Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Hworang666]

Valeram šķita, ka kaut kas vienkārši galvā ir sajucis. Smadzenes atslēgušās, vai arī ūdenī kaut kas bijis, kas izraisījis halucinācijas. Kļūda Matriksā... Viņš pie sevis nodomāja. Kuģis bija pazudis. Izgaisis. Mirklī, kad vajadzēja iestāties šokam un zust cerībām, tuvumā parādījās laiva, kurā iekšā bija meitene. Kad viņa ierunājās, Valters atbildēja: ar mani viss būs kārtībā. Kā nekā, pats esmu pie viņas, lai viņu glābt... Viņš pasmaidīja: varbūt tomēr dodamies atpakaļ uz laivu? Un tad.. uz to? Viņš ar roku aši parādīja uz salas pusi, tad atkal to ielika ūdenī, lai noturētu līdzsvaru.

[Elony]

Rijoku piecēlās kājās, visi trīs kimano bija slapji un cieši pieplakuši augumam. Lietu sdēļ joprojām bija auksti.
Vienīgais mierinājums - otra sieviete bija pietiekami enerģijas pilna un viņai palīdzību nevajadzēja.
Bet kad tā Rijoku uzrunāja, viņa tikai papurināja galvu. Frizūra bija izjukusi un mati visā garumā kā kādai zemnieku meitai...
"Atvainojiet, es jūsh nesaprastu. Runāt anglishi?"

[Malduguns]

-UN kā ar Sargasu jūru? Pa to skaisti pastaigāties nevar?-meitene painteresējās, pagalam saīgušā tonī. Viņa bija pieslējusies kājās un notīrījusi no drēbēm smiltis.
Tad ar kerzas purngalu viņa pabakstīja gulošo puišeli.
-Un kas tas tāds? Tavs dīvainākais atzars?-viņa, uzrāvusi uzacis, vaicāja.

[Lianjuks]

Hworang666 - La Keira

- Laikam. - nomurmināja tumšmate cenšoties ierāpties laivā. - Bet, kā gan te varētu būt Londona, ja es ar viņu tiko bijām... - meitene pievērsās Valteram. - Atlantijas okeānā?

Elony - Washulis

Atskanēja, kaut kas līdzīgs rēcienam. No augšas. Uz klints kaut kas notika. Pie tās malas parādijās divi silueti. Tie laikam cīnijās. Tad lielākais no tiem nokļuvis pie klints malas pakrita, un gāzās lejā no piecdesmit metru augstuma. Tas piezemējās kādus četrdesmit metrus no abām sieviešu kārtas pārstāvēm - smiltīs.
Nokritušais stāvs likās necietis, bet nekustējās. Varbūt nebija tomēr dzīvs, kā nekā kritiens bija augsts un kā nekā nokritušais nebija cilvēks. Tas bija briesmonis.
( OCC: Lūk šāds, bet protams jums guļošs un nekustīgs. )
http://www.stuffoflegend.com/Ambar/07Relig...igo/wendigo.jpg

Storyteller

- Tas? Protams, ka nē. Vai tu saskati līdzību? Viņš vairāk līdzinās tev. Tev viņš pieķērās, tev par viņu jāatbild. Es tagad iešu pastaigāties. Te dzīvo goblini! - svilpodams Lorijs atgriezās biezoknī.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 19:49

[Malduguns]

Leanna apsēdās un izstiepa kājas. Nopūtusi īsās rudās šķipsnas prom no deguna, viņa domīgi palūkojās visapkārt. Japāņu puika, acīmredzot, vēl bija atslēdzies, bet Lea nevēlējās viņu atžilbināt, lai kārtējo reizi neatskanētu panikas pilns bļāviens.
Leannu tagad interesēja somas atrašana, nevis goblini, tādēļ meitene pilnā balsī nobļāvās:-LORIJ!

[Elony]

Tie vairs nebija joki. Nekādīgi.
Vai neprāts viņu aptumšojis? Rijoku riskēja pieiet tuvāk, apmēram desmit metru no nokritušā, bet ne tuvāk.
Tas nebija cilvēks un arī zvērs nebija nekādi. Kaut kāds dēmons, gluži kā no senajām pasakām.
Viņai bija bail. Viņa palika stāvma lietū, trīcot no aukstuma un vērdamās uz radību, gandrīz aizmirsusi par otru sievieti.

[Hworang666]

Laikam jau... Valters arvien bija apmulsis. Viņš palīdzēja tikt laivā arī otrai sievietei un tad pats ievēlās tajā iekšā. Pieķēries pie airiem viņš lēnām sāka irties uz klinšaino saliņu. Starp citu, puisis iesāka, lai situācija neliktos tik drausmīga, mans vārds ir Valters... Valters Rosi... Puisis nepārbaudīja cik ļoti labi meitenes pārzin slēpošanu, tādēļ neko vairāk neteica. Airēt viņš bija iemācījies bērnībā, piemājas dīķītī ar greznu baltu laiviņu.

[Semijs]

-Heh.. Arčij! Tev laikam vienmēr kāds aliņš būs pa rokai!-
Raiens nosmīnēja un nopētīja visu klātesošo.. Vienkārši dramatiski.
-Kas varēja šito visu izdarīt.. Klau, tu nezini kur mēs esam? Man tas viss liekas ellīgi dīvaini. Roku darbs tas nevarētu būt, jo 20 km rādiusā viss būtu dzirdams!-
Puisis nopētīja visu.
-Vajadzētu celt arī augšā pārējos. Aizej pamodini, es paturēšu tavu alu!-

[Moriartijs]

Ei, puiši, palīdzēsiet tikt laukā no ūdens? Džeroms iesaucās valodā kādā bija dzirdējis sarkanmati komentējam savam biedram. Man nav īpašas patikšanas tikt apēstam. Te bija krākens. Nu tāds liels astoņkājis.

Un, ja es vēl ilgi būšu ūdenī, sākšu grimt.

OOC: Semij, izvelc mani no ūdens.

Šo rakstu rediģēja mesmers: 03.04.2008 20:28

[Semijs]

-Krakēns? Tādi milzeņi nepastāv! Pie tam viņi nekad neuzbruktu jahtai, bet nu turies!-
Raiens sameklēja kādu mietu, kas bija pietiekami garš un pasniedza to Džeromam.
-Tver ciet!-

[Īvs]

Pie joda, peldēt?! Donkihots nespēja noticēt, ka kāds viņam pavēlējis peldēt pa sev nezināmiem ūdeņiem, bez tam saucējs arī nebija diez ko atpazīstams. Kamēr viņš domāja ko darīt, virzīdamies uz priekšu, mucai valstoties uz abiem sāniem, un centās saskatīt saucēja balsi, izskanēja nemanāms PLUNKŠ! un viņš jau atradās ūdenī.
Ak, tu, Dieviņ, ak, Dieviņ! Viņš neticīgi peldināja rokas zem ūdens un nenovērsa skatienu no projām peldošās mucas. Viņi man par to piķi dos!
Un tad Donkihots ievēroja spoži zeltaino gaismu, kas nāca no nezināmas tālienes. Tā viņu apbūra. Un zinādams vai nē, viņš tai sekoja...
Kad beidzot to sasniedza, acis sažmiegdams un pavērtu muti klusējot...

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 03.04.2008 20:51

[Moriartijs]

Satvēris auklas galu, Džeorms kāpa laivā.

Paldies, viņš turpināja runāt angliski. Tas bija krākens, viņš grasījās mani aprīt. Viens tausteklis jau nāca manā virzienā. tici man, astoņkājus es labi pazīsti, kā nekā, kuģoju jau sen. Bet tādi milzeņi nozīmē tikai vienu - krākens.

Pavēries apkārt viņš konsatēja ka laiva ir ļoti dīvaina. Par to arī viņs komentēja, Kas šī par dīvainu laivu? Armādas sastāvā? Jūs esat angļi?

[Semijs]

-Armāda?-
Raiens neizpratnē noteica un nopētījis Džeorma apģērbu teica.
-Tev tas krakens neiesita smagi pa galvu? Pie tam.. nav tev apģērbs drusku pa vecu? Te tā kā ir 21. gadsimts nevis kāds 16. gadsimts.-
Puisis teica un paskatījās apkārt.
-Un tavi draugi kur?-

[Moriartijs]

Ko? Divdesmit pirmais? Ir 1492. gads! Man gan liekas ka jūs tur armādā, jā Angļu armādā, ir satracinājuši nedaudz. Noklausījies puiša sakāmo līdz galam, viņš teica, pārējie? pazuda. Vispirms kapteinis, tad viss kuģis. Nolāpītās ūdens zāles!

[Džezā tikai Meit...]

OOC: Esmu NEDAUDZ atpalikusi. Kas notiek?

Vīrietis pa miegam izgrūda vāru. - E? - un atkal noslīga uz Melānijas pleca.
Tad atskanēja būkšķis, un lidmašīna noraustījās. No pilota kabīnes noducināja skaļa balss.
- Tu gnomīta.. - sekoja šausmīgas lamas. - Lidmašīnu nevar vadīt viens pilots! - visi pasažierin saskatījās.
Pēkši no kaut kurienes iznira stjuarte - Salija.
- Ēēē.. Viss kārtībā. - un neveikli gāzelēdamās starp solu rindām stjuarte nozuda pilota kabīnē.
Sēdētājos izcēlās murdoņa.

Melānija nikni pagrūda vīrieti uz otru pusi un sašutusi pavērās uz pilotu kabīnes pusi, no kuras atskanēja piedienīgas lamas un būkšķis. Meitene paskatījās uz Saliju un pieceļoties kājās noteica.
- Ziniet, jaunkundz, tā viss neizskatās. Kā to saprast - viens pilots? Un necentieties te iestāstīt, ka viss ir labi. Es pietiekami labi visu saprotu un nojaušu, ka nav viss labi. - Labi, ka stjuarte bija pietiekami tuvu, lai viņai to noteiktu klusi, tādējādi neizceļot pārmērīgu paniku.

[Semijs]

-Klau... tagad ir 21. gadsimts! Vai nu tu esi traks, vai esi atnācis no pagātnes..-
Raiens aprāvās uz mirkli. No pagātnes... Puisis atcerās nometni, un tos piedzīvojumus. Apskatījis apkārtni un nopētījis visu ko vien var, viņš paskatījās uz Angli.
-Tu nezini kur mēs īsti atrodamies?-

[washulis]

angliski, jā, to es protu. viņa pārgāja no itāļu uz anglisko. tātad, kas ir šī par... bet viņais teikumu pārtauca troksnis uz klints kores. tad kritiens lejā. velns un elle! viņa iesaucās. tā pat, kā japāniete, viņa sāka tuvoties tam, kas nokrita. spalvains ar jocīgu ādas krāsu. un tie nagi... lorenda nodrebinājās. nedomāju, ka tas būtu gudri iet tādam klāt. vēl galvu nokodīs. bet tomēr viņa neapstājās un nuvojās jocīgajam stāvam. neliekas, ka tas būtu dzīvs... bet ja nu? bet kas tas vispār ir?

[Elony]

(OCC: Renesensē par Japānu ir visai maz zināms. Tas tā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

No sievietes balss Rijoku tā kā atjēdzās.
"Tik tiesham, tas varh būt dzhivs. Iet mēsh prom, labi?" viņa piedāvāja svešiniecei.
"Mekletshim pashlepties no lieta?" viņai bija auksti. Tas varēja būt bīstami, ja nesasildīsies, tad ķermenis var atdzist un iestāties nāve.

[washulis]

OCC: par to zināšanu neuztraucies. vienīgasi, ko viņa pārsvarā zin, ir tas, ka viņiem ir šķības acis... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

laba doma. viņa ierunājās. bet uz klintīm nebūs, kur patverties. ja nu vienīgi kādā alā. viņa nolūkoja sevi. tā kleita sāka traucēt. tā jau tā bija sabojāta. novilkusi apakšvārkus, kas nedeva nekādu labum, tikai kuplumu, viņa nodomāja, ka tas vēl akut kur noderētu. vismaz tagad būs vieglāk staigāt. nolūkojusi klintis un tālos pludmales galus, viņa neredzēja nevienu labu vietu, kur varētu patverties...

[Elony]

"Bet esh gribu talak no ta monstra tikt. Ja tash atmostash... bet tur auksā ir otrs kaut kas." viņa saprata. "Jā, labak palikt sheit. Ieshim pie klintim, varbūt bush iedobumsh, kur pashslēpties. Un aizvējšh."
Rijoku trīs kimano bija no zīda un slapji. Viņa nezināja, kā tos varētu izmantot, varbūt kā jumtu? Jātiek pie klintīm.
"Mani sauch Rijoku. Kādsh jūsu vārds, cienitā?"