Ceļojums uz Spāniju!, Bet īstenībā pavisam kaut kur citur.. Opcijas

[Melnais krauklis]

[jums tika paziņots, ka jūs gaidīs vīrieties, turēdams rokās plāksnīti ar uzrakstu “Spānija”]

Agrs rīts. Lidostā valda burzma. Smaidošām sejām, cilvēki reģistrējas un nodod bagāžu. Katrs gaida kad ātrāk nonāks lidmašīnā, atlaidīsies mīkstajā sēdeklī un baudīs lidojumu. Dažiem bija rūpju pilnas sejas- kaut kas nav kārtībā ar biļetēm, bagāžu vai grūti atvadīties no ģimenes.
Telpā virmo jauka smarža no kafejnīcu pusēm. Daudzi pirms lidojuma nolēmuši pabrokastot iedzerot kafiju un apēdot kādu smalkmaizīti.
Tālumā dzirdams kā lidmašīnas izlido viena pēc otras.
Vardu sakot, tipiska diena lidostā.

Tur tālāk, pie kafijas automāta, stāv vīrietis ar koka plāksnīti rokās. Uz tās bija uzrakstīts “Spānija”, lai viņu uzreiz atpazītu. Viņš nepārtraukdami sarunājās pa mobilo tālruni un likās mazliet satraukts. Reizēm atbildot uz zvaniem, viņš runāja citā, neatpazīstamā valodā. Vīrietis lūkojās apkārt, it kā meklēdams kādu.
Viņš bija mazs, drukna auguma. Zem acīm bija lieli, zili riņķi un karājās maisiņi, no negulēšanas. Mugurā- plats mētelis, kas izskatījās par lielu, zem tā adīta veste ar ornamentiem, un melnas bikses, galvā rūtaina cepurīte. Kabatas piebāztas pilnas ar košļeņu papīrīšiem. Viņš žāvājās ik katru minūti, gaidīdams, kad beidzot ieradīsies grupa.

Viņš izskatījās aptuveni šāds- (IMG:http://static.flickr.com/48/117141153_618fceeda3_m.jpg)


Postojat aktīvi!
Esmu sajūsmā!

[Tējas lapa]

Maikls sašļuka kad pamanīja to, ka Mena paiet pāris soļus no viņa nost. Kam tev vajadzēja tā steigties. Viņa tagad drošivien domā, ka esi totāls ````s. Viņš apsēdās zālītē un sāka dusmīgi plucināt zāli. Jauneklis paskatījās uz apkārt stāvošajiem iezemiešiem. Ceru ka viņi drīz saks kaut ko darīt ar mums. Viņs nomurminaja.

[Īvs]

Elija samulsa, redzot Menu un Maiklu skūpstāmies. Tas viņai lika sajusties neērti un viņa nervozi burzīja rokas gar platajām lina drēbēm. Vai tam tiešām bija jānotiek tik ātri un publiski? Meitene sev jau otro reizi atkārtoja, ka nejūt greizsirdību uz šīm nožēlojami pasaulīgajām un pašlaik tik ļoti neiederīgajām sievietes un vīrieša jūtu izrādīšanām. Tad viņa sāka taustīties ap savu spuraino matu vainagu, lūkoties apkārtnē un novērst uzmanību, kā vien varēdama no tiem abiem, vēl palūkojoties uz citu vērsto reakciju.

[Melnais krauklis]

Tālumā, uz džunģļu pusi, aiz kokiem parādījās jau nedaudz gaišāks. Laika nebija daudz. Visi iezemieši to pamanījuši, uztraucās vēl vairāk un rīkojās vēl ātrāk. Viņi tipināja no vienas puses uz otru. Pāris vīru jūs visu laiku apsargāja un atgaiņāja no jūsu faniem-iezemiešu sīkajiem.
Un pēkšņi visapkārt iestājās ievērojams klusums. Vēl tikai pāris sīkie izbrīnījušies sačukstējās par notiekošo.
Laukumā izlīda pāris vīriešu, kas sāka spēlēt bungas un kādus citus instrumentus. Ilgi nebija jāgaida līdz parādījās sievietes, kas dejoja. Visi iedzīvotāji sāka dziedāt kādu dziesmu. Tas viss līdzinājās rituālam.
Tam visam pa vidu, priekšā iznāca dažas sievietes, kas puišus paņēma aiz rokas. Tā pat ar meitenēm-pienāca 4 vīrieši un paņēma pie rokas katrs savu meiteni. Viņi jūs aizveda līdz laukuma vidum. Tajā vietā samaisījās melnās ar krāsainajām ziedu lapiņām. Jūs nostādināja pa trīs cilvēkiem trīs rindās. Priekšā iznāca trīs sievietes un katrai rokās bija trīs savādi augļi [vēlāk pateikšu, kas par augļiem]. Viņas tos iedeva trim cilvēkiem.
Citi sastājās apkārt un sāka dejot kādu citu deju, bet kad tā bija galā, visi noliecās un sāka kaut ko lūgt. Jūs stavējāt izbrīnījušies. Un pēkšņi debesīs kaut kas sašķeļas. Tur sāka kūpēt dūmi un tad kā ūdens šalka, tas viss sāka krist lejā. Tuvumā varēja redzēt daudzus rēgus, kas šaudās apkārt gar katru stāvošo jaunekli. Jums paliek nedaudz bail no visa notiekošā. iezemieši turpināja lūgties. Visi rēgi aizlidoja savādākā virzienā. Katram no viņiem bija savāda zīme, kura brīžiem nozuda. Tad visi deviņi rēgi atkal mainīja virzienu un traucās viens otram pretī, un tad viņi visi savienojās un visām pusēm pašķīda stikla gabaliņi.
Zeme dūmoja. Šīs apmetnes dziednieks piecēlās un dziļi skatīdamies un jauniešiem skaitīja lūgšanas.
Dūmi, kas cēlās no zemes, apvijās apkārt katram jaunietim. Vairs jau nevarēja redzēt kājas, bet dūmi tikai cēlās un turpināja vīties ap ķermeņiem. Tās bija kā važas. Jūs pārņēma neizskaidrojamas bailes. Dažiem no jums likās, ka pamirsiet. Tam sekoja nejēdzīgi sāpīga sajūta. Jūsu dvēseles izplēsa no jūsu miesām, bet pēc pāris sekundēm viss bija pārgājis un jūs sajutāt sāpīgu kritienu..


[lūdzu aprkakstīt visu, ne tikai sāpīgo kritienu!!!]


Atverot acis jūs manijāt meiteni, kura izbrīnījusies lūkojās uz jums. Tā bija maza, netīra istabiņa gandrīz bez mēbelēm vai kadām citām lietām. Stūrītī atradās neliela gultiņa un pie tās tumbiņas. Tajā sēdēja meitene, kura vēl jo projām bija šokā.
Jūs sākat atcerēties notikušo, sāpes, neparastās izjūtas.

[Ķipītis amonjakā]

Deniss pamanīja, ka Mena un Maikls skūpstās. Tas viņu nemaz nešokēja, tikai varēja atrast piemērotāku brīdi. Viņš tikai nosmaidīja un pagriezās pret citu pusi, lai netrucētu viņiem un pats sev. Viņš mierīgi skatījās apkārt, līdz pamanīja, ka kāda meitene viņu parauj aiz rokas un ved uz kaut kurieni. Kad puisis apstājās, viņš mēģināja izdomāt, kas tagad varētu notikt. Tas bija kāds rituāls skaidrāks par dienu, bet kapēc? Vai viņi mūs tagad taisās upurēt kaut kādiem viņu dieviem? Vai paši brutāli mūs apēst? Viņš nedaudz uztraucies stāvēja un gaidīja, kas nu būs.
Tad rokās Denisam iespieda kaut kādu nezināmu augli. Es to neēdīšu! Zēns vēlējās tikt prom no šī visa. Viņš jo projām nevarēja saprast vai iezemieši vēl viņiem labu vai sliktu? Baidīties vai nē? Un pieķerdams sevi pie tāda jautājuma, Denisam nedaudz sanāca smiekli par spīti spriedzei.

Debesīs kaut kas parādījās, un viņš tikai lūkojās un gaidījas turpmāko. Kad deviņi rēgi šāvās lejā, un šaudījās starp puisi un arī citiem biedriem, zēns nedaudz sarāvās. Kas notiek? Kas pie velna ir tie? Un no kurienes? Viņš iebļāvās pilnībā sašutumā.

Vēlāk viņš sajuta, ka kaut kas viņam neļauj kustēties. Ap kājām sāka vīties dūmu, kas viņu sagūstīja. Tam visam sekoja lielas sāpes. Deniss tikai sajuta, ka kāds viņu pamatīgi rauj un tad viņ ieraudzīja savu ķermeni. Tad atkal trieciens un smags kritiens.

Nelielas sāpes galvā no piedzīvotā, šoka stāvoklis no redzētā. Puisis piecēlās un tikai paskatījās apkārt. Viņš stāvēja un pētīja, kas pie velna tikko notika.

[Arbūzgalva]

Arī Elizabete kā visi pārējie bija pamanījuši jūras starp Menu un Maiklu.
Jā, tas nebija slikti, bet citā vietā un laikā tas būtu daudz labāk.
Tad puišiem pieskrēja klāt sievietes un viņām vīrieši. Tas bija dīvaini, baiļu sajūtas, kas bija pagaisusi atkal atgriezās ar joni.
Viņa palūkojās uz puišiem, kurus vilka prom, tas pats notika ar viņām.
Ko jūs ar mums darīsiet? Viņa iebļāvās. Laidiet mani vaļā! Laidiet.
Taču tad viņa padevās, jo saprata, ka viņas kliegšana neko nemainīs.
Viņiem piedāvaja savādu augli, lai gan nē, nevis piedāvāja, bet piespieda paņemt. Tādu augli viņa nekad nebija redzējusi un nemaz netaisījās ēst.

Mākoņos, vai varbūt zemāk kaut kas nobūkšķēja un Elizabete bija satīta melnos dūmos un neko neredzēja un nejuta, līdz kādam brīdim, likās, ka viņas smadzenes izplūdīs ārpus galvas.
Tad viņa krita, varbūt viņas roka bija salauzta? Tā bija nepatīkama sajūta. Viņa piecēlās un lūkojās apkārt, reiba galva, viņa knapi saskatīja kaut ko, bet tad acis apskaidrojās un palūkojās apkārt. Vai visiem viss kārtībā? Viņa nobļāvās.

[Ķipītis amonjakā]

Deniss jau sāka atgūties no šoka. Viņš lēnām pavērās apkārt, vēl joprojām domādams par to, kas tikko piedzīvots.
Man viss kārtībā, un tev? Viņš palūkojās uz Elizabeti, kura tikko bija piecēlusies. Kas pie joda tas tikko bija?
Visi viņa principi bija salauzti. Puisis nekad nav īpaši ticējis tādiem brīnumiem, bet pēč šāda piedzīvojuma viss sāka šķist ticams.
Kas būs tālāk?

Tad viņš uzlūkoja nepazīstamo meitenei, kas izbrīnījusies sēdēja un lūkojās jaunajos viesos. Kur mēs trodamies?

[Arbūzgalva]

Viņa priecājās, ka Denisam viss kārtībā. Bet bija vēl nedaudz dūmi, un meitene nespēja saskatīt, kur pārējie.
Man viss kārtībā, bet neredzi, kur pārējie? Viņa bija nedaudz uztraukta.
Vēljoprojam galvā šaudījās domas par to, kā un kāpēc tas notika.

[Ķipītis amonjakā]

OOC: cik es noprotu, visi mums ir blakus. Un mēs tagad atrodamies kkādā istabā.

Deniss pasmaidīja un sajuta kā tādu atvieglojuma sajūtu, ka viņai viss bija kārtībā. Viņš pagāja pa telpu un apraudzīja pārējos, kas vēl nebija atjēgušies no kritiena. Viņš apsēdās uz putekļainās grīdas un gaidīja, kad meitene, kas sēdēja uz gultas malas, beidzot atbildēs. Ko mēs tagad darīsim? Kā mēs tiksim atpakaļ? Viņu sāka mākt uztraukums.

[washulis]

pēc apmulsuma, kas vēl sekoja pēc skūpsta, viņa nemaz nemēģināja pretoties, kad viņu sāka vest aiz rokas, bet kad debesis sagriezās un sazin kas notika, viņa ļāvās panikai. kas pie...? kas? oi. nē, laidiet vaļā. es nebūšu jūsu kaut kāds jūsu *** upuris!!! ***! LAIDIET VAĻĀ!!!

bet viņa vairs neko nespēja darīt. dīvaniie tēli un dūmi jau vērpās visapkārt. neko nevarēja saprast un viņa gandrīz zaudēja samaņu no šoka un arī no dīvainās sajūtas. un tad viņa sajuta kaut ko tādu, ko neamz likās nav iespējams iztēloties. tam sekoja īss viegluma moments un tada r lirlu spēku viņa uz muguras nokrita uz kaut kā cieta. tas izrāva viņas pēdējo elpu izcitra ārā. nespēdamakādu rīdi ne sakustēties, ne arī atvērt acis, viņa sadzirdēja pazīstamas balsis. ievilkusi beidzot elpu un izrdādot kādas dzīvībās pazīemes, viņa sāka nedaudz raustīties. un tad uzrāvās sēdus.

ar lielu šokētu skatienu viņa nopētīja to vietu, kur bija nonākusi. un vēl pāris reizes sulīgi nolamājoties. nespēdam avairs pateikt ko sakarīgu, viņa palūkoās uz pārējiem.

Šo rakstu rediģēja washulis: 20.03.2008 10:51

[Arbūzgalva]

OOC: Es laikam stipri esmu atsitusi galvu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)


Jā, Mensone redzēja, ka pārējie vēl guļ, viņa vēlējās, lai viņi ātrak atgūstās, lai meitene varētu pārliecināties, ka ar viņiem viss ir kārtībā.
Kāpēc meitene nerunā? Viņi nopētīja skuķi, kura sēdēja uz gultas. Viņa izskatījās nedaudz dīvaina, tāpēc viņa centās uz nepazīstamo neskatīties.
Nomierinies! Viņa nedroši teica, lai gan pašu māca nedrošība.

[washulis]

tikai klausoties denisa un elizabetes sarunā, viņa palūkojās uz pieminēto meiteni. viņa nemaz viņu nebijaievērojusi, tāpēc nedaudz satrūkās. vai es esmu vienīā, kas redzēja tos... dūmus, vai kas tas bija? un kritiens? viss likās tik nereāli, ka tā arī būt varējusi būt iedarbiba no tās tēja,s vai halucinacijas vai ārprāts. jā, tas likās ticamāk...

[Ķipītis amonjakā]

Patiešām nomierinies. Deniss noskatijās kā Mena klaigāja. Jā, es arī to visu redzēju un vēl joprojām nespēju to aptvert, bet lai nu paliek. Pašlaik galvenais ir nomierināties un uzzināt kā tikt prom no šīs nezināmās vietas.
Deniss, beidzis savu sakāmo, turpināja lūkoties uz meiteni, kas vēl jo projām nav neko teikusi.

[Tējas lapa]

Maikls vēljoprojām plucināja zāli. Bet tad sāka rībēt bungas. Mazliet saausījies viņš piecēlās kājās. Pie jaunieša pienāca kāda sieviete un paņēma aiz rokas. Maikls īpaši nepretojās. Kad viņi visi tika aizvesti uz lakuma vidus puisis sāka mazliet uztraukties Kas pie velna te notiek. Viņa rokā tika iespiests kāds nezināms auglis, bet puisis uz to tikai paskatījās un viss. Iezemieši sāka kaut ko lūgt un dejot. Tad nez no kurienes parādījās dūmi, kas tinās ap Maikla ķermeni. Viņš mēģināja pakustēties, bet jutās kā savažots. Pār puišā ķērmeni sāka līt auksti sviedri Kas tagad ar mums notiks. Tad sekoja stipras sāpes. Viņam likās itkā kāds būtu viņam izrāvis sirdi. Tas ātri pagāja. Maiklam likās, ka viņš krīt bezdibenī. Sekoja spēcīgs krities. Viņš atsita galvu pret kaut ko cietu. Gar acīm sametās melns. Kad galva mazliet rima sāpēt jaunietis atvērā acis. Kas pie velna?

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 20.03.2008 11:39

[Massacre]

Toms bija ta sapriecājies par to, ka aust saule un veselu dienu pret viņiem izturas kā pret karaļiem, ka nepamanīja starp biedriem notiekošo, taču kņada atsauca puisi dzīvē.
Pieradis, ka šeit viss notiek viņiem par labu, Toms labprātīgi sekoja sievietei, kas bija paņēmusi viņu aiz rokas, ieinteresēti lūkojoties dejās, vīriešu ritma spēlē, mēģinot saprast dziesmas nozīmi un apbrīnojot. Taču pēc kāda laiciņa puisim radās šausmīgas asociācijas ar Ledus Laikmeta filmu, kurā Sidu vienā mirklī dievināja, bet otrā - bija gatavi nomest pašu kūpoša lavā. Neticīgi un skeptiski viņs lūkojas apkārt, cenšoties samanīt vai tūlīt netiks darīts,kas līdzīgs, ilgi kaulējās pret dziras iedzeršanu un vēl apjukušāk skatījās it kā no malas, kā viņš tiek nostādīts rindā, kā iezemieši lūdz un atguvās tikai tad, ka redzēja debesis sašķeļamies.
Tas bija baisi un Toms nebaidījās sev to atzīt. Viena lieta bija ticēt šādām lietā, pavisam cita - redzēt to savām acīm. Apburts un tomēr pārsteigts, ar augošu nemiera sajūtu, viņš vēroja garus un to spēles, tacu pēkšņais sprādziens un stikla gabaliņi visapkārt izbeidēja Tomu tā pavisam, iestajoties gandrīz vai apātijai un viņš nejuta, ka viens no stikla gabaliņiem ir savainojis ādu.
Tālāko puiša prats atteicās reģistrēt. Jā, bija dūmi, jā, bija jocīga sajūtas, bet vienai dienai bija nedaudz par daudz visa kā, turklāt biedējošā, šausminošā sajūta, ka paša dvēsele tūlīt, tūlīt pamatīs viņa ķermeni aizslaucīju jebkādu domu un jūtu mistrojumu. Palika tikai pamatīgas bailes.

Toma prāts sāka reģistrēt notikums vien tad, kad viņš dzirdēja savu biedru balsis. Konstatējis, ka kā šausmīgā murgā, atrodas citur, nekā tikko bijis pirms tam, viņš atļāvās saķert šausmās galvu un centās nomierināt savu ķermeni un prātu no pārdzīvotā.
Vēlāk, kad Toms pacēla galvu, viņa skatiens pieprasoši koncentrējās uz nepazīstamo meiteni. Viņa skatiens pieprasīja paskaidrojumus un tajās pat varēja samanīt niknumu.

[washulis]

labi, labi... un no jauna mena sāk stresot trakās situācijās. šajā ceļojumā to ir pārsteidzoši daudz. ātri nolūkojusi telpu, lai pārbaudītu vai maikls arī te ir. kad redzēja ka ir un arī pamodies, viņa no jauna nosarka. viņa jau bija manījusi citu skatienus viņu virzienā. cik apkaunojoši...

[Tējas lapa]

Maiklls pieturoties pie sienas pieslējās kājās. Galva mazliet sareiba, bet viņš noturējās stāvus. Ieraudzījis Menas skatienu viņā kaut kas ietrīsējās Varbū... Maikls palūkojās apkārt. Eu kāds vispār zin kur mēs atrodamies?

[Melnais krauklis]

Meitene sēdēja sarāvusies stūrīti, savas gultas galā. Viņas acis bija lielas un platas no izbrīna. bilde
Viņa lēnām paliecās uz jūsu pusi un ierunājās. Vai jūs esat īsti? Gribēdama pieskarties jums, bet tomēr aprāvas, jo palika bail, viņa skaļi nopūtās. Jūs eat cilvēki? Viņai bija daudz jautājumu, tāpat kā jums.

[Arbūzgalva]

Dīvainā meitene bija ierunājusies, Elizabete sadusmojās par viņas dīvainajiem jautājumiem.
Nē, mēs esam papīra lelles, viņa nošņācās, viņi tagad uztraucās par izdzīvošanu, bet viņa uzdeva tādu jautājumus.
Varbūt viņa savu mūžu nebija redzējusi cilvēkus?
Kādi cilvēki? Mēs esam zvēri. Elizabete vairs nebija uztraukusies, tikai nikna, viņa atslīga uz grīdas un smagi ieelpoja.

[Tējas lapa]

Kad pēdējo reizi pārbaudīju tad vēl biju cilvēks. A kas tu pati būtu? Maikls mazliet izmejoši atbildēja meitenei. Pasaki kur mēs esam nokļuvuši. Viņš jau nostājās uz kājām drošāk, jo galva pārstāja reibt. Uzmeti zaglīgu skatienu Menai, Maikls atkal pievērsās meitenei.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 20.03.2008 12:32

[Ķipītis amonjakā]

Deniss dziļi lūkojās meitenē līdz beidzot viņa ierunājās. Ko? Kas tie par jautājumiem? Viņam sanāca nedaudz smiekli, bet saprata, ka viņa ir tik pat uztraukusies un šokēta , pat vairāk, nekā viņi paši.
Dzirdēdams aso atbildi no Elizabetes, viņš mierinoši ierunājās. Nomierinies. Mierīgā ceļā mes panāksim labākus rezultātus. Un tad atkal pievērsās meitene, kas bija atdzīvojusies.