Ceļojums uz Spāniju!, Bet īstenībā pavisam kaut kur citur.. Opcijas

[Melnais krauklis]

[jums tika paziņots, ka jūs gaidīs vīrieties, turēdams rokās plāksnīti ar uzrakstu “Spānija”]

Agrs rīts. Lidostā valda burzma. Smaidošām sejām, cilvēki reģistrējas un nodod bagāžu. Katrs gaida kad ātrāk nonāks lidmašīnā, atlaidīsies mīkstajā sēdeklī un baudīs lidojumu. Dažiem bija rūpju pilnas sejas- kaut kas nav kārtībā ar biļetēm, bagāžu vai grūti atvadīties no ģimenes.
Telpā virmo jauka smarža no kafejnīcu pusēm. Daudzi pirms lidojuma nolēmuši pabrokastot iedzerot kafiju un apēdot kādu smalkmaizīti.
Tālumā dzirdams kā lidmašīnas izlido viena pēc otras.
Vardu sakot, tipiska diena lidostā.

Tur tālāk, pie kafijas automāta, stāv vīrietis ar koka plāksnīti rokās. Uz tās bija uzrakstīts “Spānija”, lai viņu uzreiz atpazītu. Viņš nepārtraukdami sarunājās pa mobilo tālruni un likās mazliet satraukts. Reizēm atbildot uz zvaniem, viņš runāja citā, neatpazīstamā valodā. Vīrietis lūkojās apkārt, it kā meklēdams kādu.
Viņš bija mazs, drukna auguma. Zem acīm bija lieli, zili riņķi un karājās maisiņi, no negulēšanas. Mugurā- plats mētelis, kas izskatījās par lielu, zem tā adīta veste ar ornamentiem, un melnas bikses, galvā rūtaina cepurīte. Kabatas piebāztas pilnas ar košļeņu papīrīšiem. Viņš žāvājās ik katru minūti, gaidīdams, kad beidzot ieradīsies grupa.

Viņš izskatījās aptuveni šāds- (IMG:http://static.flickr.com/48/117141153_618fceeda3_m.jpg)


Postojat aktīvi!
Esmu sajūsmā!

[Kalevale]

Sofija visai neticīgi bija lūkojusies uz to kā Maikls zvetē sienu un nu arī tik pat neticīgi bija uzlūkojusies biedrus, kas bija parādījušies kā no zila gaisa, tāpat arī svešo vīrieti, kurš nāca līdz ar viņiem.
Sofija nebūt neuzticējās šādam cilvēkam, ja vispār kādam uzticējās. Tiesa, mantu atrašana bija spēcīgs ierocis, taču ne pietiekams, lai iegūtu meitenes uzticību.

Ieraudzījusi savu somu, viņa acumirklī sameklēja brilles, lai tās atkal atrastos uz deguna. Tas bija viens no viņas svarīgākajiem atribūtiem, pārējie parasti glabājās svārku kabatās, kur tie bija arī tagad. Nezinādama, vai mantas var un ir jēga ņemt līdzi, rudace palūkojās uz pārējiem, kas jau plānoja atlikušo jauniešu glābšanu.

Ko viņi grib glābt, ja paši vēl neesam ārā? dusma iesvilās meitenes prātā, taču pati norimās, neko neteikdama. Vai jūs nevarat palīdzēt biedriem, kas ir šeit vēl palikuši? kaut kur iestrēguši? klusītēm, taču aizdomīgi meitene iejautājās, apsverot viņu pašu iespējas šajā labirintā kādu izglābt.

[Melnais krauklis]

Freds domīgi aplūkoja jauniešus, kas sastājušies viņam apkārt un jau cer par kādas meitenes glābšanu. Cik gan naivi jūs esat! Domājat par kaut kādu nieka skuķi, bet paši apdraudat sevi, bet, lai nu tā būtu. Es zinu kur atrodas tā telpa, bet pašlaik man ne prātā nenāk jūs turp vest, jo pēc nepilnām 15 minūtēm šajā gaitenī atkal valdīs rosība, bet man vēl pašam jātiek atpakaļ. Tas kabinets ir pārāk tālu. Bet, kas attiecas uz glābšanas pasākumiem no ārpuses, es nezinu kur atrodas tie logi. Viņš ar skeptisku seju nolūkojās visos. Starpcitu, šeit ir novērošanas kameras. Ja jūs meklēsiet logus, jūs var ieraudzīt, bet ja dosities pa manis norādīto ceļo, neviens neko nepamanīs, jo tajā vietā nevar aizsniegties neviena novērošanas kamera. Ir arī citas tādas vietas, bet tur tagad nevar nokļūt. Skaidrs? Vīrs pagāja tālāk no jauniešiem un jau grasījās doties prom!

[Massacre]

Toms bija vienkārši sekojis baram, kurš pēķšņi bija uzradies no nekurienes, kaut arī tā sauktajam Fredam, kurš solījās viņus atbrīvot sākumā uzticēties negribējās.
Viņs bija manāmi atvieglots, kad dabūja atpakaļ savu somu un pasmaidīja.
Klausoties biedru sarunas par palikušo glābšanu, puisis diezgan skeptiski pamāja ar galvu.
"Man arī gribētos viņu glābt, bet pašlaik mēs esam sliktā situācijā. Man šķiet mums labāk vajadzētu tik prom no šejienes, tik skaidrībā ar to kādas ir mūsu iespējas ko darīt un gataviem ierasties šeit. Viss ko darīsim tagad būs haotisks un novedīs pie atkārtota ieslodzījuma."

[Īvs]

Elija arvien nespēja noticēt, ka ir nokļuvusi tik tālu. Viņa bija ticējusi sev un acīmredzamajam, ka visi tiks notverti. Un tagad, kad somas atradās pie viņiem, tas likās vēl vairāk aizdomīgi. Gribējās ātrāk tikt prom no Freda - šī neaprēķināmā cilvēka. Viņa tik tikko apjauta, ka viegli trīsēja no aukstuma un vēl esošajām bailēm. Viņa piegāja pie vaļēnajām durvīm un dziļi jo dziļi ievilka elpu, sajūta bija kā tikko austošā pavasarī, kad tauriņi sāk atdusēties uz katra priekšmeta, kas smaržo.
Elija gribēja ticēt, ka tiks no šejienes prom, ka atgriezīsies mājās un lidmašīnā vairs nekad nekāps, ka aizmirsīs piedzīvoto tāpat kā tam ticēja pārējie.

No savas somas meitene satvēra vienu no lielākajām viņas tamborētajām jaciņām. Tā bija koši zila. Un steidzīgi to uzvilka mugurā. Elija tajā izskatījās kā maza meitene un viņa to valkāja, jo nekad nebija šaubas par to, ka tā varētu pēkšņi sarauties. Palika krietni siltāk, tamdēļ viņa pat pieļāva domu, ka bez problēmām var iziet pa šīm durvīm, lai dotos uz lidostu, kur ar nākamo reisu visus nogādās mājās.

Elija pavērās uz visiem. Puse tikpat kā nepazīstama. Viņa pamanīja Sofiju un viegli tai pamāja ar galvu, satiekoties skatieniem.
Domājot par to, ka te ir vēl kāds, kas sēž ieslodzīts, uzplauka nevaldāma vēlme rīkoties un doties atpakaļ pēc meitenes.
Paklau, cik laika vēl ir palicis līdz meiteni uzliks uz iesma? viņa uzrunāja Fredu, kas jau, šķiet, bija pagriezies uz promiešanu, balss bija aizžņaugta un sausa, ilgu laiku nerunājot. Negribējās tā visu pamest, ja bija vēl iespēja un kaut nedaudz laika.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 14.02.2008 15:41

[Kalevale]

Beidzot kāds runā prātīgus vārdus! Sofija pateicīgi palūkojās uz Tomu, jo tas bija pateicis vismaz aptuvenu viņas vārdu atblāzmu. Meitene veikli atrāva vaļā savu somu, jo gribēja palūkoties, vai nav ņemams vēl kaut kas. Ja jau šis cilvēks bija minējis džungļus, tad noteikti vajadzēja drēbes ar garām rokām, rudmate domās spriedelēja.

Šis pēkšņais Freds un iespēja tikt laukā likās makten aizdomīga, tāpat kā fakts, ka viņš, kurš šeit acīmredzot uzturas pietiekoši bieži, nezināja, uz kurieni izved logi no istabas, kurā bija ieslodzīta meitene. Tātad viena meitene, rudace, sakārtojot brilles, pierakstīja prātā un tad attapās - Kā gan viņi zina, ka tikai viena?

Sakārtojusi matus ar matu gumiju, viņa pārskatīja šeit esošos ļaudis. Trūka Semas. Liekas, ka lielajā barā rudmate bija daudzus palaidusi garām un tagad tikai pa īstam ieraudzīja pirmo reizi. Nopūtusies, viņa centās atsaukt atmiņā tos, kas bijuši lidostā, taču nebija šeit.

Saliekusies, viņa izķeksēja no somas jaku ar garām rokām un sajuta muguru iesmeldzamies. Pārpūlētie locekļi un muskuļi, tāpat kā sazāļotās asinis nebūt negribēja cilvēcīgi darboties. Nespēdama atminēties, vai nav bijis vēl kāds, Sofija tikai nogrūda prāta stūrītī domu par to, ka vēl kāds varētu būt, taču skaļi to necilāja un arī pašlaik centās domāt tikai par tikšanu ārā, lai arī galvassāpes mocīja vienkārši nekaunīgi. Klausoties jauniešu runās, viņa pieliecās, lai paskatītos, vai somā nav vēl kas noderīgs, cerot, ka viss nebūs jāņem līdz, jo smeldzošie locekļi noteikti par to nebūtu pateicīgi.

[Tējas lapa]

Bet..bet tā taču nevar. Maikls izsmisis iesaucās. Jābūt kādam variantam, lai viņu izglātu. Kad sāksies tās pārbaudes? Puisis izskatījās norupējies, jo viņam nepatika atstāt cilvēkus nelaimē kamēr pats glāb savu ādu. Tu taču viņu nepazīsti. Glābies kamēr vari. Viņam galvā skanēja klusa balstiņa, bet Maikls to ignorēja.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 14.02.2008 18:09

[washulis]

kad mena kādu brīdi bija ieslīgusi pardomās, lūkojoties uz restoto logu, viņa nolika nu jau tukšo krūzi atpakaļ uz galda un sāka meklēt gar sienām un grīdu kādu ventilācijas šahtu vai vēdlūku. jebkas tagad noderētu.

rāpodama gar sienām kādu laiku viņa tā arī pēdīgi neko neatkara. cik tad ilgi viņi mani te taisās turēt? viņa piecēlās un atstutējās pret sienu. kāda bezjēdzība... laikam nekad vairs nelidošu ceļojumos, kurus var netīšām laimēt, vai jebkād ā veidā saistītu ar svešiem cilvēkiem...

[Ķipītis amonjakā]

Deniss parlaida skatienu telpai. Nu ja nevar viņu glābt, nemaz necentīšos to darīt! Redzot, ka daži centās atrast veidu kā izglābt meiteni un, ka pārējie pret to skeptiski izturas, viņš apsēdās uz zemes, lai pagaidītu, kad beigsies diskusijas. Varbūt beigsiet? Mums nav nekādas iespējas viņu dabūt ārā. Ja vien jūs esat gatavi riskēt ar sevi! Viņš paskatījās uz pārējiem. Labāk iesim! Bezcerīgs skatiens uz ārdurvīm. Aiz tām bija tik skaista, dzestra tropu nakts. Kas šī ir par salu? Puisis saberzēja acis, jo tik ļoti nāca miegs. Viņš varētu te aizmigt uz līdzenas vietas, bet notikumi vuiņam to neļāva. Deniss izstiepa kājas, atgāzās pret balto sienu un aizvēra acis, lai kaut nedaudz atpūstos.

[Melnais krauklis]

Freds jau bija gandrīz satvēris rokturi, bet tad apstājās. Un kapēc tā nevar? Kapēc? Kapēc, lai es domātu par citiem, ja mani un manu ģimeni var nogalināt! Klausiet Tomu, Sofiju un Denisu! Ejiet prom! Glābjieties! Kad jums noliek priekšā brīvību tā jums vairs nav vajadzīga? Uz mani negaidiet! To pateicis, viņš satvēra rokturi, bet tik un tā vēl minstinājās un neatvēra durvis. Viņš pagrieza galvu un palūkojās uz visiem. Visticamāk, ka zāles un pārējās indes jau ir iedotas, bet varbūt to darīs tikai rīt 6:00. Viņš nopietni ierunājās.

[Ķipītis amonjakā]

Deniss bija atlaidies un jau pa pusei ieslīdzis miegā, bet izdzirdējis savu vārdu, viņš tūdaļ pamodās un pārlaida skatienu pāri telpai. Viss bija kā iepriekš. Atkal atspiedis galvu pret sienu un aizvēris acis, viņš sajuta nepatīkamu sajūtu vēderā! Ēst, man gribas ēst! Viņš veikli pieskrēja pie sava čemodāna. Deniss ērti apsēdās blakus tam un atvēra to. No kabatiņas izplūa patīkama šokolādes smarža. Neskaitāmas paciņas ar šokolādi, cepumiem un citiem saldumiem, kuras puisis bija nopircis lidostā. Viņš atvēra "snicker" batoniņu un kāri sāka to ēst. Tas bija tieši laikā. Kāds kaut ko negrib? Viņš piedāvāja cepumus un šokolādes bumbiņas, jo somā palika vēl dažas paciņas.

[Tējas lapa]

Maikls vienkārši noplātīja rokas. Labi atstāsim viņu šeit, kamēr paši glābsim savas pakaļas. Izgājis pa durvīm, kas veda uz pagalmu puisis sāka iet uz to caurumu sētā kuru bija parādījis Freds. Viņš pat necentās pagaidīt pārējos.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 15.02.2008 10:52

[Melnais krauklis]

Freds vēlreiz palūkojās pulkstenī un tad izdvesa skaļu nopūtu. Lai jums veicas! Viņš klusi noteica un tad izgāja pa durvīm un prom bija.

Pagalmā. [jāizlasa visiem]
Maikls.

Zēns gaja garām ēkas sienai līdz noteiktajai vietai, kur jāpagriežas. Logi visur bija tumši. Nekādas dzīvības pazīmes, tapēc viņš jutās visai droši. Naksnīgā debess bija skaista. Pilna ar mazām zvaigznītēm un lielu, koši dzeltenu mēnesi. Tādu Latvijā nevar redzēt. Lielās palmas maigi svārstījās siltajā vējiņā, kas reizēm papūta. No džungļiem varēja dzirdēt zvērus. Kā tie izdvesa visdažādākās skaņas, kukaiņu un siseņu sisināšanu. Tas radīja nelielu neērtības sajūtu. Biezoknis bija melns un izskatījās baisi.
Pagalms, kurā atradās Maikls, bija diezgan plašs. Tālāk pie sētas sastādītas visdažādākās puķes un krāšņākie augi. Bet te, tuvāk smiļšains, izbraukāts ceļš. Maikls aizdomājies devās tik uz priekšu gar mājas sienu un pēkšņi satrūkās. Logā kaut kas sakustējās. Likās, ka tās ir beigas, jo viņu tūlīt var pamanīt un atkal savākt. Taču persona, kas atradās aiz režģotā loga arī izskatījās visai pārsteigta. Dziļāk ieskatoties varēja saprast, ka tā ir Menandra!!!

[Tējas lapa]

Maikls paskatījās uz augšu un ieraudzīja skaistās debesis. Ja šīs būtu tās pašas debesis uz kurām es skatījos katru vakaru pa savas mājas logu, es būtu priecīgakais cilvēks pasaulē. Viņš nodomaja. Paskatījies uz biezokni puisis noskurinājās . Baisi. Bet saņēmis visu savu drosmi viņš devās tālāk. Nejauši palūkojies uz kāda loga pusi viņš satrūkās, jo ieraudzīja kādu kustību. Pieplacis pie ēkas sienas Maikls lēnām gāja klāt logam. Uzmanīgi paskatījies pa to iekšā puisis aiz pārsteiguma noelsās. Tā taču Menandra.

[Ķipītis amonjakā]

Deniss, redzēdams kā Maikls aiziet, viņš pats klusi piecēlās, izvilka no somas mazo somu pāri plecam, sabāza tur savus saldumu krājumus un aigāja. Vēl pirms iziešanas uzmetu skatienu, ko katrs dara un pameta telpu pavisam. Nakts bija skaista. Cik gan ideāli būtu ja es te patiešām būtu kā ceļojumā, nevis kā bēglis! Viņš aši sekoja Maiklam. Hei, par ko tu tā sastresojies? Viņš pamanīja, ka Maikls stāv. Puisis piegāja klāt Maiklam un beidzot ieraudzīja to, ko redz viņš. MENA?! Viņš iesaucās, jo bija pricīgs, ka tomēr nevienu nevajadzēs atstāt. Kādas idejas? Viņš paskatījās uz Maiklu.

[Tējas lapa]

Uzvedies klusāk sacelsi vēl visus kājās. Viņš teica Denisasm. Apskatījis logu kārtīgāk viņš secinaja, ka tam priekšā ir restes. Ideju nav. Puisis klusi nočukstēja.

[Ķipītis amonjakā]

Viņš paskatījās uz Maiklu. Bet es jau neko nedaru! Cik labi, ja te būtu Freds. Viņš zinātu kur kameras var mūs redzēt. Viņš skaļi nodomāja. Nu tad laikam mums vajag kaut kādu instrumentu ar ko atskrūvēt režģus, bet kur, lai viņu rauj. Deniss vēl jo projām ēda batoniņu.

[Tējas lapa]

Maikls acerejās, ka viņam ir nazītis ar kuru palīdzību abi ar Sīko izbēga no kambara. Izvilcis to no kabatas puisis paradīja nazīti Denisam. Man ir tikai šis nazītis. Freds jau teica, ka šeit kameru nav.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 15.02.2008 11:52

[Melnais krauklis]

Visi logi bija tumši. Bija vēl nedaudz laiciņš līdz cilvēku masas atgriezīsies šajā gaitenī no otra korpusa. Režģi bija lieli un izliekti. Pa tiem nevarēja izspraukties cauri, bet pabāzt roku vai citus priekšmetus gan. Pie mājas sienas bija pāris akmeņu, nelieli zariņi un sprungulīši. Tas bija viss.
Izdzirdēt viņus būtu pilnīgi neiespējami, jo tur neviens neatradās.

***

Medicīnas kabinetā pie Menas atrodas lieli, mazi stikla trauki. Dažādas šļirces, metāla instrumenti.

[Ķipītis amonjakā]

Deniss paskatījās iekšā telpā. Mena tur stāvēja. Puisis paņēma akmeni. Viņš ieķērās pie restēm un ar kājām turējās pie sienas un ātri uzvilkās augšā. Viņš padeva akmeni Menai! Izsit logus! Tā būs vieglāk darboties!

[Kalevale]

Varbūt vispirms vajadzētu pamēģināt tos atvērt? Sofija sarkastiski nodomāja, palūkojoties kā Deniss cenšas iedod akmeni Menai caur aizvērtu logu. Rudmate bija savākusi pāris, viņasprāt, svarīgākās lietas un salikusi tās savā mugursomā, jo nolēma, ka soma tomēr varētu noderēt.

Tad pamanījusi, ka divi jau ir prom, meitene klusiņām metās pakaļ, jo lai arī neuzticējās šai izejai, viņa gribēja tikt prom. Sofija arī bija saausījusies, kad mistiskais Freds bija minējis viņas vārdu. Kā viņš to varēja zināt? Acīmredzot arī viņš bija komandā, meitene nodomāja, aplūkojot logu, aiz kura stāvēja Mena. Varbūt mums jau ir ievadītas kādas zāles? viņai arī ienāca prātā šāds risinājums...

Domas šaudījās zibenīgi, kamēr acis aplūkoja režģus un apdomāja iespējas tos atvērt. Viņa negribēja sacelt trokšņus kaut ko sakot, jo abi puiši, viņasprāt, jau darīja to pietiekami. Pie tam, ideja par loga izsišanu likās absurda, kamēr nekas cits, klusāks nebija izmēģināt.

Varbūt, lai viņi paliek? rudmate nodomāja, pasperdama soli tālāk, nespēdama izšķirties par palikšanu, vai tomēr došanos prom vienai. Viņa nedomāja par to, kas ar ko notiks, viņa domāja tikai par to, kad būs lielākas iespējas izglābties.