Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Massacre]

Arianna bija beigusi ēst, tagad lenām un bez steigas malkodama sakē. Adulas jautājums uz mirkli abstulbināja, bet tad sieviete sāka smieties. Viss šo dienu stress un uztraukumi šķita pazūdam līdz ar bezgalīgo prieku, lai gan pēc idejas nekā ļoti smieklīga jau te nebija:
"Ja es atcerētos sevi un zinātu, ko nozīmē šis vārds 'es' manā izpildījumā, tad labprāt pastāstītu. Labāk pastāstiet jūs par sevi, šķiet jūsu atmiņa nekur nav zudusi?"

[Elony]

Enrots nedaudz apstājās, lai atpūstos un atgūtu spēkus pēc rakšanās.
Viņs bija noguris un nosmērējies ar zemēm.
Atlika cerēt, ka tas bija tā vērts.
Notīrijis vāku, viņš sagatavojās... jebkam dīvainam un neiedomājamam un nocēla vāku.

[Īvs]

Elony:

Zārku apvija biezi zirnekļa tīkli, kas traucēja pieskarties koka rokturim. Kad vāks tika atvērts, no tā plūda neiedomājama smirdoņa - puvums un līķis.
Zārkā virmoja spilgta gaisma, kas neļāva saskatīt, kas aiz tās slēpjas. Un smirdoņas spiediens plēsa pušu galvu, plaušas... Bija jāatkāpjas...

Massacre, Samāra, Kalevale:

Ak, es jūtu jums līdzi, Adula attrauca, it kā izsakot līdzjūtību par meitenes nāvē gājušo radinieku.
Man iet labi, paldies, viņa neveikli, minstinoties, pavēstīja un palūkojās uz Anitu un Angelīnu.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 17.03.2008 16:54

[Massacre]

Ignorējusi līdzietīgo dāmas izteiksmi, Adrianna izdzēra pēdējo sakē pilīti un glāziti nolika ta patālāk. Vairāk sievietei negribējās.
"Paldies. Fantastisks suši izvēļu klāsts un sakē ari labs." viņa pateicās par ēdienu un palūkojās Adulā un jautāja:
"Vai šī vieta ir jūsu mājas?"

Šo rakstu rediģēja Massacre: 18.03.2008 14:56

[Īvs]

Massacre, Samāra, Kalevale:

Pasmaidījusi, Adula ielika mutē kumosu karbonādes un ar pilnu muti atbildēja Ariannai:
Es šeih dzīvoj... mm... jā, viņa norija karbonādi, šī ir mana istaba. Sieviete pavēra skatienu uz savu putekļaino un gandrīz tukšo mitekli. Un tad atsāka ēst.

[Elony]

No vienas puses Enrots nebija pārsteigts un aizturēja elpu.
Nelikās, ka tas īpaši palīdzētu.
Viņš izrāpās no bedres un atkāpās vairākus soļus, līdz varēja daudz maz normāli elpot, tad atkal pievērsās zārkam, cerot ieraudzīt ko vairāk par puvušu līķi.

Šo rakstu rediģēja Elony: 18.03.2008 17:53

[Massacre]

Arianna lūkojās uz Adulu ar pētošu skatienu un pajautaja vēlreiz, tikai savādāk:
"Kur jūs piedzimāt? Pilī vai kur citur? Kāda ir jūsu dzimtā puse, ja jau jūs šeit it kā tikai dzīvojiet? Un vai šādi istabiņu ir daudz un katrā savs iedzīvotājs?" sievietes jautajumi tika uzdoti ar lielām pauzēm, pieprasot atbildi uz katru no tiem un neatstājot iespēju izlocīties.

[Īvs]

OOC: Lai man nesagādātu lieku laika patēriņu, rakstot atbildes, jūsu tēlu vārdus turpmāk primitīvi saīsināšu: Enrots – EN, Anita – AN, Arianna – AR, Angelīna – ANG, Stefans – ST, Žozefīne – ŽO, Mariette – MA, Nefertīnija – NE. Lūdzu iegaumēt!
Kopsavilkums ATD.
Līdz ceturtdienai!


AR/ANG/AN:
Namamātes apetīte vienā nesataustāmā mirklī bija zudusi. Puse šķīvis bija notiesāts, puse apknibināts. Viņa to pastūma tālāk no sevis un skadrām acīm pavērās uz Ariannu.
Neviens man netika stāstījis neko par to, taču kaut kur sirds dziļumos es jūtu, ka esmu dzimusi šeit, pilī. Māte stāstīja, ka šeit apglabāts mans vectēvs. Iespējams, ka viņš ticis šeit atvests brieduma gados, un līdz mūža galam tā arī nodzīvojis Naidasē. Mana bērnība tika aizvadīta šajās sienās un ezeros.
Viņa nolieca galvu, ievilka elpu un turpināja:
Šīs ir katakombas. Tās ved arī dziļāk pazemē, kur sakņojas daudzu cilšu ģimenes. Neesmu tur bijusi, mūsu katakombu ļaudis vairās turp doties.

EN:
No zārka plūstošā gaisma izdzisa, atklājot caurspīdīgi kustīgu svešķermeni virs noplakušās drēbju kaudzes, kurā agrāk varēja ietilpt cilvēka miesa. Droši varēja noteikt, ka tas ir rēgs. Seja zem caurspīdīgās kapuces nebija redzama, taču no tās vietas, kur tai vajadzētu būt, izlauzās čerkstoša, dobja balss, kas lika spalvām sacelties stāvus:
Ko tu šeit meklē, pagān? Rēgs katru vārdu izrunāja skaidri, pašpārliecināti, naidīgi.

MA/ŽO:
Pārējie, cilvēkveidīgie, bija prom. Jau labu laiciņu viņas tika vilktas sasietas virvēs ap vidukli, potītēm un mutes. Atbalsta punkts, pret kuru atstutēt miesas nebija, tie bija meiteņu papēži, kuri cieta arvien vairāk, ātrumam palielinoties. Ar katru uz koku galotnēm vērsto skatienu mežs pletās dziļāks. Cītīgāk papūloties, virvju, kas bija sažņaugušas ķermeņus, īpašnieks priekšā vērtās pēc milzīga dzīvnieka ar violetām spalvām. Iespējams, tā bija visu ciešanu un pārdzīvojumu eiforija, kas rādīja dzīvi šeit citādās krāsās.

NE:
Priekšā stāvošais Johans acumirklī izgaisa.
Aiz sarkanajām durvīm pavērās skats uz visparastāko istabu, kāda vien ir sastopama vidusmēra dzīvokļu mājā.
Tajā kvēli dega kamīns, kas padarīja telpu siltu un omulīgu. Uz grīdas bija novietots ēdiens, zem tā pieticīgi paklāts galdauts, taču pats galds dīvainā kārtā nebija redzams. Ēdiena kaudze atradās taisni pretī durvīm, pie sienas. Pie otras sienas bija kāds jocīga paskata dīvāns – tas izskatījās kā iegrimis vai pastāvēja iespēja, ka tajā bija ļauts iegrimt kādam sevišķi krietnam svaram, un spoguļa rāmis ar sarecējušām asinīm uz tā, senlaicīgiem, jau apdrupušiem hieroglifiem un stikla lauskām, kas bija izbirušas no tā turpat, uz grīdas.

ST:
Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās, tikai ūdens gludā, pateicīgā, mīlestības pilnā virsma. Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbis no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņš apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu nenorādīs mājupceļu. Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņš būs tas, kurš šo staru radīs. Bija auksts, ļoti auksts. Viņš neko neatcerējās.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 26.05.2008 20:00

[Elony]

Enrots centās neizrādīt bailes. Viņš nostajās, droši izslējies stāvus.
Tas viegli nebija, bet viņš domāja, ka ir drosmīgs. Lai arī to īsti neatcerējās.
"Es neesmu pagāns. Es esmu Enrots." viņš centās pārliecināti runāt. "Es meklēju izeju no šejienes, savas atmiņas un pats sevi. Un tu esi atbilde. Man jāmeklē tas, kas ir dārgs un tevi tā sauc. Vai tu man palīdzēsi?"
Enrots ielika skatenā visu savu pārliecību un mieru. Tiešam negribējās ļauties bailēm šī priekšā.


Šo rakstu rediģēja Elony: 26.05.2008 20:08

[Malduguns]

Spilgta gaisma grauzās acīs un puisis saprata, ka augšupejošajai ūdens plūsmai ir bezjēdzīgi pretoties. Tāpēc viņš ļāvās. Augums pāršķēla ūdens virsmu un viņš nonāca aukstā gaisā. Sala. Šķita, ka ārā ir ziema, lai gan Stefans apzinājās, ka tā gluži nevajadzēja būt. Atmiņās jautās liels caurums. Stefans apzinājās savu vārdu, bet nezināja, kas viņš ir un no kurienes nāk. Vien sajūta, ka šīs nav mājas un apziņa, ka no šejienes atbildi un mājupceļu puisis neradīs dedzināja tāpat kā ledainais gaiss.
Stefana skatiens bija piekalts pilij, kuru viņš bija izvēlējies par savu mērķi. Izkāpis no ūdens, puisis noskurinājās. Sala. Un kaut kur gaisā vēdīja nesaprotams un neizdibināms kaut kas. Ļaunums? Kas to lai zina.
Stefans tikai sarāvās mazākā čokuriņā un gāja. Cerams, uz kādu siltāku vietu.

[Massacre]

Nopētījusi Adulas spējo apetītes izmaiņu, Arianna atvainojās: "Piedodiet, ja aizskāru kādu pārāk smagu tēmu. Vienkārši vēlējos uzzināt." viņa nopūtās un nedaudz izlocīja muguru, kura bija mazliet saspringusi.
"Jūs minējāt vārdu Naidase. Vai šo vietu tā sauc?" viņa jautāja konstatējusi, ka runā pavīdēja kaut kas nedzirdēts vai līdz šim palaists garām. "Dziļāk diez vai es gribētu iet, bet ārā, svaigā gaisā un gaismā, gan labprāt izkļūtu. Jūs varētu mums parādīt, kā, vai tas ir pret pils noteikumiem?" Ariannai gan patika šeit, kur viņa tika laipni pabarota un apsēdināta, taču ārā nudien būtu patīkamāk, turpat arī varbūt varētu pagulēt zālītē, jo pils šķita neomulīga. Kaut gan ārā bija auksts. Pašlaik sieviete cīnījās ar izjūtām pret pili un āru.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 26.05.2008 20:54

[Džezā tikai Meit...]

Mariettei vairs nebija spēka. Virves sāpīgi griezās viņas miesā un lika asarām sariesties acu kaktiņos. Neviena vairs nebija. Visi bija kaut kur prom, nespēja viņai un meitenei blakus palīdzēt. Kā gan viņas nonāca šādā situācijā? Melno kurpju papēdis nolūza, palielinoties tempam ar kādu viņas tika vilktas uz priekšu. Tas bija kaut kāds briesmīgs, violets radījums, kas viņas vilka un uzdzina viņai šausmas, liekot matiņiem sacelties stāvus. Kas tagad notiks? Vai viņas aizvilks uz kādu alu un padarīs par pusdienām? Vai arī viņas upurēs kādā briesmīgā rituālā? Viņa lūdzoši pavērās koku galotnēs. Nelikās, ka mežš, pa kuru viņas tika vilktas, reiz beigsies. Garie mati dažbrīd skāra zemi, bet īsie svārciņi atklāja kājas, kuras bija sīku zaru, krūmu saskrāpētas. Palīdziet! Viņa domās iekliedzās, pēdējo reizi uzmetot skatienu briesmīgajam laupītājam, pirms gar acīm viss palika tumšs. Viņa bija paģībusi.

[Sarkanais Krūštu...]

Kad Johans tur pat uz vietas, viņas acu priekšā izgaisa, mirkli šķita, ka mati teju vai kļūs sirmi.
Strauji pukstošu sirdi, trīcošām rokām un, acīmredzami iedomātas, melnmates tēlu uz pleca, kas ausī histērijā kliedz: "Neaiztiec tās nolādētās durvis un ņem kājas pār pleciem!", Nefertīnija ar pirkstu galiem atdarīja vaļā sarkanās krāsas druvis.
Un tā bija vienkārša istaba! Pāri lūpām izlauzās nopūta un pirksti pārslīdēja pāri acu plakstiņiem gluži kā no rīta, kad vajag aši aizdzīt prom miegu. Istaba bija burvīgi silta un mājīga (cik nu viņa spēja spriet par mājām).
Durvis aiz viņas palika plaši vaļā atvērtas, lai, ja nu gadienā kāds nāk, redzētu un nebūtu vairs jāpiedzīvo mokošā vienatne.
Trīsstāvīgā apetīte ierakusies dziļi pazemē. Uz nervu pamata. Un tik un tā viņa paņēma persiku, lai nelietīgi nodīrātu tam ādu, lai būtu kur likt rokas.
Bet apskatīt sevi spoguļa lauskās bija neiespējamā misija. Nācās saliketies nedabiskā stāvoklī un tik ļoti sasvērties uz priekšu, lai necaurdurtu un nesagrieztu apavus, ka vienā mirklī tomēr neizdevās noturēt līdzsvaru un tas beidzās ar diezgan skaļu "Sasodīts!", kas daudzreiz atbalsojās pils mūros.
Un nu, kad jau vairs nebija ko zaudēt, uz ceļiem nometusies, Venēra ar zināmām šausmām lūkojās sava atspulga dzirdajās acīs.
Nē, ne jau no sevis viņa bijās, bet gan no neziņas. No tā, ka nezināja ko darīt, kā rīkoties, kur iet, smieties vai raudāt. Un tūkstoš mazu actiņu raudzījās pretī, tūkstoš mazu balstiņu lūdza palīdzēt, tūkstoš sāļu asaru krājās acīs un viena vienīga bezcerība lika palikt sēžot, abalstīt muguru pret tā jokainā dīvāna malu un gaidīt, kad kāds parādīsies tuvumā.

[Kalevale]

Anita klusējot ēda, Arianna uzdeva vajadzīgos jautājumus un ļāva visiem citiem tikai klausīties, mierīgi paēst un cerēt, ka kādu brīdi varēs nokļūt siltumā un vietā, kurā nekas nedraudētu, kurā nebūtu dīvainas radības un gribētos palikt. Lai vai kā, šī vieta nelikās īsti mājīga. Naidase, Anita domās atkārtoja, jo arī viņa bija dzirdējusi viesmīlīgo saimnieci izsakām šo vārdu. Anita centās atminēties kaut ko par šādu vietu, taču likās, ka visas zināšanas ir aizslaucītas līdz ar atmiņu. Bet varbūt kartē šādas vietas nemaz nav? rudmate nodomāja, nolēmusi, ka šo jautājumu varētu uzdot arī skaļi. Kā šo mājokli varētu atrast pasaules kartē? meitene kārtīgi iztukšojusi muti un cenšoties būt pieklājīga, ar daļēju nojautu, ka šo vietu nevarēs atrast kartē un ka tā būs kāda sala Bermudas trijstūrī vai kādā citā pasaulē. Aukstums liecināja par to, ka tai vajadzētu būt kaut kur ziemeļos, taču neko vairāk rudā Anita nevarēja izspriest, tādēļ nolēma mest mieru domām un izbaudīt ēdienu, cerot, ka uz šo jautājumu taps atbildēts.

[Īvs]

AR/ANG/AN:
Mēs, pils iemītnieki, saucam to par Naidasi. Tai nav ceļa galā zīme ar uzrakstu, Adula attrauca Ariannai un manāmi izbrīnīti uzrunāja Anitu:
Pasaules kartē? Vai tā ir vieta, kur uztupināta pasaule? Sieviete sarauca uzacis, palēnām atgūstot neseno aizrautīgās namamātes dzirksti, un ar nemanāmu rokas kustību pavilka savu šķīvi atkal tuvāk, lai notiesāto atlikušo karbonādes daļu un pievienotos Anitai ēdiena baudīšanas procesā.
Es nezinu, kāpēc jūs šeit esat, taču jums būs jādodas dziļāk, pazemē. Un iespēja tikt ārpus pils sienām pašlaik ir gandrīz neiespējama, pie mums tas notiek ļoti reti.
Varbūt vēl vienu sakē glāzīti? Viņa jautājoši uzlūkoja Ariannu.

EN:
Tu apgānīji mana saimnieka kapu, ir jābūt kādam konkrētam iemeslam, kāpēc tā rīkojies. Jau gadsimtiem ilgi neviens to nav darījis. Mani tas interesē, lai varu pēc iespējas ātrāk tevi novākt no ceļa.
Rēgs izturējās gluži tā, kā sens paziņa būtu aicinājis uz tējas vakaru. Viņa bezkrāsainā miesa bija piesūkusies drēbēm, kas gulēja, apvijušas Bezmira Dārgā pīšļus, dziļi zārkā, gandrīz nemanāmas. Mēness spožais asmens sūtīja niknus zibšņus apkārt kapsētai.

MA/ŽO:
Abas violetās meža būtnes (to sīkāki izskata apraksti šeit) bez jebkādas piepūles vilka savus uz takas (kas veda uz pili) noķertos upurus (katra savu) dziļāk mežā. Neviena no tām nemanīja, kā viena no meitenēm ģībst, un nemanīja arī citas ar sāpēm saistītas upuru problēmas. Violetie milži apstājās, uz zemes nevērīgi nomezdami Žozefīni un Marietti. Ceļš nebija beidzies. Šķita, ka tie kaut ko gaida, nervozi lāčodami no viena koka līdz otram, turp un atpakaļ.
Pēkšņi Mariettes virvju nesējs pamanīja, ka upuris nekustas un neizrāda nekādas dzīvības pazīmes. Viņš aizlāčoja pie tās un, nepacietīgi ierēcies, sāka spēcīgi purināt meiteni, valstīdams pa zemi. Tas bija visprimitīvākais veids, kā modināt.

NE:
Garmates vientulību pārtrauca Grouvls, kas ieradās ar skaļu paukšķi istabas pretējā stūrī.
Tu iztrūcini pils klusumu. Nedari tā! Viņš panācās meitenei tuvāk. Nesaprotu, kā tie cilvēkveidīgie var atdalīties viens no otra, pils gars gurdeni nošūpoja galvu, pētīdams Venēru, īpaši skatienu kavēdams pie matiem.
Šeit ir pārtika, kas ļaus izdzīvot (pārsteidzošā kārtā), un tur ir durvis, tas norādīja uz sarkanajām durvīm, aiz kurām, ejot pa gaiteni uz priekšu, pa kreisi tevi sagaidīs... kāds. Tur varēsi sakopties. To taču tu vēlējies, vai ne? Ja ir kas steidzams, sauc!
Grouvls auksti vērās kamīnā un ar ierasto paukšķi atkal izgaisa.

ST:
Netālu no krasta veda kāda grantaina taka. Starp kuplā biezokņa un traucējošiem zariem, un sīkiem svešķermeņiem, tā atdalīja mežu. Tās virziens pakāpeniski bija vērsts uz augšu, kalna virsotni. Cita ceļa nebija, ja negribēja šķērsot mežu.
Kalna virsotnē skats bija pārredzams. Stiklotā pils laistījās mēness spožajā atspulgā. Iespējams, tā bija nakts. Bet, ja nu nē? Arī no lielā ezera krasta šī ''nelielā'' ase likās graujoša. Taču nekad nevarēja rasties iespaids, ka tā varētu salauzt kādu no pārsteiguma vien. Pie pils atradās pavisam neliels ezers. Šajā apvidū gaiss virmoja siltāk. Un ceļš jūtams ērtāks. Gar ezeriņu.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 29.05.2008 21:03

[Džezā tikai Meit...]

Mariette attapās, kad pēkšņi tika spēcīgi sapurināta. Viņa atvēra acis un nelāgi, spalgi iekliedzās. Tas pat robežojās ar spiedzienu.
- Izbeidz, izbeidz! Laid mani tu briesmīgais radījum! - Viņa centās kliegt, bet saprata, ka ap muti apsieta virve, kā rezultātā atskanēja tikai pārbiedēta, dusmīga murmināšana. Meitene centās izrauties no radījuma tvēriena.

[Elony]

"Novākt kādu no ceļa? Kāda ceļa? Tu esi līķis zārkā, tev nevar būt ceļa!" atcirta Enrots, cenšoties slēpt bažas. Viņs nezināja, kas būs, ja šis sāks kauties, ja kas tāds kaujas. Bet vai viņš pats, Enrots, māk cīnīties? Jācer, ka pārliecināties par to nevajadzēs.
"Es biju ieslodzīs katakombās, maģiskā ceļā nonācu šeit. Maģija mani atveda pie šī kapa. Kas es esmu lai šim spēkam stātos pretī? Un kāpēc tu saki, ka šis ir tava saimnieka kaps? Vai tad tu neesi tas, kas šeit apglabāts dzīvs?"
Bija jācenšas ievilkt šo rēgu sarunās. Labāk tā, nekā uzbrukums.

[Īvs]

EN:
Es būšu tas, kurš šeit uzdos jautājumus, neielaidīšos sarunās ar pagānu...
No viņa rīkles izskanēja dobji smiekli, kas atbalsojās visā kapsētā.
Vienkārši... mirsti! Vai varbūt tev vēl ir kas sakāms pirms tavs nožēlojamais gars nonāk blakus man un tavs gara saimnieks sāk trūdēt?

MA/ŽO:
Violetais lempis nu jau dusmīgi iegārdzās, acīmredzami nobijies no pēkšņajām upura kustībām un trokšņa. Tas to atlaida un iespēra ar spalvām klāto kāju, upurim apveļoties uz muguras - tā, ka ne apvelties un nekādu cerību izkustēties. Tad tas atsāka lāčot šurpu, turpu.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 29.05.2008 21:43

[Džezā tikai Meit...]

Mariette sāpēs ievaidējās, kad viņai iespēra ar kāju un apmeta uz muguras. Viņa nespēja pakustēties. Viss lika sāpēm iegriezties ķermenī. Asaras atkal saskrēja acīs un klusi ritēja pār vaigiem. Viņa to nespēja apturēt. Tik ļoti bija bail un viss likās mokoši. Vai šādi būs pēdējie viņas dzīves mirkļi? Kādu briesmīgu zvēru pakļautībā izciest mokas un tad ar baudu sagaidīt savu nāvi? Viņa sāka trīcēt un klusi šņukstēt. Nez vai viņiem bija jūtu? Ko viņi tagad iesāks? Un kādēļ viņi apstājās?

[Elony]

"Tu gribi, lai mans gars uz mūžību paliek kopā ar tavu garu? Tu gribi mūžīgi būt kopā ar pagāna garu?" Enrots palaida nervozu smīniņu.
Tad saņēmās un runāja mierīgi.
"Nedomāju, ka tev tas patiks. Labāk palīdzi man tikt prom no kapiem. Tad ne viens tavu mieru netraucēs. Ko saki°, Bezmira Dārgā rēgs?"
Enorts bija gatavs arī mēģināt bēgt vai cīnīties, ja šis uzbruks. Jo kā gan viņš varētu nomirt, ja viņu neviens nenogalina?