Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Margo]

Klaigas un lamāšanās – tas jau bija gaidāms. Anna bija nostājusies savas sagrabējušās mājeles durvīs, nikni plātīdamās ar rokām. Viņa jau tāpat izskatījās vājprātīga, nemaz nevajadzēja dzirdēt viņas spīdošos „domu graudus”. Sirmie mati bija savilkti nekārtīgā, spurainā mezglā dažas šķipsnas krita acīs, taču sieviete nemaz necentās tās savaldīt. Mugurā viņai bija veci, sarkani un vienā sānā uzplēsti svārki, kuriem pa virsu bija uzvilkts liela izmēra rūtots krekls, kas sniedzās gandrīz vai līdz celim. Visu vēl paspilgtināja basās kājas, ar kurām, šķita, Anna pirms tam bridusi pa dubļiem, bet tas veču īpaši neuztrauca. Tagad viņa bija pārāk aizņemta ar lādēšanos.

Pjērs stāvēja soli atstatus, cenzdamies veco sievieti apklusināt, taču īpaši labi tas viņam nevedās. Anna tikai bēra un bēra vārdus, apvainodama mežzini un viņa vasarniekus vai visos pasaules grēkos.

Man jau tas viss ir līdz kaklam! Nē, nē, nē! Es nekur neiešu, sagaidi tu tos savus zaļknābjus pats! Man jau pietiek ar to, ka viņi man te uz visu vasaru tagad maisīsies pa kājām! kārtīgi izklaigājusies, Anna tikai nikni palūkojās uz Pjēru, asi pagriezās, aizcirzdama durvis mežzinim tieši deguna priekšā. No sagrabējušās mājas vēl atskanēja pāris apslāpētu kliedzienu: Man jau pietiek, ka tie sasodītie bērneļi te šorīt lodāja pa manu pagalmu! Iedomājies tik, tāda nekaunība! Ārptāts...

Mežzinis tikai nopūtās un pagriezās, lai dotos atpakaļ uz nometni. Viņš tomēr bija mēģinājis. Pēdējie Annas vārdi tomēr viņu kaut nedaudz nomierināja. Šorīt vecā sieviete esot viņus manījusi, tātad viņi bija sveiki un veseli. Lai arī Annai šad tad uznāca dažādi vājprāta murgi, it īpaši pēdējā laikā, tomēr Pjērs ticēja, ka viņa redzējusi jauniešus. Nogrozījis galvu, viņš pasmaidīja, atcerēdamies večas pavisam interesantos, bet, viņasprāt, īstos, stāstus. Skuķēni zaļu ādas krāsu, kas dzīvojot tepat mežmalā, vienradži, kas no rīta skraidījuši pa viņas pagalmu. Pjērs klusi iesmējās, cerot, ka ar bērniem viss bija kārtībā.

Apsēdies uz tuvākās mājiņas sliekšņa, Pjērs palūkojās savā pulkstenī. Drīz vajadzēja ierasties arī pārējiem vasarniekiem. Viņš cerēja, ka neviens nekavēs. Tad viņš ātrāk varētu apstaigāt mežu, lielo pļavu, krastmalu. Kādēļ viņš tā uztraucās? Arī pagājušā vasarā bērni taču reti kad bija palikuši mazajās guļbūves mājiņās! Biežāk viņi pārnakšņoja zem klajas debess jūrmalas smiltīs vai arī uzslēja teltis tepat pļavās. Jaunieši bieži klaiņoja apkārt, apskatīdami kalnus un mežu. Varbūt nemaz nevajadzēja tā satraukties! Jā, varbūt nevajag satraukties... viņš pie sevis noteica, palūkodamies uz kalnu smaili, kas kā vienmēr tinās miglā. Tad, klusi dungodams, mežzinis palūkojās uz ceļu, gaidīdams, kad ieradīsies pārējie jaunieši.

Te nu mēs esam! Vecais mežzinis Pjērs gaida, kad jaunieši ieradīsies Derfildā. Tā, kā autobusi uz šo nostūri nekursē un arī mobilie sakari šeit nav no tiem spožākajiem, tad visticamāk, ka jauniešus atved vecāki, ģimene, draugi, u.c. Veiksmi!

~~~

Sofijai, Terijai un Šarlotei.

Akmens nezvērs nebija uzbrucis Sofijai. Redzēdams, ka tā ir meitene, nevis kāds no elfiem, viņš nolaida savas lielās akmens dūres un ar būkšķi apsēdās zālienā. Šķita, ka zeme nodrebēja, kad lielā lempja pēcpuse piezemējās nelielajā pļaviņā. Dzirdēdams Sofijas vārdus, nezvērs tikai nogrozīja galvu un iesmējās. Viņa smiekli bija dārdoņai līdzīga skaņa, taču bija skaidri saklausāms, ka lielais nezvērs smejas. Es neesmu nekāds trollis, tā kā vari necensties mani šādi aptīt ap pirkstu! atskanēja nezvēra zemā balss, Neuztraucieties, es nedarīšu jums pāri! viņš piebilda, palūkodamies te uz Sofiju, te uz Teriju.

Driāda arvien stingri turēja Terijas kāju un nemaz netaisījās to laist vaļā. Mazā būtne izmisīgi raudzījās gan uz Teriju, gan Sofiju. Ik pa brīdim mazā pavērās arī uz apdullinātajiem elfiem un melnajā apmetnī tērpto stāvu. Viņa arvien nedaudz trīcēja un izskatījās nobijusies. No manis nav jābaidās! akmens nezvērs atkārtoja, pagriezis savu galvu driādas virzienā. Mazā sarāvās, aizvērdama acis, kad izdzirdēja šos vārdus. Jums vairs briesmas nedraud. Paies vēl kāds laiciņš, kamēr šamējie atgūsies! viņš paskaidroja, norādīdams uz bezsamaņā guļošajiem. Patiešām šķita, ka viņš nevēl ļaunu.

~~~

Andželai

Dinungs vedināja meiteni ārā no greznās zāles. Viņš atkal izveda meiteni cauri alu labirintam, vezdams viņu atpakaļ uz alu, kurā vajadzēja atrasties Sebastianam, Fetam un Feratai. Aizdomīgs klusums. Tur neviena nebija. Ne Sebastiana, nedz arī Feta un Feratas. Kādēļ?
Vecais Dinungs stāvēja kā zemē iemiets. Viņš uzmanīgi vērās apkārt, taču neteica ne vārda, vismaz skaļi ne.Esi klusa, paliec šeit,Andžela domās izdzirdēja dinunga balsi. Beidzot dinungs paspēra pāris soļu uz priekšu, nozuzdams Andželas skatam. Brīdi valdīja klusums, pat vecā dinunga soļi vairs nebija saklausāmi.

[Kalevale]

Paldies, mazais, Sofija pateicās un visai neveikli pakniksēja. Viņa nedaudz atkāpās un pameta skatu uz Terijas un driādas pusi. Būs kādi ieteikumi? Šarloti arvien viņa īsti nemanīja un nebija arī nekāds brīnums, viņa kustējās ātri un klusi, tāpat kā bultas, kuras viņa raidīja.
Ītans vēl arvien gaidīja viņu palīdzību. Un driāda vēl...

Laiks doties? viņa nedroši ieminējās, pārlaizdama skatu guļošajiem, apdullinātajiem elfiem un pie sevis nodomāja. Labi, ka arī šis nenoturēja mani par elfu princesi, viņa atviegloti nopūtās.
Meitene paskatījās uz savām saplēstajām biksēm, zem kurām rēgojās ar drēbi aptītais ceļgals. Atkal sāka uzmākties sirdsapziņas pārmetumi par bezdarbību.

Mums tevi jāatstāj šeit, mazais? rudmate jautāja milzim, pilnīgi nereaģējot uz viņa teikto un cenšoties nedomāt par to, ka viņš vēl varētu jauniešus aizslaucīt kā tādus putekļus.
Sofija uzņēmīgi atkāpās tuvāk dirādai un Terijai, viņa centās palīdzēt. Es ceru, ka pret šitādiem radījumiem viņam nekas nav, meitene domās lūdzās, jo ko gan varēja zināt ar tādiem milžiem, viņi jau tādi kā bites.

Tomēr aizdomīgums nezuda. Kāpēc viņš mums nedarīs pāri?

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 27.12.2007 13:00

[kauliņš]

Pēc Lūcijas domām nebija nepatīkamāka transporta kā sabiedriskais transports. It īpaši jau vasarā. Gaiss autobusā bija piesmacis un karsts. Tur nu viņa sēdēja, atkal niknodamās uz savu ģimeni. Pirmkārt, par to, ka viņu pret pašas gribu teju uz pusi vasaras aizsūta dzīvot uz kaut kādu tur nomali, otrkārt, ka neviens no viņas brāļiem, neviens no viņas vecākiem, Lūciju uz Derfildu aizvest ar personīgo auto. Nē, izlutināta viņa nebija, bet kaut kādu komfortu gribēja izjust katrs. Mēs tikai par tevi rūpējamies! Neesi vairs nekāds mazais bērns! Mātes vārdi atkal un atkal ieurbās Lūcijas galvā. Jā, jā! It kā es to nezinātu. Jākļūst pastāvīgākai, pašais par sevi jāparūpējas, jāpārstāj būt pelēkais pelei. Lūcija izmēdīja mātes balsi.
Strīds tieši pirms prombraukšanas - tas bija Lūcijas stilā. Aizsapņojusies Lū stundām ilgi vērās ārā, līdz no autobusa priekšpuses atskanēja ķērcoša balss. Ei, tu, sapņotāja! Derfildas pietura ! Lūcija paķēra savu koferi, aši paskatījās vai kaut ko nav aizmirsusi uz sēdēkļa un straujā solī devās uz busa priekšgalu.
Lūcija tika izlaista pie neliela lauku ceļa. Svaiga gaisa brīze atvēsināja sakarsušo ķermeni. Lū uzmeta pēdējo skatu aizbraucošajam autobusam un nopūtās. Atpakaļceļa vairs nav! Viņa gurdeni pacēla koferi un nedaudz nedrošiem soļiem sāka ceļu uz Derfildu.

[Malduguns]

Mija lūkojās kā garām auto logam zibinās ainava. Meiteni tā bija krietni vien piesaistījusi, tādēļ viņa neklausījās tēva dungošanā. Mija savā ziņā pat bija priecīga, ka būs tālu projām no putekļiem klātā mūra kalna, kuru daudzi lepni dēvēja par pilsētu. Mijai tur nepatika. Viņai labāk patika izbaudīt brīvību un plašumus. Bet ņemot vērā to, ka ierastā viņas vasaras atpūtas vieta šoreiz meitenei nebija pieejama, viņa ar prieku pieņēma ierosinājumu vasaru pavadīt Dertfildā.
-Tu klausies, ko es saku?-tēva balss pamodināja Miju no viņas pasaules.
-Ko? Nē, atvaino.-Mija nožāvājās un caur pieri palūkojās uz tēvu, kura nodarbošanos varēja noteikt pēc tā, ka uz viņa sejas vēl mazliet varēja jaust krāsas pēdas. Nē, viņš nekrāsoja ar seju, vien dažreiz ļoti aizrāvās ar to, ko darīja un nepaspēja laicīgi attapties, ka jau bija jādara kas cits. Šajā gadījumā, jāved meita uz vietu, kur pavadīt laiku vasarā.
-Es teicu, ka esi uzmanīga un mēs drīz jau būsim klāt,-tēvs pacietīgi atkārtoja un Mija plati pasmaidīja. Brīvība - tas bija viss, ko viņa vēlējās.
-Izlaidīsi mani gabaliņu pirms? Mazu gabaliņu?-Mija lūdza un tēvs pamāja. Viņš pazina meitas sīkās dīvainībiņas.
Pēc kāda laiciņa Mija stāvēja uz ceļa. Viegla brīze purināja viņas gaišās cirtas un sejā varēja jaust ko līdzīgu tikko manāmam smaidam. Ieelpojusi svaigo gaisu, meitene uzsāka ceļu uz Dertfildu. Mierīgi, pie sevis kaut ko dungodama viņa raitā solī devās uz priekšu.

[Pūķēns Sāra]

OCC. Esmu kārtīgi palaidusies, un vispār... nedusmojieties, ka ko sajaucu.


Šarlote bija kā sastingusi, kā zemē iemieta. Viņa stāvēja krietni atstatus no abām meitenēm, kuras atradās tuvāk milzim, kurš bija... apsēdies?
Tas nevar, tas nevar... tas nevar būt! Viņa neticīgi lūkojās uz milzi, Es noteikti guļu, esmu aizmigusi! Te nevar būt milzis un es nesen nevarēju nogali... Nē! Nē! Nē! Lote paspēra soli uz atpakaļu. Es vienkaŗši izgāju pašaut ar loku, bet te... es noteikti esmu aizmigusi, bet... labāk šo visu aizmirst! Es te neesmu bijusi, es neko neesmu redzējusi, neko neesmu darījusi! ar šīm domā, jaunā meitene klusām sāka iet prom, cenšoties sev pēc iespējas mazāk pievērst uzmanību.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 27.12.2007 22:00

[Forsaken]

Mašīna kurā atradās Dereks tikko piebrauca pie šī nostūra, nu jāatzīst, ka puisis bija gaidījis kaut ko vairāk, bet taču tā pat jebkurā dienā varēja doties prom. Un varbūt pāris dienas tomēr te var pavadīt, un tad jau redzēs kā tas viss turpināsies. Bet pašlaik viņam vienkārši nebija motivācijas atgriezties mājās.
Viņu šoreiz veda viens no tēva šoferiem viens no diviem, vienkārši izmantot sabiedrisko transportu viņš netaisījās un viņš tā pat nebija pārliecināts vai tas uz šejieni dodas.
Kad mašīna beidzot bija apstājusies viņš paņēma savu somu un koferi un izkāpa no Bentlija, diezgan simpātiska mašīna, taču tā nebija īsti viņa stilā. Pagriezies pret šoferi viņš mazliet samāksloti pasmaidīja un viņu uzrunāja.
Atā Džo! Ja man vajadzēs atbraukt pakaļ zvanīšu!
Pēc šiem vārdiem viņš aiztaisīja mašīnas durvis pat īsti nesagaidījis šofera atbildi, un neilgu laiku pēc tā arī mašīna pagriezās un devās atpakaļ.
Puisis palika stāvot un vienkārši lūkojoties uz apkārtni, pēc tam mazliet skatienu pievērsdams kāda vīra ,kas sēdēja uz mājiņas sliekšņa. Tas taču nebūs iespējams, ka šī būs tā vieta ,kur viņi apmetīsies.

[Semijs]

Pa mežu ceļu brauca melns Jeep Commander ar Maršelu,viņa tēvu Bredu un abiem brāļiem kuri bija vecāki pa puisi. Pie stūres sēdēja Maršels, kā nekā viņš nesen bija dabūjis sev baltās autovadītāju tiesības un sarunāja ar tēvu, lai varētu aizbraukt pats līdz nometnei. Fonā skanēja visu laiku Dimmu Borgir un, lai cik tas dīvaini neizskatītos visiem ģimenes stiprā dzimuma pārstāvjiem šī grupa un mūzika patika.
-Kad pie velna beigsies šis ceļš..-
Maršels nomurmināja. Pa ceļam visi četri paspēja izsecināt, ka ir apmaldījušies un mašīnas GPS arī kaut kā negribēja strādāt, bet ar laiku pareizais ceļš tika atrasts un mašīna jau lēnām tuvojās nometnei. Džipu nebija grūti sadzirdēt secinot pēc tīkamās , sātaniskās mūzikas, kas pilnā skaļumā skanēja. Tiklīdz džips bija piebraucis klāt, no aizmugures izkāpa laukā vecākais brālis Miks un aizsteidzās uz sauso tualeti. Kamēr Maršela tēvs krāva ārā koferi, puisis paspēja paķīvēties ar savu brāli un viss beidzās ar to, ka Maršels gulēja uz zemes ar roku uz muguras, bet viņa brālis Džims, kurš vienmēr aizrāvies ar cīņu mākslu sēdēja uz muguras savam jaunākajam brālim un smīnēja.
-Neļaušu taču savam brālim aizbraukt, bez viņa pamocīšanas!-
Maršels tik klusēja, bet pēc brīža izlauzās no Džima tvēriena un uzsāka ar viņu tādu sulīgu kautiņu. Piesteidzās vecākais brālis un visi trīs savā starpā sāka plēsties paralēli smiedamies. Viss beidzās ar to, ka puišu tēvs Breds nolika koferi un izkliedēja visus.
Maršels ar sarkanu vaigu un asiņojošu degunu, smaidīdams adeva atslēgas tēvam.
-Nu ko. Lai jums labs ceļš atpakaļ!-
Viņš apķēra savu tēvu un abus brāļus vienlaikus ar. Kaut vai viņi tikko viens otru smagi sita, tas nenozīmēja, ka ienīda viens otru, tā bija prasta brāļu mīlestība. Paņēmis savu koferi, Maršels vēl paspēja pamāt ģimenes locekļiem, kad tie bija aizbraukuši jau projām. Izlēmis pēc ilga pātraukuma ievilkt dūmu, Maršels paņēma savu sarkano Marlboro un aizdedzinājis to, sāka kūpēt, kā čuk-čuk bānis. Paņēmis savu koferi, puisis ar draudzīgu smaidu uz sejas gāja pie visiem apsveicināties.

[Elony]

Pa ceļu gāja gaišmatis puisis vieglās drēbēs un ar lielu mugursomu. Viņš gāja uz namiņu pusi. Tas bija viņa mērķis, tur bija sarunāts namiņš. Atpūta visas vasaras garumā, prom no nepatikšanām.
Viņš pārvietojās stopojot mašīnas un pēdējā viņu izsēdināja kilometru līdz galamērķim. Nebija jau tālu, bet bija vasara un mugursoma arī ne no vieglākajām.
Garām pabrauca vairākas mašīnas. Taga stpēt nebija jēgas, kad galamērķis tik tuvu.
Aleksandrs lēnām tuvojās apmetnei, kur manīja tādus pašus jauniešus.
Kājas bija tik nogurušas...
"Sveiki, tauta!" viņš uzsauca visiem klātesošajiem un nometa somu zemē netālu no veca vīra, kurš sēdēja uz kāda namiņa sliekšņa.
Aleksandrs nomētās zālītē.
Vāks, cik labi! Gluži kā pēc maratona.

[Lianjuks]

Annu uz Derfildu devās brāļa pavadībā, viņš meiteni uz Derfildu veda ar mašīnu. Sirdī valdīja neliels uztraukums, bet ko nu tur, galvenais, ka brālim labi. Kad Anna izkāpa no mašīnas pirmā mirklī radās šaubas, vai viņa pārējo vidū iederērsies. Izslējusies un ļāvusi savam brālim palīdzēt ar gigantisko somu, un skeitborda dēli Džesika devās pie pārējiem. Dzirdot brāli aizbraucam meitene nopūtās, gan jau būs jautri. Pieslidējusi pie pārējiem un ļimdama zem mantu svara Džesika ierunājās, tā droši. - Sveiki.. - acis zibinājās te uz vienu, te uz otru. Parasti cilvēki, kas viņu nepazina deva meitenei labākajā gadījumā, bet reti 13 gadus, bet visbiežāk 12 vai 11, interesanti vai šie reaģēs savādāk. Nopūtusies un apsēdusies uz sava dēļa meitene gaidīja tālāko.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 30.12.2007 18:45

[Malduguns]

Mija bija novilkusi kedas un tagad tās kūļājās piesietas pie mugursomas. Basās kājas tiksmi grima zālē. Pēc kāda laiciņa un diezgan sparīgas iešanas, kura Mijai bija ierasta, meitene nonāca pie vietas, kur bija sapulcējies bariņš jauniešu.
-Sveiki!-meitene smaidot sacīja un par mata tiesu neuzmeta somu zālītē guļošam gaišmatainam puisim.
-Ui, atvaino,-viņa nolika somu kārtīgi un apsēdās gabaliņu no gaišmatainā puiša, Aleksandra.

[kauliņš]

Nelielajā ceļa posmā līdz Derfildai, Lū bija izmetusi nelielu lociņu gar jūras krastu, uzņēmusi pāris skaistu foto uzņēmumu un tikai tad devusies tieši uz Derfildu. Tur jau bija sapulcējies neliels bariņš jauniešu. Pastaiga bija nākusi par labu, un ar smaidu uz lūpām Lūcija tuvojās pārējiem jauniešiem. - Sveiki! - Lū ar neparastu entuziasmu sasveicinājās un apsēdās turpat uz sava kofera.

[Elony]

Tumsā ēna pārskrēja pār acīm un kaut kas nobūkškēja. Aleksandrs iztrūkās un pielēca sēdus.
"Kas par hre... " viņs iesaucās un pamanīja meiteni.
Mjā, pēkšņis adrenalīna pieplūdums un gulēt nemaz negribas.
"Es jau domāju, ka ar akmeņiem mētājas." Aleksandrs noburkšķēja, kad meitene atvainojās.
"Ja soma ļoti smaga, tad nevajag nest pašai, var taču palūgt kādu palīgā."
Sīkums, bet tomēr uztraucošs. Vismaz tagad nebija piekusis pēc suņa. Uzmundrinošs izbīlis!

[Malduguns]

-Lūdzu, lūdzu atvaino,-Mija sajutās patiešām vainīga.-Es nepamanīju, ka tur kāds guļ. Un soma nemaz nav tik smaga, vari paraudzīt. Vienīgais, kas tevi varētu traumēt, ir konservu budžas. Es kā sāpju naudu varētu tev vienu piešķirt,-Mija sacīja un, parakājusies somā, izvilka no tās vienu bundžau vārīta karamelizēta kondensētā piena ar cukuru un sniedza to puisim.

[Elony]

Puisis bija samulsis par pēkšņo meitens piedāvājumu.
"Paldies, es laikam neatteikšos. Pieklājības pēc. Un arī tevi uzcienāšu ar kaut ko... vēlāk. Ja jau tu esi šeit, tad laikam paliksi nometnē, tāpat kā es. Būsim kaimiņi un mums jābūt draudzīgām attiecibām, ne?
Vienkārši man likās, ka es jau nu neesmu tik mazs, lai mani nepamanītu."
Tīsi vai netīši, Aleksandrs demonstrēja savus bicepsus, kad paņēma bundžiņu. Viņs uzsmaidīja meitenei un ņēmās to stūķēt savā mugursomā. Ņēmās stūķēt bunžiņu nevis meiteni.
"Mani sauc Aleksandrs, jeb Alekss." atkal pievērsies meitenei, puisis teica. Viņš joprojām sēdeja uz zemes, uzlicis rokas uz ceļiem.

[Malduguns]

-Jā, palikšu gan,-Mija pamāja. Kad Alekss bija ieminējies par to, ka meitene par mata tiesu viņu traumēja, Mija vainīgi pasmaidīja.-Es tobrīd domāju par kaut ko citu, tādēļ īsti neskatījos, kur liku somu. Varbūt aizmirsīsim šo pārpratumu?-viņa vaicāja un piesēdās tuvāk savai somai, sakrustojusi basās pēdas zem sevis.
-Es esmu Mija,-meitene sacīja, īpašu uzmanību Aleksa bicepsiem nepievēršot, tomēr nopētot viņa vaibstus.
Viņa domīgi pārlaida skatienu apkārtnei un sameklēja somā tumšzaļu matu lentu, ar kuru saņēma matus. Pāris šķipsnas gan bija pārāk īsas, lai turētos mezglā, tādēļ tās atrisa un ieskāva Mijas smalkos vaibstus.

[Elony]

"Viss kārtībā, gadās." puisis lādzigi atsaucās.
Līdz ar to šis temats bija izsmelts un Aleksandrs pieklusa. Viņā gan rūpīgāk nopētīja meiteni, viņas ārienu un seju. Tad atkal pievērsās pārējam bariņam.
Aleksandrs nezināja, vai ir labi vai slikti, ka šeit ir tik daudz viņa vienaudžu. Var izcelties konflikti. Pusaudži ir tik... nesavaldīgi. Viņš jau nu zina.
Principā vienalga.
Šeit tik un tā būs mierīgāk kā pilsētā.

[Kalevale]

Sofija atkal organizēti aplaida garām skatienu un pamanīja kustēšanos krūmos. Kas tad nu? viņa nodomāja, atkal saasinot visas savas maņas un klusi, nu, jau aizmirsusi par milzi, pagājās uz to pusi. Taču jau pēc pāris mirkļiem viss saspringums izgaisa. Ak, tikai viņa... meitene atviegloti nopūtās un atkal izslējās. Kur tad Šarlote tā dodas... Sofija vientiesīgā balsī pajautāja. Zini, meitēn, tagad nebūs droši meža vidū nokārtoties, pacieties nu, nedaudz... rudmate novilka, uzmetot meitenei zīmīgu skatu, kuram gan vajadzēja nozīmēt - 'kopā esam, nu jau par vēlu projām mukt'.

Protams, viņa nezināja, vai Šarlote to saprot, tomēr meitene bija devusi nepārprotamu mājienu. Terija vēl arvien nebija izdvesusi ne skaņas, ja nu kaut kas noticis? Vai vēl ļaunāk - viņa vairs nespēj izdvest ne skaņu... Tāda notīšanās pa kluso, kādu te Lote bija ieplānojusi nu galīgi neietilpa Sofijas plānos.

Kaut gan kas tad te vairs ietilpst manos plānos... viņa drūmi novilka un atkal pameta acis uz guļošajiem elfiem. Izskatījās kā pēc kara, tiesa, meitene nekad nebija redzējusi karu, taču vēstures stundās bija dzirdējusi pietiekami un arī izrādītie attēli radīja nedzēšamu iespaidu par daudzajiem upuriem, no kuriem lielākajai daļai nemaz nevajadzēja iet bojā.

Sofija uzmeta vēl vienu vērtējošu skatienu Lotei... Vai tiešām viņa bēgs...

[Margo]

Ak, sveiciens visiem! mežzinis pasmaidīdams beidzot visus sanākušos sveicināja. Piecēlies no namiņa sliekšņa, viņš palocīja galvu, pavērdamies uz visiem jauniešiem. Ko varu teikt? viņš jautāja, noplātīdams rokas, Esiet sveicināti Derfildā! Patiesi ceru, ka jūs šeit pavadīsiet neaizmirstamu vasaru! Novēlējums patiesi bija vietā. Visu šo gadu laikā, kopš Derfildu apmeklēja vasarnieki, ne viens vien jaunietis bija zvanījis vecākiem un devies mājup. Vecajam vīram allaž sāpēja sirds par to, ka jaunieši labprātāk izvēlējās vasaru pavadīt lielpilsētā, nevis laukos, kur cauru dienu varēja pavadīt ārā. Šeit taču bija viss! Jūra, kalni, mežs, taču jauniešus vairāk piesaistīja lielpilsētu uzdzīve. Par piemēru varēja ņemt Ītanu, viņš šeit ciemojās tik reti, taču Pjēram prieku sagādāja tas, ka šo vasaru viņa dēļ brīvprātīgi nolēma pavadīt kopā ar viņu. Bet kur tad tagad bija Ītans?

Nu, labi! viņš teica, sasizdams plaukstas, Es jums ieteiktu visupirms iekārtoties un tikai tad doties apskatīt apkārtni, tādēļ – iekārtojieties! Norādījis uz guļbūves mājiņām, Pjērs pamācīja. Meitenes, vai palīdzēt aiznest somas? viņš vērsās pie daiļā dzimuma pārstāvēm uzsmaidīdams.

~~~

Šarlote jau vairs nedzirdēja Sofijas vārdus. Meitene jau bija gabalā. [OOC: ar Pūķēna atļauju nedaudz ‘pavelku’ viņas tēlu uz priekšu.] Viņas ceļš veda tālāk no Terijas un Sofijas, ārā no meža. Beidzot meitene atpazina ainavu. Viņa bija netālu no ceļa, netālu no Pjēra mājas. Derfilda bija pavisam tuvu. Varbūt derēja apciemot Pjēru?

[Malduguns]

Mija piecēlās kājās un noslaucīja bikses.
Sveicināti, cerams, ka mēs jūs pārlieku nenomocīsim,-meitene uzsmaidīja mežzinim.-Te tiešām šķiet ļoti jauki. Es esmu Mija.
Meitene gaiši smaidīja.
-Un paldies, ar savu somu es spēju tikt galā pati,-viņa vainīgi pasmaidīja un palūkojās uz Aleksa pusi.
Paņēmusi somu, meitene lēnā garā devās uz mājiņas pusi.

[Elony]

Aleksandrs pamāja mežzinim un ar savām mantam devās uz attālāko namiņu, jo mežzinis ja nebija norādijis kura katram jāguļ, tātad varēja izvelēties. Savu palīdzību viņs nepiedāvāja meitenēm. lai gan par to iedomājās. Tomēr pagaidām viņš bija pārāk noguris , lai domātu par pieklājību. Viņma pietika vienīgi spēka, lai nonāktu līdz namiņam, nomestu zemē somu un iekristu gultā.
"Desmit minūtes kā minimums..."
Te tev nu bija sportists! Nedaudz svara un pāris kilometri vasaras dienā un viņs jau gar zemi. Nu, te laika un vietas pietiks treniņiem. Īsti austrumu garā - vientulība un daba. Un nekādu problēmu...