Šausmu nometne. Opcijas

[Big Bad Wolf]

Nometnes audzinātāja nervozi gaidīja bērnus, kuriem bija jāierodas pie centrālā parka, lai varētu doties uz „Piedzīvojumu nometni”. Viņa gaidīja pie sarkana autobusa. Viņai rokās bija lapiņa, uz kuras bija sarakstīti visi nometnes dalībnieku vārdi. Viss jau bija sagatavots, lai nometnieki bez liekas kavēšanās varētu doties ceļā. -Tūdaļ jau visiem jābūt klāt,- audzinātāja nodomāja.

Tātad. Jūs visi plus, mīnus norādītajā laikā ierodaties pie centrālā parka. Atliek tikai iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

jū. Spēle sākas!

[Malduguns]

Leanna ar lielām, pārsteiguma pilnām acīm, lūkojās uz notiekošo jandāliņu. Viss prieks par gaidāmo nāvi bija izgaisis un iestājies vien drūms nolemtības plīvurs.
Viņa juta savos pirkstu galos atgriežamies normālu temparatūru un pie sevis viegli pasmaidīja. Varbūt tomēr viss vēl atgriezīsies normālajās sliedēs.
Lai gan, kas zina.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija sagaidīja triecienu. Turot acis ciet, viņa atminējās agrākās lietas un noskaņoja sevi gaidāmajai cīņai. Viņa izslējās taisna un pavērās uz zāli. Tā likās skaista, taču sieviete, kura turēja dunci pie Leannas rīkles, izraisīja vciņā neprātīgas dusmas un spēku. Meitene nolamājās tik rupji, ka bija pat pārsteigta par sevi. Tas lika atminēties Raienu. Viņa piecēlās kājās un nošļūca no sasaldētā pūķa. Viņas rokas spoži kvēloja aiz enerģijas un acis savādi staroja. Viņas enerģija bija tik karsta, ka sāka kausēt ledu. Viņa vēlējās nogalināt sievieti, kura stāvēja viņas priekšā. Viņa vēlējās atriebties.. par visu.

[Lianjuks]

Leanna juta savādo siltumu izplatāmies pa visu roku, viņa to spēja kustināt.
Apokalipse vērās uz Melāniju mēmās šausmās. - Kausē vien ledu, kausē..
Tai mirklī Toms ierāpās pa logu, bet kaut kā pavisam neveikli paslīdēja un atkal izkrita laukā.
Apokalipse atskatījās.. - Vai Tu Melānij, esi viena? - novērsusies no loga viņa tuvojās Melānijai.
- Tu pagadījies neīstajā vietā, nepareizā laikā.
Leanna juta, ka spēj pakustināt labo kāju.
Toms klusi ierāpās pa logu atpakaļ zālē. Atskanēja būkšķim līdzīgs troksnis, milzīgās zāles durvis atsprāga vaļā. - Kādēļ visus uzaicināja, bet mani aizmirsa? - iesoļojis zālē Grejs paskatījās Te uz vienu, te uz otru..
(OCC: tas nav tā kā izskatās. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 15.02.2008 14:19

[Malduguns]

Leanna bezspēcīgi vērās jandāliņā un pamazām juta kā atgriežas sajūtas un spēja kustēties vismaz vienā ķermeņa pusē.
Atsaldēšana un viss pārējais, lai nu tā būtu. Viņa pat nezināja ko domāt. Vai arī runāt, tādēļ izvēlējās klusēšanu par labāko risinājumu.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija veidoja ap sevi dziedējošu vairogu un ar katru mirkli viņā radās aizvien vairāk spēka un dusmu, kuras viņa noveda līdz rokām, kuras spoži mirdzēja un izkausēja iesaldēto pūķi. Viņa nenovērsa skatienu no sievietes un nemanīja kā svešais zēns izkrīt atkal pa logu.
- Liekas tā bija atbilde uz tavu jautājumu.. - Meitene nošņāca, kad zālē iebrāzās Grejs un svešais zēns beidzot ierāpās pa logu. Pūķis bija izkausēts un meitenes dziedējošās spējas to spēcināja. Ap viņu pilnībā noslēdzās vairogs, kurš nedeva neko Apokalipsei. Viņa pati spēja izvēlēties dziedināmo. Meitenes dziedēšana centās ietekmēt arī Tomu, Greju un Leannu. Viņa gaidīja sievietes uzbrukumu, lai varētu rīkoties.

[Lianjuks]

OCC: WT*.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif) Te top Gandlenda.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/mellow.gif)

Pūķis kusa, bet protams kaut kam bija jānoiet greizi, vai arī tā tam nebija tā īsti jākūst! (kas par tālu, tas par traku)
Lai kādi būtu Melānijas spēki, viņa tobrīd mēģināja lauzt lāstu, ar aizliegtām metodēm, tas nevis pūķi spēcināja, kā vienu brīdi likās, bet gan patiesībā novārdzināja. Vienā smukā mirklī pūķis sabruka uz nespēka robežas.
Grejs Melānijas izstrāvotās enerģijas dēļ izgaisa un viņa vietā parādijās Lorijs - ļoti nikns..
Vairogs (???) ņēma un izgaisa. Melānija bija kļuvusi tik pat balta kā Leanna.
Viņai zuda visi spēki, pat kājas vairs neklausīja.
Tad iestājās klusums. Pūķis, Lorijs un Toms klusēja.. Viņiem trūka vārdu.
Apokalipse domīgi atglauda matus no sejas. Apvijusi savus garos pirkstus ap dunča rokturi viņa devās uz Melānijas pusi. Malānijas tuvumā nebija nekādu ieroču, un pat ja būtu viņai nebūtu spēku tos pacelt, vai arī līdz tiem nokļūt.
- Dārgā Melānij, Tu aizgāji par tālu.
Leannu Melānijas maģija neietekmēja. Bet Leanna juta, ka spēj kustēties - ar grūtībām, bet tomēr. Roka kurā netradās duncis vēl joprojām bija paralizēta. Lorijs klusi piešmauca viņai klāt. - Tagad ir laiks.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 16.02.2008 11:50

[Malduguns]

Leanna neko nesaprata (ooc:tāpat kā es). Viņa te zaudēja spēkus, te atkal tos atguva vienā ķermeņa pusē un pie viņas piesteidzās Lorijs, kurš centās ieskaidrot, ka kaut kam bija laiks. Tikai kam?
Apokalipse centās nogalināt Melāniju un Lea tur neko nevarēja padarīt. Viņa pat īsti nezināja, vai to vēlas.
-Kam ir laiks?-meitene noprasīja Lorijam sev blakām.

[Lianjuks]

(OCC: ja godīgi es ar vairs nesaprotu.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )

Lorijs uzrāva Leannu kājās.
- Ej novāc Apokalipsi un ballīte beigta.. - viņš runāja kaut kā strupi..
Leanna spēja kustēties, vienīgi viņai bija sajūta itkā nebūtu to darījusi simtiem gadu. Duncis roku sildīja, kā ilgi saulē stāvējis.
Apokalipsi no Melānijas šķīra vairs tikai trīs soļi, dusmās viņa bija aizmirsusi visu pārējo.

[Malduguns]

Leanna grīļīgi nostāj[ās kājās un sažņaudza rokās dunci. Šķita, ka tam tur ir īstā vieta. Tas tur tik perfekti iederējās un sildīja roku. Leanna pie sevis pasmīnēja.
Viņa, sākumā grīļīgi, bet vēlak jau droši mēroja pāris soļus un ietreica dunča spalu Apokalipsē.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 17.02.2008 18:51

[Lianjuks]

Duncis aizslīdēja līdz Apokalipses sirdij it kā zinātu, kas jādara.
Uz Leannas baltās kleitas parādijās sarkanmelni plankumiņi.
Apokalipse likās tāda nedaudz caurspīdīga. Tad duncis, kā abstrakts putekļu sūcējiņš iesūca Apokalipsi sevī. (tiešām jocīgs skats)
Leanna juta sevī ieplūstam dzīvību, ko Apokalipse iepriekš bija nozagusi, tā viņā atgriezās caur dunci.
Viņa pamazām atguva savu dabīgo matu krāsu, arī āda atguva dabīgo nokrāsu.
Leannas mugurā esošo asinīm nošķiesto kleitu nomainīja pašas Leannas drēbes - nedaudz apskādētas, bet tomēr. Lorijs pārvērtās miglā un pa izsisto logu izslīdēja naktī, un pūķis viņam pakaļ. Ārpus pils negaiss bija beidzies - spīdēja saule.
Pat Melānija lēnām atguva savu īsto nokrāsu, un pamazām arī viņā atgriezās spēks.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 18.02.2008 17:22

[Malduguns]

Leanna brīdi saņēma triecienu no tā, ka atguva savu dzīvibas spēku. Mazliet sareiba galva, tomēr meitene spēja noturēties kājās un kā apdullusi lūkojās uz dunci savā plaukstā.
Viņa atbalstījās pret sienu un lūkojās uz savām rokām, kuras bija atguvušas krāsu, tāpat kā visas pārējās viņas ķermeņa daļas.
Leanna pie sevis pasmaidīja, sajūtot savu drēbju audumu pieskaroties miesai.
-Nu tas tā kā būtu paveikts,-meitene sacīja, palūkojoties uz pārējiem.-Visi, kas jāpiežmiedz, piežmiegti?-viņa uzjautrināti vaicāja.

[Džezā tikai Meit...]

OOC: Oi, kādas muļķības sarakstīju.. nekas.. viss jau galā?

Melānija juta pēkšņo spēku zudumu un nolamājās. Domās. Viņa pat nespēja parunāt! Meitene palūkojās uz apokalipsi un acīs vēl aizvien bija naids, taču kad Leanna viņā iedūra nazi, kurš iesūca sevī šo ļaunuma izdzimumu, tas izdzisa. Viņa juta kā atgriežas siltums un spēks. Viņa piecēlās sēdus un saķēra galvu.
- Jā.. laikam jau viss! Vai mēs beidzot varam tikt mājās? Mēs šeit esam pārāk ilgi.. - Viņa noteica..

[Lianjuks]

- Nezinu. - izdvesa Toms. - Man tas likās pārāk vienkārši, Mia teica, ka viņa ir nemirstīga..
- Tieši tā.. - sacīja klusa un dobja balss. - Nevar nogalināt to kā nav.. Arī Nāvi nevar nogalināt, nāve mūsu un jūsu pasaulē pastāv tikai prātā. Mēs domājam, ka cilvēki mirst kaut gan tā nav. - telpā bija ienākusi spārnotā lauva. Tā smaidīja. - Jūs esat pelnījuši atgriezties mājās. - aiz lauvas muguras parādijās milzīgs sudraba aplis, tas virmoja viegli, kā zīds un karājās pāris centimetrus virs zemes.
- Pirms jūs dodaties prom man jāizpilda kāda jūsu vēlme.

OCC: tas nekas. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 19.02.2008 20:14

[Malduguns]

Leanna mazliet neuzticīgi plaūkojās lauvā.
-Kāda vēlme? Mēs drīkstam vēlēties visu, kas vien ienāk prātā?-meitene vaicāja. Tas izklausījās mazliet sirreāli, arī pēc visa notikušā.
Leanna zināja, ko viņa vēlētos, ja vien būtu atļauts vēlēties pilnīgi jebko.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija vērās uz lauvu un tad lēnām cēlās kājās. Meitene pasmaidīja un precizēja.
- Tad jau mēs viņu nenogalinājām, bet uzsūcām šajā duncī, kurā viņa tagad glabāsies? ja kāds viņu neatbrīvos.. - Viņa juta neuzticību pret lauvu, jo ne viss bija tāds kā tas izskatās. Bet ko vēlēties? Viņa vienīgi gribēja atgriezties mājās un satikt savu ģimeni. Bet ko vēl? Un meitenes sejā parādījās viegls smaids.

[Lianjuks]

Lauva viegli paklanījās..
- Pilnīgi visu.. - sejā bija viegls smaids. Mazā kristāla lauviņa pieglaudās lielajai spārnotajai.
- Laika nav daudz, tādēļ runājiet ātri un īsi. - skatiens caururba Melāniju.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 20.02.2008 20:03

[Malduguns]

Leanna šaubīgi palūkojās uz lauvu, tad palūkojās uz Melāniju.
-Labi, es pirmā. Vēlos, lai dzīvajos atgriežas visi, kuri bija te, kopā ar mums. Visi tie, ar kuriem kopā mēs aizbraucām uz nometni. Un lai atmiņas saglabājas,-viņa sacīja. Tā bija lieta, kuru viņa vēlējās šajā brīdī. Apokalipse bija ieslodzīta un viss puslīdz bija atgriezies kaut kādā normālākā plaknē.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija pasmaidīja par Leannas vēlmēm un viņas acis iemirdzējās.
- Jā.. arī es to vēlētos. - Meitene atsaucās un paraudzījās uz lauvu.
- Plus vēl būtu jauki silts ēdiens un miers kādu laiku.. nu, neviena ļaunā, kas būtu jāiznīcina un lai paliek arī spējas. - Viņa piemetināja, sapņaini veroties ārā pa logu, kur valdīja negaiss.

[Lianjuks]

(OCC: atvainojos par garumziimem, man taadu pie si datora nav, mans kompis ir karamba.. Jutos nozelojami bez garumzimem. )
- Labi.. - pamaja lauva. - Bus, ka velies.
Palukojusies uz Melaniju lauva speja tikai pasmaidit. - Labi, tikai saglabasies tavas spejas, uz citam neceri. Piemeram dziedesanu.
No sudrabota apla paradijas rokas, ari sudrabainas, un ieraava Melaniju un Leannu sevi ieksa.

Abas pamodas teltii. Bija silts. Meiteneem pa vidu guleeja Korneelija.
Arpus telts staveja Melanijas gumijnieki. Pie neliela ugunskura kverneja divi soferi, un nometnes audzinataja. Netalu aizpampusam acim tupeja Mia un klusu sacukstejas ar Milenu. Grejs ar Dzeinu nebija manami, gluzi, ka Reils ar Raienu.

(Atvainojos, par to, ka mans dators never vala forumu.. Nakamreiz cerams bus dators ar garumzimem un man laiks ar. )

[Džezā tikai Meit...]

Melānija pavērās uz lauviņu.
- Vai tad tās nebija manas? - Viņa noteica, taču nākamajā mirklī tika ierauta sudraba aplī. Viņa labpatikā noskurinājās, kad atskārta, ka ir pamodusies teltī un bija tik silti. Viņa maigi saņēma Kornēliju savās plaukstās un lēnām pierāpoja pie telts izejas. Viņai blakus bija nolikti sarkanie zābaciņi, taču visiepriecinošākais un pārsteidzošākais bija tas, ka viņa redzēja Milenu un Miu, kā arī šoferus un audzinātāju.. Taču kur bija Reils? Raiens? Un arī Grejs ar Džeinu? Viņa pavērās uz mežu un ezeru, cerībā ieraudzīt jauniešus tur.