Ceļojums uz Spāniju!, Bet īstenībā pavisam kaut kur citur.. Opcijas

[Melnais krauklis]

[jums tika paziņots, ka jūs gaidīs vīrieties, turēdams rokās plāksnīti ar uzrakstu “Spānija”]

Agrs rīts. Lidostā valda burzma. Smaidošām sejām, cilvēki reģistrējas un nodod bagāžu. Katrs gaida kad ātrāk nonāks lidmašīnā, atlaidīsies mīkstajā sēdeklī un baudīs lidojumu. Dažiem bija rūpju pilnas sejas- kaut kas nav kārtībā ar biļetēm, bagāžu vai grūti atvadīties no ģimenes.
Telpā virmo jauka smarža no kafejnīcu pusēm. Daudzi pirms lidojuma nolēmuši pabrokastot iedzerot kafiju un apēdot kādu smalkmaizīti.
Tālumā dzirdams kā lidmašīnas izlido viena pēc otras.
Vardu sakot, tipiska diena lidostā.

Tur tālāk, pie kafijas automāta, stāv vīrietis ar koka plāksnīti rokās. Uz tās bija uzrakstīts “Spānija”, lai viņu uzreiz atpazītu. Viņš nepārtraukdami sarunājās pa mobilo tālruni un likās mazliet satraukts. Reizēm atbildot uz zvaniem, viņš runāja citā, neatpazīstamā valodā. Vīrietis lūkojās apkārt, it kā meklēdams kādu.
Viņš bija mazs, drukna auguma. Zem acīm bija lieli, zili riņķi un karājās maisiņi, no negulēšanas. Mugurā- plats mētelis, kas izskatījās par lielu, zem tā adīta veste ar ornamentiem, un melnas bikses, galvā rūtaina cepurīte. Kabatas piebāztas pilnas ar košļeņu papīrīšiem. Viņš žāvājās ik katru minūti, gaidīdams, kad beidzot ieradīsies grupa.

Viņš izskatījās aptuveni šāds- (IMG:http://static.flickr.com/48/117141153_618fceeda3_m.jpg)


Postojat aktīvi!
Esmu sajūsmā!

[Massacre]

Toms visu laiku iegrima tādā kā transā tikai miglaini atcerēdamies to kā palīdzējis Menai un kopā ar citiem devies prom. Šoreiz viņš atjēdzās netālu no vietas, kur gāja Sofija un Elija. Klusus piekrējis viņām klāt, puisis mēmi pasveicināja viņas, ļaujot, lai tiek atpazīts un tikai tad ierunajās:
"Kur pārējie? Man šajos klimata apstākļos visu laiku kas dīvains notiek. Nekontrolēju savas darbības..." viņš teica un balsī skanēja arī jautājums vai šādi notiek tikai ar viņu.

[Kalevale]

Sofija sadzirdēja kustību, un viņas muskuļi saspringa vēl vairāk. Nemanot viņa bija saspiedusi Elijas roku pārlieku stipri, taču, kad atklājās, ka tas ir Toms ķermenim pāršalca atvieglojums. Nav ne jausmas, Sofija godīgi atbildēja, atsākdama lūkošanos apkārt.

Mēs palikām pēdējās, tagad meklējam pārējos, rudmate atteica, taču apkārt valdīja nakts klusums, un likās, ka viņas balss un vieglais vējš ir vienīgie šīs nakts trokšņi. Tas var būt arī dēļ miega zālēm vai kā cita, rudmate mierinoši noteica, kaut sirdī atkal iedzēla: Ja nu tiešām mums kaut kas jau ir ievadīts?

Tu gāji ar pārējiem? Varbūt atceries virzienu? Sofija visai klusu jautāja, taču nebūt neko nepārmeta. Arī viņas locekļi jau pamazām sāka krampjaini atteikties no kustēšanās un nebūt negribēja klausīt un kaut kur doties. Tie tikai vēlējās atpūtu.

[Massacre]

"Tika runāts par došanos cauri džungļiem uz ciemata lidostu, bet tālāko es vairs neatceros. Līdz brīdim, kad atguvos šeit." Toms bažīgi paskaidroja un palūkojās apkārt, turpinādams virzīties uz priekšu.
"Varbūt, ja nonākam pietiekami tālu un pietiekamā biežņā, varam apstāties un atvilkt elpu? Mums vēl visa nakts priekšā, lai izlemtu ko tālāk." viņš ierosināja, jo nezināja cik gudri tas ir tumsā lavīties apkārt, nogurušiem un dezorientētiem.

[Kalevale]

Viņa noklausījās Toma piedāvājumu un jautājoši pavērās Elijā: Vai tev viss būs labi? viņa jautāja, jo bija pamanījusi asinis uz meitenes kakla. Tajā par laikā rudmate apdomāja šo priekšlikumu. Viņa iekšēji bija zvērējusies mežā, nakts vidū iet tikai tad, ja viņas dzīvība savādāk nebūs glābjama, taču nu te bija jau džungļi, nezināmā pasaules daļā, ar nezināmiem dzīvniekiem un kukaiņiem.

Es nezinu, vai tas būtu tas labākais, viņa beidzot, lēnām atbildēja. Taču labāku variantu es nespēju atrast. Varbūt vienīgi paieties tepat, vēl neiet biezoknī? Varbūt tomēr ko atrodam? viņa ierosināja, pati neticēdama šim piedāvājumam. Neskatoties uz visu, pēc Toma vārdiem, viņi tomēr bija devušies džungļos. Un mans vienīgais ekipējums ir saliekams nazis, pretodu aerosols un drēbes, viņa sarkastiski nodomāja, apsverot, ko vēl bija manījusi savā somā, pirms brīža rakājoties pa to.

Vēl arī derētu svārkus nomainīt pret biksēm, viņa nodomāja. Ja tomēr iesim džungļos, tad vispirms vajadzētu uzvilkt drēbes, kuras viscaur pārsedz ādu, viņa noteica, cenšoties saskatīt, vai Tomam un Elijai ir somas. Viss bija klusi un mierīgi, rudmatei likās, ka pat pārāk, tomēr viņa to neteica, tikai zināja vienu - uz vietas stāvēt labāk nevajag.

[Massacre]

Toms piekrītoši pamāja un apstājās, nolikdams zemē somu un cītīgi pa to rakņājās. Pēc brīža viņš jau sāka pārģērbties atrastajās drēbēs un tagad bija saģērbts no galvas līdz kājām un gaidīja, kad to pašu izdarīs arī abas meitenes.
"Man arī nepatīk doma, ka jādodas te iekšā, bet ja mēs paliekam uz vietas, tad sagūstītāji drīz var sākt meklēt kur esam palikuši. No otras puses mēs varam paslēpties kaut kur tepat mājas tuvumā biezoknī un sākt ceļu jau agrā gaismiņā, kad kaut kas jau kļūst redzams." viņš ierosināja un paskatījās uz biežņu sev priekšā, uzmezdams plecā mugursomu un gaidīdams, ko teiks meitenes.

[washulis]

OCC: pieņemsim, ka visi vairāk, vai mazāk, bet tomēr kaut cik ir kopā. varbūt kādu gabaliņu tālāk, vai blakām...

sadzirdējusi tomu un sofiju, pēc tam arī eliju, mena nedaudz apstājās... manuprāt būtu vislabāk, ja visi vienkārši paliktu te aiz sienas, kur mūs nevarētu redzēt. līst džungļos naktī - tas neliekas gudri... un kur pie velna ir deniss? pie viņa vēl jo projām bija viņas soma, ja to viņš vispār paņēma... tumsā neko nevarēja redzēt.

pienākusi tuvāk trijotnei, viņa nevarēja nepamanīt elikas kaklu. kas ir tas? kas tev to izdarīja? viņai uzreiz prātā ienāca būdīgie sargi, bet viņai nebija ne jausmas, kā viņa kļūdās...

Šo rakstu rediģēja washulis: 17.02.2008 12:24

[Kalevale]

Sofija jau sāka rakāties pa somu, lai atrastu piemērotas drēbes gan sev, gan Elijai, pie reizes pasniegdama pretodu aerosolu Tomam, kurš jau bija apģērbies. Arī Sofija veikli ieslīdēja biksēs un tad noģērba svārkus. Pēc mirkļa viņa bija arī uzģērbusi jaku un apsējusi ap matiem lakatiņu, viņa arī sniedza drēbes Elijai un iesāka: Manuprāt, tev taisnība. Tas varētu būt labs risinājums. Taču to izteikusi viņa sadzirdēja iebildumus. Acu skatiens klīda apkārt un varēja sadzirdēt sīku zariņu brakšķēšanu. Pārējie, kā atvieglojuma šalts nolija pār rudmati, tomēr viņu ieteikums meitenei nebūt nelikās sevišķi simpātisks.

Deniss, Sofijas prātā atbalsojās šī bravūrīgā un, viņasprāt, pat neapdomīgā cilvēka vārds. Aizgāja prom ne tikai pametot viņu, bet nu izrādās, ka arī pie pārējiem nebija uzradies. Sofijai uznāca neliela panikas lēkme, tomēr ārēji viņa centās to neizrādīt, vienīgi gandrīz nemānāmā roku drebēšana meiteni nodeva. Tomēr tumsā to saskatīt bija grūti.

Vai visiem ir cepures? viņa mātišķi iedomājās, zinot, ka pašai līdzi ir vēl divi lakatiņi un viena vasaras cepurīte. Jāsarga galvas, viņa nodomāja, skaļi tā arī neko neizteikdama.

[Massacre]

Pateicies par pretodu aerosolu, Toms ar smaidu touzpūta uz atklātajām ķermeņa zonām, jo uz apģērba nelikās īpasi gudri to izlietot. Nosējis no galvas lakatiņu, viņs to kārtīgi appūta ar līdzekli un uzsēja lakatiņu atpakaļ. Galva bija jāsargā visvairāk.

"Tas arī nebūtu gudri," Toms iebilda Menai "Tikpat labi mēs varam līst atpakaļ mājas teritorijā, jo tur pagaidīt rīta gaismu ir drošāk." viņš sarkastiski noteica, tad paskaidrodams piebilda: "Ja mēs paliekam mājas tuvumā pārāk ilgi, mūsu izredzes aizbēgt samazinās ar katru mirkli, mums vajadzētu vismaz paslēpties, nevis vienkārši tupēt pie sienas. Un vienīga vieta, kur paslaik var paslēpties ir kaut vai piecus metrus dziļāk šajā biezoknī."

[washulis]

sofija un pārējie sāka tuntuļoties... vienīgi mena bez somas, vienkārši stāvēja. labi kau viņai bikses jau bja, bet augšpusei gan sāka palikt salti. ik pa laikam varēja dzirdēt kāda soļus. tas menu satrauca ik teizi, bet apziņa, ka tie visi ir savējie, stāvokli uzlaboja...

labi. neko daudz neiebildusi, mena noteica. tagad strīdēties nu noteikti nebija laika derētu tā, kā pārbausīt kuri te ir, kuru nav... mums kopa vajadzētu būt vienpadsmit... viņa nopūtās un atstutējās pret kādu koku.

Šo rakstu rediģēja washulis: 17.02.2008 12:47

[Kalevale]

ATD -- browncat aka Sīkais ir nomainījis dzīvesvietu, kur ir rets Internets. Nav ne jausmas, vai vēl spēlēs.

Sofija nopriecājās, ka ir vēl kāds, kurš domā racionāli un palūdza atpakaļ aerosolu, piebilstot: Turklāt, kā jau dzirdējāt, vēlākais sešos no rīta viņi pamanīs, ka mūsu vairs nav. Vēlākais tad arī sāks meklēt. Rudmatei nebija ne jausmas, kur viņi atradās, tāpat kā nebija ne mazāko ideju par to, vai šeit cilvēki maz runā angliski un vai saule uzlec pietiekoši agri, lai varētu paspēt ap sešiem jau būt gabalā.

Cik pulkstenis? viņa piepeši iejautājās, jo pašai nekad nebija bijis rokas pulkstenis. Izskaitīties būtu prātīga doma, taču pagaidām vēl nav zināms, vai visi vispār gribēs doties biezoknī. Iespējams, nāksies sadalīties, rudmate klīda savās domās un manīdama, ka Menai kļuvis auksti, viņa paņēma un atdeva tai savu pēdējo džemperi, pie reizes pasniegdama arī lakatiņu, ja viņai gadījumā vajadzētu. Cik, labi, ka klausīju mammai! Sofija nodomāja, atceroties ieteikumus paņemt līdzi arī siltākas dienas, jo lietus periodi Spānijā esot ļoti auksti un drēgni.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 17.02.2008 12:53

[Tējas lapa]

Maikls pats pirmais izlīda pa caurumu. Pacēlis uz zemes nomesto koferi, viņš gāja dziļāk biezoknī. Izgājis cauri īpaši biezam krūmam puisis nolika uz zemes koferi un apsēdās uz tā. Maikls bija atradis labu vietu kur paslēpties, jo no mājas viņu neredz, bet viņš redzētu, ja kāds nāktu. Puisis bija izlēmis sagaidīg rītausmu un tikai tad iet cauri džungļiem. Tā sēdēdams viņš sadzirdēja kaut kur turpat blakus balsis. Pašķīris krūma zarus Maikls ieraudzīja Sofiju. Menu, Tomu un Elliju, bet viņš tam nepievērsa uzmanību, jo Maiklam bija vienalga vai vienspats ies uz lidostu vai arī barā.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 17.02.2008 19:11

[Īvs]

Elija neko neteica, jo visi nepārtraukti runāja savā starpā. Meitenei likās, ka būs labi, ja citi visu izdomās viņas vietā.
Paldies, nē... viņa noburkšķēja un atdeva atpakaļ Sofijai viņas drēbes. Es nevaru izmantot citu palīdzību.
Elija manīja, ka Mena ir pamanījusi asins pēdas uz kakla. Meitene tās ātri aizsedza ar plato džemperi.
Viņa pagājās dažus soļus uz priekšu, nu jau bez kāda sniegtās rokās. Meitene aizvien zvārojās, taču viņas stāvoklis bija stipri mainījies uz labo pusi. Redze šķita tikpat asa kā agrāk, tomēr tai pārklājās plāna migla. Cilvēku šeit bija daudz.
Meitene lēni nosēdās zemē, attālāk no visiem.
Deniss. viņa sapņaini teica. Deniss ir prom.
Smaids meitenes sejā nebija apslēpjams, turklāt likās, ka acīs kaut kas iemirdzas.

[Tējas lapa]

Maikls klusējot no savas paslēptuves visus vēroja. Pagaidām viņš negribēja iesaistīties nekādās sarunās. Piecēlies kājās viņš attaisīja savu koferi un no tā izvilka šokolādes batoniņu. Cerams ka mūsu pazušanu pamanīs tikai tad kad būsim jau lidmašīnā un lidosim uz mājām. Maikls nodomāja un nokodās gabaliņu no šokolādes.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 17.02.2008 19:58

[washulis]

likās ka elija ir laimīga, ka denisa nav. kas tad ir noticis, kapēr biju citur?

paldies. viņa pieņēma sofijas sniegto džemperi un veikli to uzstīvēja mugurā. klusēdama un tikai lūkojoties apkārt viņa padzirdēja čabēšanu krūmā. šokolādes iepakojuma skaņu. tad jau tas ir kāds no mūsējiem viņa vienkārši piebilda un arī netālu no elijas, iekārtojās uz zemes.

atkal nedaudz miegs mācās virsū, bet ja nu pēkšņi kaut kas notiktu, mena negribētu palikt viena, jo viņai nebija ne jausmas, kur atradās tā lidosta, par ko visi runāja...

[Tējas lapa]

Tā sēdēdams Maikls izbaudīja brīvību. Pēķšņi viņš sajuta, ka kāds rāpo pa viņa kāju. Paskatījies uz leju viņš ieraudzīja, ka pa viņa botu rāpo daudz skudras. Piecēlies kājās Maikls sāka kratīt kāju, lai tikktu no viņām vaļā, bet aizķērās aiz kaut kāda koka saknes un izlidoja cauri krūmam, uzskrizdams virsū Menandrai. Atvaino. Viņš nočukstēja un pierausās kājās.

[washulis]

vēl pāris mierīgas sekundes un kaut kas lidoja menas virzienā ak, kungs! pārbīlī iesaucās un tikai tad gaisā pamanīja maikla seju. nu neko tādu viņa jau nu noteikti nebija gaidījusi...

cik jauki, ka tu te piekāpi... viņa sāka smieties, vēl jo projām ar visu maiklu virsū. bet pēc brītiņa tomēr mēģināja pieklust, jo šeit nu tiešām nevajadzētu skaļi uzvesties. varēja redēt tik labi, ka tā nu maikls nebija domājis parādīt savu klātbūtni...

[Tējas lapa]

Tas tā nejauši. Maikls arī pasmaidīja. Tas nenotiktu, ja nebūtu no kaut kurienes uzradušās skudras. Viņš piecēlās un nopurināja atlikušās radībiņas no kājas. Puisis paskatījās apkārt. Kur tad pārējie palikuši?

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 17.02.2008 20:53

[washulis]

tu domā denisu, sīko un vēl dažus? es arī labprāt to vēlētos zināt, savādāk palikšu bez pases un pārējā... mena nedaudz nostūmās tālāk, lai maikls varētu vienkārši nosēsties blakām.

ja mēs ietu biezoknī pa nakti, tad droši vien nāktos sastapties ne tikai ar skudrām. viņa nevārēja noturēt vēl vienu smaidu. tagad vismaz vairāk cilvēku bija kopā - drošībā...

[Tējas lapa]

Kad Maikls bija atkratījies no skudrām viņš apsēdās blakus Menai. Cerams, ka viņi nekur tālu nav aizgājuši, jo Freds teica, ka labāk džungļos pa tumsu nelīst.

[washulis]

domāu gan... viņa piebilda, kamēr maikls piesēda. dziļi ieelopdama, viņa palūkojās uz debesīm. zvaigznez bija tik lielas un mēnes! par to nemaz nerunāsim.

kā tev liekas? vai šī tiešām ir spānija, vai kāda spānijas sala, vai vēl sazin kur...? viņa salika rokas klēpī un vienkārši ļāvās apkārtējiem notikumiem. vārdu sakot atpūtās un nestresoja...

Šo rakstu rediģēja washulis: 17.02.2008 21:04