Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Kalevale]

Nu jau arī Anitas domas nofokusējās uz pili, soļi tika likti arvien ātrāk un ātrāk, locekļi atguva kustīgumu un elastību. Jā, viņa klusi piekrita un nu jau likās, ka nāksies nedaudz pabalstīt palīdzības sniedzēju, jo arī viņa bija pakritusi un tā rezultātā nobrāzusi celi.

Būs jau labi, meitene ieminējās, mēģinot atraisīties no tvēriena, jo nejutās īsti labi, apgrūtinot šīs jaunietes. Turklāt viena no viņām bija savainojusies. Tādu palīdzību jau ir grēks izmantot, viņa nodomāja un jau uzstājīgāk sāka atsvabināties no tvērieniem, kas viņu turēja. Stingri liekot soļus, Anita kopā ar pārējiem tuvojās pilij. Viņa nezināja, kas tie par cilvēkiem, tie nezināja arī viņas vārdu, un rudmate ar to bija mierā. Pagaidām tas netraucēja. Patlaban vajadzēja tikai sausas drēbes, siltu istabu un tēju.

Tomēr to, vai pils attaisnos viņas cerības, vēl nevarēja zināt, jo līdz tai vēl nedaudz bija jāpaiet. Viņa neuzstājīgi taustījās savu svārku kabatās, taču nemanīja nekāda ieroča. Kas gan es esmu? doma vēl noplaiksnīja viņas prātā, taču viņa to atlika. par to šobrīd nevajadzēja domāt. Labāk nē.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna redzēdama, ka Anita jau jūtas labāk palaida viņu! Nu Angelīnai nebija nekādas nastas un viņa varēja pievērsties celim. Viņaai mazliet tecēja asinis, bet arī t viņa nevēlējās teikt. Lai caur biksē nesāktu spiesties cauri sarkans asins pleķītis, viņai vajadzētu nomazgāt mazo ievainojumu. Tur tālāk atradās ezeriņš, Angelīna nolēma aizskriet līdz tam. Meitene skrēja.
Apstājoties pie ezeriņa, viņa juta, ka te ir siltāks. Iemērcot rokas, viņa atklaja, ka arī ūdens ir daudz siltāks. Viņa pavilka bikses uz augšu un viegli noskaloja asinis. Tad ar drēbēm noslaucīja pušumu un atkal pārsedza to ar biksēm.

[Massacre]

Arianna pat necentās noturēt Anitu, kad meitene bija atguvusi pašpaļāvību un ļāva viņai rīkoties kā vien vēlas.
Pati Arianna izbaudīja to, ka ir palicis nedaudz siltāks un viņas kājas, kaut nedaudz nosalušas, patīkami saskārās ar zemi un smiltīm; par nobrāzumiem viņa īpaši neuztraucās.
Pils ar katru mirkli palika arvien tuvāka un tuvāka, tapēc Arianna daļēji saslidīšanās, daļēji ziņkāres pēc skrēja tai tuvāk, lai redzētu visu, ignorējot, to ka pārējie paliek iepakaļ.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīne pavērās apkārt. Skaisti. Tad viņa lēnā garā gāja uz pils pusi. Tā kā viņā bija gandrīz blakus pilij, tad pagāja nepilna s5 minūtes, kad meitene lūkojās uz lielajiem vārtiem. Uzreiz atcerējās arī par atslēgu. Paraudama rāvējslēdzēju, viņa iebāza roku kabatā un izvilka atslēgu. Tā bija maza. Pārāk maza priekš tik lieliem vārtiem! Bet pamēģināt jau vienmēr var.

[Logan]

Auksti. Tik auksti, ka likās - vēnās griežas sasalušās asinis. Viņš gulēja ezera krastā, viļņiem skalojoties pāri, un murgoja. Ūdens, ūdens bija visapkārt. Viņš trīcēja no aukstuma un baidījās elpot, jo visapkārt bija ūdens. Plaušas sāpēja, tās prasīja gaisu, ķermenis prasīja skābekli. Ieelpo, Džeims, ieelpo! Bet nedrīkstēja, nedrīkstēja elpot, jo gaisa nebija, tikai ūdens. Viņš cīnījās, viņš neelpoja, galva reiba bez skābekļa, sāpēja. Vienu mazu malciņu gaisa. Ieelpa.

Džeimss lēnām atvēra acis un ievilka vēl pāris dziļas elpas. Dzīvs. Uz zemes, lai gan ūdens bija tepat. Kā baidoties, ka ezers varētu viņu aprīt, puisis pašļūca gabaliņu uz priekšu, spēka piecelties nebija. Vēl gabaliņu. Un vēl. Kāpēc es vispār piekritu... Džeimss apmulsa. Viņš pēkšņi aptvēra, ka nezina, kam piekritis. Viņš nezina, kur atrodas, nezina, kāpēc, un nezina... Viņš nezināja neko. Tik vien to, ka ir dzīvs. Aukstums bija neizturams, tik nejauks un dzelošs, ka ilgāk gulēt nedrīkstēja. Slapjās drēbes likās pārvelkamies ar sarmas kārtiņu. Un pulkstenis uz rokas bija apstājies.

Vajadzēja trīs reizes, lai beidzot pieceltos un nostāvētu kājās. Vārgs un izmocīts, tā viņš sen nebija juties. Vai varbūt bija? Kur palikušas visas atmiņas? Kas viņš bija? Un ko darīja šeit? Skatiens apstājās pie kaut kā spoža kalnup. Viss kļuva skaidrs. Bez atmiņām, bez apziņas, svešā vietā un tā pils, milzīga un skaista, spoža un barga kā pati ziema. Tad tāda izskatījās Paradīze. Auksta. Viņš ticēja Dievam, joprojām ticēja, nezinot, kas un kur viņš ir. Viņš ticēja Paradīzei, tikai daudz mājīgākai, siltākai, jaukākai. Šī bija lepna. Varena. un tojmēr vilināja. Kas tajā iekšā? Ko slēpj daudzie tornīši? Kāpēc viss ir tik kluss? Soli pa solim, pa akmeņiem, caur zariem, tālāk uz priekšu, tuvāk pilij. Nepadoties. Ja tāds ceļš bija uzlikts, tad nepadoties. Un jo tuvāk viņš gāja, jo labāk jutās. Siltāk. Vai varbūt tā likās, jo gājiens prasīja enerģiju? Tuvāk.

Džeimss apstājās. Viņš nebija viens. Cilvēki. Slapji un noguruši tāpat kā viņš.

Tā nebija Paradīze.

[Īvs]

Debesīs, virs pils atskanēja dārdoņa. Tas bija pērkons. Nepagāja ne mirklis, kad sāka nevaldāmi līt. Lietus piles bija tik smagas, ka sāpēja.
Tagad dārdoņa bija dzirdama jau no pils sienām. Tā nāca aizvien tuvāk. Un tad, kad likās, ka nu jau tālāk tā iet nevar, ka tūlīt būs kulminācija, atsprāga pils vārti. Tie bija vaļā.
Pērkons apklusa. Lietus sijāja. Pils gaidīja.

OOC: Lūdzami doties iekšā!Aiz vārtiem sekoja gaitenis.
Un tas izskatījāsšādi.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna ļoti izbijās no trokšņa. lai gan viņa patīk vērot zibens starus debesīs, bet šoreiz tas pārsteidza viņu nesagatavotu!
Un te pēkšņi vārti atprāga. Nu meitene satrūkās ne pa jokam! Viņa lēnā, bet pārdroši devās pilī iekšā. Zem kājām krakšķēja gruveši. Viņa sāka pētīt sienas, logus un visu, kas tur atradās. Atslēgu viņa ielika atpakaļ kabatā. Angelīna bija pārsteigta un sajūsmināta. Par lietu, kas pilēja aiz logiem. Nu viņa jutās pilnīgi!

[Massacre]

Diezgan nepieklājīgs lamuvārds izspruka ekscentriskajai rudmatei brīdi, kad ārā sāka līt, un ilgi nedomādama sekoja Angelīnai iekšā pilī.
Pašlaik gribējās nolamāties vēl sirdīgāk, jo pils, kas no ārpuses izskatījās iesaidīga iekšpusē bija pilna gruvešiem. Un viņa tā bija cerējusi uz siltu istabu un tēju!
Pēc brīža Arianna nomierinājās un ļāvās lietus nomierinošajai skaņai atspiežoties pret sienu, basajās kājās duroties gruvešiem. Vijoles futlāris traucēja, tāpēc viņa to noņēma no muguras, turēdama vienā rokā un pēc brīža viņas skatienā bija redzamas dzirkstelītes:
"Es drīkstu uzspēlēt vijoli?"

[Kalevale]

Arī Anita pameta skatienu daudzsološajā pilī, taču tikai vīlusies nopūtās. Ne miņas no siltuma, kur nu vēl cilvēkiem, meitene nodomāja, rūpīgi ieklausīdamās pils trokšņos, taču neko aizdomīgu nemanīja. Viņas domas pārtrauca kāda meitene. Par cik rudmate vēl arvien nezināja nevienu vārdu, viņai tikai klusi attrauca: Man nekas nav pretim.

Gan jau kāds iebildīs, ja būs kaut kas pret to. Turklāt, katrā ziņā vajadzēja pārbaudīt, vai instruments vēl skan.

Rudmate gan nejuta nekādas sevišķas izmaiņas, ienākot no lietainās ārpasaules, šajā gruvešu pilnajā pilī, jo drēbes vēl arvien bija slapjas, taču meitenes galvu sedza kapucis, kas tagad tika noņemts, cerot, ka mati kaut nedaudz apžūs, tādējādi nodrošinot par dažiem slimības simptomiem mazāk. Protams, varētu iet pasataigāt, bet iekurt ugunskuru skanētu vilinošāk, viņa nodomāja, bet tad apķērās, ka apkārt neredz nevienu pagali, ko varētu sadedzināt. Turklāt vai kādam bija uguns? Arī to viņa nezināja, secinot, ka klīst pa gruvešu pilno pili tomēr nāksies, lai kāds būtu pārējo lēmums.

[Massacre]

Arianna pamāja ar galvu un uzmanīgi novietoja futlāri starp gruvešiem. Izņēmusi no tā vijoli un lociņu, sieviete sākumā vienkārši skatījās uz to, it kā nezinādama ko pasākt, taču pēc brīža viņas pirksti darbojās paši un saveda instrumentu darba kārtībā, kaut viņa varēja sev pati apzvērēt, ka nebija īsti pārliecināta vai to zina.
Atkal rokas darbojās pašas un pēc mirkļa vijole bija novietota starp kreiso plecu un zodu, lociņu labajā rokā. Arianna nedroši kā neprofesionāle pārlaida lociņu pār vienu stīgu un, par brīnumu viņai, tā skanēja pareizi. Pēc brīža viņas rokas kļuva par pilnīgi citas pasaules sastāvdaļu. Tika secīgi izspēlētas visas notis, pielabots to skanējums un jau nākamajā brīdī Arianna spēlēja.

Melodija sākumā bija ātra un dramatiska, tad līdzīga ātram sirds ritmam līdz visbeidzot tā kļuva smeldzīga un arī draudīga, visur ieskanoties dažādām niansēm, kam vajadzēja atainot notikumus, kas risinājušies līdz šim brīdim. Skaņa atbalsojās apkārtnē un Ariannas seja pauda nopietnību un līdzpārdzīvojumus.

Beigusi spēlēt viņa skatījās uz instrumentu kā uz brīnumu, atvieglota, ka ir lietas, ko vismaz ķermenis neaizmirst, ja prāts neatceras.

[Kalevale]

Anita apsēdās, lai pagaidītu pārējos un neuzkrītoši vēroja meiteni darbojamies ap instrumentu. Viņa to rūpīgi noglaudīja kā māte, kas aprūpē savu nosalušo vai slimo bērnu.

Jau pēc pāris mirkļiem pils gaiteni pieskandināja apburošas vijoles skaņas, kas kā notis lidoja viscaur, meklēdamas kādas dzirdīgas ausis. Tās sildīja Anitu un viņa neviļus nodrebēja. Acīmredzot viņa pazina šādas skaņas. Varbūt pati bija spēlējusi? Kas to lai zina, taču šīs skaņas aizkustināja rudmati līdz pat sirds dziļumiem un brīdī, kad asaras jau gribēja ritēt pār vaigiem, melodija pēkšņi izdzisa un apklusa.

Vēl mirkli Anita lūkojās uz instrumentu, kā uz brīnumu, taču neko neteica, likās, ka šis klusums ir svēts, ka būtu grēks to pārtraukt. Tā nu meitene, vēl arvien apbrīnas pilna, lūkojās uz tikko nolikto instrumentu.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna vairs pilnībā neinteresējās par pārējiem. Viņa tikai gāja uz priekšu un uz priekšu, un pētīja katru kaktiņu. Nekas īpašs te nebija, bet bija tāda sajūta, ka kaut kas vilina. Meitene vairs nedomāja ar galvu. Viņai bija sajūta, ka kāds viņu gaida, gaida, gaida.. Galva noreiba no domām, kas šāvās iekšā un ārā, un caur prātu! Viņa ar roku pieturējas pie sienas, bet tas daudz ko nelīdzēja. Viņa sāka domāt tikai par vienu- došanos uz priekšu. Viņa atskatījās uz pārējiem ar nicīgu skatienu, bet nemaz negribēdama. Viņai sāka likties, ka apkārt ir kaut kas. Kaut kas neredzams, bet skaļš. Viņa sāka dzirdēt skaņas, tās mācās viņai virsū. Galva sāka sāpēt, deniņi pulsēja. Sirds sitās tik strauji, ka meitene sāka elsot! Viņai kaut kas bija atgadījies, bet Angelīna to neaptvēra. Te pēkšņi viņa iebļāvās un zaudēja samaņu.

[Massacre]

Bijīgi, glužī kā kaut ko svētu Arianna novietoja vijoli atpakaļ futlārī un rūpīgi aiztaisīja to. Zinot, ka spēlēt viņa var par spīti vama notikušajam, ieviesa vismaz kādu cerību.
Bet šī cerība aizslīdēja ātri prom, jo atskanēja prom aizklīdušās Angelīnas kliedziens. Rudmte atstāja savu vijoles futlāri uz zemes, pie sienas un uzmanīgi, caur gruvešiem, ta lai nesagrieztu kājas viņa pieskrēja klāt samaņu zaudējušai meitenei un iepliķēja viņai pa vaigiem, cerot, ka paģībusī pamodīsies.

[Īvs]

OOC:
Samāra: Tev uz galvas bija uzkritusi smaga plākne no griestiem - līdzīga tām, kas mētājās uz zemes. Kad tu atjēgsies, tev būs radies neliels smadzeņu satricinājums.

Nedaudz tālāk gaitenī atradās durvis. Pavisam jaunas, kā tikko nolakotas - tumši sarkanas. Viegli pamanāmas.

[Kalevale]

Anita nedaudz noraizējusies nolūkojās kā vijoleniece piesteidzas pie paģībušās meitenes, kuru bija notriekusi kāda plāksne, kas kritusi no griestiem. Nedaudz pārsteigta, rudmate lēnām piecēlās, rūpīgi nopētot griestus, taču neredzēja vietu, kurā trūksti plāksnes. Dīvaini, viņa nodomāja un sāka nolūkoties uz dienām, domādama, ka varbūt plāksne ir no turienes, taču meitenes skatienu piesaistīja kas cits.

Tur ir durvis, viņa noteica, bažīgi skatoties uz gulošo meiteni un vijolnieci. Palūkošos, vai nav vaļā, viņa vēl piebilda, ļoti lēnām un uzmanīgi likdama soļus, tuvodamās durvīm. Viņa cerēja, ka varbūt tur būs kas silts, kas patīkams, varbūt kas tāds, kas palīdzētu meitenei, kura tagad gulēja bezsamaņā.

Lēnām pietuvojusies, Anita klusītēm aptaustīja tās un pieklauvēja trīs neatlaidīgus klauvējienus. Viņa neriskēja un nevēra tās vaļā pati.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 19.01.2008 20:56

[Īvs]

Uz klaudzieniem neviens neatbildēja.
Aiz durvīm:
Visparastākā istaba, kāda sastopama vidusmēra dzīvokļu mājā. Aiz durvīm, ar skatu pret tām stāvēja kāds ļoti īss... radījums.

(IMG:http://static.flickr.com/75/208832706_2c9fc5995a_m.jpg)

Taču aiz viņa istaba staroja. Tajā kvēli dega kamīns. Tur bija silti, taču bija radušās manāmas šaubas par dīvaino istabas saimnieku. Istabā vēl bija redzams ēdiens, uz zemes. Zem tā pieticīgi bija paklāts galdauts, taču pats galds dīvainā kārtā nebija redzams. Ēdiena kaudze atradās taisni pretī durvīm, pie sienas. Pie otras sienas bija kāds jocīga paskata dīvāns – tas izskatījās kā iegrimis vai pastāvēja iespēja, ka tajā bija iesēdies kāds pasmags radījums – un spogulis ar senlaicīgiem, jau apdrupušiem hieroglifiem. Istaba bija plaša un, šķiet, kā radīta pārnakšņošanai.

[Kalevale]

Pēc krietna brīža Anita taustījās pēc durvju roktura, jo neviens neatsaucās uz klauvējieniem. To beidzot atradusi, rudmate ievilka dziļi elpu un atvēra tās.

Aiz durvīm viņa ieraudzīja mazu radījumu, īsti nesaprazdama, vai tas ir dzīvs, vai tikai kāds no priekšmetiem, viņa nedroši noteica: Sveiki? Pakāpusies soli tuvāk, viņa nenolaida acis no šīs lietas, tomēr arī negribēja pietuvoties tam pārlieku tuvu.

Veikli aplaidusi skatienu apkārt istabai, viņa atkal pievērsa to dīvainajam radījumam. Svieki, meitene vēlreiz atkārtoja, skatīdamās tieši uz to un cerēdama, ka tas nebūt neatņems sveicienu, taču kaut kas iekšā teica priekšā, ka viņas cerības ir veltas. Kur gan mēs esam? prātā nozibēja doma.

Pārējie vēl arvien nebija ienākuši iekšā pilī, un Anitu tas biedēja. Viņu biedēja it viss, kas likās svešs. Un šobrīd viņa pati sev likās sveša.

[Īvs]

Beidzot. Es jau jūs gaidīju. Iekārtojieties un sargiet sevi gaidāmajam! Radījums uzgrieza muguru durvīs stāvošajai un pie sevis ko nomurmināja: Atliek vienīgi cerēt, ka pils nekļūs par dažiem tornīšiem lielāka. Tad tas pagājās dažus soļus tālāk, pie kamīna un nekustoši vērās tajā.

[Kalevale]

Anita nespēja izdvest ne skaņas, viņa stāvēja un lūkojās šajā mazajā radījumā. Diemžēl viņa tiešām bija kļūdījusies savās cerībās, kā jau prāts bija brīdinājis. Beidzot atguvusi valodu, viņa pagriezās uz abu meiteņu pusi: Mums jānes viņa šurp.

To noteikusi, viņa devās atpakaļ, cerot, ka šis pasākums nebūs sevišķi grūts, taču jau pēc mirkļa viņa pati sev iebilda: Uzgaidi, viņa teica vijolniecei. Labāk sagaidīsim puišus, liekas, ka daži bija... Tie ienesīs drošāk, Anita noteica vēlreiz, palūkojoties uz guļošo, bālo stāvu un pavilkdama malā atlūzas, kas bija kritušas no... nez no kurienes. Pārliecinājusies, ka asinis netek, viņa bija pārliecināta, ka neliels smadzeņu satricinājums gan ir gaidāms, jo pati daudzreiz bija kritusi un saņēmusi triecienus.

Tagad viņa devās atpakaļ uz istabu, lai pārliecinātos, vai tur viss kārtībā. Pēkšņas idejas pārņemta, viņa iejautājās: Tu nevari palīdzēt viņu atvest līdz šejienei?

[Īvs]

Es neesmu jūsu pakalpiņš. viņš noskaldīja savā pīkstošajā balsī un izgaisa.