Nolaižam asinis Opcijas

[Demiurgs]

Nedēļu pirms pilnmēnes sākuma, bija ceturtdiens agrs rīts pulkstens pieci no rīta, vēl bija samērā tumšs diena tuvojās lai gan nupat jav vairs nebija nemaz tik liela no tā cik gaišs bija pa dienu. Pie bāra piebrauca kariete un no tās izkāpa pieci smalki ģerbti ļaudis četri kungi un viena dāma, 'bāra durvis nekavējoties atvērās, tās atvēra kārs samērā noplucis vendigo, pa durvīm izsteidzās bāra īpašnieks, vampīrs vārdā Xenius, viņš paklanījās un māja lai vampīru augstmaņi iet iekša, viens no augstmaņiem ejot iekšā īpašniekam iespieda saujā maisiņu ar žavdzošām monētām. Augstmaņi iekārtojās galvenajā bār telpā pie centrālā galda un gaidot ierodoties pārējos uzsāka klusas sarunas. tikmēr bār īpašnieks ar savu vendigo palika ārā gaidot ierodamies pārējos

[Demiurgs]

Demeno paskatījās uz Rionu tad uz bezamaņā esošajām sievietēm
Man gluži vienalga kā jūs sadalat dzīvos cilvēkus, mani grāfs atsūtija savākt jaunāko meitu. Ja jums ar to ir problēmas varēsiet runāt par to ar viņu no rīta kad viņš jums atvedīs zeltu Demeno viegli kā spalviņu uzmeta sev plecā piecus gadus veco meiteni Tagad pēdējais laiks nozust, ugunsdzēsēji ir klāt Demeno ieskrējās un pārlēcis pāri sētai nozuda tumsā blakusmājas dārzā.

[Elony]

Rions nošpļāvās.
Būtu sanācis slikti beigās, bet ģenerālis pieminēja zeltu. Tas viņu nomierināja.
"Lai tā būtu." viņš atteica, kas tas paņema mazo bernu.
Rions paņēma uz pleca sieviete ķermeni, bet vecākās meitas ķermeni padusē. Nu viņma nebija rokā ieroču, bet bez tā varēja iztikt. Nasta bnebiaj viegla, bet Rions bija stiprs un jauns.
Viņš veikli meklēja rokā Amareti un ka to atrada viņu uzrunāja:
"Vampīru ģenerālis savāca jaunāko meitu. Man palika šīs abas. Sievieti es laikam varētu paturēt sev kā papildus balvu, bet meiteni... es viņu arī gribētu paturēt, bet varētu arī atdot tev... ja saņemtu ko pretī." viņs dziļdomīgi paziņoja, veltīdmas vilkatei noteiktus skatienus.
"Domā ātri, mums jau laiks pazust, Amareta."

[washulis]

demeo devās proma ar visu jaunāko meitu. nabaga cilvēks palika bez. viņa zobgalīgi nodomāja. interesanti, ko viņš darīs ar to meitu? vai arī tā būs kādam citam no vampīru bariņa? ugunsdzēsēju sirēnas kļuva ar vien skaļākas. darbiņš padarīts, laiks pazust. viņa pie sevis noteica un devās uz sētas pusi. veikli pārlēkusi tai pāri un uzlecot uz kādac citas mājas dakstiņu jumta, viņa devās savu "māju" virzienā. nepagāja ne desmit minūtes, kad viņa atgriezās savā graustā. ilgi man nevajadzēs te palikt... viņa pie sevis spriedelēja. ar nelieku kaudzīti zelta pietiks, lai sākut no jauna.

[Džezā tikai Meit...]

Soula bija manījusi, kā ierodas viens no ģenerāļiem un devās iekšā, kur bija arī Amareta un Deora. Par pateicību par kapteiņa nogalināšanu, viņa tikai palieca galvu, bet par pārējo vien uzklausīja un kad visi jau devās prom, mirkli palika un tad uzskrēja otrajā stāvā. Viņa atrada arī priekšnieka līķi un nodomāja, ka ir labāk, ja visi ir sadeguši. Viņa aizdedzināja jau mirušo priekšnieku, kā arī ceļu līdz tai istabai. Viņai nebija ceļa atpakaļ, tādēl sieviete pieskrēja pie tuvējā loga un izlēca pa to. Viņa mīksti nosēdās uz zemes un tad, ātri metās prom no nozieguma vietas. Priekšā bija kaut kāda sēta, kurai viņa viegli pārlēca pār, vien atskatoties, vai kāds nepaliek aizmugurē. Ugunsdzēsēju mašīnas jau parādījās aiz stūra, taču tās nevarēja manīt viņu vai pārējos. Soula jau bija nonākusi krietnā attālumā, kad mašīnas tikai piestāja pie mājas, un tad beidza skriet. Viņa mierīgi ieelpoja nakts gaisu, kas jau vērsās uz rītu un nopriecājās, jo drīz tiks pie atalgojuma. Viņa apstājās un vērās uz māju, kura tālumā liesmoja. Arī krūmi nedaudz tālāk dega sārtās liesmās. Gredzens uz sievietes pirksta spoži mirdzēja, jūtot kā liesmas aizvien vairāk izplatās. Viņa tās juta visā ķermenī un bija tik silti, taču mēteli viņa nenovilka.

[Pūķēns Sāra]

-Un ko tad tu vēlies saņemt pretī?- sieviete ar vieglu uzjautrinājumu pievērsās Rionam, kad jau nopietnāk noteica, -Ja vēlies varam aiziet kādā drošākā vietā, bet tam tāpat nav lielas nozīmes. Jebkādā gadījumā man to bērnu ir jāapskata mazliet tuvāk, kaut gan meitene...- viņa šaubīgi pameta skatu uz bērnu, tā norādot, ka meitenes viņu pārlieku neinteresē, kaut gan dažkārt tās arī mēdza būt noderīgas.
Veltījusi Rionam maigu, bet viegli ķircinošu smaidu, Amareta sāka doties prom no nozieguma vietas, ja jau vīrietis tā vēlējās tikt tālāk no nozieguma vietas, tad viņam vajadzēja izpatikt, vēl pie tam apskatīt bērnu lielā troksnī būtu tikai traucējoši. Sarkanmate asptājās kādā tumšā šķērsieliņā, kurā tos bija grūti pamanīt, un ja kāds varētu, vienkārši tos neredzētu.
-Es būtu pateicīga, ja tu noliktu to bērnu,- sarkanajai kleitai noplīvojot, sieviete norādīja, lai bērnu noliek tur pat viņai priekšai.

[Hworang666]

Gabriels nebūt nepriecājās, ka viņam neizdevās nogalināt vēl kādu bēgošu cilvēku, bet pie sevis nodomājis: lai jau Amarettai tiek tas prieks, viņš atkal pazuda ēnās... Šķietami vietā, no kuras tas nācis. Iekšēji kas lika nojaust, ka darbs vēl ne tuvu nav galā, jo vampīrs bija pamanījis, kā darba devējs savāc jaunāko meitu. Tgad vampīrs jau atradās vēdas ielās un devās atpakaļ uz krogu.

[Elony]

Rions sekoja Amaretai un šķersielā nolika meiteni zemē, ar muguru pret sienu.
Viņas māti viņš nolika turpat blakām.
"Ko gan vīrietis var vēlēties no sievietes? Turklāt pēc darba derētu mazliet izklaides." viņš noteica, nekautrēdamies pētīt Amaretas ķermeni ar acīm. Rions viltīgi un pietiekami viennozīmīgi smaidīja, lai būtu skaidrs, ko tieši viņs grib no vilkates.

[Pūķēns Sāra]

-Vai tad pietiekamu izlaide tev nesniegs šī te,- Amareta norādīja uz bērna māti, kamēr lūpas rotaļāja ķircinošs smaids, kad viņa notupās pretī meitenei. Vispirms viņa saņēma meitens rokas, nopētīdama tās, pēc tam matus, seju...
-Jāatzīst, ka viņa pilnīgi nekam nav derīga,- pieceļoties kājās, rudmate noteica, kad paspēra pāris soļus tuvāk Rionam, tā samazinot starp abiem attālumu līdz pārdesmit centimetriem, jau atkal bija sajūtama maigā, bet neuzmācīgā rožu smarža, kas pavadīja sievieti. -Žēl... žēl, ka tu to vēlējies tikai pret apmaiņu,- Amaretas sarkanasā acis lūkojās Riona acīs, kamēr sārtās lūpas lūpas rotāja koķets smaids, -Bet būs jau vēl citas izdevībass, ne tā?- negaidot atbildi, sieviete devās garām Rionam, lai dotos prom no šķērsieliņas.

[Elony]

"Redzi, man gribētos pretimnākšanu, ko no viņas sagaidīt nevarētu..." uz Amaretas pirmo jautājumu Rions atteica.

Vilkates paziņotais viņam radīja tādu kā vilšanās sajūtu, jo īpaši tapēc, ka viņa atkal izmantoja savu burvību, lai viņu iekārdinātu.
Bet Rions neko neteica. Lūgties viņš nebija radis.

"Būs gan, vari nešaubīties, skaistulīt..."

Kad Amareta bija prom, viņs uzmeta skatu saviem upuriem.
"Nu ko, nāksies samierināties ar padevību..." viņš veltīja skatienu glītajai, tagad jau policijas priekšnieka atraitnei, "un maģisko spēku atjaunošanai..." skats tika veltīts bērnam.

Rions atkal paņēma abus gurdenos ķermeņus uz pleciem un aiznesa tumsā.
Savā dzīvoklī viņš neatgriezās, tomēr atrada klusu, mierīgu vietiņu, kur neviens viņu netraucēja - vecu, pamestu māju kas bija grausts, bet bez bezpajumtniekiem, jo tuvākajā apkārtnē Rions pēdējā laikā bija krietni uzdarbojies, to attīrīams no pabirām.
Viņš sasēja sievieti un meiteni un kad tās nāca pie samaņas, atkal piedraudēja ar nāvi mātei.

Izpriecām ar sievieti Rions veltīja dažas stundas.
Pēc viņš abas nogalināja, saskaņā ar visām rituāla paražām. Līķus viņš izmeta pazemes kanalizācijās, lai žurkas parūpējas par līķiem.

Klusi svilpodams kādu meldiņu, Rions, visai apmierināts ar sevi, devās kroga virzienā cauri naksnīajai pilsētai. Viņš no tās nebaidijās. Nepavisam.
Drīzak pilsēta baidijās no viņa.

[washulis]

pavadījusi kādu laiku savā midzenītī, viņa nosprieda, ka bija laiks doties uz krogu. laiks saņemt algu... nokāpusi pa čīkstošajām trepēm, kurām trūka daži pakāpieni, nonākusi pie sliekšņa, atvēra durvis un atkal izgāja ielās. viņia vienmē rpatika vienkārši staigāt apkārt, nejūtoties aizņemtai, ne arī garliakotai. tāpēc bez liekas steigas, viņa apmeta dažus lokus pa vēdas ielām un tad jau devās taisni uz "stipro dziru". tā pati nolaistā ēka ar veco izkārtni. bez liekām ceremonijām, viņa iegāja iekšā...

[Demiurgs]

Saule vēl nebija uzaususi un grāfs krogā nebija ieradies taču tur jav rosījās kāds vendigo un aiz letes stāvēja jauns un izkatīgs vampīrs. No iepriekšējā īpašnieka līķa un asinīm nebija ne vēsts, krogs bija daudz tīrāks un kārtīgāks. Uzkopts bija diezgan pamatīgi.
Deorai ienākot vendigo pacēla acis un pilnīgi skaidri un plūstoši ierunājās
Labrīt, mēs jūs jau gaidām lai gan esat nedaudz par agru. Varbūt vēlaties ko iedzert, varbūt ko ēdamu es gatavoju vienkārši dievīgu pikanto steiku, ja drīkstu pats sevi tā slavēt
Vampīrs aiz letes nolika glāzi kuru bija slaucījis un arī uzlūkoja Deoru
Labrīt, mani sauc Antonijo un šis ir Dezmonds viņš norādīja uz vendigo kurš paklanījās un viņam taisnība viņa piparotais steiks ir vinkārši dievīgi gards vendigo iepriecināts pasmaidīja un piedāvāja Deorai apsēsties.

[washulis]

iegājusi krietni uzkoptajā krogā, kas arī vairs tik ļoti nesmakoja kā pirms stam, viņu uzrunāja jaunais bārmenis. vampīrs, visnotaļ patīkamāks nekā iepriekšējais žūpīgais cilvēks. kad viņš piedāvāja viņai ko ēdamu, viņa noteica: nu neateikšos, ja jau tā slavējat, tad neatteikšos... viņa nosmīnēja.

kad antonijs nosauca savu vārdu un arī vendigo vārdu, viņa nedaudz pielocīja galvu. esmu deora, bet to jūs droši vien jau zināt... nosēdusies pie letes, viņa nolūkojā bāru rūpīgāk. kāds te tiešām ir pacenties. nu jācer, ka pārējie nevilks gumiju un varēs ātrāk uzzināt par to nākamo darbiņu...

[Pūķēns Sāra]

Amareta klusām iegāja krogā, to atzinīgi nopētījusi. Šoreiz viņai mugurā bija gaiša kleita, kura tonis mazliet atgādināja ķirša ziedus, pašai kleitai piedurknes bija garas un plandošas, bet ap vidukli bija plata auduma strēmele, akcentējot tievo viduklīti, visā visumā kleita atgādināja kimono, tikai mazliet modernizētu, lai būtu vieglāk pārvietoties. Arī parasti atlaisie mati bija sasprausti uz augšu, akcentējot garo kaklu.
-Sveicināti,- apsēžoties blakus Deorai, viņa pieklājīgi uzrunāja sievieti, kad uzsmaidīja bārmetim un vendigo tā arī sveicinot tos. -Man lūdzu glāzi labākā vīna un saprotams, ka es par to samaksāšu,- viņa uzrunāja ar pieklājīgu smaidu vampīru, kad pievērsās Deorai. -Kādas izjūtas pēc pirmā padarītā darba komandā? Ja, protams, Jūs jau iepriekš neesat sastrādājusies ar tik daudz un dažādu rasu pārstāvjiem. Un atvainojos par rupjība, ja atmiņa neviļ, neesam vēl pilntiesīgi iepazinušās - Kira Amareta.-

[washulis]

jā, nebijām. gan viņa atbildēja uz amaretas uzrunu. deora petra. viņa ar tādu pašu pieklājību atbildēja. cik labi ka tas trakais cilvēks un gabriels nav atvilkušies, tikmēr var mierīgi pasēdēt un parunāt, nevis celt traci...

jums ir taisnība, ar tik raibu pulku nav nācies kopā šo to darīt, tā kā tas bija visnotaļ satraucoši un interesanti. blakām šai vilkatei,viņa centāz uzvesties pieklājīgi. pat bija sākusi sēdēt taisnāk un staltāk. pilnīgi iztaro grāciju...

kad bārmenis bija pasniedzis viņai šķīvi ar steiku, viņa to nolūkoja. izskatās jau garšīgi. pateicos...

kā noprotu, tad jūs palikāt bez bērna. ja nekļūdos. interesanti, ko ģenerālis iesāks ar to meiteni, kaut gan liekas ka tas ir arī tīri paredzami... viņa mēģināja uzturēt sarunu, kamēr tas vēl ir iespējams.

Šo rakstu rediģēja washulis: 09.03.2008 19:07

[Demiurgs]

Bārmenis uzsmaidīja Amaretai un nopētīja viņu, tad no bāra apakšas izvilka pudeli ar apdriskātu etiķeti un nesalasāmiem rakstiem uz tās
īsti neēsmu pārliecināts kas šis par vīnu, bet šķiet ka tas ir labākais kas šeit ir, garšo fantastiski bārmenis atkorķēja pudeli un ielēja pusglāzi vīna Amaretai, tad viņš paskatījās uz deoru vai jums arī ko ieliet, protams uz bāra reiķina

Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 09.03.2008 19:09

[washulis]

nu neatteikšos arī no tā. viņa viegli nosmīnēja. visnotaļ simpātisks un arī pieklājīgs. kaut ko tādu mūsdienās grūti atrast. deoru vienmēr fascinēja pieklājīgi ļaudis un arī draudzīgi, tāpēc antonijs likās ļoti jauks...

iedūrusi dakšu steikā un apēdusi vienu gabalu, visu muti piepildīja pasakaina garša. mmm... burvīgi. jums tiešām padodas.

[Pūķēns Sāra]

-Ir divas iespējas: vai nu viņš to pataupīs savām brokastīm, vai arī tā ir paredzēta tālākam plānam, kaut vai kā izpirkums. Es īsti nepārzinu mūsu bijušā mērķa ciltsrakstus, viņš nekad nav bijis īpaši mīlēts dēļ savas rupjības un es Jums varu apgalvot, ka nevien viens cilvēks uzzinot jaunumus šorīt tikai nopriecāsies, tā kā nevaru pagaidām pamatoti lemt par tālākā ģenerāļa plāniem par bērnu, un tas otrs... es atzīšos, ka jau no paša sākuma likās, ka tāda cilvēka bērns nevar būt īpaši noderīgs, tā kā nevarētu teikt, ka mani sarūgtināja, ka cilvēks ieguva bērnu, drīzāk viņš atbrīvoja mani no liekām problēmām.-
Amareta maigi uzsmaidīja bārmenim, satverot smalkajos pirkstos vīna glāzi, to paceldama acu līmenī un pagrozīja to, bet pēc tam pielikdama mazu attālumu no deguna un izbaudīdama lielisko dzēriena aromātu.
-Es ceru, ka neturēsite ļaunu prātu, bet drošība vienmēr ir pirmajā vietā,- viņa viegli smaidot, noteica bārmenim, kad no auduma strēmeles, kas atradās ap vidukli, viņa izvilka mazu pudelīti un iepilināja no tās pāris piles vīna glāzē. Sarkanais dzēriens mirkli kļuva gaišāks, kad atkal atguva savu tumšo nokrāsu. Pudelīte tika atlikta atpakaļ, bet pāris pilītes vīna glāzē neitralizēja ikvienu indi, ja tāda vīnā bija, vai pareizāk priekš Amaretas neitralizēja, jo ja Deora vai kāds cits iedzeru malku no šīs glāzes, tad ilgākais piecu minūšu laikā jau būtu miris.
-Un patīkami iepazīties,- pacēlusi vīna glāzi, viņa patīkamā balss tonī noteica Deorai, kad iemalkoja mazu malku vīna.

[washulis]

deoru ieinteresēja tas, ko amareta izdarīja ar savu glāzi. kas tas bija par šķīdumu? bet nolēmusi neteikt neko skaļi, jo varētu noprast, ka deora nevar aizērt savu muti un tikia nobērt citus ar saviem jautājumiem. protams nevarēja noliegt, ka viņu interesē dažādas lietas par maģiju. pašai nebija nācies ar to īpāsi bieži sastapties, tāpēc viņia bija lieliska iespēja to redzēt tagad, kad būs jāturpina darbiņš ar šo pulku.

novīpsnājusi par amaretas teikto par rionu, viņa noteica: lai gan ieguva, ko kāroja, izklausās ka pats ir palicis zaudetājos. vismaz no jūsu puses... cilvēki ir stulbi un tur nekādi bērni un ieroči nespēs līdzēt.

pabeigusi savu steika maltīti un vēlreiz pateicoties bārmenis par gardo maltīti, arī viņa paņēm aglāzi rokās. nu jācer, ka keiras aizdomām nebūs pamata, viņa droši iedzēra no tās..

Šo rakstu rediģēja washulis: 09.03.2008 19:59

[Džezā tikai Meit...]

Soula pēc stundas nonāca savā dzīvoklī. Viņai bija nepieciešama neliela pastaiga. Sieviete uzelpoja svaigu gaisu, uzrāpjoties uz kādas mājas jumta. Pa tiem lēkājot, viņa nonāca savā mājā. Pēc neilga brīža bija jāiet. Viņas mugurā esošās drēbes bija piesmakušas ar nāves smaku, tādēļ Soula vēlējās pārģērbties. Saldētavā viņa atrada savu apelsīnu un ejot uz bāra pusi, pamieloja savu apetīti ar to. Viņa bija izsalkusi, taču citi veikali vai bāri bija ciet, un dalot naudu viņa taču varēs kaut ko pasūtīt turpat uz vietas. Divdesmit kilogrami zelta.. Viņa pie sevis domāja un sejā parādījās viegls smīns. Nauda par to, kas pat sagādāja zināmu baudu. Visai sen sieviete nebija jutusi sevī tādu maģiju un bija pateicīga par to, ka varēja to pielietot.. Pirkstos aizvien bija tīkams siltums. Pēc mirkļa viņa nonāca bārā un novilkusi savu mēteli, pakāra to kaut kur turpat. Šorīt viņas ķermeni sedza viegla auduma, plīvojoša, spilgti balta kleita, kura sniedzās līdz pat zemei, un staigājot atklājās skaistas, baltas augstpapēžu kurpītes. Kleita bija uz tievām lencītēm un tās dekoltē bija pieklājīgs, nepārāk dziļš. Viņa klusiem soļiem piegāja klāt Deorai un Amaretai un apsēdās viņām blakus.
- Labrīt. - Viņa maigi teica un sejā bija manāms drīzāk smaids, nekā parastais nopietnais tonis. Viss bārs bija patīkami izmainījies, kļuvis tīkamāks un sakoptāks, kā arī tā īpašnieks bija tīkama izskata.

[washulis]

labs rīts... uzreiz kā telpā iegāja soula, tā šķiet te uzreiz kļuva siltāk un omulīgāk. nolūkojusies uz abu vilkaču smalkajām drānām un sakoptajiem ķermeņiem, viņa neviļus palūkojās uz sevi. nekas, nepārdzīvo. kad būsi saņēmusi samaksu, tad dodies... iepirkties! viņa pie sevis novīpsnāja. palūkojusies uz stikla glāzi, viņa secin;aja ka tā jau ir tik pat kā tukša. pa kurur laiku tas notika?

kā jums liekas, kas būs mūsu nākamais nolemtais? viņa ieminējās bāra klusumā.