Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Aiva]

Volfam mēles galā dīdījās tādi paši jautājumi, kādus tikko bija uzdevusi no debesīm nokritusī sieviete, taču laikam jau nebija prāta darbs te pārāk uzkavēties. Bez tam, citas izvēles jau reāli nebija, kā sekot Eritai.

- Tad varbūt tomēr ātrāk dosimies un ātrāk tiksim pie paskaidrojumiem? - viņš painteresējās, pārlaižot skatienu pludmalei.

Vai tas tikai rādījās, vai te parādījās arī citi stāvi?

OOG. Lasu ka vēl pāris tēli nonākuši pludmalē. Kā tur ir ar savstarpēju pamanīšanu?

[Moriartijs]

-Tu nezini kur mēs īsti atrodamies?- puisis uz laivas viņam jautāja.

Cik es zinu, tad ar kuģi braucām pa Atlantijas okeānu rietumu virzienā, uz Indiju. Lai atrastu īsāko ceļu. Galu galā lai nebūtu jābrauc pāri sauszemei, var taču kuģot pāri okeānam.

Paga, paga, kāda vel pagātne?

OOC: 'Manā realitātē Amerika vēl nav atklāta, un Kolumbs domāja ka brauc uz Indiju, bet trāpija Amerikā. Zināšanas par zemeslodes izmēru bija nepilnīgas.

[La Keira]

Žozefīne Le Pierre - meitene pastiepa roku lai apsveicinātos ar Valteru.
Viss viņas apģērbs bija izmircis, auksts un smags. Paldies Dievam, ka ne tik smags kā samts vai brokāts...viņas kleita bija no kokvilnas un tā bija piemērota strādāšanai un ātri žuva.
-Tu labi airrē - Žozefīne turpināja, novērtēdama to ka laiviņa beidzot arī kustas uz priekšu un negriežas uz riņķi. Viņa nospieda no kleitas lieko ūdeni, kā nu mācēdama un sāka kārtot matus. Otra, tumšmatainā meitene, apgalvoja, ka šis ir Atlantijas Okeāns.
- Nē, tu noteikti ko jauc. Ez biju aizznauduzies uz tikai vienu stundu, nu labi - augztāgaiz uz puzotru. Pat ja šiz būtu burriniekz, mēz nevarētu būt tālāk par Īrijaz kraztiem. Mēz droši vien ezam pie kādaz no Londonas līča saliņām. - meitene apgalvoja, kaut gan neredzēja nevienu pašu zemes maliņu pie horizonta.
- Jūz noteikti par Atlantijaz okeānu sauczat Ziemeļu jūrru.

Šo rakstu rediģēja La Keira: 03.04.2008 21:52

[Hworang666]

Ļoti patīkami! viņš piebilda sasveicinoties. Pasmaidījis par piebildi par airēšanu, Valters turpināja irties pa krastu. Meitenes neparastā āriene likās gluži kā ne no šī laika, bet, mūsdienās akcentam tika pievērsts pārāk maz uzmanības. Mēs pat nebijām aizsnaudušies... Mēs vienkārši vienlaicīgi bijām ūdeni, kad tas sāka dīvaini uzvesties un tad mēs... Vismaz es noteikti redzēju kā kuģis izgaist... Bermundu mistērija! puisis iesmējās. Atskatījies viņš pārbaudīja, cik tālu vēl līdz krastam. Un mums ir gan Ziemeļu jūra, gan Atlantijas okeāns. Savu GPS aizmirsu kajītē, tagad ļoti noderētu...

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 04.04.2008 07:33

[La Keira]

-G.P. ko lūdzu?...Žozefīne apjuka.
Nu manz kuģis droši vien tālēz izgaissa jau pirrms stundas. Vajadzzēja palūgt lai aizved līdz krrastam.

Jumz laikam tā patās, ja? -Meitene turpinaja. - Šeit laikam nevienz netiek līdzz Londonai, bet nomaldāz kur cittur. Tās paizumu un bēgumu strraumez ir ļoti viltigaz.
Žozefīne daudz runāja. tas palīdzēja nomierināties.

Šo rakstu rediģēja La Keira: 04.04.2008 14:33

[washulis]

loranda terviča, prieks iepazīties. viņa atbildēja uz rijoko sveicienu. kur varētu patverties..? viņa sāka iet pa pludmales smiltīm, skatoties un kalnaino plašumu. ja būtu vismaz džungļi, tad būtu koki zem kā paslēpties, bet te nekā.... bet tie monstri vel jo projām zibēja galvā. tas nebija nekas līdzīgs tam, ko viņa bija redzējusi savā dzīvē. kaut kādi plēsēji no amerikas? tas varētu būt.

[Lianjuks]

Elony - Washulis

- Eu, jūs tur.. - atskanēja sauciens aiz Rijoko un Lorendas muguras. - Pagaidiet. Es zinu, kur jūs varētu patverties. - uz abu sieviešu pusi skrēja meitene, kas varēja būt apmēram tik pat veca, kā Loranda. Kājās viņai bija apdilušas džinsu bikses un mugurā sarkans krekliņš. - Es jau nobijos, ka tas jums uzkritīs uz galvas. mani sauc Dženeta, jeb Īrisa. - meitene runāja angliski. Viņai bija melni mati, ja tie nebūtu sapīti bizē, tie sniegtos līdz zemei.


Semijs - Mesmers - Mr. Green

Ārčijs devās modināt pārējos, pēc mirkļa viņš atgriezās.
- Uz kuģa ir tikai Džerardss. Visi pārējie pazuduši.
Kas tas par dīvaini? - jautājums bija tendēts uz Džeromu.
Pēc tam uz klāja uzradās Džerards.


Džezā tikai meitenes

Stjuarte sastinga.
- Nekas nav kārtībā. - viņa palūkojās uz Melāniju un viņas acīs parādijās sarkanas liesmiņas, tad stjuartei parādijās ilkņi. Ar vienu strauju kustību viņa saķēra Melānijas kaklu un uzrāva viņu stāvus. Sēcošā balsī viņa pārjautāja. - Ko Tu teici Melānij? Man ausis aizkrita. - Stjuartes mati sāka krāsoties zaļi. Pārējie pasažieri ar neizpratni lūkojās uz stjuarti, kuras vaibsti vērtās asi.


Storyteller

Pēc mirkļa Lorijs bija atpakaļ.
- Nu, ko Tev tagad vajag? Lidmašīna uzsprāga, ja gribi zināt. - japāņu puišelis sāka mosties.


La Keira - Hworang666


Pēkšņi Valters sajuta, tdu kā dzēlienu labajā rokā. Viss ietinās miglā viņš zaudēja samaņu.
Žozefīne redzēja Valteru pēkšņi sabrūkam. Blakus sēdošā meitene sastinga.
- Kas notika?


Aiva - Džea ( OCC: viņi ir citos krastos, viņus nevar redzēt. )

Erisa vairs neatbildēja. Pēc desmit minūtēm viņi nokļuva džungļos. Pēc piecām minūtēm viņi sasniedza upi, tā atradās koku ielokā. Tur bija arī ūdenskritums. Ūdens kritums bija divesmit metrus augsts. Tam blakus, kokos nemanāma atradās būda. Tā bija iebūvēta kokos. Būdelei bija ziedošām liānām apaudzis balkons, un divi stāvi, lai nokļūtu būdā vajadzēja kāpt pa vītņu kāpnēm. Būda bija tīri glīta, bet tās izmēri un augstums, kurā tā atradās nelikās īpaši drošs.


Apaču tuksneša rēgs

Dokinkots joprojām atradās jūrā. Zeltaino gaismu izstaroja sieviete. Viņai bija gari zeltaini mati, un viņas augumu klāja pērles. Sievietei bija aste un piemīlģa sejiņa. Viņas acis bija dzintara krāsā.
- Vai nomaldījies, mucā peldētāj?

Ja es kādu piemirsu - drīkst mani pabakstīt. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 04.04.2008 16:17

[Īvs]

OOC: DokinkotsDonkihots, Lianjuk, Donkihots. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Donkihots bija saliecies, lai redzētu balss avotu aiz spilgtās gaismas.
Tad tu esi tā, kas lika man peldēt? Un nezibsnī tik spoži luktur' acīs!
Viņš gaismai centās piepeldēt, cik tuvu vien var. Un tad ieraudzīja sievieti ar asti.
Nāra? Kas, es galvu saspied's?

[Elony]

"Priecajos iepazitiesh." Rijoku pamāja ar galvu. "Bet jūsh teicat tas? Jūsh zināt, kas tas ir?" viņa pamāja uz radījuma pusi.
"Bet par patverumu būshim pateicīgi."
Lai kas arī radījums būtu, svarīgāk tomēr bija atrast pajumti.

[Lianjuks]

Apaču tuksneša rēgs ( Atvainojos. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) )

- Varēt būt. - ieķiķinājās nāra un pasniedza Donkihotam roku, tad nāra beidza spīdēt.
- Es Tev palīdzēšu, aizvedīšu uz Bermudu. Gribi?

Elony - Washulis

- Jā, tas ir - meitene paraustīja plecus. - viens no riebīgākajiem goblinu paveidiem. Gudri un bīstami. Labāk tādus neapruņotam nesastapt. Paliek nedziedējamas rētas. Nu mani rētas neķer. Rijoko, ko Tu atceries no kuģa nogrimšanas. Es gribēju pavaicāt - vai bija tumšs? Un sekojiet man. Dabūsiet arī sausas drēbes, tikai savādākas.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 04.04.2008 16:34

[Elony]

"Kā tu zini manu vārdu, sieviete?" neparasti skaidrā angļu valodā viņa aizdomīgi jautāja. Bet bija auksti, pat ļoti. No klints tiko nogāzāš bīstams mītisks zvērs. Un viss likās kā neticams murgs.
"Bija, diena, kad vissh satumsha un zuda vejšh. Tad bija negkaiss, pērkons un tad nogrima kuģhis." viņa beidzot pateica. Nevajadzēja tagad strīdēties.
"Pashaki, lūdzu, kur patvetiesh, man ir auksti"

[Lianjuks]

Elony - Washulis

- Nu es labprāt pastrīdētos, bet.. - meitene parāva vienu uzaci uz augšu. - Tu jau neticētu, ka esmu Hēras mazmeita? Ņemot vērā Tavu izcelsmi, neesmu droša, vai zini no kuras puses pūš vējš. Laikam šoreiz nāras nebija vainīgas, varbūt jauna metode? - Īrisa jautāja pati sev. - Labi, labi.. Seko man. Ar jataganiem proti rīkoties?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 04.04.2008 16:48

[Elony]

Rijoku nebija ne jausmas, kas ir šī Jeneta (viņas izrunā) jeb Īrisha, tāpat kā viņas vecmāmiņa. Bet par nārām bija dzirdējusi. Tā bija eiropiešu mitoloģija. Japāņu valodā - ningyo.
"Jataghini ir ierochi?" viņa pajautāja, ejot pakaļ sievietei.

[Īvs]

Bet kas notik? Donkihots vaicāja, vērīgi aplūkojot no jau neapspīdēto nāru. Tad viņš peldējumā pagriezās ar muguru pret sievieti, lai aplūkotu vidi, kurā atrodas un tad manāmi nodrebinājās.
Aizved mani tur, no kurienes es nācis! viņš lūdza, pastiepjoties pēc nāras rokas.
Nē, šis noteikti ir kāds sapn's.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 04.04.2008 17:08

[Lianjuks]

Elony - Washulis

Īrisa nopētija japānieti.
- Jā, tie ir ieroči. Man liekas, ke tev tie tīri labi derētu. Kad būsim pie manas mītnes, es tev parādīšu tos. Būs jāuzprasa, lai kāds pieslīpē tavas valodas zināšanas. Tev tak nebūtu iebildumu. Es jau varētu runāt, tavā dzimtajā valodā, bet man slinkums. - meitene paraustīja plecus. Piegājusi pie klints viņa norādija uz šauro taciņu, kas veda pelēkā milža galā. - Mums būs jāiet pāri klintij.

Apaču tuksneša rēgs

Nāra atrāvās no Donkihota.
- Nē, es navaru tevi vest uz viet, no kuras tu nācis. Es nedrīkst. Goblini man nepidot. Dod atpakaļ rok. Es vedīš tevi uz Bermudu. - nāra atkal piedāvāja savu roku, bet viņas glāsmainā balss trīcēja.

[Īvs]

Donkihotam nodrebēja lūpa, kad vīrietis atrita atpakaļ ūdenī.
Neviens sievišķis ar asti man nepavēlēs. Tu manim vedīs atpakaļ!
Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm, no aukstuma trīcēdams, un gaidīja, kas nu būs tālāk.

[La Keira]

Valteram pēkšķi izšļuka airi no rokām un viņš saļima.
Kad Žozefīne attapās viņa gribēja kliegt palīgā, bet nebija jau kam. Otra meitene izskatījās tik pat pārbījusies kā viņa pati.
- Valterr! - Žozefiine sapurināja gulošo vīrieti. - Valterr, vai jums vizss kārtībā? -viņa izmisusi bezcerīgi mēģināja uzraut vīrieti. Taču viņš nereaģēja.
- Kaz viņam noticiz!? - meitene pievērsās blakussēdošajai sievietei. - Kāpēcz viņšz neceļaz? Vai viņš irr slimz!??? Žozefīne krita panikā. Uztraukumā bija grūti saprast ko viņa runā.

[Lianjuks]

Apaču tuksneša rēgs

Nāra uzmeta lūpu.
- Nē! - apšļakstījusi Donkihotu ar ūdeni, nāra sāka peldēt prom. - Tikai uz Bermudu.


La Keira ( Hworang666, kādu laiku nevarēs postot, bet drīz viņš būs atpakaļ. )

Tumšmate nometās blakus Valteram.
- Es nezinu! - Tad meitene iekliedzās un atkāpās. - Tur bija sudrabains skorpions. Es redzēju, tas iekrita ūdenī!

[Moriartijs]

Dīvainis? Džeroms sašutumā jautāja. Pats esat dīvains, tā saģērbies. Vēlāk pie sevis viņš nomurmināja, Angļi!

Viss bija ļoti savādi. Laiks bija savādāks, pilnīgi noteikti nebija augusts. Un mākoņi ar bija savādāki.... Kur es atrodos, viņš iesaucās.

[La Keira]

S-skorrrpionz!? Te irr skorrpioni?Žozefīne manāmi sarāvās. - Vai tas iedzēla Valterram?Meitene pārbaudīja Valera rokas. Labās rokas plaukstas locītava bija manāmi sapampusi. Ko lai iesāk!?
Žņaugs..mumz ir vajadzīgz žņaugz...-Žozefīnei drebēja lūpas un viņa satraukti lūkojās apkārt pēc kādas lupatas strēbeles. Laivā nekā nebija. Nevarēdama izdomāt neko labāku, sieviete noplēsa garu lupatas strēbeli no sava priekšauta un cieši to aptina Valteram nedaudz augstāk par plaukstas locītavu lai inde tik strauji neizplatas līdz sirdij.
- Mumz vajadzēzs palīdzību. Es nezinu kazs jādarra, ir jātiek līdzz krraztam!
- tu proti airrēt? Žozefīne pēkšņi attapās ka ko piemirsusi. Pirmīt tik vieglā un mazliet pat jautrā saruna nu bija ieslīgusi pavisam nopietnās un pat šausminošās sliedēs.

Šo rakstu rediģēja La Keira: 04.04.2008 20:06