Nolādēto tīstoklis, Jauna latviešu brīvdabas lomu spēle Opcijas

[valdnieks]

Labdien, visi, kas piedalās brīvdabas lomu spēlēs jeb BDLS!

Kopā ar dažiem uzticamiem draugiem, esam nolēmuši veidot paš savu spēli un aicinām ikvienu interesentu tajā piedalīties! Spēli sauks "Nolādēto tīstoklis" un tā būs klasiska fantasy spēle ar uzsvaru uz piedzīvojumiem "Gredzenu pavēlnieka" noskaņās. Piedāvāju spēles leģendu, lai jūs saprastu, kādā pasaulē tā notiks.

Nolādēto tīstoklis

Par Regngundas rulli

Pirms aptuveni četriem trejdeviņiem dučiem gadu Viņaidas princis Regnārs Baisais nerimstošu un nežēlīgu iekarojumu palīdzību bija izpletis savas valsts robežas tālu jo tālu. Uz dienvidiem tās beidzot sadūrās ar citas varenas zemes – goda un taisnprāta valstības Tarsikas senajām robežām. Regnārs Baisais aicināja Tarsikas karali Gundaru Lielo pie sevis vizītē it kā, lai apspriestu robežu jautājumu.

Manīdams viltību un zinādams Regnāra Baisā nelāgo slavu (viņš bija vairāku mazu valstiņu ķēniņus ar viltu nobendējis, pārkāpjot jel kādus goda principus), Gundars Lielais atteicās ierasties. Viņaidas valsts to izmantoja par formālu casus belli un tās pat dienas vakarā prinča armija pārkāpa robežas.

Tomēr Tarsika nebija tāda kā citi Regnāra Baisā pretinieki, tā bija sena valsts ar ārkārtīgi disciplinētu un prasmīgu armiju, augsti attīstītu zinātni un grandioziem nocietinājumiem. Sākās spīvs, nežēlīgs un arī ilgs karš.

Vēlāk šo karu dēvēja par Regngundu – savienojumu no abu virsvadoņu vārdiem, kas senā valodā nozīmē “kaujas gredzens” tā apzīmējot cīņas gandrīz nebeidzamo garumu – vairāk kā trejdeviņus gadus Regnārs Baisais un Gundars Lielais cīnījās par uzvaru, bet karalaime abiem bija mānīga – kad likās, ka Regnārs būs sakauts viņš noslēdza vienošanos ar vairākām tikpat varaskārām un nežēlīgām valstībām un pārspēks atkal bija viņa pusē. Pārējās pasaules valstis, redzēdamas draudus savai brīvībai, saprata, ka līdz ar Tarsikas sakāvi, visa pasaule kritīs Regnāra un viņa sabiedroto rokās, tāpēc apvienojās ar Gundaru Lielo izveidojot tā saukto Savienību.

Cīņa bija briesmīga, tomēr aizstāvju spēks izrādījās lielāks nekā uzbrucējiem un tie tika padzīti no senās valsts Tarsikas robežām. Tomēr Gundars neatstājās un viņa karapulki metās vajāt uzbrucēju bēgošo armiju. Nu jau sirmgalvis, Gundars bija zvērējis neapstāties un noslaucīt naidnieka zemes no pasaules virsas un izdzēst viņu vārdus no vēstures lappusēm, līdz beidzot apturēs personīgi pašu Regnāru Baiso.

Ko viņš arī izdarīja visai drīz – Gundara karapulks panāca bēgošo princi senās upes Loras ielejā un satrieca viņa pretošanos. Pilnīgi un galīgi sakauts Regnārs Baisais bija spiests parakstīt padošanās līgumu. Tomēr tas nebija vienkāršs padošanās līgums – labi zinādami ienaidnieka viltību un negodīgumu, Tarsikas vecajie burvji pirmo un vienīgo reizi visas šīs zemes pastāvēšanas vēsturē uzlika baisāko un ļaunāko nāves lāstu. Lāstu, kas nogalinās Regnāru Baiso, visus viņa sabiedrotos, kā arī jebkuru, kas atradīsies Viņaides un sabiedroto valstu tronī. Visus viņu pēcnācējus un vēl viņu pēcnācējus, ja kapitulējušie pārkāps šajā līgumā ietvertos noteikumus. Tas bija lāsts, par kura uzlikšanu citā laikā un situācijā burvim draudētu mūža izraidījums no Tarsikas vai pat kas ļaunāks, taču tobrīd vecajie vienojās, ka nav cita veida, kā iegrožot šādu ļaunumu.

Tā Regngunds beidzās un pasaulē atkal iestājās nosacīts miers. Regnāram un viņa sabiedrotajiem tika atļauts paturēt savas zemes to agrākajā apjomā, pirms iekarojumiem, bet viņiem bija jāmaksā bargi mesli un pirmos trejdeviņus gadus viņu zemes pārraudzīja īpaši Gundara Lielā iecelti konsuli.


Pēckara gadi un jaunā ēra

Parakstītais līgums – jeb Regngundas rullis, kā to dēvēja – pamazām kļuva par pasaules valstu starptautisko attiecību kodeksu – t.i., lai kādas būtu neskaidrības, tās izšķīra līguma noteikumi. Tiesa, par taisnīgu un līdztiesīgu šo līgumu saukt nevarētu, jo tas tomēr bija kapitulācijas akts un nekad nebija plānots kā pamatlikums. Tomēr varenais – nekādi neatceļamais – lāsts to darīja par absolūto likumu. Lieki piebilst, ka bijušās Regnāra savienības valstis mūždien zaudēja un cieta no nevienlīdzīgās attieksmes, kamēr Tarsika attīstījās, zēla un plauka.

Pēdējā ducī trejdeviņu gadu Sigevalles pasaule, kurā līdz šim bija valdījusi tikai maģija, sadūrās ar jaunu spēku – tehnoloģiju un zinātni. Regngundas ruļļa ierobežoti sabiedroto valstu pavalstnieki nedrīkstēja praktizēt augstās maģijas, tādēļ bija spiesti pētīt un attīstīt citas nozares. Lēnām, bet neapturami amatnieki sāka kalt arvien labākus zobenus, apguva metalurģiju, radīja jaunus darbarīkus, arhitektiem palīdzēja inženieru radītas būvmašīnas, tika atklāts tvaika noslēpums... Viedajie un vecajie vairījās no jaunizgudrojumiem, tomēr tie kļuva arvien populārāki un izplatījās arī ārpus sabiedroto zemēm nesot lielu naudu to konstruktoriem. Lai arī joprojām bija jāmaksā nodevas un mesli, tomēr tirdzniecība bija izdevīga un pirms tam nīkuļojusī Viņaidas zeme pamazām uzplauka.

Līdz ar bagātību Viņaida pieņēmās spēkā, savienības valstis zaudēja kādu būtisku noteikšanu tās politikā. Daudzas savienības valstis bija parādā Viņaidai, tāpēc bija spiestas ņemt vērā tās viedokli. Ārēji laipnas, attiecības starp savienības un sabiedroto valstīm saspringa arvien vairāk un šķiet, ka vienīgais, kas attur tās no atklātas cīņas ir Regngundas ruļļa vara. Šādā situācijā Viņaidas zintnieki sāka pētīt mierizlīguma noteikumus sīki jo sīki, meklējot tajos kādu caurumu. Un savā ziņā tāds atradās – kā izrādās, lai lāsts iedarbotos, nepietiek vien ar to, ka sabiedrotie pārkāpj tā noteikumus. Šie pārkāpumi prokuroram ir jāpierāda publiskā tiesā un vecajo padomei jānolasa baisais nāves spriedums no ruļļa.

Āķis ir tāds, ka, lai izmantotu lāstu, ir nepieciešams pats ruļļa oriģināls. Protams, uzreiz pēc mierizlīguma, tas tika pārrakstīts neskaitāmās oficiālās kopijās, tomēr burvju spēks piemita tikai vienam – pašam pirmajam rullim. Kad Viņaidas un sabiedroto pārstāvji lūdza (vēlāk pieprasīja) Tarsikas karalim to uzrādīt, viņš to kategoriski atteicās darīt pilnīgi ne pie kādiem noteikumiem. Tas bija visai dīvaini – lai gan nebija nekāda likuma, kurš dotu tiesības Viņaidai pieprasīt apskatīt līguma oriģinālu, nebija arī nekāda likuma, kurš to aizliegtu un šāda rīcība šķita aizdomīga netikai sabiedrotajiem, bet arī savienības valstu pārstāvjiem. Galu galā paklīda baumas, ka slavenais Regngundas rullis ir nozaudēts – līdz ar to lāsts nestātos spēkā, ja Viņaida pārkāptu mierizlīguma noteikumus.

Ilgi nebija jāgaida, lai tas atbalstotos starptautiskajās attiecībās – vispirms Viņaida un tad arī pārējās sabiedroto valstis oficiāli paziņoja, ka nemaksās meslus un nepildīs virkni citu ierobežojumu, kuri bija mierizlīguma noteikumos. Formāli ar to pietika, lai lāstu liktu lietā, bet Tarsika reaģēja pārsteidzoši un akceptēja šādu Viņaidas soli. Tas deva vēl papildus degvielu baumām par zudušo rulli un Sigevalles valstis atkal sajuta vēl viena postoša kara draudus. Slepus abas puses uzsāka drudžainus zudušā ruļļa meklējumus.

Jaunais Viņaidas valdnieks Karls III, lai arī būdams diezgan drošs par to, ka rullis nav savienības rokās, bijās uzsākt atklātu karu, kamēr nebija pilnīgi pārliecināts par ruļļa atrašanās vietu vai to, ka tas ir iznīcināts. Savukārt Tarsikas valdnieks Dainis Viedais apzinājās, ka sabiedrotie alkst atriebību par kaunpilno sakāvi un vienīgais veids, kā nosargāt mieru šajā situācijā bija atrast zudušo manuskriptu. Tomēr zinādams, ka pie tā pirmais var tikt arī ienaidnieks, paslepus sākās bruņošanās un gatavošanās karam.

Ruļļa medības

Brīdī, kad sākas spēle, ir paklīdušas jaunas baumas par iespējamo Regngundas ruļļa atrašanās vietu. Kāds vēstures pētnieks bija atklājis, ka rullis pazudis nebūt ne daudzajos gados pēc Regnāra sakāves, bet gan faktiski tajā pat dienā, kad tika parakstīts: ziņesis, kuram vajadzēja to atgādāt Tarsikas galvaspilsētā Murojā, tā arī nekad neatgriezās. Gluži tāpat kā viņa sardze, kas tika nogalēta netālu no Nolemtības vārtiem, tiesa, ziņneša līķa viņu vidū nebija, tas vienkārši bija pazudis no zemes virsas – nevienās atmiņās, hronikās, pierakstos viņš vairs nefigurē, lai gan aprakstot līguma parakstīšanas ceremoniju skaidri un gaiši tiek norādīts, ka “īpašs ziņnesis, karaļa labā roka elitāras sardzes pavadībā nogādās dokumentu Murojā”. Iepriekš neviens pat nešaubījās, ka tā arī noticis, bet neseno notikumu gaismā radās šaubas, vai tiešām rullis sasniedzis savu galamērķi.

Un tas tagad attiecās uz jums:

Nekavējoties ne mirkli vesela virkne visdažādāko laimes meklētāju un pasaules staiguļu ir devusies uz senās upes Loras ieleju, Divvārtu zemi, kur kādreiz, pirms četriem dučiem trejdeviņu gadu tika parakstīts Regngunda līgums. Ja ziņnesis nekad nav sasniedzis Muroju, tad, iespējams, ka rullis, no kura atkarīgs viss pasaules liktenis ir meklējams šeit. Un tas, kurš to iegūs būs viens no visietekmīgākajiem un varenākajiem vīriem – ikviena puse noteikti solīs bagātības un varu, lai tikai tiktu pie ruļļa.

Es un mani biedri centīsimies atbildēt uz visiem interesējošiem jautājumiem! Ja tādi ir, jautājiet šeit!

[Roviela]

Par kroga ēdienu neko nesaku (ne sliktu, ne labu, ir visāds redzēts un arī gatavots), bet karsts ūdens, kas nav jāvāra pašam (=jātērē spēles laiks un jābūt konkrētā vietā), ir ļoti vērtīga lieta. Tas gan ir tikai mans viedoklis, es citiem to neuzbāžu, un GM vēl jo mazāk.
Otrkārt, atļaušos aizrādīt (tas ir vairāk offtopiks, ko kroga, cik saprotu, nemaz nebūs), ka šitais:

Nestādos gan, bet varu iedomāties. Es nesaku, ka kādam jātaisa krogs. Es saku - Nevienam nav aizliegts piedāvāt vadīt un organizēt krogu. Un ja šim cilvēkam vēl ir ģeniāla ideja, kā no tā pelnīt - lieliski.

Ir galīgi garām. Pirmkārt, jebkuram, kas ņemas ar ēdamo, ko grasās izbarot citiem, ir jābūt atļaujai, vai arī spēles organizētāji piekrīt riskam, ka paši atbildēs par to, ka ar kādu kaut kas būs noticis. (Parasti viņi to uzņemas, un nekas traģisks īpaši nenotiek, vismaz nav dzirdēts, ka būtu noticis.) Otrkārt - spēlēs NEKAD neviens netaisa neko tādu, uz ko viņš grasītos PELNĪT pa īstam. Tad visvienkāršāk ir sarunāt kādu kafejnīcu, lai uztaisa bufeti. Nav pārpratumu, un ir visas birokrātijas ievērotas.
Vārdu sakot - ja ir vietas ugunskuram, un tā vairāk vai mazāk ir nespēles teritorija, tad ir OK.

[DarkJedi]

Es tikai nespēju saprast, kas cilvēkiem mūždien ir ar to karsto ūdeni? Tā it kā dzemdības taisītos pieņemt (es gan godīgi sakot nezinu kādēļ dzemdībās vajadzīgs karsts ūdens, tādēļ būtu priecīgs ja man kāds izskaidrotu).
Kur ir vajadzīgs karsts ūdens mežā ja neskaita minētās dzemdības? Vārot makaronus, rīsus, kartupeļus, kaulus u.t.t. cietos ēdienus. Vārot zupu katlā vai arī mūsdienās vienkārši plastmasas zupai vai makaroniem uzlej ūdeni. Nu un vēl tējai vai kafijai. Nu bet na.fig to visu? Kafijas vietā dzer Cido sulu, savukārt plastmasas makaronu vietā ēd veikalā nopērkamo jau sagriezto maizi kurai uzmet tikpat sagrieztu desas šķēli. Pēc manām domām 1.5 dienu dzīvot no Cido sulas + sagrieztas maizes (vai nesagrieztas) ir gana normāli, lai nesāktos psiholoģiskās traumas.

Pēc manām domām Latvijas larpos tā krogus būšana ar ūdens vārīšanu un nedod dies kopējo ēdināšanu ir aizgājusi biku par daudz tālu. Es saprastu ja starp mums būtu hardcore zupas vārītāju fanātiķu kam dzīvē nav lielāka prieka kā mežā vārīt zupu, bet tādu man šķiet nav un cilvēki ar diezgan sakostiem zobiem ne pārāk laimīgi strādā virtuvē. Un tad parasti sākas spēlē random problēmas, ka virtuvei vajag kurināmo, bet neviens cirst malku negrib un GMi nāviniekus sāk izmantot par melno darbaspēku virtuves loģistikas apgādē. Nē, es uz larpu pavisam noteikti nebraucu vārīt zupu vai cirst malku. Es uz larpu braucu, lai imagināru zupas katlu pretinieka nometnē apgānītu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Bet protams ja ir cilvēki kas sirds un dvēseles mokās tuvējā krūmājā bļauj ‘’Ak līgojošie mežu koku gari! Dodiet man iespēju vārīt zupu’’, tad es tikai tādu cilvēku apsveiktu, ja viņš tiktu pie zupas vārīšanas, bet visādi citādi man mazliet žēl to cilvēku kas larpa laikā strādā virtuvē. Tik daudz velti izniekota laika un cilvēkresursu, kas varētu būt jauki spēlētāji kuri skraidītu un ņemtos apkārt.

Šo rakstu rediģēja DarkJedi: 11.03.2008 14:42

[Farliner]

Vēl par ugunskuriem - ja ir tikai divas šādas vietas, vērts padomāt par to lai tās būtu ne-kaujas zonas, jo citādi gaužam viegli aizrauties un izgāzt ugunī gatavoto ēdamo cīņas laikā, vai, kas vēl ļaunāk, uzgāzt kādam verdošu šķidrumu vai iekāpt ugunī.

[Andza]

+1 DJ teiktajam

Šo rakstu rediģēja Andza: 11.03.2008 14:46

[valdnieks]

Nometnes būs ne-kauju, neitrālas zonas. Šī spēle nav par teritorijas ieņemšanu un ciematu pakļaušanu. Šī spēle ir par piedzīvojumiem.

Un vēl -- mēs neplānojam centralizētu ēdināšanu. Man šķiet, ka spēles dalībnieki ir pietiekami patstāvīgi, lai paši sev sagatavotu ēdienu no jau pieminētajiem pusfabrikātiem, lai izdzīvotu pusotru dienu. Pieņemu, ka tas, ko NoTe gribēja teikt bija, ka jūs drīkstat cienāt ar savu ēdmaņu citus spēlētājus un no viņiem par to prasīt naudu (spēles vai īstu), tādejādi izveidojot primitīvu "krogu".

[Lia'angia]

DJ, ja spēles laikā ir silts un saulains, patiesi, mierīgi var iztikt bez tā karstā ūdens. Bet, ja līst, līst un līst, ir tiiiik patīkai un derīgi iestrēbt karstu tēju un sasildīt vismaz rokas un vēderu!
Protams, izeja ir termosi, man pašia tāds parasti ir līdzi. Bet ir tik ērti, ja par to nav jādomā!

[Northwatch]

Atcerējos, piem. Wolfsong un karstā ūdens nepieciešamību.
Nez, jāskatās no situācijas tomēr. Tāpat manuprāt ir forši, ja ir vienā vietā kāds cilvēks, kas zin kur un kas notiek, kas pie kā jādabū/jādara ne pa spēles tēmu, par aptieciņām, sazin ko vēl ne, un kurš paralēli vēsā laikā visu laiku uztur uguni un vāra ūdeni. Un tas cilvēks, braucot uz spēli, jau zin un gatavojas uz to, ka viņš būs nevis spēlētājs, bet palīgGM.

[Dinaer]

Nometnes būs ne-kauju, neitrālas zonas. Šī spēle nav par teritorijas ieņemšanu un ciematu pakļaušanu. Šī spēle ir par piedzīvojumiem.

vai tas principā nozīmē, ka nometnēs aktīva spēle principā nenotiek? attiecīgi rodas jautājums par telti kā spēles zonu un instantkilu (kakla pārgriešanu no aizmugures un apzagšnau klusi, lai neviens nemana).

saprotams, ka guļvietas cilvēki izvēlēsies tur kur ir iespējama uguns - attiecīgi principā veidojas divi ciemi. (ceru, ka visu saprotu pareizi (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

[valdnieks]

Nometne ir kā pilsēta advenčurerim, kā viņa base of operations: šeit ir viņa telts, dotajā brīdī nevajadzīgais ekipējums, ēdmaņas krājumi, te viņš atnāk atvilkt elpu pēc ceļojumiem. Vienlaikus, šī apmetne kalpo arī kā sociāli-ekonomiskais centrs apgabalam: ja vajag kaut ko iepirkt (potionus, bultas, jaunus ieročus etc.), ja ir ko pārdot, droši var nākt šeit. Un tad vēl protams visi ar tēlu un levelupiem saistītie jautājumi risināmi šeit, pie GMa. Kā arī, protams, visas atdzimšanas/pārdzimšana notiek šeit.Ja kāds ir spēlējis Diablo (pirmo), tad noteikti atcerās, ka geimplejs bieži vien bija tāds: ejam dungeonaa, sitam, sitam, sitam, beidzas potioni/esam savaakushies lūtu, atgriežamies pilsētā, pārdodam lūtu, iepērkam resersus, atgriežamies dungeonā. Nu lūk, te kaut kas uz to pusi, tikai bez Hack`n`slash, protams, ar ko njoteikti vairumam no jums asocieejas Diablo.

Svešā teltī līst nevar un arī kauties apmetnē nevar. Atkārtošos: šī nav spēle par teritoriju iekarošanu un ciemu ieņemšanu, te nav nepieciešams attēlot reālistisku vardarbīgu vienas valsts ekspansiju. Fokuss ir uz piedzīvojumu meklēšanu un apmetne kalpo, kā starta punkts visiem ceļojumiem.

Tomēr apmetnē notiek dzīva, aktīva spēle. Tā nav ārpusspēles teritorija.

[Dinaer]

nu - citu spēlētāju novākšana ir veselīga konkurence. teiksim, ja kāds paziņo ka ir kaut ko atradi un cits izdomā, ka viņam to vajag, tad vieglākasi veids ir a) aplaupīšana (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/cool.gif) klusa nogalināšana un aplaupīšana.

jeb klasiskajā gadījumā - ja rullis tiek atrasts un atnests uz pilsētu tad praktiski, ja tiek izslēgta b varianta iespējamība, šis cilvēks, vai cilvēku grupa, var mierīgi glabāt rulli līdz spēles beigām, nesatraucoties ka kāds to spēs atņemt.

saprotams ka telts ir ārpusspēles zona, bet ja ir kayt kādi spēles itemi, jeb artefakti, kas interesē vairākus, tad vajadzētu izveidot spēles zonu, kur tos relatīvi droši varētu glabāt, lai citiem būtu kaut mazākā iespēja tos otram atņemt, jo nejau visi grib spēlēt godīgi un iet kvestos.

[valdnieks]

Izklausās prātīgi iebildumi. Jāņem vērā.

Bet tik un tā, apmetne paliks no-kill teritorija.

[Silvestrs]

Vismaz viena no-kill teritorija protams ir nepieciešama, un prātiga, bet navajag aizrauties ar to, piemēram Itemu glagāšana teltis, ja tā nav spēles teritorija ir aplam kaitinoša.

[Grims]

Spēles mantas aizliegt glabāt ne-spēles teritorijā.

Un viss.

[valdnieks]

Man tā pēdējā ideja šķiet ļoti prātīga -- teltī glabā tikai nespēles mantas.

[Lia'angia]

Bet tikai tad, ja ir iespēja kaut kur nojumē glabāt spēles mantas. Neviens negribēs samērcēt savu otro prikidu, turot to blakus teltij.

[valdnieks]

Spēles mantas ir mantas, kas apzīmētas ar īpašu zīmi. Apģērbs un personīgi ieroči as default nav spēles mantas. Jo nevar kādam citam vilkt nost (lootot) drēbes taču.

[Lia'angia]

Oho - ieroči nebūs spēles mantas? Nu, nu... Un visādi pribambasi, kvesut preikšmeti - tie parasti ir mazi, panesami. Un visnotaļ mēdz būt samirkstoši.

[valdnieks]

Nu, cik es sapratu no Druides, kas piedalījās spēlē "Troļļu Naktis", ieročus taisa spēlētāji paši. Tādēļ ļaut tos zagt man nešķiet prātīgi, jo vienā brīdī pa poligonu staigās diva veida spēlētāji -- tie ar 15 dažādiem ieročiem katrs un tie bez ieročiem vispār. Ja būs ieroči, kurus pagūsim uztaisīt mēs paši, tie būs spēles mantas un tos varēs brīvi lootot. Tos nebūs grūti atšķirt pateicoties īpašai zīmei.

Un visādi pribambasi, kvesut preikšmeti - tie parasti ir mazi, panesami. Un visnotaļ mēdz būt samirkstoši.

Jā, bet nu..tā taču ir spēle brīvā dabā, ne tā? Man šķiet, ka praktiski visi spēles priekšmeti šā vai tā būs spiesti atrasties ārā, brīvā dabā, neatkarīgi no laika apstākļiem.

[Roviela]

Jautājumu var atrisināt ar kompromisu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Viss, kas teltī nav paredzēts svešām personām, top savākts telts iekšpusē aizmugurē un apsegts. Viss, kas brīvi mētājas priekšpusē, ir spēles mantas.
Nekas nav samircis, pie tam zaglis neaizbildināsies ar "nejauši gāju garām un paklupu pret to verķi". Jo ir jāielien svešā teltī, un to katrs var redzēt.

Parasti arī spēlētāju personīgās mantas, kuras top izmantotas spēlē, vismaz ieroči noteikti, tiek sertificēti - vai ir droši!!!! - , un tos var izmantot ne tikai to īpašnieks. Tikai! Nočieptā manta - ja pēc noteikumiem patiešām neviens to neredzēja, jo zagšana ir jāparedz noteikumos, kā tas notiek, un kāds par to sods utt., - tiek aiznesta meistariem. Meistars - vai nu patur to savā teltī un tā skaitās pārdota vai vēl kaut kā, un pēc spēles atdota īstajam īpašniekam, vai arī tiek dota atļauja to lietot, protams, ja tiks saplēsta, tad stāsies spēkā īstas naudas attiecības vai arī samaksa ar citu, līdzvērtīgu priekšmetu. Arī šo vienmēr atrunā noteikumos, cik man zināms, t.i., par svešu mantu sabojāšanu.

[Lia'angia]

A jūs izstrādājiet zagšanas noteikumus. Viens no variantiem ir, ka uz spēles mantas tiek uzlīmēta uzlīme, t.s. čips. Zogot, spēlētājs nolīmē šo čipu un stiepj to meistaram. SApzagtais, atklājis, ka viņa ierocim vairs nav čipa, ziņo meistram un atspēlē jaunas mantas iegādi. Variants - zaglim ir uzlīmes, kuras tam jāuzlīmē uz zogamā priekšmeta.
Jo visādi peidzīvojumu meklētāji dorši vien lapbrāt apzags kādu dievgosniņu.