Nolaižam asinis Opcijas

[Demiurgs]

Nedēļu pirms pilnmēnes sākuma, bija ceturtdiens agrs rīts pulkstens pieci no rīta, vēl bija samērā tumšs diena tuvojās lai gan nupat jav vairs nebija nemaz tik liela no tā cik gaišs bija pa dienu. Pie bāra piebrauca kariete un no tās izkāpa pieci smalki ģerbti ļaudis četri kungi un viena dāma, 'bāra durvis nekavējoties atvērās, tās atvēra kārs samērā noplucis vendigo, pa durvīm izsteidzās bāra īpašnieks, vampīrs vārdā Xenius, viņš paklanījās un māja lai vampīru augstmaņi iet iekša, viens no augstmaņiem ejot iekšā īpašniekam iespieda saujā maisiņu ar žavdzošām monētām. Augstmaņi iekārtojās galvenajā bār telpā pie centrālā galda un gaidot ierodoties pārējos uzsāka klusas sarunas. tikmēr bār īpašnieks ar savu vendigo palika ārā gaidot ierodamies pārējos

[Demiurgs]

Tur kur bija nokriti bārmenis bija izveidojusies asins peļķe tapēc kad viens no ģenerāļu vendigo savāca abus ķermeņus un ievilka tos iekšā tur palika asins sliede, takā bija agrs selpkavības neviens nebija manījis, otrs vendigo steidzīgi uzslaucīja asinis un peļķi ārpusē apkaisīja ar smiltīm. kad vendigo savu dabru bija padarījuši tie atgriezās dibentelpā. tagad turpināja ģenerālis
Nākošais jums jānovāc, ````ētas policija priekšnieks, kā jav varat nojaust pa dienu jūms to neizdarīt tas jādara kad viņš atgriezīsies mājās. droši vien jums vajadzēs novākt arī viņa ģimeni, mums gluži vienalga. Kad darbs padarīts atgriezieties šeit, tad jav te būs sakopts un saimniekos kāds no mūsu cilvēkiem, no rīta šeit arī ierdīsies grāfs lai jūs instruētu par to kas darāms tālāk, kā arī jūsu zelta pirmajai samaksai vajadzētu būt gatavai, 20 kilogramu katram, pāreijais kad būsiet beiguši savus darbiņus.

[washulis]

nu tad beidzot skaidrs, ko pasāks tālāk, bet teikuma daļa "nogalināt ģimeni" viņu nedaudz apbēdiņāja. tāda ir dzīve. katrs pa sevi.

njā. ar šo pilsētas policijas priekšnieku viņai bija gadījies sastapties personīgi un droši vien viņš neaizmirsīs šo starpgadījumu, lai cik īss tas nebūtu. būs jauki viņu novākt un vēlpapildus zelts...

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.02.2008 21:22

[Hworang666]

Gabriels nu jau pasmaidīja. Vārdiskā cīņa bija jūtama tuvākajos pārdesmit metros. Tos pašus vecos draugus, no kuriem daļa manis dēļ vairs no zārkiem nevar piecelties? Un ja jau mēs tā sākam... viņš ierāva vēl vienu šļuku no pudeles, bet alkahols vampīru tik pat kā neietekmēja. Viņš vēl arvien runāja ne pārāk skaļi. Tad arī es varētu sākt klāstīt tev visus savus radus un paziņas, kas vēl arvien bez pulsa tīri labi turas kājās... Pamanījis, ka vilkate sāk sarunāties ar otru vilkati, viņš turpināja: ak jā, man ir mūžīgā pārejas frāze, kuru tu tik ļoti dievināji... Āaa... Āaa... Gabriel, nebeidz.. Āaaa... Vampīrs attēloja elsas. Agrāk tev šī fāze pat vairāk kā patika...

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 26.02.2008 21:52

[Pūķēns Sāra]

Ja viņa nebūtu mācīta valdīt savas jūtas un saglabāt vēsu prātu, viņa iespējams šobrīd būtu pielekusi kājās un pāgriezusi vampīram rīkli. Pirms atkal pievērsties vampīram, kurš nekādi negribēja likt sievieti mierā, viņa silti uzsmaidīja otrai vilkatei, kad tai un tikai vilkatei, likās, ka Amareta runā, -Ikvienam mums ir tumša pagātne, jo īpaši vilkatēm, kuras par spīti tam, ka ir mazs, vēl ir spiestas darīt netūrus darbus, lai izdzīvotu. Bet to nevajag aizmirst, to nevar aizmirst, atliek tik samierināties, kā man ar to kļūdu,- sievienet norādīja uz Gabrielu, -Un censties izvairīties no tām.- Negaidīti aina ar smaidošo vilkati nozuda, atklājot skatu, kā sarkanmate mierīgi sēž iepriekšējā pozā,nelūkojoties uz viņu, uzrunājot Gabrielu.
-Tavus radiniekus es ļoti labi pazīstu, bet tev derētu pārliecināties cik no visiem tiem nav vēl pārvērtušies putekļos,- joprojām nelūkojoties uz vampīru, sarkanmate maigi teica, -Vēl pie tam šķiet, ka manas aktiermākslas stundas bērnībā lieki noderējušas, kaut gan es nebrīnītos, ka tādu kā tevi, dārgais, spētu pat apmānīt akmens.-
Silti smaidot, tā pievērsās ģenerālim, -Policijas priekšnieks?- viņa mazliet neticīgi novilka, to viņa bez piepūles viena varētu izdarīt, kur nu vēl šis bars. -Kā ir ar tā apsargāšnu? Kaut ko padzirdēju par ko tādu... un tātad ģimene simtprocentīgi ir aizskarama? Kā ir ar priekšnieka ziņu materiāliem? Ir kāda vajadzība pēc tiem vai viss tāpat zināms? Varbūt pašu priekšnieku mazliet iztaujāt?- Sieviete to visu pateica lēni, pārdomājot katru vārdu. Iespējasm parasti viņa tā nebūtu tā interesējusies, bet Gabriels mācēja sakaitināt un lai spētu nomierināties, šis uzdevums bija pa vienkārši, nogalināt bez nekāda mērķa bija diez gan garlaicīgi.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 26.02.2008 22:20

[Hworang666]

Vampīrs tik tiešām jau bija gatavs izspert: aktiermākslas stundas? Mirkļus, kad tu melo pamanīt spētu pat trīsgadīgs bērns!, bet, pamanīdams, ka vilkate jau pievērsusies grāfam ar saviem jautājumiem, viņš vienkārši apklusa. Nolicis pudeli vietā, viņš iegāja kādā tumšākā stūrīti. Tik un tā bija teikts, ka vēl kāds mirklītis domāts atpūtai, tik tad vajadzēs strādāt, tādēļ viņš apsēdās pie kāda galdiņa uzlicis kājas uz tā. Blakus bija vēl kāda brīva vieta, ja nu kādam gribētos parunāt.

[Demiurgs]

ģenerālis nedaudz noirgājās
nekāda iztaujāšana nebūs vajadzīga, mums vienkārši vajag viņu mirušu, viņš tur aizdomās dažus no mūsu cilvēkiem. Kā arī viņa ietekme uz dažiem citiem nozīmīgiem cilvēkiem ir pārāk liela lai atļautu viņam turpmāk mums maisīties pa kājām. Viņa māju protams apsargā tieši astoņi policisti. Divi pie priekšējiem vārtiem pa vienam pie katras mājas izejas, tātad viens pie galvenās ieejas viens pie aizmugurējās un viens pie ķēķa durvīm un vēl trīs mājas iekšienē. katrs no viņiem ir bruņots ar diviem revolveriem un steku, kā arī lielu apsudrabotu dunci, viens no revolveriem paredzēts tieši vampīriem un vilkačiem tajā ir sudraba lodes kas ir saindētas. ar kādu indi gan mums nav zināms. Ar visiem ko tur satiksiet dariet kā vēlaties, taču es ieteiktu iztikt bez lieciniekiem, varat arī nodedzināt māju ja vēlaties.

[washulis]

šķiet ka strīds starp vilkaču sievieti un vampīru ir cauri. vēl tikai mirklis un vampīrs atradās stūrī, sēdēdams pusēnā...
noklausījusies ģenerāļa izklāstu par sargiem, deora tik nodomāja: kopā astoņi. tas izklausās jautri. tātad katram pa vienam vismaz. beidzot varēs kaut ko aktīvāku padarīt praksē...

cik liela ir garantija, ka mājā nebūs vēl kāds cits? ne tikai sargi un pilsētas policijas pireikšnieks? un tad varbūt vēl ģimene? viņa painteresējās...

Šo rakstu rediģēja washulis: 27.02.2008 16:31

[Džezā tikai Meit...]

Vilkate sēdēja krēslā un cenās nelikties ne zinis par blakus noritošo aso vārdu apmaiņu. Kad viņu uzrunāja Amreta, sieviete tikai saprotoši pamāja ar galvu un ieklausījās ģenerāļos, kuri beidzot atklāja nākamo uzdevumu. Viņa apmierināti izstaipījās, taču bažas viņas sirdī radīja tas, ka jānogalina arī bērni.
- Khmm.. bērni.. es apņemos darīt visu ko spēju, taču bērnus es nevaru aizskart.. domāju, ka pārējiem nebūs ar to problēmas.. - Viņa teica un nedaudz piešķieba galvu. Pēkšņi viņai priekšā parādījās vīzija ar otru vilkati. Kad tā nozuda, Soula mirkli bija apjukusi, taču tad pavērās uz Amaretu, kura sēdēja kā sēdējusi un klusi tai atildēja.
- Jā, katrs ir kaut ko noziedzies.. Gaiss ir piesārņots ar ļaunumu.. Es jau esmu ar to sadzīvojusi.. tas kas manī mīt, ir nodarījis daudz posta.. Bet es esmu kas esmu un nekad nemainīšos. Turklāt, kaut gan šīs pieļautās kļūdas ir kaitinošas, mēs no tām mācamies un pilnveidojamies.. - Viņa viegli pasmaidīja.

OOC: Pēdējais raksts uz vismaz četrām stundām..

Šo rakstu rediģēja melomania: 27.02.2008 19:17

[Demiurgs]

Viens no ģenerāļiem, Kentingtons, kurš runāja mazāk šķiet jav bija noguris no runām un piecēlies viņš aizgāja pie bāra un paņēma pudeli viskija un pāris tīrāko glāžu atgriezies sēdvietā viņš ielēja sev un Demeno. Takā viņš bija iznācis labākā pagaismojumā, varēja viņu pamatīgāk apskatīt, viņš nebija tik grezin ģērbies kā grāfs vai hercogs, un arī ne tuvu nebija tik izskatīgs kā grāfs, uz sejas bija pāris rētu un sejas kaulu uzbūve bija visai robust kantaina un neizskatīga, toties viņš bija acīmredzami fiziski spēcīgāks. Abi ģenerāļi iztukšoja savas glāzes un Demeno turpināja kamēr Kentingtons ielēja vēl
māja nevienam citam izņemot ģimeni un dažus kalpotājus nevajadzētu būt. domāju kā jums parasti neapbruņoti kalpotāji nesagādās problēmas. Sliktākajā gadījumā viņiem varētu būt kāds apmācīts vendigo kas varētu sagādāt nedaudz problēmu uz Soulas teikto par bērniem Demeono atbildēja mājā būs tikai pāris jaunāko bērnu, divi vecākie ir internātskolās, bet ja jums ir problēmas ar bērniem gan jav pārējie par to parūpēsies. abi ģenerāļi izdzēra vēl pa glāzei tātad vai ir vēl kādi jautājumi, mums nekur nav jāsteidzas, līdz darbalaika beigām vēl tālu, un mums citu uzdevumu šobrīd nav ģenrālis gan neizkalusījās par to priecīgs ka viņam nav uzdots kas interesantāks kā instruēt bariņu slepkavu, lai arī ļoti nozīmigu darbu darošu slepkavu.

[Džezā tikai Meit...]

Soula nopētīja vienu no ģenerāļiem, kurš bija izgājis labākā apgaismojumā. Viņš bija manāmi spēcīgāks, taču neglītāks kā grāfs. Sieviete ievēroja rētas uz viņa sejas un zināja, ka tas ir no daudzajām kaujām. Kad viņi beidza skaidrošanos, Soula sagrozījās krēlā un noteica.
- Tātad, mums vienkārši jānogalina ikviens, kas ir mājā. Bez izņēmumiem. Tas ir jāpaveic šonakt un rīt atkal jāierodas šajā krogā.. Labi. - Viņa lēnām piecēlās kājās un sarkanajai kleitai viegli plīvojot, spēra pāris soļus uz izeju. Viņa uzvilka mēteli un vēl noteica.
- Nu tad.. šonakt. Pie policijas priekšnieka mājas.. - Viņa pasmaidīja un lēnām izgāja pa durvīm.

[Demiurgs]

Demeno noskatījās kā Soula iziet pa durvīm
pārējiem vēl īr kādi jautājumi. Es gan jums ieteiktu uzbrukt mājai kopā, nevis katrs par sevi policisti arī nav nekādi muļķi un saindētās lodes!!! Domāju ka pietiktu ar vienu ievainojumu no tādas un jūs labākajā gadījumā nokristu bezsamaņā. Tapēc, bet izvēle ir jūsu pašu ziņā.

[Elony]

(OCC: nedaudz atpaliku. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Nolādētās atskaites mēneša beigās... Lai nu kā, nedaudz pieskaršos notikumiem, kas palika iepakaļ.)

Amaretai viņš atbildēja: "Rions. Man nav uzvārda."
Pēc tam viņs apklusa un ar prieku klausijās vilkates un vampīrēna Gabriela kašķī. Rionam likās izjautrinoši Gabriela centieni pievērst sev Amaretas uzmanību.
Tik tiešam nepieaudzis, turklāt to izrāda. Parasti vampīri pamanās noslēpt savu lēno emocionālo pieaugšanu.
Bet tas nebija svarīgi, nē.

Rions noklausijās ģenerāļu un pārējo teikto. Par bērniem viņš ieinteresējās.
"Par bērniem es parūpēšos. Mazi bērni... tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs." Rions maigi smaidīja. Viņa skatiens, izsakot šos vārdus bija tik mierīgs un apmierināts, ka maigāka dvēsele varētu noturēt puisi par vājprātīgu.

Rions noskatījās pakaļ Solai.
"Ja jāiet visiem, tad vajag plānu. Labāk to izstrādāt šeit, nevis pie menta mājas, vai ne? Bet vienā gan piekrītu - uz tikšanās vietu gan jādodas pa vienam vai mazās grupās, lai nepiesaistītu uzmanību."
viņš vēlreiz uzmeta skatu durvīm, pa kurām izgāja vilkate.
"Un arī precīzs tikšanās laiks."
Tālāk Rions nerunāja. Viņš nevēlējas izkart vampīru un vilkaču "labākās" jūtas, ja tagad cilvēks sāktu izklāstīt pats savu plānu.

[washulis]

domāju ka ap divpadsmitiem vakarā varam savākties pie mājas un tad rīkoties pēc plāna, ko tagad izdomāsim. viņa nopreciz'ja laiku, ko pati uzskatīja par pieņememu. deorai jau bija apnicis tā vienkārši gaidīt, kad kāds sākrs rīkoties. nu viņa bija apņēmuies piedalīties sājā padarīšanā aktīvāk, jo apziņa, ka varētu par to saņemt divdesmit kilogramus zelta, likās ļoti vilinoša.

kad rions piebilda par bērnu noslaktēšanu un tad vēl tikai pasmaidīja deora viņā uzreiz pamanīja līdzību ar lidonu - to cil'veku, kas bija deoru audzinājis bērnībā, bet par kārtīgu audzināsanu to nu nevarēja nosaukt. viņš viņu izmantoja. bet paldies dievam viņš vairs nav starp dzīvajiem. par to viņa pati parūpējās...

lai nu ar ko, bet ar šo cilvēku viņa ne visai vēlējās šķērsot savus ceļus...

Šo rakstu rediģēja washulis: 28.02.2008 16:25

[Pūķēns Sāra]

Amareta rūpīgi klausījās ģenerāļa vārdos, kad arī ierunājās cilvēks, pie sevis, nevienam neredzot, viņa pasmaidīja. Cilvēki reizēm bija tik nepacietīgi, bet, iespējams, ka tieši tādēļ tie bija ņēmuši varu pār citām rasēm, kuras vienkārši nogaidīja, gaidot īsto brīdi, kurš arī varēja nekad nepienākt. Nē, viņa par to nenicināja cilvēkus, viņai vispār pret tiem nekas nebija, tāpat kā pret nevienu citu rasi, jo kā nekā viņiem visiem, ja neskaita indigo, bija pārlieku līdzīgas ārienes, atšķīrās tik mazliet spējas un dzīves stili, kuri arī dzen varēja būt vienādi.

-Kā liekas, Jums, Rion, ir jau plāns. Varbūt padalīsieties?- pieklājīgi smaidot, sieviete palūkojās uz vīrieša pusi.

[Elony]

"Plāns? Man? Tikai dažas idejas..." viņš smaidīja. Neizturējis, Rions, kurš līdz šim bija stāvejis malā, atspiedies pret sienu, gāja tuvāk Amaretai, no kuras plūda vilinoša smarža.
"Sargi būtu jācenšas novakt vienlaicīgi, lai nesaceļ priekšlaicīgu trauksmi. Tas nozīmē, ka vismaz viens no mums pie vārtiem, pa vienam pie katram durvīm. Kopā sanāk vismaz četri uzbrucēji, bet varbūt vairāk, pie vāretiem var būt divi. Galvenais, lai pārējie spētu iekļūt teritorijā, nesaceļot trauksmi, kamēr vārtu sargi nav novākti. Tālāk vienkārši - iekļūstam namā visi uzreiz no galvenajām, ķēķa un aizmugurs durvīm. Ja kāds vēlas, var izmantot logus, lai gan kam tas. Nogalina trīs sargus iekšā un visus, kas stājas ceļa, neizlaižot nevienu ārpus mājas. Es savācu dzīvus bērnus... jā, būtu labi, ja jūs pacenstos viņus nenovākt, ar mirušiem man būs grūtāk... bet tas tā. Manuprāt, galvenais ir vienlaicīga darbība - vienlaicīgi nogalinām ārējos sargus, vienlaicīgi iekļūstam namā. Pārējais būtu viegli. Un es neiebilstu pret nama nodedzināšanu - paliks mazāk pēdu.
Un labak uzbrukt pēc divien naktī, kad cilvēkiem ciešāks miegs."
Rins visu laiku skatījās uz Amaretu, lai gan viņa balss bija kļuvusi skaļāka, liekot noprast, ka šis teksts ir domāts visiem.
"Jums ir burvīgas smaržas, Amareta, tiešām burvīgas..." jau klusākā tonī viņš piebilda, šoreiz tikai vilkatei.

[Pūķēns Sāra]

-Es gan to nosauktu par plānu,- lūkojoties pretī Rionam, vilkate ar viegli smaidu noteica, -Un man šķiet, ka pat diez gan labs plāns...- viņa to teica tikai vīrietim, -Un pateicos, bet ja runa iet pa bērniem...- Rionam šķita, ka zeme notrīc, kad palūkojoties apkārt bārā nebija neviena cita kā tikai viņš un Amareta, kura joprojām silti smaidīja, lūkojoties vīrieša acīs.
-Nebīstieties...- viņa maigi teica, -...vienkārši vēlējos ar Jums pārmīt pāris vārdus par bērniem nevienam nedzirdot. Netaujāju Jums kam tie ir vajadzīgi, bet ja gadījumā kāds no tiem būtu noderīgs man pašai, vai drīkstētu vienu piesavināties? Es gan šaubos, ka derēs, bet tomēr vēlētos jau visu sarunāt laicīgi...-
Visiem apkārtējiem Rions vienkārši turpināja stāvēt, gaidot citu domas par plānu, bet Amareta turpināja sēdēt.

[Elony]

Rions apvēra, kas notiek. Ne sevišķi patīkami, atmiņas sliktas...
Bet nekas, paciešami.
Viņš neatbildēja, jo nezināja, kā to darīt. Vienkarši pamāja ar galvu par piekrišanu, citi varēja padomāt, ka tiem vārdiem, ko teica vilkate iepriekš.
Viņš pasmaidīja. Galu galā ir patīkami, ja kāda domas ir līdzīgas, turklāt ja šis kāds ir skaista sieviete.

Tagad bija jātiek galā ar plānu un tad varēs parunāties par patīkamo... par dzīvi un tādā garā...

[Pūķēns Sāra]

Amareta platāk pasmaidīja, atklājot baltus, līdzenus zobus, kad viss it kā atkal notrīcēja Rionam un krogs jau bija pilns ar iepriekšējiem cilvēkiem, kuri uz mirkli bija nozuduši. Sieviete bija novērsusies no vīrieša un ieslīgusi ērtāk krēslā, sarkanajiem matiem mirkli aizsedzot skatam viņas seju, kad pacēlusi galvu, sarkanie mati atsedza seju. Mirkli skatiens pakavējās pie Riona, sievietei veltot tam pieklājīgu, bet zinošu smaidu, kad tā aizvēra acis, gaidot ko citi teiks par cilvēka izteikto plānu.

[Eņģeļu gūstekne]

Vienīgais, kas Karmenā radīja patiesi lielas dusmas bija tas, ka pirmām kārtām jau Vilijams, kuru protams viņa vēl aizvien nebija aizmirsusi, kā savu dusmu galveno cēloni, neko neteica un neko lietderīgu nedarīja. Slinkais muļķis. un otrs bija tas, ka viņa bija nopūdelējusi, lai viņu sasper desmit pērkoni, Gabriela bija palaidusi vējā iespēju iznīcināt kādu nekam nederīgu pretekļu atvasi. Skaļi un izteikti nošņākusies, izsakot visas savas emocijas un nepatiku, būtne apcirtās un iešāvusi vienu lodi bārmeņa pierē, profilaksei, aizgāja atpakaļ pie Jonatana un pārējiem. Naidīgi noskaņota kā perētājpūķu mātīte Karmena palūkojās uz atstātajiem sensejiem.
Nē, man nav jautājums, bet man ir lūgums, ielejiet man lūdzu kārtīgu sulas glāzi viskija. Pateicos.
Viņa uzsvērti nesalaužamā tonī norādīja, ka viņa patiesi vēlās iedzert kādu pamatīgu šļunku viskija.

[Džezā tikai Meit...]

Soula bija jau izgājusi pa durvīm, taču paspēja sadzirdēt runas par plānu un laiku, kad tas notiks. Viņai bija steidzami jāizdara pāris lietas, tādēļ viņa nevarēja krogā uzturēties ilgāk. Par Riona vārdiem viņa tikai bija pamājusi ar galv, taču klusi nodrebinājās. Kādēļ vajadzīgi dzīvi bērni? Viņa pie sevis jautāja un mētelim vējā viegli plīvot un atsedzot nedaudz no sarkanās kleitas, viņa devās uz pilsētas pretējo malu, uz kādu pamestu rūpnīcu. Ieejot tajā, viņa uzreiz ieraudzīja tik sen neredzēto, bet iemīļoto stāvu.
- Arfei.. - Viņa klusi noteica un raudzījās kā stēvs lēnām pagriežas. Tas bija labi kopts vīrietis ap trīsdesmit gadiem un viņam bija tieši tādas pašas acis kā Soulai - gandrīz melnas un mati bija tumši brūni. Viņa sejā uz mirkli parādījās smaids, taču tas nodzisa, kad sieviete piegāja pie viņa un cieši viņu apskāva.
- Man tevis pietrūka brāl.. - Viņa klusi teica, kamēr viņš mierinoši glāstīja viņas muguru.
- Soula.. - Vīrietis iesāka un pavēās uz sievieti, kuras acīs bija sakrājušās asaras.
- Kā tu esi iaugusi.. un cik skaista esi palikusi. Jau klosterī daudzi uz tevi skatījās, taču tu viņus ignorēji.. - Vīrietis iesmējās un arī Soula, noslaukos asaras, skumji pasmaidīja.
- Man pietrūkst tā visa.. Man tiešām pietrūka tevis, to stundu, kuras mēs pavadījām meditējot, iepazīstot sevi un attīstām spējas.. - Viņa teica un atkal viena asara noritēja pār vaigu.
- Tad kādēļ tu aizbēgi no klostera? Kādēļ tu dzīvo šo nožēlojamo dzīvi, apzogot cilvēkus, lai pelnītu sev naudu ēdienam un drēbēm, ja zini, ka tās pie mums tu dabūsi visu ko vien vēlēsies? Nāc lūdzu atpakaļ. - Arfeiss vienkārši teica un raudzījās uz Soulu.
- Vecākie satraucās.. un es vēl vairāk. Tu pat neatstāji zīmīti. - Arī viņa acīs parādījās asaras.
- Es vēlējos izjust brīvību. Un to es arī saņemu. Es apzogu cilvēkus, kuriem šīs mantas ir par daudz un kuri jau tā var iztikt bet kādas kaklarotas vai kā.. Es vēlējos dzīvot patstāvīgi.. un es nespēju to pārtraukt, jo kaut kas man to aizliedz. Tā ir mana ikdiena. Arī kā treniņš, jo es attīstu ko citu, nevis tikai tās spējas.. - Viņa skaidrojās, taču vīrieša seja bija skumja un viņš noraudzījās Soulā.
- Tas nozīmē, ka tu nenāksi? -
- Nē - Sieviete skaidri atbildēja un raudzījās kas notiks tālāk. Vīrietis nokāra galvu un lēnām devās prom.
- Šī bija pēdējā reize, kad mēs varējām tikties ārpus klostera.. Soula, ja tev kādreiz vajadzēs palīdzību vai jebko.. lūdzu nāc. Mēs tev piedosim un uzņemsim atpakaļ. Kad vien tu to vēlēsies. Lūdzu neiepinies nekādās nepatikšanās vai bandās.. Dod ziņas par sevi.. - Viņš teica un atskatījās uz sastingušo sievieti.
- Labi.. - Tas bija viss ko viņa spēja izdvest pār lūpām. Emociju līmenis bija pārāk augsts. Viņa noraudzījās, kā stāvs lēnām pazūd un vēl pāris minūtes pēc tā pazuššanas, nekustējās, it kā vēl izbaudot pēdējās lāsītes brāļa tuvības, kas bija palikušas gaisā. Viņa ielika rokas kabatās un taisījās doties uz dzīvokli, jo bija jau pēcpusdiena un vajadzēja pienācīgi sagatavooties, turklāt viņai ierūcās vēders. Sieviete saņēmās un par spīti asarām, kuras centās izlausties, turpināja savu ceļu, pat neatskatoties uz vietu, kur viņa pēdējo reizi redzēja savu brāli. Viņa kabatās sajuta kādu sainīti un izņēmusi to, paraudzījās kas tas ir. Baltā lupatiņā bija ievīstīti viņas duncīši un spēka gredzens, kurus viņa bija aizmirsusi uz gultas, cenšoties pēc iespējas ātrāk aizmukt. Viņa apstājās un nopētīja katru no tiem, uzvelkot pirkstā sudrabaino gredzenu ar zaļu rubīnu, kas kā acs raudzījās pretī. Soula paraudzījās apkārt un atklāja, ka iela ir tukša. Nebija manāmas nevienas dzīvības pazīmes. Viņa lēnā solī nonāca dzīvoklī un ļāva lai asaras pašas rit pār vaigiem. Viņa pusstundu sēdēja uz dzīvokļa loga, raugoties debesīs un ļaudīs, kuri gāja garām, atbrīvojot sevi no bailēm un sāpēm, kuras žņaudza viņu. Sieviete pamazām nomierinājās un dziļi ieelpoja. Nevarēja pieļaut, ka šādas personīgas problēmas stājas viņas ceļā, darba izpildes laikā. Viņa nedrīkstēja izgāst plānu.

OOC: vakar bija šausmīgi aizņemta diena un vakarā vispār nebija ne laika, ne spēka, lai kaut ko darītu, rakstītu. Šodien arī būs kā būs un visticamāk, ka internetā būšu tikai pašā vakarā un arī uz neilgu laiku.. Atstājiet lūdzu arī man kadus darbiņus. Piem mājas nodedzināšanu un kādu noslepkavojamo.