Pagātnes ēnas, [GM][PZP] Opcijas

[Pūķēns Sāra]

No vēstules saņemšanas laika bija pagājušas septiņas dienas, visi, kas bija tās saņēmuši šobrīd atradās kādā neīpaši lielā istabiņā. Istaba bija ieturētu tumšos toņos un tajā kūrās kamīns, neskatoties uz to, ka ārā bija ap plus piecpadsmit grādiem pēc celsija skalas un saulīte apspīdēja zaļos laukus, kas bija redzami tālumā, palūkojoties laukā pa logu, kurš bija aizklāts ar ne pārlieku bieziem, bet ar gaismas necaurlaidīgiem aizkariem.
Pie kamīna atradās pāris krēsli, uz kuriem bija apmetušies trīs jauni cilvēki: Keita, Adams un Anastasija. Tālāk, pie sienas, kura bija pretī logam, atradās liels galds, ap kuru arī bija apmetušies cilvēki: Dereks, Mišels, Kals, Hēfaists, kā arī Edīte. Galds bija no ozolkoka un bija apklāts ar baltu galdautu, tikai greznās galda kāja, ļāva noprast, ka galds nav šāds tāds, uz galda stāvēja pušķītis lauku puķu, kuras viņš bija palūdzis saplūkt Esterei, kura šobrīd atradās tur pat pie vecās vīra, kurš sēdēja ērtā klubkrēslā un turēja mutē pīpi, kura gan nebija aizdedzināta, vecais vīrs lūkojās laukā pa logu un likās visai apmierināts, jo Deimians, kurš sēdēja tur pat blakus vīram, bija viņam nodevis ausij baudāmu ziņu.
Kopā skaitot telpā bija desmit jauni cilvēki un vecais vīrs, kurš sevi dēvēja par Kreontu, neviens gan īsti nevarēja saprasts vai tas ir vīra uzvārds vai vārds, jo vienmēr, kad tas tika kādam jautāts, tas neziņā raustīja plecus. Divi no šiem jaunajiem cilvēkiem bija atceļojuši ātrāk par noteikto laiku. Viena no tiem bija Estere, kura jau pie vīra atradās divas dienas. Kreonts pret meiteni izturējās ļoti labsirdīgi un kā jau piedienas pret patīkamu viesi, otrs bija Adams, kurš gan nebija mitinājies pie Kreonta, bet gan pie kādas ģimenes, kura pēc vīra lūguma, laipni atvēlēja puisim naktsmītni, pārējie bija ieradušies šajā rītā, kurš agrāk, kurš vēlāk, tas jau vairs nebija svarīgi.
-Esi tik mīļa, un atnes no virtuves kaut ko dzeramu un glāzes.- Labsirdīgi uzsmaidījis Esterei, kura atradās vecajam vīram pie kreisās rokas, viņš palūdza meiteni, kura jau labi zināja visa atrašanās vietu mājā. Jaunā meitene iegāja vienā no divām durvīm, kas veda laukā no istabas. Telpa bija salīdzinoši klusa, jaunie cilvēki tikai tagad sāka justies ērti šai siltajā telpā un sarunas bija tikai tapšanas stadijā. Pēc kāda brīža telpā atgriezās Estere, turot savās maigajās rokās paplāti ar divām krūkām, vienā atradās tīrs ūdens, otrā svaigs piens, un vienpadsmit māla krūzēm, kas noteikti nebija īpaši vieglas, jo īpaši priekš tik smalkas meitenes kā Esteres. Jaunā sieviete nolika paplāti uz galda, pie kura sēdēja pāris viesi, kad pulkstenis nosita vienpadsmit. -Paldies Ester,- vēl viens smaids no vecā vīra, kad viņš izņēma no mutes pīpi un aplūkoja katru jauno cilvēku, kas atradās telpā. Skatiens bija labsirdīgs, bet tomēr kaut kas lika nodrebināties, varbūt tas bija dēļ labsirdīgā smaida pazušanas, kad nopētot pēdējo no desmit viesiem, vīrieša sejā atkal iezagās labsirdīgs smaids.
-Es ceru, ka ceļš līdz šejienei jums bija mierīgs un patīkams,- Kreonts iesāka, pievērsdamies ikvienam telpā –Esmu pateicīgs, ka atsaucāties uz manu lūgumu, man kā jau vecam vīram, tas tiešām nozīmē daudz.- Piebilde– vecam vīram –likās neiederīga, jo sēžot klubkrēslā Kreonts izskatījās visai enerģisks un nemaz tik vecs, vien sirmie mati un iesirmā bārda bija spējīga nodot vīra īsto vecumu. Mirkli ieturējis pauzi, viņš turpināja –Nevilkšu visu šo lietu garumā un uzreiz ķeršos pie mūsu mērķa skaidrošanas. Ceļa ilgums būs tikai atkarīgs no pārvietošanās ātruma, tas vai mums vajadzēs šķērsot robežu, vai nē, būs atkarīgs no tā, kā viss pa šo laiku ir mainījies. Mūsu mērķis ir kāds ciematiņš, iemesls kādēļ tieši tur, lai paliek manā ziņā,- vīrs nedabīgi strikti noteica, kad jau mierīgi turpināja, -Domāju, ka esat jau paspējuši atpūsties pietiekami ilgi un ceļā varam doties pietiekoši drīz. Vēl mierīgi padzeraties un ja kādam vajag papildināt ēdienu krājumus, tad droši dodaties uz virtuvi. Tās atrašanās vietu varat lūgt Esterei vai Keitai. Pēc desmit apļiem jūs gaidu ārā.- Ar to Kreonts piecēlās no klubkrēsla un izgāja no telpas, atstājot savus viesus. Nu, viņiem bija izvēle, ko darīt atlikušās desmit minūtes. Vai nu palikt šeit, vai nu doties uz virtuvi, vai jau doties laukā, kur sagaidīt pārējos.

[Roviela]

Apmetnis ir bruņas? Deriks pabrīnījās. Viņam pašam apmetnis noteikti traucētu cīnīties. Ne rokas pacelt, nekā. Vismaz tik garš apmetnis noteikti.
Ak nomirt? Ak, varētu paņemt tāpat, saki? vaigos sakāpa apņēmīgs sārtums, un tomēr Deriks neuzbruka.

- Nē, - viņš pateica visstingrākajā tonī, uz kādu bija spējīgs. - Es nesākšu pirmais, arī tāpat vien nepadošos, bet nesākšu! Nāc šurp, nāc un uzbrūc, lai man ir jāaizstāvās, kā saki.
Derika kreisajā rokā parādījās duncis - vairoga vietā, jo tā viņam nebija, un puisis ieņēma aizsardzības pozu. Bija skaidrs - viņš nepadosies nekad, bet arī sācējs nebūs. Un kādēļ gan? Kamēr neuzbrūk, tikmēr sava dzīvība nav jāsargā. Cirtiens pret cirtienu ir cita lieta. Toties uzbrukums ar nolūku nogalināt kādu, kas tikai saka, ka apdraud - pavisam kas cits.

[Dvēselīte]

Atradies asprātis. Pamāzām augošā panika, izraisīja mākslīgu bravurību, kuru tomēr pagaidām viņa pacentās noslāpēt. Viņai nepatika izsmiekla pieskaņa vīrieša balsī. Tas vienlaicīgi biedēja un tracināja. Bet dzīve bija pierādījusi vienu ļoti svarīgu atziņu - ja kāds tev draud, tad viņam ir pamatots iemesls to darīt, jo visticamāk, ka viņš patiešam spēj ar tevi izdarīt to, ko sola. Kur nu vēl, ja neredzi ar ko sarunājies. Anastāsija grozījās uz visām pusēm un, sasprindzinot redzi, centās saskatīt, kas un kur bija tas, kam pietika drosmes šādi runāt. Bet apkārt bija vieni vienīgi grupas biedri, kuri arī, ķšiet, bija nodarbināti ar kaut ko, ko viņa nesaprata.

Atskanēja kluss šņuksts. Tas, nez kāpēc, lika vēnās ieplūst negaidītam mieram. Pirmo reizi bērna ņaudēšana likās nomierinoša. Līdz ar mieru atnāca aukstasinīga domāšana, kas palīdzēja izsvērt situācijas bīstamību, ja tāda vispār bija. Tagad Anja saprata, ka vienīgais, kas liek justies neomolīgi ir tas, ka viņa neredz ar ko sarunājas.
- Nu, kā lai tev saka, - tā pieklājīgāk - es, lai aprakstītu savas šībrīža izjūtas, diezin vai lietotu vārdu 'apjukusi', - meitene klusi atbildēja, neskaidri apzinoties, ka tam, cik viņa skaļi vai klusi runā, nav nekādas nozīmes. Svešinieks dzirdēs tā pat. Šāda atbilde bija visai veikls āķis, lai uzturētu sarunu.

Šo rakstu rediģēja Arsuka: 27.12.2007 11:50

[Elony]

Pelēkais zināja, kar burvestībām viam cīnīties nav jēgas. Skaidrs, ka ienaidnieks kontrolē mežu un jauc pēdas. Pelēkais draudus ņēma nopietni, bet ne tik nopietni, kā tā balss gribēja. Ja spētu iznīcināt, tas jau būtu izdarīts.
Tomēr kāpēc veltīgi maldīties pa mežu? Pat ja ienaidneks nevar tik viegli iznīcināt Pelēko, viņš spēj neļaut atrast Deriku. Jāatgriežas pie Kreonta.
Tāpēc Pelēkais strauji skubināja zirgu jāt atpakaļ pa viņa pēdām.
Tomēr Pelēkais saglabāja modrību, ja sekotu vēl kas.

[Malduguns]

Kieta dzirdēja raudas un kļuva tramīga. Kaut kas nebija labi. No raudāšanas uzmācās tāds kā dullums galvā un visa pasaule likās čabam un kustamies. Šķita, ka kokus pluinītu vējš, tomēr tā dvesmas nevarēja just gaisā.
Meitene nošļūca no zirga, jo sajutās mazliet sareibusi un, pieturoties pie segliem, palika tā stāvam. Viņa gan apzinājās, ka šī nav tā prātīgākā rīcība tādā vietā, kurā kaut kas rēgojas, bet neko citu pasākt viņa nespēja, jo citādi būtu novēlusies no zirga.

[Pūķēns Sāra]

Edīte:
Meitenei nosviežot pudelīti un tai uzsprāgstot, apmetnī tērptais stāvs spalgi iekliedzās. Kliedziens bija sāpju pilns, it kā kāds būtu caurdūris šī radījuma sirdi, kliedziens viegli satrauca Holandieti. Kad dūmi izklīda, bija redzams, ka apmetnī tērptais stāvs tinas ciešāk apmetnī, kurš laikam dēļ sprādziena bija mazliet noslīdējis no sejas un vairs tik labi nenosedza ķermeni, Kreonts stalti turpināja stāvēt, zobenu pagriezis pret radījumu mazu gabaliņu sev priekšā. -Tu...- spalga un spiedzoša balss iesaucās, kad izklīda dūmi, -...Tu...- balss akārtoja jau ar lielu dusmu un naida pieskaņu, kas lika no negatīvā enerģijas lādiņa, kas tika raidīts uz Edīti un arī uz Kreontu, nodrebināties.
-Dodies ātri pie pārējiem!- Kreonta balss bija nopietna un pavēloša, nebija citas domas kā pakļauties, kas bija tikai uz labu priekš pašas Edītes. Holandietis ar savu augumu centās aizsegt Edīti no ļaunā stāva. -Nekavējies!- Kreonts vēl skaļi uzsauca meitenei, kad apmetnī tērptais stāvs krasi leca uz priekšu, atduroties pret zobenu, kurš tam traucēja tikt garām Kreontam un sasniegt Edīti. Zobenam saduroties ar neradījumu, tas nodžinkstēja, it kā saskaroties ar citu ieroci.
-Laid garām, veci!- nostājoties pretī Kreontam, stāvs, kurš bija tik biku īsāks par vīrieti, noteica, kamēr Kreonts neko neatbildēja un neļāva stāvam virzīties uz priekšu, lai Edīte iegūtu laiku, lai tiktu pie biedriem.


Deriks:
-Uz nāves sliekšņa, bet joprojām paliec pie saviem uzskatiem,- balss vienkārši noteica, -Bet tā kā laika ir palicis mazs... es ļaušos tomēr šo diskusiju izbeigt!- ar šiem vārdiem, melnais stāvs ātrā solī devās uz Derika pusi, nekāda ieroča nebija manāms. Šī vīra soļi bija viegli un nedzirdami, gaita pārdabiksi veikla un pārlieku ātri viņš sasniedza Deriku, kad jau atradās mazu gabaliņu aiz Derika. Vīrs nebija ne apstājies vai veicis ko citu, kas liecinātu par uzbrukumu, viņš vienkārši aizvirzījās cieši garām Derikam, bet kad stāvs atradās viņam blakus, puisim aizsitās elpa, it kā kas ciets būtu iesitis pa vēderu, it kā bruņas nemaz nebūtu mugurā un arī nekādi ieroči puiša rokās, kas uzbrūkot mierīgi varēja savainot stāvu.
-Vai tiešām tu liksi man vilties? Es biju domājis, ka ko tādu tu varētu atvairīt, bet izrādās... ja tu tā turpināsi, tad man vajadzēs nožēlot to iespēju, kuru tev devu. Nepievil manas cerības un pierādi, ka esi dzīvības cienīgs!- Tumšais stāvs, joprojām atradās tur pat aiz Derika muguras, pats uzgriezis Derikam muguru un sakot pēdējo teikumu, pacēla abas rokas, liekot apmetņa piedurknēm nosļukt, atklājot spēcīgas un gaišas vīra plaukstas, kurās neatradās nekāds ierocis. -Uzbrūc vai arī mans nākamais uzbrukums būs viens no diviem soļiem uz tavu nāvi!-


Pelēkais:
Jo mazāk bija palicis laiks, jo balss kļuva skaļāka un jo vairāk balsij maisīja čuksti, kas atgādināja tos, kādus attēloja mirušo valstībā, un tie uzdzina ja ne bailes, tad nepatīkamu sajūtu tiešām. Jau bija redzams ceļš un biedri, kad zirgs strauji apstājās un atskanēja kliedziens, Pelēkais aptvēra, ka balss ar čukstiem bija pazudusi.
Zirgam priekšā bija nokritusi/paklupusi meitene, kura nevarēaj būt vecāka par pašu Pelēko. Tā šausmās iepletusi savas lielās kastaņbrūnās acis raudzījās uz zirgu, kurš stalti stāvēja.


Uz ceļa:
-Esi gan tu pārliecināts par sevi,- Balss noteica un ieturēja pauzi, bet Keita tieši pauzes vidū noleca no zirga un ielūkojās Mišela acīs, puisim izlikās, ka uz meitenes sejas parādās gandrīz neredzams smīns, kurš tūlīt pat pazuda. -Zināšanas ir dažādas, bet tu pat nezini pusi no tām, muļķi!- Keita nolaida skatienu, kaut kas meitenes uzvedībā likās pārlieku aizdomīgs. -Tu savas bailes slēp aiz bravūrības, tu mēģini caur drosmi pazaudēt savas bailes tās atdodot man. Muļķis, muļķis tu esi! Vai tiešām domā, ka spēsi apmānīt mani, ja nespēj pat apmānīt savu prātu?-
Keitai nolecot no zirga, tur pat priekšā pret viņu pagriezies stāvēja Mišels, diez gan savāda, bet pievilcīga paskata puisis, kuru viņa vēl nebija apspējusi iepazīt. Kaut kas lika pacelt skatienu un ieskatīties puiša acīs, un negaidīti dvēseli pārņēma bailes. Meitenei likās, ka puiša acīs redz asinskāri un neprātu, arbalets, kurš atradās tur pat puiša rokās, par spīti tam, ka citiem tas bija splēpts, Keita to manīja, prātā ielavījās: viņš ar to tūlīt mani nošaus. Bet atd prātā ienāca cita versija par to, kā puisis nosākuma viņu spīdzinās un tikai pēc tam nogalinaš. Par to visu stāstīja viņa neprātīgās acis. Keita sev nemanot nolaida skatienu.
-Un kādu tad tu lietotu?- par spīti puiša vēsajam tonim, tomēr mirkļiem kā piemēram šis jautājums, puiša balsī ieskanēja kāda silta nots, kas tāpat kā iepriekš, lika ietrīsētais Anastasijas sirdij. Atkal acu priekšā parādījās skats kā puisis sēž apķēris mazo bērnu, kurš gandrīz vairs neraudāja un varteikt bija iemidzis puiša rokās, kuras gādīgi turēja bērnu, bet pats puisis, kura seja īsti nevarēja redzēt/iedomāties, bet domājams tā bija visai glīta, ziņkārīgi lūkojas Anastasijā, varēja likt galvu ķīlā, ka puisis tagad noteikti ir savilcis uzacis. -Ieinteresēta?-

[Roviela]

(OOC - es tā sapratu un pieņemu, ka, ja jau Derikam netika dots gājiens cirst sāniski uzbrucējam brīdī, kad Deriks redzēja svešo nākam uzbrukumā, tad ieroči šim neko padarīt nespēja. Deriks nav tik nemācīts kautiņos, lai vismaz nemēģinātu izdarīt pretuzbrukumu, ja uzbrucējs kustas tik lēni. Šinī gadījumā tas būtu sānisks cirtiens ar pagriezienu.)

- Palieku gan! - mazliet attapies, Deriks pagriezās pret uzbrucēju. Ne ieroči, ne bruņas puisim nebija līdzējuši, tātad arī tiešs uzbrukums ar tiem rokās neko nelīdzēs. Svešais runāja par spēku. Spēku, kas Derikam esot, un ko svešais gribēja dabūt.
Nupat būtu istais laiks saprast, kas tas ir, šis mans īpašais spēks, puisis nodomāja vērodams svešā muguru un paceltās rokas. Ieroči nelīdzēs, viņam cirtiens ar zobenu nekaitēs un....

- Es neuzbrukšu tavai atklātai mugurai, - Deriks izstomīja, skaļi turpinādams savas domas. Viņš vēl nebija īsti atguvis elpu. - Nekad neesmu tā darījis un nevēlos stāties savu senču priekšā ar šādu nodarījumu uz sirds.

Viņš skatījās un pie sevis domās lūdzās visus dievus, kurus zināja, un savus senčus, lai viņam atklāj, kāds ir viņa spēks, jo puisis neticēja, ka savādāk izkļūs dzīvs no šīs situācijas. Viņam nebija bail, bet dzīvot gribējās gan. Bet ne par šādu cenu. Visu atlikušo dzīvi pavadīt ar tādu smagumu dvēselē? Neparko. Deriks bija spītīgs.

[Hworang666]

Mišels pasmaidīja. Balsi viņam izdevās kaitināt pietiekami labi. Tad, kad pauzes brīdī Keita noleca no zirga, Mišels salecās. Viņš zināja, ka Kreonts nekad nevilktu sev līdzi kādu, kas viņu apdraudētu. Vai arī kādu no saviem biedriem. Kaut kas te neiet kopā... Muļķis? Vai tiešām būtu tāds muļķis, lai nesaprastu, ka pati esi tik bailīga, ka neesi spējīga parādīties? No visiem spoku stāstiem viņš centās atcerēties ko tādu, kas būtu noderīgs. Ar smagu roku viņš atlika atpakaļ savu arbaletu. Ne jau Keita bija drauds. Tai vajadzēja būt viņa iztēlei. Paspēris soli uz priekšu viņš uzlika roku uz Keitas pleca, tādejādi liekot meitenei paskatīties uz viņu. Visu izsaka acis.

[Pūķēns Sāra]

Deriks:
Stāvs nolaida rokas un pagriezās pret puisi, -Tavi senči...- viņa balsī bija manāms izsmiekls, -...ja tu tā turpināsi, tad pārlieku ātri tos satiksi, un tici man, puiss, viņi nav tik miermīlīgi kā stāsta. Mirušas dvēseles ir ļaunas dvēseles!- Vīrietis pagāja soli uz atpakaļu, -Nenolaid ieročus, tas ir vienīgais, kā izskatās, kas tev ļauj vēl kaut cik palikt drošībā,- ar šiem vārdiem stāvs atkal tuvojās Derikam. Puisis manīja kā vīrieša kreisā roka paceļas un strauji virzās uz puiša sirds pusi, stāvs jau atradās pietiekami tuvu, lai to varētu neitralizēt, jo nekas cits nebija atlicis, kā vēl mēģināt sevi ar dunci aizstāvēt, nelikās, ka kaut kāds spēks nāktu palīgā.


Uz ceļa:
-Tu esi smieklīgs!- Meitenes balss vēsi noteica, -Vai tiešām domā, ka bailes var baidīties? Tu esi naivs un savās bailēs muļķīgs, toties tavas asinis uz manām lūpām būs kā saldākais nektārs!- Sacītais lika domāt, ka šī balss nemaz nejoko.

[Massacre]

Meitene bija nedaudz izbijusies un Kreonta pavēlei klausīja nedomājot. Visa šī drebināšanās, bailes un spiegšana beidza nost meitenes līdz šim mierīgo garastāvokli. Vien jājot prom Holandieša mugurā, atpakaļ pie biedriem, viņa paskatījās atpakaļ uz būtni, ko Kroents nelaida tālāk par savu zobenu. Skaņa tam atduroties pret zobena asmeni lika meitenei bailēs nodrebināties un paskubinat zirgu jāt ātrāk. Holandietim nebija tas jāatkārto vēlreiz un viņa drīz jau bija atpakaļ pie biedriem.
Edīti nepārstāja pārsteigt notiekošais. Lai arī no malas šis bariņš varbūt vēl izskatījās tīri normāli, ieskatoties varēja pamanīt ka kaut kas nav kārtībā, tāpēc viņa apstājās drošā attālumā un vēroja te notiekošo un reizē arī pamesdama skatienu uz ceļa līkumu, kur bija palikusi dīvainā būtne un Kreonts.

[Roviela]

- Nav tiesa! - Deriks iesaucās, - Tu melo vai stipri maldies pats! Mirušie ir labi, veļi ir labi, es esmu tos redzējis, un aizsargā un svētī savus pēctečus! Tikai pa dzīvei jau ļaunie ir ļauni arī pēc nāves! Un es nebaidos satikt savus senčus, nepavisam.
Par to viņš bija cieši pārliecināts.

Stāvam nākot tuvāk, Deriks pārlika savus ieročus krustām pār krūtīm tā, lai krusta centrs būtu pretī sirdij. Puisis nebija burvis, un no tādām lietām, vismaz pagaidām, neko nesaprata. Tieši tāpat viņš joprojām negrasījās uzbrukt, ja nesaņems kādu zīmi.
Ai, senie un mūžīgie, palīdziet savam vājam pēctecim! viņš domāja. Bija jau kauns tā lūgties, bet nekas cits vairs neatlika, tā viņš domāja, bet rokas tikmēr turēja ieročus aizsardzībai, gatavas pašas atbildēt uz uzbrukumu, ja svešo neapstādinās griezīgie asmeņi, kas stāvēja ceļā uzbrukuma mērķim.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 24.12.2007 20:17

[Elony]

Maģija un burvestības...
Bet varbūt kas vairāk? Nāves valstības rēgi? No viņa pagātnes nāca ārā cilvēku rēgi, tos, kurus viņs bija paspējis nozūmēt. Daudz to nebija un tie nekādi jaukie cilveki jau nebija un tomēr... viņs bija slepkava, bet šīs balsis...

Bet tajā brīdī, kad biedējošās skaņas pazuda un Pelēkais jau manīja ceļu, kad zirgs negaidīti apstājās, Pelēkais tik tikko noturējās seglos.
"Kas par..."
meitene! Zirga priekšā bija jauna meitene. No kurienes tā uzradās? Burvestība? Jaunas lamata? Kreont, kur tu mani ievilki?
Tā kā nelikās, ka uz ceļa notiktu kas slikts, Pelēkais pieversās meitenei. Viņš drošības pēc izvilka no jostas zobenu un turēja to sev pie sāniem.
"Teic, svešā meita, kas tu esi un ka dari šajā savādajā vietā? Atbildi godīgi, jo pret meliem varu būt nesaudzīgs."
Tērauda asmens iespīdināja meitenes sejā gaismas staru, it kā netīšām.

[Dvēselīte]

Likās, ka runātājs ir uzķēries uz āķa, kurš iepriekš, meitenei pašai to lāga neapzinoties, bija izlikts. Atskanēja pretjautājums.
Dīvainā nots vīrieša balsī atkal lika atmaigt pret tās īpašnieku. Tas sāka meiteni biedēt. Un tajā pašā laikā intriģēja līdz kaulam. Gribējās uzzināt, kas ir tas, kam pieder šī reizumis aukstā un vienaldzīgā balss, kura tomēr spēja aizskart viņas sirdi, kura spēja mierināt mazu bērnu un likt sevī klausīties līdz pasaules galam. Jā, un bērns jau atkal klusēja. Anja pat spēja viņu saprast. Ja viņu mierinātu šāda balss, tad arī viņa, neskatoties uz tajā dominējošo aukstumu, spētu nomierināties no viena vārda.

- Jā, - vārds knapi pārvēlās pār lūpam. - Khem, jā, domāju, ka šis vārds jau ir tuvāk patiesībai, - ieinteresētība piespiedu kārtā būtu pavisam precīzi, bet viņa to neuzdrošinājās izteikt skaļi. Kaut kas teica, ka vajag vilcināt laiku, lai glābtu savu ādu, kas šajā situācijā bija pats galvenais. Bet vēlme ieraudzīt balss īpašnieku auga augumā tieši proporcionāli tam, kā samazinājās pašpārliecinātība.

[Margo]

Ātri vien Estere atbrīvojās no Hēfaista tvēriena, spēcīgi atgrūzdama puisi. Jaunā vīrieša rīcība uzkurināja emocijas un dusmas. Mirklis, un meitene jau atkal bija pielēkusi kājās. Meitenes seja bija savilkta dusmu pilnā grimasē, acīs zvēroja naids. Viņa jutās kā tāds izsalcis meža zvērs. Viņas laupījums bija Hēfaists.

Izmantodama to, ka puisis arvien atradās uz zemes, Estere sēdus uzlēca viņam virsū, cenzdamās ar nagiem savainot viņa seju. Viņai izdevās saskrāpēt Hēfaista kreiso vaigu. Kā lauvene meitene ierūcās un turpināja likt lietā savus nagus.

Anke, nezinādams, kas saimniecei uznācis, rēja pilnā sparā. Suns neuzdrošinājās Esterei kost vai mesties virsū.

[Snorkes Jaunkund...]

Hēfaists kādu sekundes simtdaļu nočammājās un tādējādi "atļāva" lai Estere uzlec viņam virsū. Jauneklis sajuta viņas nagus un pār kreisu vaigu pārbraucam ar tiem tā īpaši kārtīgi.

Ankes rejas griezās ausīs, tomēr Hēfaistam tas īpaši netraucēja apdomāt nākamo rīcību.

Galu galā Hēfaists jau arī nebija nekāds vārgulis, viņš sagrāba meitenes rokas un šoreiz tiešām spēcīgi, un ar spēku aizgrūda viņu prom no sevis, uz ceļa.
Veikli piecēlies kājās, viņš nedaudz domīgi pieskārās savam vaigam. Paskatījies uz Esteri, viņš gandrīz nemanāmi pasmaidīja un tad vērsa skatienu pret satraukto Anki.
Aizej, pieglaudies viņai. Varbūt tad viņa atkal kļūs normāla.
Puisis čukstēja, skatoties Ankem acīs, nepārprotami pārliecināts, ka suns noteikti viņu sapratis.

[Hworang666]

Mišels uz trim sekundēm apklusa, jo līdz smadzeņu dziļumiem aizgāja vārdi: Vai tiešām domā, ka bailes var baidīties? Likās, ka šī frāze atskan smadzenēs un izdārd pa visiem dziļākajiem nostūriem. Bailes... Man uzbrūk paša bailes... Tāpat kā zirgiem... Zvēri sabijās, jo arī tie baidījās... Mišela galva strādāja nepārtraukti. Bet kā tās uzvarēt? Ieroči jau bija nolikti un tie nebija nepieciešami. Tavas lūpas garšos manas asinis? Žēl, jo no tik gļēvas būtnes, kas baidās parādīties un tik vien kā nemākulīgi spēlējas ar prātu, būtu žēl kaut uz sekundi pazaudēt savu dzīvi...

[Zōzā zač zač]

[...]
Deimiana uzmanību pievērsa kustība mežā. Nē, tā nebija tāda kā iepriekš, kā vēja pūsma, bet gan viegli soļi, kurus pavadīja patīkama zvaniņu skaņa. Deimians kādā mazā saules pielietā gabaliņā pamanīja svārku strēbeli, kas drīz vien nozuda, audums cik nu viņš spēja pamanīt bija tumša toņa un visai labas kvalitātes. Nezin kādēļ tieši šī zvaniņa skaņa un mazā daļa svārku, lika puiša sirdij sisties ātrāk. -Deimian?- No meža atskanēja maiga sievietes balss, kas likās, burtiski apbūra. Aiz kāda palielāka koka, kas atradās tur pat pie ceļa bija nojaušama kustība, kad uz mirkli bija manāma ugunssarkana matu šķipsna, kad būtne ar vieglu zvaniņu skaņu patvērumu atrada aiz cita koka stumbra.
[...]

Deimians bija tieši pagriezis galvu pret mežu un viņu tiešām piesaistīja tur kāda kustība. Un viņam šķita, ka tur kāds iet un ja puiša ausis viņu nevļ, tad bija dzirdamas arī zvaniņu skaņas.
Puisis drošības labad no saviem pleciem noņēma loku un no maksts izvilcis bultu viņš notēmēja uz to vietu, kur bija kustība.
Tad nozibēja saules gaismā, drēbes strēmele.
"Svārki..."
Puiša galvā iezibēja doma, bet viņa rokas un novilktā stieple,kas kuru katru mirkli varēja aizvadīt bultu nezināmā virzienā, bija gatavībā uz jebko.
sirds sāka dauzīties,kā traka un tad tika izsaukts viņa vārds. acīs parādījās uztraukums, roka lēnām atlaida nostiepto stīgu, to padarot atkal normāli, bet bulta neizlidoja, jo viņā tā arī nepalaida bultu tālajam ceļam, viņš nolaida loku un vērās mežā. Tur pazibēja kādas sievietes,jā tā bija sieviete, par to Deimians bija pārliecināts vairāk par visu.
Uzlicis loku atpakaļ uz pleciem un bultu, atpakaļ makstī, puisis aiztraucās pretī meitenei. Viņš nedomāja, kas tas varētu būt, viņa galvā valdīja doma, ka šī bezpalīdzīgā būtne, tikai meklē palīdzību un viņš to sniegs.

[Pūķēns Sāra]

Uz ceļa:
Deimians sajuta kā uz pleca uzgulstas smaga roka, kura lika viņam apstāties pusceļā. Palūkojoties uz atpakaļu, atklājās, ka rokas īpašnieks ir Kreonts. Vīrietis nopietni lūkojās puisī, liekot viņam pārdomāt gribēto.
Parādoties Kreontam, Estere sajuta bezspēku, kad viņa nokrita zemē bezsamaņā.
-Es gan vēlētos zināt patiesību,- puiša balss vienkārši noteica, -bet par nožēlu, mums ir jādodas.- Puisim to pasakot, Anastasijas acu priekšā radās tādā kā aina, ka slaida paskata puisis apmetnī piespiež bērnu sev pie krūtīm un aiziet prom. Pēc tam Anastasija, it kā atjēdzās, ieraugot sev apkārt pārējos biedrus un Kreontu, kura klātbūtne lika meitenei nezin kādēļ kaunēties.
-Nemākulīgi tu spēlē, dārgais upuri,- Mišela prātā atskanēja tā pati balss, -bet šoreiz pietiks, tiksimies pirms tavas nāves.- Mišelam radās sajūta, ka Kreonta uzrašanās kaut kādā veidā ietekmēja balss aiziešanu.
Kreonts strauji pajāja garām Edītei, tai nosakot: Palūkojies, vai ar Esteri viss kārtībā.


Pelēkais:
-Es...- meitene mirkli apjukusi lūkojās zirga purnā. -Es tikai... - viņa pameta skatu uz pītu groziņu, kurš atradās tur pat blakus un no kura bija izbirušas pāris sarkanas ogas. Pelēkajam palūkojoties apkārt, viņš tikai tagad ieraudzīja sarkanas odziņas, kuras atradās saules pielietajos placīšos. -Jūs tak mani nenogalināsiet?- meitene joprojām atrodoties uz zemes nedroši jautāja.


Deriks:
Puisis sajuta, kā pakrūtē uzrodas patīkams siltums, kurš strauji devās uz rokām, kad apmetnī tērptais stāvs bija gandrīz viņu sasniedzis. Kad Deriks gandrīz tika aizskarts, siltums bija sasniedzis viņa rokas un puisim negaidot, tas it kā izstarojās uz ārpusi, radot blāvu gaismu, kas lika otram vīrietim strauji atlekt prom.
-Varbūt es neesmu maldījies.- viņš noteica, ciešāk ietinoties apmetnī, -tev ir izredzes, bet es tev došu laiku, lai tās nebūtu tikai izredzes, bet iespējas.- Ar šiem vārdiem vīrietis pazuda, it kā nebūtu nemaz bijis. -Zirgs tev parādīs ceļu.- vēl atskanēja vīrieša balss.
Ļaujot zirgam sevi vadīt pie pārējiem biedriem, Deriks saskatīja Pelēko un kādas smalkas meitenes stāvu uz zemes, no kuras izstarojās bailes, bet Pelēkā rokā atradās zobens.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 07.01.2008 16:30

[Elony]

Pelēkais nolaida zobenu nedaudz zemāk. pagaidām draudus neredzēja. Likās, ka viņa lasa tikai ogas. Tā likās.
"Nenogalināšu, meitene. Bet mežā pazuda mans ceļabiedrs, tajā ir kāda ļauna vara un maģija. Es brīnos, ka tu ogas lasi tik tuvu šādai vietai. Tas var būt bīstami."
Pelēkais nolēca no zirga. Zobenu viņs turēja pie sāniem, nolaistu.
"Mani dēve par Pelēko. Kāds ir tavs vārds? Es tev iesaku atriezties uz ceļa. Tur tev būs drošāk."
Un varēs noskaidrot, vai tu tiešām esi tikai meitene ogu lasītāja, Pelēkais pie sevis piebilda.

[Roviela]

Deriks nolaida rokas ar ieročiem un viegli paklanījās izzudušajam stāvam.
- Paldies!
Atliecoties viņš atkal juta pār sānu nolīstam asiņu straumīti.
Viegli papliķējis zirga purnu, viņš uzkāpa seglos un, kā svešais bija teicis, ļāva Topāzam pašam izvēlēties ceļu.

Un tur jau aiz dažiem kokiem bija Pelēkais un kāda meitene.
Deriks piejāja tuvāk.
- Es esmu atradies, kas te notiek? Nebiedē viņu, Pelēkais!

[Elony]

"Es viņu nebiedēju." Pelēkais mierīgi teica.
"Tas ka tu atradies, ir brīnums. Es devos tev pakaļ, bet man uzbruka kas neredzams, taču ar bultām Man tika nojaukts ceļs un visas pēdas. Nācās griezties atpakaļ. Šeit es atradu viņu." Pelēkais norādija uz meiteni.
Likās, ka tas ir Deriks. Lai gan tagad Pelēkasi bija gatavs vēl kādiem trikiem ar maģiju.