Ceļojums uz Spāniju!, Bet īstenībā pavisam kaut kur citur.. Opcijas

[Melnais krauklis]

[jums tika paziņots, ka jūs gaidīs vīrieties, turēdams rokās plāksnīti ar uzrakstu “Spānija”]

Agrs rīts. Lidostā valda burzma. Smaidošām sejām, cilvēki reģistrējas un nodod bagāžu. Katrs gaida kad ātrāk nonāks lidmašīnā, atlaidīsies mīkstajā sēdeklī un baudīs lidojumu. Dažiem bija rūpju pilnas sejas- kaut kas nav kārtībā ar biļetēm, bagāžu vai grūti atvadīties no ģimenes.
Telpā virmo jauka smarža no kafejnīcu pusēm. Daudzi pirms lidojuma nolēmuši pabrokastot iedzerot kafiju un apēdot kādu smalkmaizīti.
Tālumā dzirdams kā lidmašīnas izlido viena pēc otras.
Vardu sakot, tipiska diena lidostā.

Tur tālāk, pie kafijas automāta, stāv vīrietis ar koka plāksnīti rokās. Uz tās bija uzrakstīts “Spānija”, lai viņu uzreiz atpazītu. Viņš nepārtraukdami sarunājās pa mobilo tālruni un likās mazliet satraukts. Reizēm atbildot uz zvaniem, viņš runāja citā, neatpazīstamā valodā. Vīrietis lūkojās apkārt, it kā meklēdams kādu.
Viņš bija mazs, drukna auguma. Zem acīm bija lieli, zili riņķi un karājās maisiņi, no negulēšanas. Mugurā- plats mētelis, kas izskatījās par lielu, zem tā adīta veste ar ornamentiem, un melnas bikses, galvā rūtaina cepurīte. Kabatas piebāztas pilnas ar košļeņu papīrīšiem. Viņš žāvājās ik katru minūti, gaidīdams, kad beidzot ieradīsies grupa.

Viņš izskatījās aptuveni šāds- (IMG:http://static.flickr.com/48/117141153_618fceeda3_m.jpg)


Postojat aktīvi!
Esmu sajūsmā!

[Melnais krauklis]

Jau divas restes bija pārgrieztas un uzlocītas uz augšu. [kā jau minēju] Starpa starp rstēm nebija šaura, diezgan plata. Rokas starp tām varēja pabāzt. Nu trūka divas restes un pa to spraugu mierīgi varēja izlīst Mena!
Blakus telpā iedegās gaisma!!!

[Massacre]

Pamanījis gaismu Toms iztrūkās, taču nezaudēja apķērību.
Klusi čukstot viņš teica:
"Ātri, palīdzam Menai tikt laukā un lasamies prom!" puisis padeva meitenei roku, lai viņai būtu vieglāk izlīst caur restēm.

[washulis]

redzot caur logu gaismu, mena ne pa jokam satrūkās. sirds sāka sisties ātrāk. mūs taču var jebkurā brīdī pieķert! tas lika viņai zāģēt restes pušu vēl ātrāk.

kad tas jau padarīts, visi kaut kā kopā uzlocīja tās uz augšu un mena pastiepa rokas pretī pārējiem ārā, lai tie palīdzētu viņai ātrāk tikt ārā...

[Ķipītis amonjakā]

Gaisma iededzās. Deniss sāka uztraukties ne pa jokam. Tikt tik tālu un tagad tikt notvertam? Nē. To viņš nepieļaus ne par ko!

Men kāpa ārā un viņš pieturēja viņu aiz sāniem, lai meitene ātrāk un vieglāk izlīstu caur restēm.
Jā, un tagad prom! Viņš piekrita Tomam.

Deniss pacēla savu somu no zemes, uzlika to uz pleciem un devās uz priekšu, tieši pie vārtiem.
Uzvedīsimies klusi, lai neviens mūs nepamanītu no logiem! Puisis čukstēja tā, lai to dzirdētu arī pārējie!

Viņš jau bija nokļuvis gandrīz līdz vārtiem, bet tad nejauši iedomājās. Menas soma, Menas dokumenti! Tas bija svarīgi, lai tiktu no salas prom bija jābūt pasei! Kā tava soma izskatījās? Viņš gribēja ātri aizskriet tai pakaļ!

[washulis]

izlīdusi no mājas, ko tik ilgi bija lādējusi, viņa beidzot sajuta brīvības garšu. vēl papildus eiforiju uzdzina svaigais gaiss un ziedu smarža, bez kuras viņa dzīvoja vairākas dienas. kas lai zin, varbūt pat nedēļas. no tā tak' var kājas astiept!

izdzirdējusi jautājumu par menas somu, viņa atbildēja: manējā..? melna ar izvelkamu rokturi, uz riteņiem. virsū balts attēls. nevajag uztraukties, es jau pati arī varu... bet viņa piekāpās, jo redzēja, ka deniss tiešām grib palīdzēt un tagad nebūt nebija laiks ņemties ar tādām lietām...

Šo rakstu rediģēja washulis: 16.02.2008 16:42

[Ķipītis amonjakā]

Es tikai domāju, ka pēc šī pasākuma diez vai tev vēl gribēsies vienai atgriezties tajā mājā. Viņš atbildēja.
Un tūlīt pat aizskrēja pēc somas.

[washulis]

paldies.. viņa vēl piebilda, bet deniss jau bija prom. jo ātrāk jo labāk.

kur mēs nonāksim, ja dosimies tālāk? kur mēs vispār esam? mena vērsās pie pārējiem, kas te bija. kā viņa palūkojās, tad tiešām divi cilvēki trūka. sirdī iegūlās žela sajūta, bet tman tagad diemžēl nebija laika.

viņa palūkojās uz palmām un dārzu. tā nu noteikti nav spānija. un jūru arī var saost...

Šo rakstu rediģēja washulis: 16.02.2008 17:01

[Tējas lapa]

Mums tagad būs jāiet cauri biezieknom līdz tuvējam ciemam. Freds teica ka tur ir lidosta. Maikls atbildēja uz Menas jautājumu. Puisis sāka iet uz sētas pusi kur Freds teica ir caurums pa kuru tikt tālāk.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 16.02.2008 21:10

[washulis]

viss... tas ir cauri. lidosta tik tuvu. tikai aiz biezokņa... kāda biezokņa? tam viņa nepievērsa īpašu uzmanību. lēnām jau dodoties uz sētas pusi, kur gāja arī maikls, tomēr medaudz palēlinot soli, gaidot denisu ar somu, viņa pievērsās arī pārējiem, bez kuriem pietrūka tikai divi. bet likās ka trūkst vēl kāds. vai tad mēs bijām tik maz? varbūt tas tāpēc, ka tad vēl viņus tik ļoti nepazinu...

ko jūs sadarījāt, kamēr biju prom. un kas ir freds...? secinājusi, ka ir galīgi atpalikusi no apkārt notiekošā viņa mēģināja atgūt pazaudēto laiku. vismaz viņa bija dušā un uz pārējo ne īpaši tīrā fona, viņa diezgan izlēca... vismaz es bikses dabūju. viņa palūkojās uz savu balto treniņtērpu, kas arī pamazā jau sāka kļūt netīrs, kamēr viņa līda cauri restēm... vismaz, kad tikšu pie savas somas, tad būs vismas kaut kāda kārtība pār sevi...

[Kalevale]

Nav laika, ejam tālāk, Sofija aprauti nočukstēja, pametot skatienu uz māju, lai redzētu, vai Deniss neatgriežas ar Menas somu. Viņš zināja ceļu, tāpēc vajadzēja tikai uzmanīt, lai puisis nekur neiekrīt un nepazūd. Vienam būt nepamanītam noteikti ir vieglāk, Sofija nodomāja, paķerdama savu somu un uzmezdama to plecos.

Pa vienam ejam? rudmate klusi, jautājoši nošņācās, saraukusi uzacis, kaut tumsā to nevarēja manīt. Viņa pabīdīja kādu uz priekšu, taču neredzēja, kurš tas ir. Sagaidīšu Denisu, ejiet... pa vienam. viņa vēl čukstus piebilda, pievirzījusies pavisam tuvu mājas sienai.

Asinis pulsēja deniņos, un viņa nespēja saprast, vai pārējie klausīs, taču likās, ka šim gaismas iededzējam atliks tikai palūkoties pa logu, lai visus pieķertu. Tad jau labāk, lai vismaz daži aizbēg, viņa visai skeptiski nodomāja, piespiedusies pie sienas, ar mājienu norādīdama, lai jaunieši steidzas pēc iespējas ātrāk prom.
Sofija pati atcerējās Freda vārdus, tāpat atcerējās ieteikumu neiet cauri džungļiem nakts laikā. Velns, ja mūs pamanīs... viņa sāka domu, taču aprima, jo prātā parādījās dažādas šausmu pilnas ainas.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 16.02.2008 21:59

[washulis]

OCC: kas ir anita? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

labi... menandra vēl piebilda un nostājās rindā, lai tiktu cauri caurumam, pie kura tad bija nonākuši. freds teica... tātad freds palīdzēja viņiem izbēgt? un tajā brīdī viņa atcerējās par annu un santu. viņas taču arī bija turētas pret pašu gribu. mena sajuta nelielu vēlmi griesties apkārt un iet viņas meklēt, bet tas nu būtu neprāts un viņai neija ne mazākās vēlmes to darīt... kur deniss ir tik ilgi?

[Kalevale]

ATD -- ````, i'm sorry. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/biggrin.gif)

Redzēdama, ka tauta tomēr paklausa, Sofija atviegloti nopūtās. Tagad doma, ka pārējie ir nedaudz tuvāk brīvībai bija daudz mierinošāka, viņa atteicās domāt par savu stāvokli, tāpēc vienkārši lūkojās pakaļ aizgājējiem, ik pa brīdim uzmezdama skatienu vietai, kurā bija pazudis Deniss. Viņa bija teju pieplakusi pie mājas sienas un uzmanīgi, ik pa brīdim ieklausījās, teju neelpodama.

Viņa arī pameta skatienu uz logu, kurā bija degusi gaisa, tiesa, pat nelūkojoties uz to, gaismas atspīdums bija manāms, un Sofija zināja, ka tur kāds ir. Ja nu viņi iedomājas pārbaudīt, vai Mena tur vēl ir? prātā pazibēja doma. Vai varbūt pārbaudīt mūsu mantas... viņas izmisums kļuva arvien lielāks, tomēr meitene centās nomierināties. Rūpīgi ieklausījusies vakara klusumā un aprautajos biedru elpas vilcienos, arī viņa kāri un dziļi ieelpoja.

[Ķipītis amonjakā]

Deniss ieskrēja baltajā telpā. Gaisma bija vēl ieslēgta. Paldies Dievam te neviena nebija. Viņš ātri uzmeklēja melno somu ar balto atēlu! Deniss pacēla to smags un devās ārā no telpas. Te viss šķita kluss, bet tas ātri vien varēja mainīties.
Sajūta bija visai jocīga. Atkal atgriezties šajā telpā. Nu ātrāk prom!

Deniss uzmeta lielo koferi uz muguras un skrēja ārā no telpas.
Vairākos logos spīdēja gaisma. Nu vajadzēja uzmanīties vēl vairāk!
Puisis visai ātri, bet klusi soļoja uz vārtu pusi un tad pamanīja Sofiju! Ko tu te dari? Kapēc neesi aiz vārtiem? Viņš izbrīnījies jautāja! Tad uzmentis nejaušu skatienu uz vārtu pusi, nevienu nemanīja. Kā? Visi ir iegājuši džungļos? Naktī?
Deniss skeptiski palūkojās uz Sofiju. Nu paši vainīgi! Viņš pavisam lēni sāka iet uz priekšu, lai nokļūtu aiz sētas un nogaidītu rīta pusi!

[Kalevale]

Pamanījusi, ka Deniss ir atgriezies, Sofija paklusi iesvilpās, jā, puisis bija viņu pamanījis. Gaidu tevi, viņa īsi un cieti attrauca. Nē, visi aizgāja paslēpties, viņa vēl sevi papildināja, palūkojoties uz šī puiša bravūrīgumu un vienaldzību. Uzacis viņai nemanot savilkās, taču rudmate neko neteica un bija paŗāk tumšs, lai kaut ko sadzirdētu, turklāt, Deniss jau bija uzsācis promgājienu.

Sofija nesteidzās, kaut sirds sitās bez maz vai kaklā. Viņa bija gaidījusi puisi, lai redzētu, ka viss ir kārtībā. Un nu redzēja to pilnībā. Puisis attālinājās arvien vairāk, tomēr Sofija arvien bija piespiedusies mājas sienai, lai sadzirdētu, vai aiz loga, kurā dega gaismas, tiešām nevar sadzirdēt kādas balsis vai rosību. Ziņkārība kārtējo reizi bija ņēmusi virsroku, un meitene, ieņēmusi pozu, kurā būtu gatava skriet, ja kāds to pamanītu, rūpīgi, gandrīz neelpojot klausījās.

[Īvs]

OOC: Samāra, es biju telpā pie somām. Izliksimies, ka tu mani neredzēji, jo... (skat. apakšā minēto)

Elija smagi elpoja. Un tikko bija atvērusi acis. Bija iedegusies gaisma un viņa tik tikko atminējās, kur atrodas.
(Meitene bija nošļukusi uz zemes, aiz kāda telpas stūra. Kakls asiņoja. Visu ceļu līdz telpai, kur glabājās mantas tas bija mokoši sūrstējis. Meitene to neizrādīja un cietās, vienkārši klusējot. Deniss to nedrīkstēja redzēt. (viņš nezināja, cik tuvu bija pielicis nazi meitenes kaklam līdz dzīvībai bīstamam stāvoklim, arī Elija to nezināja) Un, kad visi bija izgājuši, viņa bezspēcīgi nošļuka uz zemes. Galva sareiba un viņa noģība.)
Viņa pieskārās asiņojošajam kaklam un sāpēs ievaidējās. Uz pirkstiem palika asiņaini traipi. Elija lēnām uztrausās kājās un līgani piegāja pie savas somas.
Vai visi jau prom? Neviens neatcerējās.
Tad izņēma no tās kādu šobrīd nezināmu apģērba gabalu un noslaucīja kaklu. Uzlika somu uz pleca un devās ārā pustumšajā krēslā. Bija gluži vienalga, vai viena vai ar citiem - bija jāizkļūst no šīs elles reiz laukā.
Vai šeit kāds ir? viņa izdvesa čukstu, kas vairāk līdzinājās bezpalīdzīgam saucienam. Satumsa, apkārtne bija vārgi saredzama, visapkārt migla. Tas no pēkšņā sabrukuma droši vien.

(ooc) - man nebija citas izvēles.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 16.02.2008 23:37

[Kalevale]

Sofija rūpīgi klausoties, tik tikko elpojot, pēkšņi sadzirdēja bezpalīdzīgu, klusu saucienu. Viņa sarāvās, tomēr palūkojās uz to pusi un pārsteigta atskārta, ka tur stāv vēl viena meitene. Acīmredzot visgudrie un bravūrīgi skeptiskie būs aizmirsuši kādu, viņa sakrastiski nodomāja, jo pašai nebija ne mazākās nojausmas par to, cik cilvēki vēl varētu zināt no šīs tik ļoti bīstamās ēkas.

Ir, rudmate nočukstēja, pamādama ar roku, uz meitenes pusi, lai viņa saredzētu kustību. Ātri, Sofija vēlreiz klusi nošņācās, piespiedusies pie mājas sienas. Likās, ka meitene nedaudz zvārojas, tomēr Sofija tam nepievērsa uzmanību, viņa turpināja cītīgi ieklausīties trokšņos aiz loga, jo nu adrenalīns asinīs bija sasniedzis maksimālo robežu - šī meitene acumirklī varēja piesaistīt uzmanību, ja vien ātri nenāks un nepiespiedīsies sienai.

Sofijai likās, ka sirds nomāc visus trokšņus un ka to dzird arī cilvēki iekšā, taču tās bija tikai viņas iedomas. saspringtie locekļi sāpēja un nu arī galvā iesvilās asa sāpe. Sakārtojusi brilles, meitene vēlreiz pamāja, taču acis turpināja lūkoties pēc kādas ēnas logā.

[Īvs]

Elija manīja kādu stāvu aktīvi mājam ar roku. Pirmajā mirklī viņa ne pa jokam izbijās, jo nebija pārliecināta par savām uztveres spējām - vai tas ienaidnieks vai draugs. Taču, tad smadzenes izdomāja, ka tas ir kāds palikušais - mūsējais, jo ienaidnieks tā nerīkotos.
Viņa pagājās dažus soļus uz priekšu, galvai neticami reibstot un biezai miglai parādoties visur, kur vien acis rāda, un apstājās, lai noturētu līdzsvaru. Viss šķita ellīgi nelīdzens. Un viss sāvādi kustējās. Bija atlicis vien netāls ceļa gabals līdz cilvēkam, kurš stāvēja pretī, taču likās, ka šie daži metri bija pieveicami ar svina pielietām kājām un ļodzošu galvu uz pleciem. Apņēmība bija liela, un, pateicoties tai, Elija aizlāčoja līdz nepacietīgi mājošajam stāvam. Skatam pavirši atklājās rudmate - šaubīgi-acīmredzami, tā bija Sofija. Pārņēma neizsakāms atvieglojums.
Visi dzīvi, veseli...? Elija paskaļi ierunājās, apņemdamās neizrādīt savu nelīdzsvaroto stāvokli (tiešā nozīmē).

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 17.02.2008 00:01

[Kalevale]

Kuš, rudmate nošņācās, aizliekot roku priekšā meitenes mutei un pievelkot klāt pie sienas. Ar otru roku Sofija norādīja uz logu, kurā spīdēja gaisma un lēnām noņēma roku no Elijas mutes. Viņa apmeta skatienu apkārt, viss likās mierīgi. Cik varēdama tuvu pieliekusies, Sofija iečukstēja: Liekas, ka visi dzīvie ir ārā. Viņa to pateica, cenšoties nelikt uzsvaru uz vārdu dzīvie un izklausīties pietiekoši nopietnai.

Vajadzētu doties prom, vēl arvien esot pavisam klāt otras meitenes ausij, viņa noteica, pasperot soli uz priekšu. Gluži tur pat, kur pirms brīža savus soļus bija licis Deniss. Sofija satvēra otras meitenes roku un pirms iešanas tālāk sakārtoja brilles. Sirds dauzījās kā negudra un dunoņa prātā traucēja saklausīt nakts trokšņus, tomēr savaldījusies Sofija klausījās cik spēka - neviens netuvojās.

Nāc, viņa noteica, veikli sperdama soļus uz priekšu, vēl arvien turēdama Eliju aiz rokas. Mēs taču sēdējām blakus, prātā kā zibens ienāca un pazuda šī doma. Svarīgāk likās tikt prom, kaut gan nu jau Sofija nebūt nebija pārliecināta, vai aiz Menas bija aizgājuši it visi jaunieši, neskaitot Denisu, Sofiju un Eliju.

[Īvs]

Elija palūkojās uz Sofijas norādīto virzienu, pretī ēkai. Cik varēja saredzēt, tur bija logs, kur spīdēja gaisma. Vairāk viņa neko nespēja ieraudzīt, taču manīja, ka biezā migla ap acīm lēni izklīst.
Viņa neteica ne vārda un pakļāvīgi soļoja uz priekšu, pie meitenes rokas juzdamās drošāk. Viņa tai uzticējās un zināja, ka bez viņas no šejienes nepamanītai izkļūt ir maz ticams. Elija centās uzvesties pēc iespējas patstāvīgāk, taču viņu manāmi apturēja dunošā galva. Vai viņa būtu galvu atsitusi pret sienu? Kāds sakars galvai ar kaklu? Par to neatlika laika domāt, jo bija jākoncentrējas uz visu fizisko spēku, lai netīši nenokristu no kājām.

[Kalevale]

Likās, ka Elijas roka ir nedaudz nosvīdusi, taču Sofija centās nepievērst tam uzmanību, viņa tikai saspringti klausījās un, lēnām kustinot galvu skatījās zem kājām, uzmanīgi likdama soļus. Tepat arī bija izeja, rudmate dziļi ievilka plaušās gaisu, būdama nedaudz atvieglota, taču stingri turēja Elijas roku, jo viņa vēl arvien bija pamanāma.

Vēl tikai pāris soļi, un Sofija jau bija ievilkusi Eliju vietā, kuru vairs nevarēja redzēt no spīdošā loga. Par citiem gan viņa nezināja, taču tagad tas viņai nelikās svarīgākais. Skatiens taustījās tumsā, lai uzmeklētu kādu no biedriem, kamēr roka arvien turēja Elijas roku. Viss kārtībā? viņa jautāja, vēl arvien sasprindzinājusi skatienu, kurš cauri brillēm nu bija dubultass. Tāpat kā uzmanīgi klausīdamās, vai nesadzirdēs kaut mazāko troksnīti. Te visi bija pazuduši, vai tiešām aizgājuši? rudmate īgni nodomāja, paiedamās vairākus soļus uz priekšu, lai būtu pārliecinātāka, ka viņas vairs nav redzamas no mājas un tajā pat laikā palūkotos, vai biedri nav redzami kaut kur uz priekšu.