt ka tik tuvu pilzētai irr neapdzīvotz!

[Īvs]

Donkihots, laikā, kad atradās alā, bija viegli iesnaudies. Tas bija pirmais miegs, kas spēji aizdzina pusi no lielā noguruma. Viņš pats sev lika iemigt, ticot, ka pamodīsies savā gultā, kaut kur pasaules malā, vienā no vietām, kuru viņš būtu aplidojis ar savu klātbūtni. Viņš bija pieredzējis ceļotājs, un par tūristu viņu neviens nosaukt nevar.
Divas vīriešu balsis viņu pamodināja. Donkihots gulēja alas tālākajā stūrītī, slēpdamies no vētras, sarāvies no aukstuma. Šobrīd viņam bija viss vienalga un vīrietis atbildēja saucienam:
Jā.