Kad ir palikušas pēdējās cerības...., [C] Opcijas

[Zōzā zač zač]

Notikumi, kas bija pirmajā villa jau bija aiz muguras. Visi jau sēdēja automašinā(Milzīgā busā, ka slīdzīgs limuzīnam.) un devās uz nākamo villu, cerēdami, ka tur būs mierīgāk, lai varētu atkopties.
Jo bija noticies daudz kas. Dēļ pēdējo vilkaču uzbrukuma visi bija smagi cietuši.
Keila vēljoprojām bija bezsamaņā, un Tarra arī. Tarra nokļuva bezsamānā tad, kad Metjū viņu līdz ar Keilu iznesa laukā no villas un viņiem uzklupa divas vilaktes un smagi viņus visus traumēja.
Visi trīs aslēdzās pilnīgi.
Sebastians aiz sērām par Leiju, kura nomira, arī cieta no šim vilkatēm, kaut arī viņš pārvērtās par vikati un vienu no viņām saplosīja, otra tikmērt viņam jau bija ar savām ķetnām iekrāmējusi pa galvu un atlsēgusi viņu.
Grejs ar savu neadekvāto rīcību bija nokļuvis visā trulā situācijā. Viņš izvairoties no vilkaces cirtiena paklupa aiz kāda līķa un krisdams atsita galvu pret asfaltu un tūlītēji atslēdzās.
bija palicis vairs AMrkuss un Bens.
Bens savā "bloodrage" bija kļuvis stiprāks un ātrāks. Ievainojumi dzija ātrāk, bet tas bija letāli ilgi atrasties "bloodrage". Tāpēc viņš ar Markusu piebeidza šo pēdējo vilakti.
Markuss viņai novērsa uzmanību un Bens viņai izdarīja letālu triecienu. iztrieca caur galvu savu sudraba dunci, tādējādi atstājot vilkaces galvā milzīgu caurumu. Iespaidīgi.
Lēnāma tejot no šī "bloodrage" viņa acis beidzotieguva normālo krāsu, jo "bloodrage" laikā tās bija pildītas ar asinīm.
Viņš piegāja pie Lurdesas, kura par brīnumu vēl bija dzīva, bet varēja redzēt, ka viņa mirst.
Viņa viņam pateicās par to, ka dāvāja viņai mūzīgo dzīvību un jaunību, viņa būtu šo dāvanu lietderīgi izantojusi, bet viņu pārsteidza guļošu vilkaces.
Pār lurdesas vaigu notecēja pāris asaras, kuras bija nedaudz sārtas no asinīm.
noglāstījusi Bena vaigu viņa ar smaidu uz lūpām nomira bena rokās.
Bens gan garīgi, gan fiziski salūza un atgūlies blakus Lurdesai aizmiga.
Vienīgais palika Markuss, kurš noraudzījās, kā visi šeit bija pusmiruši, daži miruši.
Par laimi Metjū bij atjēdzies un nedaudz saplosīts piegājis pie Markusa ar viņu sarunāja, ka viņš palīdzēs viņiem. Protams par markusa paša zivēlētu pakalpojumu, ko Markuss pateiks vēlāk.
Metjū ar Markusus atrada Lielu mašīnu kurā varētu sagūldīt visus dzīvos, lai varētu turpināt savu ceļojumu.
Abi iegūldija Benu, Tarru, Keilu, Bastianu un Greju mašīnas aizmugurējos krēslos, kas bija pa visas mašīnas aizmugures sāniem.
Par laimi Markusa sadragātajā mašinā vēl bija asinss pudeles, kuras varēja lietderīgi izmantot vampīri, kas bija atslēgušies, kā Keila, Bens un Grejs. Katram no viņiem bija jau mutē ielietas asins glāze, lai viņi ātrāk atjēgtos un lai sevi pilnībā izdziedētu viņiem blaksu bija pa divlitrīgajai asins pudelei.
Markuss sēdēja pie stūres un vadīja šo automašinu. Metjū jau viņam bija izklāstijis norādes uz kurieni braukt. Tāpēc Metjū tur pat blaksu sēdētāja krēslā iemiga, lai nedaudz atgūtos no šīm traumām. Brūces vilkās ciet, bet iekšēji viņš bija pārguris.
Tagad visi brauca mašīnā un katrs gulēja savā krēslā, drīzāk uz trijiem krēsliem.

Laiks bija samērā mierīgs, nedaudz apmācies, bet par lietu tas neliecināja. Pūlkstenis bija apmēram 2 naktī, varēja just, ka apmēra pēc 3-4 stundām saule ausīs, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt uz to villu, lai vampīri nebaudītu savu mūža pēdējo saullēktu.
Viņi visi brauca, pa Asfaltētu ceļu, kuram apkārt bija mežs, skujukoku mežš.
UN gar ceļa malu bija laternas, bet ļoti reti izkārtotas, ka katr laterna bija ik pa 200 metriem vai pat retāk. Un puse no tām pat nespīdēja.


(turpiniet visu, pēc ši uzrakstīt, ka atmostaties mašinā, katrs uz sava krēsla, kur varētu sēdēt 3 cilvēki. Masīna ir kā milzīgs Hamer limuzīns, kuram sēdekļi ir gar sāniem.)

[Eņģeļu gūstekne]

Leija bija domājusi, ka dusmosies tikai uz Šarloti par neko, taču Benam, protams, vajadzēja kaut ko pateikt. Sieviete pagriezās pret vampīru, kas uz pleciem turēja brāļa saļimušo ķermeni.
Nekad neliec man savaldīties, vai saprati? Es runāšu kad gribēšu un klīusēšu kad gribēšu, tādejādi tev būs vai nu jāsadzīvo ar manu egoismu vai jāiet kur deguns rāda. Turklāt es tev neesmu ne lūgusi, ne teikusi, lai tu stiep to suņa gaļu. Man pašai ir pietiekoši daudz par ko domāt, lai es vēl pītos ar Jums visiem. Un vispār... ja jūs vars neesat iekūlušies tādā ķezā kādā bijāt kad atnācu, es varētu iet prom, atpakaļ uz savu villu. Sēdēt, dzert vīnu un domāt par to kā saukt mantinieku.
Leija manāmā neapmierinātībā norūca un tad, beidzot apklusa pievaldījusi žulti, kas vēl gribēja lauzties ārā.

[Malduguns]

Šarlote, uzrāvusi uzaci, uzmeta īsu skatienu Leijai. Mazā knīpa domājās esam visvarena un tagad ņēmās ne tikai ar apkārtējo komandēšanu, bet arī ar dzēlīgu piezīmju izteikšanu tad, kad tas vismazāk bija nepieciešams.
Kā saka, ar trakiem tikai pa labam. Vai arī otrādi? Šarlote pasmīnēja, tomēr šo smīnu varēja nojaust tikai tie, kuri viņu pazina. Citādi šķita, ka viņai vien noraustījies lūpu kaktiņš.
-Domājams, ka tevi neviens te netur. Es nedzenu tevi projām, bet jebkurā laikā tu droši ari doties no šejienes projām. Domājams, ka tavs mantinieks arī būtu lielākā drošībā, ja viņa māmiņa neskraidītu apkārt pa bīstamām vietām un necenstos parādīt, ka viņa ir stiprāka nekā ir patiesībā,-Šarlote mierīgi sacīja. Balsī nevarēja jaust ne naidu, ne dusmas vai kādas citas negatīvas emocijas, vien mieru un vieglu laipnību.

[Elony]

Nožēlojamie, ideotiskie...
Varbūt Šarlote arī neko nespēlēja, Joši tā vismaz nedomāja, neizn kāpēc...
Bet tas mutants?
"Mums nav laika!"
Kāpēc viņi - šie varenie hibrīdi un mutanti nevar parādīt kaut pilīti saprāta?
"Kāpēc viss jādara man!"
Joši paņema automātu vienā rokā un sagatavojās šaut pēdējās granātas. Otrā paņēma zobenu. Viņš atspērās uz savām kājām un lēca. Viņs lēca slīpi, tā ,lai tiktu cauri durvīm un otra pusē tuvotos nevis grīdai, bet griestiem.
Kad durvis pavērās - automātiski vai no trieciena, Joši sāka griesties otrādi, tā, ka atradās ar kājām gaisā un turpināja lēciena trajektoriju uz augšu.
Ja telpā ir kas naidīgs - cilvēki vai jebkas cits - Joši šauj pa viņiem granātas un gatavo zobenu. Jebkurā gadījuma viņs neatrodas durvju augstumā, bet augstāk, virs tām.
Jādomā, ka viņš piesaistīja uzmanību tiem, kas šajā telpā atradās, tapēc pārējie var brukt iekšā drošāk, ja vien nestrīdas.

[Gross]

Angelus vēl jo projām gāja nelielā distancē gilbertam ai muguras un nenovērsās no viņa ne uz mirkli.... Neko neteicis viņš bija piefiksējis katru gilberta kustību un autumāta stobrs visu laiku bija pavērsts pret mutantu un pirksts atradās uz mēlītes....

[Semijs]

Visi savā starpā kaut ko ņēmās, un Benam bija jauzklausa Leijas hormonu vētras. Jā.. sieviete stāvoklī nav joku lieta. Pats Joši arī bija kaut kur aizlēcis, kā tāda slima varde. Noguldījis Leijas brāli pret sienu, Bens izvilka laukā savu desert eagle un paskatījies uz Leiju teica.
-Vēlāk parunāsim..-
Ievērojis, ka pa durvīm tagad var doties, Bens strauji iestedzās iekšā, paskaidrot pa sienām šurpu turpu un atstājis pāris ilūzijas aiz sevis, vampīrs piesedza Joši un atklāja uguni uz jebkuru pretinieku, ja tādu protams atradās telpā.

[Zōzā zač zač]

Gilberts pasmaidīja, kad durvis atvērās un neko vairāk, viņā pavērās pa tām un tad, divi pārgalvnieki, kas iemetās telpā no paša sākuma, nepadomājot, ka tur varētu būt arī sprāgstvielas, vai pat uzstādītas lamatas. protams, gudri tas būtu, ja tur būtu, kāds pretinieks, bet par nelaimi, tur nevienas dzīvas būtnes nebija - pagaidām.
Tur bija sprāgstvielas, drīzāk modificētas granātas no kurām taisnā līnijā , tieši no to centra nāk lāzeris, kas ir, kā trauksme signāls, kas liek šai sprāgstvielai eksplodēt. Bet šīs granātas bija praktiski nepamanāmas, izkārtotas pie sienas, ceļa augstumā tās saplūda ar sienu. Un tās bija vienā rindā ik pa metram divas. Viena virs otras.
"Stāt..."
Pavēlošā balsī iekliedzās, ar rūciena pavadību, Gilberts.

Cerams,ka Bens un Jošī piezemēsies tieši tur, kur nav šīs sprāgstvielas, tieši šajā metra atstarpē. Ja nē, tad viņi mirs vienā momentā un pārējie būs iesprostoti.

[Semijs]

-Ko stāt? Pats beidz būt kā statīvs un velcies šur... Oooaai!-
Bens gribēja izteikt dažus komentārus Gilbertam, bet nekas nesanāca, jo priekšā gadījās kaudze sprāgstvielu un viens nepareizs solītis varētu pataisīt Benu pa rosoli un Joši cerams pa sušī. Atradies vēl uz sienas, vampīrs leca pa diagonāli uz atpakaļu un uz pēcpuses nosēdās vietā, kur nebija nekas viegli uzliesmojošs vai izšķaidošs.
Atviegloti nopūties, Bens nobrauca ar roku pāri pierei un ievēroja, ka Joši vēl lēkā pa priekšu. Acis palika lielas un pēkšņi vampīrs jau atradās pie durvīm.
-Lai veicas Jošī!-
To izteicis, Bens atkal ieskrēja pie pārējiem un nopūties teica.
-Laikam varam atvadīties no nākamā biedra.-

[Elony]

Joši pietika saprāta ka šī telpa ir lamatas un ka nebūtu labi piezemēties. Viņam radās spēcīga nepatika pret saskaršanos ar grīdu.
ātri piesprādējis automātu pie muguras, viņš pagriezās atpakaļ ar galvu uz augšu un lika savām rokāma tkal mainīties. Protams, mainījās arī galva. Ar asmeņiem viņš ietriecās griestos. Un palika karājoties.
"Lieliski, vienkārši lieliski!"
Joši bija nikns.
Viņš izlocijās un ar kājām atspiedās pret griestiem, saliecās ceļos un lika rokām atkal palikt normālām. Tajā brīdī viņš atspērās un lēca atpakaļ telpā.
Piezemējies viņš pagriezās pret Gilbertu.
"Tu zināji!" greizīgā balsī teica Joši. "Ino taiho!*"
----------------------------------------------------------
*Suņa izdzimums

[Zōzā zač zač]

Joši un bens demonstrēja , kā notiek, ja ārgalvīgi metas iekšā telpā, kuru nepārzina.
Palūkojies uz Joši viņš iesmējās.
"Ja es zinātu, tad tik veiksmīgu atpakaļ piezemēšanos tev nebūtu izdevusies."
Viņš uzbrūkošā tonī noteca un Glberta seja pārklājās ar brūnganu apmatojumu, tad uzreiz, tas nogāja.
Dusmas, šī nezvēra pilnīgo formu izsauc dusmas.
"Jāizdomā veids, kā tikt tālāk. Vismaz pārējiem jo daži var mierīgi šo šķērsot paskraidot tikai pa sienām vai griestiem."
Un Joši izteicienu viņš nereaģēja, jeb negribēja reaģēt. paspēris pāris soļus uz priekšu, Gilberts no grīdas,ar roku, savāca putekļus un ar spēcīgu elpas pūtienu, tos aizpūta līdz pēdējam lāzera staram.Tur bija redzamas piecas lāzeru staru rindas, kas no vienas sienas līdz otrai veidoja mazus sarkanus lāzera starus tātad pieci draudīgi metri, ko šķērsot.

[Gross]

Kad gilberts paņirgājās par Joši Angelus draudīgā bet mierīgā tonī uzsauca Gilbertam:
"Neizrunājies... Labāk pasaki ko noderīgu"

[Malduguns]

Šarlote atviegloti uzelpoja, kad Joši bija veiksmīgi atgriezies drošībā un pati nobrīnījās par šo sajūtu. Viņa uztraucās par kaut kādu japāņu vampīru?
Noskurinājusies, sieviete palūkojās uz pulciņu, kurš bija sapulcējies pie durvīm.
-Kāpēc gan mēs vienkārši nevarētu iet pa citu ceļu? Vai arī es varētu to atslēgt, vien jāpaietas gabaliņu atpakaļ. Jūs varētu mani sagaidīt te. Lai pārliecinātos, ka neplānoju ko ļaunu, kāds no jums var nākt man līdzi,-Šarlote piedāvājās un saņēma gaišos matus.

[Gross]

Padzirdējis ka Šarlotej vajag pavadoni Angelus ierunājās:
"Es aiziešu tev līdzi..."
Mednieks izteica šo piedāvājumu jo gribēja ar Šarloti parunāt zem četrām acīm...

[Elony]

Joši joprojām bija nikns.
Bet tam nebija laiks. Un Gilberts bija pārāk varens.
Sasodīts! Kaut nu Metjū ātrāk atjēgtos.
Kad ierunājās meitene vampīrs, Joši atkal sajut ako jocīgu. It kā viņa jau arī varētu zināt par šo... bet nelikās, ka Šarlote būtu pie kā vainīga, tikai maza jauna, dumja vampīre, kas iepinās, kur nevajag... dīvainas domas. Netipiskas viņam.
"Es nezinu nekā cita, ko teikt. Ja var ātri atslēgt, es atbalstu. Bet ilgi kavēties nevar, savādāk vēl kas uzkulsies."
Viņš pievērsās Gilbertam.
"Es pārbaudīju šo telpu. Ja nākamreiz būs kas līdzīgs, iesi tu, tā būs tikai godīgi."

[Vilku meita]

Vismaz kādam ir humora izjūta, Keila, pavadot ar aklo acu skatienu aizejošo Gilbertu, nošņāca pietiekami skaļi lai tas sadzirdētu, atbildot uz Joshi joku par pankūkām. Kaut gan dzirdēt runas par cilvēcisku ēdienu, šķita divaini skanam no vampīra mutes, tomēr tas bija patiesi uzjautrinoši.
Bet to mošķi nedrīkstēja izlaist no acīm. Vampīre tā arī vairs nesakot ne vārda sekoja uzreiz aiz Angelusa dažu soļu attālumā.
Stulbums, bet tagad jau nenoliedzami varēja teikt, ka viņas garastavoklis kopš atmošanās bija pie nulles, ja ne zem. Paceļam vēl tika parlādēti ieroči, ko kautkā tomēr tai visā jūklī izdevās atrast un tik pateicoties dzivniekiem, kas paklausigi sekoja no mugurpuses. Nepatiku pret visu vēl patiprinaja tas fakts, ka jau pārak ilgi, viņasprat, atrodas šeit iesprostota. Pārdomās pat gandrīz pazaudēja saskarsmi ar apkartējo vidi, ja neskaita Gilberta muguru kurā urbās ledains skatiens, kas, ja vien tas būtu iespējams, izsvilinātu spalvainajā mugurā caurumu. Spējš, bet viegls rāviena apturēja no ietriekšanās reizē izraujot no viegla transa kāda Keila ļāva sev ieslīgt. Vilka zobi saaudzigi turēja kreiso roku.
Priekšā atvērās durvis. Viņa dzirdeja visu, kas notika. Vismaz tik pat labi kā agrāk. Dzirde bija pilnibā atgriezusies, tādēl vampīre neviļus iesmējās, bet acis uz īsu mirkli iedzirkstējās.
Atkal tā Šarlote, bet varbūt tik nigrums. Tomēr šeit tāds valdija vairumā...
Priekš kāda, kas ir nācis no uzlēcošās saules zemes... Keila iesāka pārdomajot kā to labak lai pasaka, neaizvainojot karastasanīgo Joshi, bet tā lai nesanāktu priekšlaicīgs konflikts ar nevēlamo personu - Gilbertu. Ar mērķi novērst domas no niknuma iemesla un aizskartā lepnuma. Tava angliskā izruna ir izcila.

[Elony]

Joši paskatījas uz Keilu un nomierinājās. Niknums nepalīdz, tikai aizēno domāšanu. Ja tam pārāk bieži ļausies, tad sastrādāsi ko tādu, par ko maksāsi visu mūžu, lai izlabotu slikto karmu. Lai gan vampīri dzīvo mūžīgi. Neliekas taisnīgi, ka visu mūzu jālabo vienas neprāta minūtes darbi. Simts gadi - jā, bet ilgak... lai gan sintosims un budisms neparedz nemirstīgu dzīvi...
"Dzimto zemi es pametu jau vairāk kā pirms tūkstoš gadiem. tagad labak runāju itāliski un angliski kā japānu valodā." Joši teica vilkatei.

[Malduguns]

Šarlote uzlūkoja Joši un domās viņu uzrunāja:Nomierinies, galvenais taču, ka esi dzīvs.
Tas, ka viņa ko tādu darīja, bija pietiekoši dīvaini, bet tagad par to domāt nebija laika.
Tad, uzmetusi skatienu pārējiem, viņa viegliem soļiem devās atpakaļ, lai atslēgtu visas sistēmas, kuras viņiem traucētu pārvietoties kādu gabaliņu uz priekšu.

[Gross]

Angelus pagriezās un sekoja Šarlotei... Pēc kāda maza gabaliņa kad Angelus bija pārliecināts ka neviens cits neko nedzirdēs tad piegājis pie Šarlotes mednieks ierunājās:
"Es negribēju celt paniku tā jau saspīlētajā situācijā, bet kopš brīža kad tu iedevi man savas asinis man rādās dažādas vīzijas par dažādiem notikumem kuros es pats nekad neesmu bijis... Un dažos no tiem es atpazinu tevi... Es tagad gribētu uzzināt kas tu esi patiesībā, un kādi ir tavi plāni, jo pretējā gadījumā es varētu saprast šīs vīzijas nepareizi kā rezultātā tas varētu beigties ar asinsizliešanu.... Ko pašlaik es galīgi nevēlos.."

[Malduguns]

Šerlote atvēra kādu paneli un sāka domīgi atvienot pāris vadiņus. Angelusa jautājumi viņu īpaši neizbrīnīja un arī neietekmēja.
-Es esmu vienkāršs vampīrs, nekas cits. Un esmu piedzīvojusi daudz ko savā dzīvē. Arī pamatīgu spīdzināšanu no šo te puses. Tāpēc es par to negribu runāt, skaidrs?-viņa caur pieri uzlūkoja vīrieti.

[Gross]

"Man gan liekas ka nekāds vienkāršais jau neesi, bet nu lai jau būtu kā saki...." Angelus tā drūmi un aizdomīgi noskatījās uz šarloti, bet neko vairāk neteica... Ik pa brīdim Mednieks paskatījās apkārt lai novērtētu vai abiem nedraud briesmas....

[Malduguns]

-Jā? Un kas tad tev likās?-Šarlote vaicāja, uzrāvusi vienu uzaci un mazliet nīgri palūkojusies uz Angelusu. Ziņkārība mēdz nogalināt, bet pašlaik viņa savas rokas ar asinīm smērēt negribēja.