Šausmu nometne. Opcijas

[Big Bad Wolf]

Nometnes audzinātāja nervozi gaidīja bērnus, kuriem bija jāierodas pie centrālā parka, lai varētu doties uz „Piedzīvojumu nometni”. Viņa gaidīja pie sarkana autobusa. Viņai rokās bija lapiņa, uz kuras bija sarakstīti visi nometnes dalībnieku vārdi. Viss jau bija sagatavots, lai nometnieki bez liekas kavēšanās varētu doties ceļā. -Tūdaļ jau visiem jābūt klāt,- audzinātāja nodomāja.

Tātad. Jūs visi plus, mīnus norādītajā laikā ierodaties pie centrālā parka. Atliek tikai iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

jū. Spēle sākas!

[Lianjuks]

- Nekaitini mani.. - izvilkusi no dārgumu kaudzes sudraba flautu viņa to sāka spēlēt. Skaista melodija pieskandināja visu milzīgo zāli, statujas sāka dejot. Mazā lauviņa pie Leannas kājām saplivināja spārnus un uzlidoja uz Apokalipses kreisā pleca, tad sieviete beidza spēlēt, statujas sastinga. - Es labprāt uzklausītu no tavas mutes iemeslu kādēļ Tu cīnies.

[Malduguns]

-Šķiet, ka man nemaz tāda nav,-Leanna sacīja, lūkojoties statuju dejā.
-Labāk pasaki man, kāpēc gan Apokalipsei vajadzīga tāda persona kā es.

[Lianjuks]

- Kad Dievi iznīcināja manu dzīvību un miesu, man nācās patveerties grāmatā. Man vajadzēja nevis Tevi, bet gan Tavu dzīvību, ko arī esmu ieguvusi. Ieguvusi savu dzīvību es atguvu savu ķermeni. - sieviete iegrima pārdomās.
- Savādi, bet Erisa nevēlēja jums ļaunu.

[Malduguns]

-Mēs bieži vien pārprotam tos, kuri ir mums blakus,-Lea gurdi noteica. Viņa spēlējās ar savām baltajām matu šķipsnām.
-Bet kāpēc tieši manu dzīvību? Kāpēc ne kādu, kurš nav tik nožēlojams kā es?

[Lianjuks]

- Tu biji labākais variants.. Pārējie atkrita.. Melāniju sargāja Deriks. Raienu un Greju Erisas lāsts. Toms nepātraukti iekūlās nepatikšanās un izvairījās no manis kādas trīs vai četras reizes nomirstot, to viņam samācija Mia. Mia bija visgudrākā un nogalināja sevi pati uz neatgriešanos. Viņa gribēja, lai viņas dzīvība aiziet nebūtībā nevis tiek man. Pārāk gudrs skuķis, viņa sevi nolādēja pati, un gandrīz novāca mani, bet man paveicās. Es izslīdēju no viņas rokām un nokļuvu pie Tevis. Tad es sapratu, ka tu esi visneaizsargātākā un spēcīgākā. - Apokalipse apklusa.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 11.02.2008 19:35

[Malduguns]

-Tam tomēr nav nekādas jēgas,-Leanna noteica un vēl aizvien spēlējās ar savu matu šķipsnu. Viss viņai šķita vēl lielāks murgs nekā iepriekš.

[Lianjuks]

- Ko Tu nesaproti? - Apokalipsei jau nedaudz apnika runāt.
- Jautājumi par Miu? Sevi? Varbūt par ko citu? Varbūt jautājumu nav? Kur Tu meklē jēgu? - lauviņa iemurājās.

[Malduguns]

Leanna papurināja baltās cirtas. Vņa pati nezināja, kas par lietu.
Vienīgi pārņēma spēcīga vēlme nokļūt mājās. Viņa domāja par mājām, māti, tēvu, mazo māsu un visiem pārējiem. Atcerējās savu istabu un meiteni pārņēma milzīgs nogurums. No visa šī farsa.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija pavērās uz skorpioniem. Tie bija baismīgi un neradīja vēlmi tiem skarties klāt. Viņa jautājoši palūkojās uz sve''so zēnu un teica.
- Tātad mēs esam drošībā kamēr esam uz pūķa un tie nav uzrāpušies līdz mums. Kāda doma? -

[Lianjuks]

Apokalipse likās nogurusi no runāšanas vien, bet vairāk tomēr izskatījās garlaikota.
- Ja gribi vari apskatīties dārgumus, varbūt nebūs tik garlaicīgi. - tad Apokalipse izgaisa atstājot Leannu telpā vienu.

- Tev nepatiks.. - Toms nodūra skatienu. - Tiešām nepatiks. - tad Melānijai kaut kas notika, viņa karājās kājām gaisā pie gaiteņa griestiem, ar aizsietām acīm. Kaut kur virs viņas galvas, bet varbūt pareizāk būtu teikt zem, bija jūtams pūķa muguras izstrāvotais siltums. Nākamā mirklī pūķis ierēcās, tas likās nikns, patiesībā nokaitināts. Toms pūķim kaut ko teica, nevarēja saprast. Likās, ka tā ir kāda pilnīgi jauna valoda, bet, kas zin, jo pūķis dusmās rēca tik skaļi, ka Toma balss pazuda nebūtībā. Tad Melānijai palika neparasti karsts. Atskanēja sprādzienam līdzīgs troksnis. Bija dzirdams drūpošu akmeņu troksnis, sagruva gaiteņa labā siena, bet Melānija vēl jo projām neko neredzošām acīm karājās pie alas griestiem. Bija dzirdama pūķa rēkoņa, kā tas grauj alas sienas. Kā tas špļauj uguns lodes. Tad kaut kur tālumā skanēja Erisas balss. Un tad kaut kas pavisam karsts pašāvās garām Melānijai aizsvilinot viņas kleitu.
- Piedod! - atskanēja Toma sauciens.
- Varbūt kāds apdzēsīs? - nikni rēja Ēnu suns, viņa balsi nebija grūti pazīt.
Nākamā mirklī Melānija juta pār savu ķermeni līstam ledainu ūdeni. Kad ūdens beidza tecēt, Melānijas kleita vairs nedega, bet Melānija bija slapja līdz kaulam un vēl joprojām neredzēja. Tikai dzirdēja, ka pūķis vēl ārdās.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 12.02.2008 18:04

[Džezā tikai Meit...]

Melānija paspēja noteikt.
- Nekas, ceru tas būs tā vērts.. - Kad viņa atjēdzās kājām gaisā ar aizsietām acīm. Meitene juta kleitiņu slīdam uz leju un ar rokām to veikli saķēra. Viņa nesaprata, kas notiek. Viņa neko nespēja redzēt, bet pūķis sāka neganti ārdīties un tas likās mazliet biedējoši. Toms tam kaut ko stāstīja, taču nevarēja saprast ko. Viņai kļuva par karstu. Pat tādā kleitiņā, kura apsedza tik maz no viņas ķermeņa. Meitene saprata, ka viņš kaut ko posta, jo skanēja drūpošu akmeņu troksnis. Viņa sadzirdēja Erisas balsi un tad juta kautko neciešami karstu pašaujamies garām un aizsvilinam viņas kleitu. Toms kaut ko atkliedza un, taču meitene bija pārāk aizņemta, lai dzēstu nost liesmas, kuras neredzēja.
- Bļ* kas jums ir ar to uguni! - Viņa dzirdēja ēnu suņa balsi un nopriecājās, ka tas ir atpakaļ, taču bailes bija par uguni, kas pamazām izplatījās. Tad viņa salecās un skaļi noelsās, jo juta ledainu ūdeni tekam pār savu ķermeni. Viņa vēl neko neredzēja, bet juta, kā karstums atkāpjas un aukstums atkal stindzina. Viņa nu bija kļuvusi pilnīgi slapja un kleita, no kuras bija palikusi pāri tikai viena ceturtdaļa, pieplaka viņas ķermenim..

[Malduguns]

Leanna nemaz nedomāja apskatīt dārgumus. Meitenei no tiem tik un tā nekāda labuma nebija, tādēļ Lea palika izstiepusies uz grīdas un domīgi raudzījās griestos. Bija pārņēmusi savāda vienaldzība, kura tomēr savā dziļākajā būtībā nemaz nebija tik savāda. Ar laiku cilvēki pierod pie visa un Lea sāka pamazām pierast pie šī farsa.
Grāmata nebija grāmata. Raiens bija miris un visi pārējie bija kaut kur, ellē ratā, teju vai sapuvuši.
Leanna aizvēra acis. Tad atkal tās atvēra un pieslējās sēdus. Garlaicība pārņēma savā varā, tomēr meitene baigu beigās par labāko variantu tās risināšanai izvēlējās miegu.

[Lianjuks]

- Kļūmīte.. - atskanēja atbilde uz Melānijas pēdējo jautājumu, un tad Melānija no griestiem atgriezās uz zemes. Kritienu, ko meitene mēroja mīkstināja, kaut kas līdzīgs siltai zampai. Acis atdarījās. Melānija redzēja sevi sēžam beigtu skorpionu, maigi sakot zupā. Melānijai klāt piesteidzās palīdzēt Erisa. - Par ko gan viņš domāja?
Viapkārt valdīja haos, gristi bija pa pusei iebrukuši un labā siena 200 metru garumā bija izšķāidīta neglābjami. Kreisā sienā vīdēja vairāki caurumi. Sienas bija melnas un kūpošas. Netālu gulēja pūķis nikni kulstīdams asti kā kaķis. Ēnu vilks sēdēja uz kāda akmens baidīdamies iekāpt skorpionu pļurzā. No kaut kurienes iznāca svešais zēns. Rokā viņam bija viens no pūķa savādajiem muguras baltajiem ragiem, kas bija nošķiests asinīm.
- Man paveicās.. - pielicis kreiso roku pie savainotā vēdera viņš apsēdās netālu no vilka un lūkojās uz Melāniju.


Leannai sapnī sēdēja autobusā, kaut kur priekšā sēdēja Raiens un blakus Leannai Lorijs. Aiz muguras Džeina koķetēja ar Greju. Mia kaut ko pārrunāja ar Milēnu. Skolotāja dzēra kolu, un kaut ko stāstija par galamērķi.
- Nu, kā iet? - izspēra Lorijs, sapnī visam piemita krāsas, pat Leannai un Lorijam.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 12.02.2008 19:07

[Džezā tikai Meit...]

Beidzot Melānija juta, ka tiek atgriezta normālā stāvoklī. Viņa mazliet satrūkās no pēkšņā kritiena, taču kaut kas silts padarīja piezemēšanos ērtāku. Viņa aizvien juta aukstumu, taču beidzot bija atgriezusies redze. Tas ko viņa ieraudzīja lika palikt mutei vaļā. Viņa atradās skorpionos, kuri bija miruši, visapkārt bija pilnīga nekārtība un viss bija neglābjami sapostīts. Meitene ar Erisas palīdzību lēnām piecēlās kājās. Viņa uzmanīgi devās svešā zēna un ēnu vilka virzienā pēc iespējas uzmanīgāk. Viņa saprata kādēļ pūķis ir tik nikns. Svešais zēns bija izrāvis viņa muguras ragu, tādā veidā izraisot pārējo.. Melānijas izskats bija nepiedienīgs, jo kleita knapi nosedza viņas augšdaļu un viņa pagriezusies pret Erisu, pēc iespējas mierīgākā balsī jautāja.
- Vai es drīkstu lūgt jaunas, normālas drēbes? -

[Malduguns]

Leanna palūkojās uz savām rokām, kuras bija atguvušas krāsu. Palūkojās uz savām rudajām matu šķipsnām, kuras meitenei tik ļoti patika. Tad nopētīja Loriju.
Klusi nopūtusies, viņa palūkojās arī uz panku, kurš sēdēja Leai priekšā.
Viņa īsti nesaprata, kas bija noticis. Mirušie bija dzīvi un Leanna tomēr apzinājās, ka ir sapnī.
-Es... es nezinu,-viņa klusi atbildēja Lorijam, savai sirdsapziņai.

[Lianjuks]

Melānija.
- Man tas ar bija ienācis prātā.. - paraustījusi plecus Erisa nosita knipi. Melānija palika sausa un tīra, viņas kājās bija milzīgi gumijnieki. Mugurā bija milzīgs, melns T-krekls, kas sniedzās teju līdz ceļiem, un uz tā bija rakstīts.

Zēniem patīk tādas meičas,
Kuras velkā īsas kleičas.
Bet visvairāk patīk tādas,
Kuras nevelkā nekādas.

Kājās Melānijai bija arī šorti, tikai krekls bija tik garš, ka tos nevarēja redzēt.
Erisa pievērsās Tomam. - Ar kuru galu Tu domā?
Neatbildējis Toms balto ragu aizsvieda prom, bet Ēnu vilks asti luncinādams aizlēkšoja tam pakaļ.

Leanna.

Lorijs palika domīgs. - Man šī vieta nepatīk.
Atsanēja skaļš būkšķis, viņi bija uzbraukuši aitai.

Apkārtne sagriezās un Leanna ar Loriju stāvēja uz ceļa vieni paši. Netālu grāvī mētājās notriektā aita.
Lorijs uzmeta aci savam rokaspulkstenim.
- Desmit minūtes kopš jūs no šejienes esat aizbraukuši. - Dēmons aizkliboja līdz vietai kur beidzās autobusa bremzēšanas pēdas. Nostājies blakus asiņu peļķei, Lorijs jautāja.
- Kur šeit ir loģika? - jautājumu viņš uzdeva sev.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.02.2008 16:06

[Malduguns]

Leanna vārda vistiešākajā nozīmē bija neizpratnē. Viņa nesaprata, kāpēc atkal ir atgriezusies pagātnē, kura nemaz tik rožaina nebija. Lai gan, arī tagadne nevarēja iepriecināt ar kaut ko grandiozu. Viņa aizstaigāja līdz Lorijam, sabāzusi rokas bikšu kabatās un mazliet uzrāvusi plecus.
-Klau, kas mums tagad būtu jādara?

[Lianjuks]

- Es to ar gribētu zināt.. - Lorijs apcirtās.. Aiz muguras skanēja klusa šņākoņa. Tāda sīka čūska ar caurumu galvā slīdēja uz abu pusi. - Eu.. - Lorijs iebakstīja Leannai sānā.. - Tu esi Harijs Poters?
Čūska aizslīdēja līdz peļķei un tad iebāza galvu asinīs. - Gadījumā šī nav tā čūska, kuras galvu Grejs ar nazīti apskādēja? - tad Lorijs jautājoši palūkojās Leannā, viņš neko nesaprata.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.02.2008 16:26

[Malduguns]

-Poters es neesmu, atvaino. Kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es esmu meitene,-Leanna nošņaukājās. Viņa nolūkojās uz čūsku un paraustīja plecus.
Neatceros, cik un kādām čūskām Grejs bakstīja ar nazi,-viņa sacīja.

[Lianjuks]

Lorijs pieliecās pie čūskas.
- Do you speak Englisch? - sekoja klusums, čūska turpināja dzert asinis.
- Labs, ir.. Pamēģināsim savādāk.. - tālāk sekoja dažādi jautājumi dažādās valodās. Pēc pāris minūtēm Lorijs beidzot padevās.. - Tu vispār runā?
Čūska beigusi dzert asinis, kaut ko nošņāca cilvēku mēlē un pagriezusies, bez cauruma galvā slīdēja uz grāvja pusi.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.02.2008 16:56