Puisēns, kas izdzīvoja Opcijas

[ils]

Nikas Bathenas recenzija par 7. Potera grāmatu žirnāla FANтастика 2007. gada decembra /
2008. gada janvāra numurā.

Brīnumaina sajūta - rakstīt neitrālu recenziju kulta grāmatai. Fani pārdzīvo par varoņu likteņiem, lej asaras par nogalinātajiem un krata dūres pret autori par cietsirdību. Neieinteresēti lasītāji rausta plecus: "Harijs Poters? Nu un kas ir?" Goša Čaiņikovs, muļļa brillēs, ir kļuvis par anekdošu varoni un popularitātes ziņā gandrīz vai pārspējis Vovočku. Ņemot vērā, ka seriāls ir pabeigts un tā popularitāte dažu gadu laikā beigsies... var jau būt. Vai Harijs Poters spēs pabīdīt Karlsonu, Pepiju Garzeķi, Pīteru Penu un nostāties vienā rindā ar kanoniskajiem bērnu varoņiem - kļūs skaidrs tikai pēc gadiem divdesmit. Bet pagaidām paskatīsimies zem apvākojuma, kādu ēdienu mums ir pasniegusi desertam angļu Pelnrušķīte, kas kļuvusi par karalieni bez visiem prinčiem?

Ko mēs redzam - grāmatu, kas veidota kā platekrāna filma, ar milzums efektīgiem kadriem, lidojumiem, kritieniem, divcīņām un aizkustinošām, maigām ainām. Bēgšanu uz brīnumu motocikla, kas spļauj zintis no izplūdes caurules, baiga čūska pusneprātīgas vecenes ķermenī, sudrabots briedis aizsaluša ezera krastā, Potera tēvs un māte spēlējas ar mazo Hariju minūti pirms tam, kad Paši-Ziniet-Kas atnesīs nāvi viņu miera miteklī... Darbības dinamika, rakursu maiņa, īsas replikas - lasi un burtiski redzu, kā attālinās kamera un skan komanda "Motoru!" Ja režisors nesabojās scenāriju, tad pēdējās Harija Potera filmas iznākšana kļūs par sensāciju.

Roulinga zīmē sižetu ar platiem meistara otas vilcieniem. Brūkošas pasaules atmosfēra, pie varas nākušie fašisti, parādīti ticami, turklāt nav nevienas tiešas paralēles ar Hitlera Vāciju, izņemot "jauktasiņu" skaitīšanu - tie ir burvji, kuru asinīs tek arī parasto mirstīgo asinis. "Kristāla nakts" priekšsajūta, uzpērkama, nežēlīga un padevīga "jauno činavnieku" grupa, mocības un nāves sodi... Grāmata sit pa emocijām, vairāk nocietināts un pieaudzis lasītājs varbūt uzskatīs, ka tā ir "asaru spiedēja", taču pusaudžu romāns nevar būt bezjūtīgs.

Uzticības un nodevības tēma kā vadmotīvs iet cauri grāmatai, atstājot nelāgu pēcgaršu, it kā visi ir spējīgi nodot visus - galvenais, jāpiemeklē vajadzīgie apstākļi. Pasakai varoņi ir aprakstīti pārāk sarežģīti, taču psiholoģisko portretu izveidei bieži pietrūkst pārdomātas motivācijas. Man kā lasītājam neizdevās saprast, kāpēc Dumidors no varaskāra un bezjūtīga jaunēkļa pārvēršas par gudru maģijas skolas profesoru, kas vada cīņu ar ļaunumu Paši-Ziniet-Kā personā. Skaists autora gājiens - noņemt varonim oreolu, parādot to kā dzīvu cilvēku, ar savām vājībām, nepilnībām un skeletiem skapī - absolūti ticams pusaudža uztverei, jo visi bērni viļas pieaugušo visspēcībā. Žēl tikai, ka Roulinga situāciju pasniedz situāciju tieši "pa pieri" - "mazākā ļaunuma" princips jau ir uz mēles, grūti noticēt pedagogam, kas rūpīgi lolo bērnu, lai kādreiz apzināti viņu ziedotu [kaut arī cēla mērķa labā].

Pati no sevis rodas paralēle starp Potera seriālu un K.S. Lūisa "Nārnijas hronikām". Gan tur, gan te brīnumu pasaule ir tikai laukums spēlē starp labo un ļauno, varoņi - bērni piedalās karos, nodod un glābj, bruņojoties nākošai, Pēdējai Kaujai un izvelk zobenus cīņā par taisno lietu. Pat kentauru bars, kas izšķir cīņu Cūkkārpas kaujā, it kā ir atauļojis no Ārčenlandas pļavām. Lūiss un Roulinga ir vienādi nežēlīgi pret ļaunuma piekritējiem, tos, kuri nenožēlo grēkus, gaida nežēlīga iznīcība. Taču Roulingai pietrūkst Lūisa episkuma, labais viņas grāmatās nepaceļ lielus karogus, tam nav augstāka mērķa - vai tas ir pluss vai mīnuss, lai to spriež lasītājs. Interesants fakts - Lūisa septiņu sējumu "Hronikas" pēc apjoma nav lielākas par vienu Potera sējumu, kaut gan ētiskas barības un pārdomu iemeslu abās epopejās ir apmēram tikpat daudz. Un, ja "Pēdējās Kaujas" traģiskais fināls lasītājus ved pie Aslana gaismas, jaunā skaistā pasaulē, tad Roulingas grāmata it kā beidzas ar varenu, drūmu rekviemu, bet baltiem diegiem šūtais happy-end izskatās vairāk pēc izdabāšanas jaunajiem lasītājiem.

Beigās grāmata it kā zaudē sparu, rodas sajūta, ka autore steidzas, parādās nevērīgums - no kurienes Nevilam Lēniņam ir Godrika Grifidora zobens, ja to Poters pirms kādām simts lapaspusēm uz visiem laikiem atdod goblinam? Kāpēc bija jāglābj Drako Malfojs ar visu viņa pretīgo ģimeni? Kāpēc Paši-Ziniet-Kas tik neapdomīgi un nepraktiski cietsirdīgi izturas pret saviem padotajiem? Toties negaidītais gājiens ar Severusu Strupu bez šaubām iepriecinās lasītājus... kaut gan, neatklāsim Slepenā kambara noslēpumus pirms laika.

Rezumējot, "Harijs Poters un nāves dāvesti" lasās vienā elpas vilcienā un ir interesants lasītājam, kas faktiski nav pazīstams ar seriālu. Nosaukt Roulingu par Lielu autori pagaidām ir pāragri, taču "poteriāde" ir kļuvusi par vienu no ievērojamākajām parādībām XXI gadasimta sākuma literatūrā. Kad noplaks ažiotāža, uz grāmatu plaukta paliks aizraujoša, reālistiska un tajā pat laikā brīnumaina grāmata un atliks tikai apskaust bērnus, kas augs, lasot šo stāstu.