Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Massacre]

Arianna iznira no ūdens un pavērās apkārt. Glavā vēl plosījās kādas neskaidras cerības, taču tās zuda līdz ar pils torņu apjaušanu.
Uz muguras viņa sajuta ko smagu un pēc mirkļa gandrīz iekliegusies, viņa noņēma, drīzāk noķepuroja, nopeldināja, somu no muguras un klusu lādējās Labāk mēs visi būtu miruši. Ja mana vijole būs iznīcināta...Asinis šķidīs. Īstenībā Arianna tik ļoti nepārdzīvoja, jo pašlaik dažas izjūtas bija notrulinātas, tomēr apziņa, ka nespēs izpaust sevi caur šī instrumenta skaņām bija satraucoša. Man jātiek krastā.

Ātri aizpeldējusi līdz krastam, ar sev nepierasti labu ātrumu, viņa izkāpa no ezera un nepievēršot uzmanību savam slapjajam apģērbam, kas ķērās un kļuva netīrs no ezera malā esošās faunas, Arianna uzmanīgi nolika vijoles futlāri uz zemes, un aizvērusi acis, aizturējusi eplu, atvēra to. Pār viņas lūpām izlauzās laimīgs vaids. Vijolei viss bija kārtībā - futlāris tomēr bija ūdens necaurlaidīgs.
Tobrīd, jau juzdamās mazliet labāk Arianna piecēlās kājās un sāka pētīt apkārtni un cilvēkus, kas šeit bija nonākuši līdz ar viņu. Gribējās sevi mierināt ar kādu atmiņu no senākiem laikiem, bet Kur ir visas manas atmiņas? Tas taču ir tikpat slikti kā nomirt!Būs vien jānoslēdz darījums ar pašu velnu. Dvēsele pret atmiņām. Godīgs darījums. Kā tad, kā tad. Nomierinies!

[Džezā tikai Meit...]

Meitene atviegloti nokļuva virs ūdens un ieelpoja aso, auksto gaisu. Tas dedzināja, taču tas bija labāk kā nekas. Meitene paraudzījās apkārt. Arī pārējie izskatījās nomocīti un saguruši, taču viņa spēja sajust cerību ikkatrā. Izpeldējusi krastā blakus meitenei ar vijoli, Mariette paraudzījās visapkārt. Milzīga, balta pils.. Meitene nodrebēja. Varbūt tas bija arī šausmīgā aukstuma dēļ. Viņa bija viscaur izmirkusi un tagad drebinājās. Soma mētājās kaut kur blakus, taču likās ka tā nav tik izmirkusi un pat daļēji sausa. Ātri atvērusi to, viņa ātri paķēra kādu džemperi, kas drošības gadījumā bija paņemts līdzi un uzvilka to mugurā. Viņa parakājās vēl un saprata, ka viss iekšpusē ir sauss. Laimīgi nosēdusies uz somas Margo sāka rūpīgāk vērties apkārt. Tur viņa bija. Slapja, izmirkusi līdz kaulam un galīgi pārsalusi kopā ar dažiem citiem jauniešiem - nezinot kur, nezinot kā nokļūt mājās, taču paldies Dievam dzīva un pagaidām pie pilnas veselības...

[Massacre]

Klepus lēkmes nenāk brēkdamas Arianna paspēja nodomāt klepus lēkmes sākumā, kura beidzās pēc minūtes. Tas varētu būt rekordlaiks kādā cilvēks ir saaukstējies.
Pamanījus, ka meitene netālu no viņas velk mugurā ko sausu un siltu, Arianna paskatījās pati uz sevi. Apsveicami, dārgā, apsveicami. Tu atrodies 'kaut kur' bez nekā, izņemot vijoli. Kā gan es neiedomājos.?Gan jau te apkārt klīst kāds izģindis mironis, kas samaksās naudu par tavu 'fantastisko' vijolspēli un tad tu, protams, atradīsi šeit kādu veikalu, kurā nopirkt ko apģērbjamu. Malacis. Solis tuvāk preperējamā statusam!

Mirkli pastavējusi viņa beidzot pārvarēja sarkasma, nāves jociņu uzpūdus un devās droši klāt meitenei:
"Sveika, varbūt tev atradīsies kas sauss no apģērba, tādai būtnei kā man?" Arianna ar mokām izteica, jo pēc brīža atkal bija jāsāk klepot.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 28.12.2007 00:19

[Forsaken]

Sems izbāza galvu no ūdens, un uzreiz ieelpoja gaisu cik vien bija iespējams. Tas uzreiz lika plaušām sarauties, un viņš tieši tajā brīdī saprata cik tas ūdens kurā viņš atrodas ir auksts. Viņš lēnām turpināja kustināt rokas, un sāka peldēt uz krasta pusi. Viņš vienkārši nespēja saprast, kas bija noticis. Un mētelis, kas viņam pašlaik bija mugurā bija piesūcies ar ūdeni un vienkārši vilka viņu uz leju tā pat kā žakete un bikses. Bet viņš patiešām no tām negrasījās atbrīvoties ,jo vienkārši šķita pārāk auksts, un viņš cerēja ,ka tiks līdz krastam un spēs tur drēbes kaut kā izžāvēt.
Nokļuvis krastā viņš kāpdams ārā no ūdens vienkārši nokrita, jo viņš bija pārguris un drēbes pašlaik kopsummā bija kļuvušas aptuveni par divdesmit kilogramiem smagākas. Piecēlies un paspēris dažus soļus uz priekšu viņš nometa mēteli un žaketi vienkārši zemē. Lēnām atpogājis kreklu viņš to pievienoja kaudzītei, kas atradās uz zemes. Ar drēbēm mugurā viņam vienkārši šķita vēl aukstāk nekā bez tām. Novilcis un izgriezis t-kreklu ,kas viņam atradās mugurā viņš to atkal uzvilka atpakaļ, un tas bija vismaz kļuvis mazliet sausāks. Roka tika pasniegta uz mēteļa pusi un tā kabatas tika izvilkta ````šķīte, kuru puisis nekavējoties atskrūvēja un padzēries malku aizskrūvēja ciet. Ķermeni gandrīz uzreiz pārņēma patīkams siltums diemžēl tas nevilkās pārāk ilgi.
Skatiens tika pievērsts divām meitenēm ,kas atradās krastā. Un viņš mazliet smagi elpojot viņas uzrunāja.
Kas te notiek?
Viņš pats tam vienkārši nespēja atrast kādu sakarīgu skaidrojumu, un viņš šaubījās vai meitenes to zin, bet bija vērts riskēt.

[Massacre]

Cauri savai klepošanai Arianna tomer dzirdēja, ko jautā kāds tikko no ūdnes izlīdis puisis un aizturējusi savu nemitīgi klepošanu, piespejās kājās un ar īstas lietpartējas skatienu novērtējusi apkārtni, paziņoja:
"Nu, mēs esam grupiņa cilvēku, kas nokļuvuši ezerā pie kādas pils. Un katrs dara, ko vien šai situācijai atbilstoši spēj."
Ariannas acīs varēja saskatīt sarkasma liesmiņas, jo īstenībā, nebija ne jausmas, kur un kāpēc viņi šeit atrodas. Nopētījusi, ka puiša rokās atrodas ````šķe ar kaut ko, kas varētu mazināt klepu, viņa rīkojās:
"Vai es varētu palūgt malciņu no ````šķes?"

Šodien tu esi svētā lūdzeja, dārgā. Tev nepiestāv, zini.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette sēdēja un vēroja kā pārējie sāk peldēt uz krasta pusi un tad izdzirdēja balsi turpat blakus. Tā bija meitene ar vijoli. Viņa pamanīja, ka vijole ir vienīgais kas viņai pieder, tādēļ piecēlās kājās un piekrītoši papurinājusi galvu sāka rakāties pa somu.
- Jā, protams.. Redzu, ka Tu jau esi saaukstējusies.. - Viņa izvilka no somas apakšas kādu biezu, siltu un mīkstu adītu sarkanu džemperi ar garu kaklu.
- Lūdzu - Viņa viegli pasmaidot noteica. Puisis kurš tikko bija izkā```` krastā izskatījās pamatīgi nomocījies un bija aizelsies. Uz viņa jautājumu Mariette paraustīja plecus un noteica.
- Es zinu tikai to, kas ir acīm redzams. Respektīvi tas, ko tikko teica šī meitene.. - Viņa mirkli skatījās uz bargo pili un tad noskurinājusies pagriezās pret meiteni, kurai piederēja vijole.
- Starp citu, mani sauc Mariette Margo Marossa. Proecājos iepazīties. Laigan šajā situācijā mans prieks par šo iepazīšanos nav necik liels. Bet.. - Viņa vāji pasmaidīja un pastiepa roku sveicienam..

[Massacre]

"Tas noteikti ir rekordlaiks." Arianna atkārtoja nesen sev domās teikto par viņas drīzo saaukstēšanos. "Liels paldies!" izskanēja priecīgs sauciens un Arianna metās ģērbt nost visu, kas bija viņas ķērmeņa augšdaļā, pat krūšturi, un uzvilka džemperi. Visas šīs darbības bija tik nepiespiestas, ka tās pat nešķita kas tāds, ko būtu jānosoda.

"Arianna Skorta," viņa atbildēja Mariettes rokasspiedienam un pasmaidīja, "Šajā situācijā vismaz es, neskatoties uz citām lietām, tiešām esmu priecīga ar tevi iepazīties." viņa teica un ar skatienu norādija uz džemperi.

[Forsaken]

Puisis bija turpinājis klausīties meiteņu sarunās un pašlaik arī vairāk neko nebija teicis, viņam pašlaik vienkārši likās pārāk auksts, lai viņš aizrautos ar kaut kāda veida sarunām. Tāpēc viņš palika vienkārši sēžot un klusējot, un cerot kaut vai mazliet sasildīties tādā viedā. Jo tagad viņam bija pārāk auksti ,lai viņš vienkārši iesaistītos sarunās.
Skatiens tika pievērsts vienai no mietenēm, kura vēlāk sevi nosauca par Ariannu, brīdī ,kad viņa pārģērbās. Laikam ,jau nebija to labi darīt, bet puisis pat tagad no tā vienkārši neatturējās. Paskatoties apkārt viņš pievērsās meitenei ,kad tā atgriezās un pasniedza ````šķi, kuru viņa bija prasījusi pirms kāda laika.
Lūdzu ````šķe, ja kas tu ir viskijs!
Viņš mazliet pasmaidīja un pēc īsa brīža atkal ierunājās
Pietam mani sauc Sems!

[Massacre]

"Paldies. Viskijs pašlaik tieši laikā. Cerams, ka nevienam nebūs iebildumu, ka nedaudz odīšu pēc alkoholiķes?" viņa nekautrīgi jautāja un pasmaidījusi iedzēra krietnu malku un atdeva bl.ašķi atpakaļ puisim.
"Priecājos iepazīties, Sem. "

Mirkli pavērusies apkārt uz pili un ezeru, nedaudz sarauktu, pieri Arianna ieinteresēti jautāja:
"Man ir neliels atmiņas zudums par notikušo līdz šim. Vai šī liksta būtu piemeklējusi tikai mani?"

[Forsaken]

Runas par priecāšanos iepazīties tās bija tik pierastas, bet šķiet, ka patiešām neiederējās šajā situācijās, bet laikam jau tas bija pilnībā vienalga. Tāpēc Sems tikai mazliet pasmaidīja un nopētīja meitenes augumu, bet pēc tam atgriezās pie viņas acīm.
Man arī!
Viņš turpināja mazliet smaidīt un īsi pēc tam atbildēja uz viņas uzdoto jautājumu.
Nē tu patiešām neesi vienīgā!
Puisis sāka apdomāties un patiešām nespēja atcerēties neko ,kas bija pirms tam noticis. Tas viss šķita kā miglā, un viņš arī nespēja izskaidrot kā šeit vispār bija nokļuvis.

[Massacre]

"Vismaz neesmu vienīgā." viņa novilka un nebēdnīgi uzsmaidīja puisim.
"Un ko tagad?" Arianna jautāja un paskatījās apkārt, "Cerams, ka šī nav kāda barbariska zeme, es tik drīz par medījumu negribu kļūt."
Bet tu varētu būt varen' kārdinošs medījums un pat izpirkt sev ceļu uz brīvību... viņa pati sevi centās uzmundrināt sarkastiski sarunājoties ar sevi domās. No malas izskatījās, ka sieviete ir optimisma iemiesojums, bet Ariannas galviņā tomēr plosījās neskaitāmi jautājumi, uz kuriem pagaidām nebija atbildes.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 28.12.2007 18:45

[Ķipītis amonjakā]

Bija auksts- ledus auksts. Tas bija vienīgais, ko meitene pašlaik juta. Angelīna pastiepa rokas un iznira no ūdens. Stindzinoši. Viņa drebēja. Aukstums viņu parņēma un vienīgais par ko viņa domāja, kā ātrāk izkulties no ūdens. Angelīna skriešus metās no ūdens. Šļakatas gāja pa gaisu. Nonākdama krastā viņa sarāvās čokurā un ar elpu sildīja plaukstas. Pievērsusies citiem viņa klusi sēdēja. Neko nevēlējās teikt. Vajag attiet no šī! Viņa prātoja. Skats pavērās uz balto pili. Tas bija skaisti! Pils bija tik liela, gramatiska, ka tas aizrava elpu! Viņa skatījās pilī un pārējais bija mazsvarīgs. Skaistas pilnmēnes tik spoži mirdēja kā simtiem laternas. Dažādas domas meitenei pa gaglvu šaudījās. Pats aktuālākais jautājums bija - Kas notiek?
Tad nu viņa drebēdama piecēlās un klusu pajautāja- Kas īsti te notiek?

[Massacre]

Arianna ieinteresēti nopētīja meiteni,kas vērsās pie viņiem.
"To mēs, šķiet, arī gribētu uzzināt,jo pašlaik ir zināms tikai acīmredzamais un vēl tas,ka atmiņas ir pazudušas. Starp citu- Arianna." viņa atbildēja meitenei, neaizmirstot iepazīstināt ar sevi. Klepus bija nedaudz mitējies, bet nevarēja zināt uz cik ilgu laiku.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette pasmaidīja un noteica.
- Nav jau par ko.. - Viņa novērsās un atsāka skatīties uz pili, kad Arianna atbildēja viņas rokasspiedienam, meitene iesmējās par viņas vārdiem, taču neko arī nepateica.. Pēc viņas sarunas ar jauno puisi, kurš bija uzradies krastā, Mariette apdomājās un saprata, ka arī viņas atmiņas ir pazudušas. Tas bija tiešām dīvaini..
- Jā, nudien ceru, ka šeit nedzīvo cilvēki, kuri mūs uzskatītu par gardām vakariņām.. - Viņa novilka un klusi iemējās par šo absurdo domu. Krastā izkāpa vēlviena meitene. Viņa likās ļoti ieinteresēta uz pili un bija arī ļoti nosalusi. Mirkli apdomājusies, meitene atsāka rakāties pa somu, lai atrastu kaut ko pietiekami siltu. Pēc mirkļa viņas rokās atradās melna jaka ar kapuci. Paķērusi to, viņa piegāja pie jaunās meitenes un pastiepa to uz viņas pusi.
- Ņem. Redzu Tu esi pamatīgi pārsalusi. Jā, un starp citu mani sauc Mariette. - Viņa draudzīgi pasmaidīja. Viņai jau nebija žēl.. Tagad jau bija kļuvis silti, tikai pirksti nedaudz sala.

Šo rakstu rediģēja melomania: 30.12.2007 12:01

[Sarkanais Krūštu...]

Izmirkusi līdz pēdējam, nosalusi un vēl jāpiepūlas, lai peldētu malā?
Nē, tas bija daudz par daudz prasīts no mazās princeses. Tas gan nebija principa jautājums.
Mirt noslīkstot, mirt nosalstot šajā peļķē vai peldēt uz karastu un iespējams pat izdzīvot. Diez vai bija diža izvēle, ja Venēra nebija viena no garīgi slimajiem pašnāvniekiem.

Sveika un cik nu tur vesela nonākusi krastā Nefertīnija apsēdās. Kaut kas nokrakšķēja un meitene dusmās aizžmiegusi acis no savas dibena apakšas izvilka pleca somu. Atvērusi to viņa konstatēja, ka ir saplēsusi spogulīti. Droši vien, ka vēl kaut ko, bet tas jau bija mazsvarīgi. Pašlaik Venēra ar šausmām skatījās uz savu atspulgu kādā paprāvākā lauskā. Melnie nagi lēni slīdēja cauri spilgti rozā matiem.
Nosalušās rokas viegli trīcēja, prasīt pilnīgi prasījās pēc kamīna vai vismaz necila ugunskuriņa, tasi kafijas un mazas glāzītes konjaka. Un kā nu ne? Mugurā bija vien melni ādas šorti, īss krekliņš un plāni zābaciņi līdz celim.

Kur es esmu un kurš ir vainīgs pie tā, ka man ir sabojāta frizūra? Skatiens apkārt. Spoguļa lauskas savu vietu atrada pleca somā.

[Ķipītis amonjakā]

Meitene vēl joprojām drebēja un sala vēl vairāk. Aukstums gāja caur kauliem. Pats brīnumainākais bija tas, ka viņa neatcerējās pilnīgi neko! Vārds arī liekās kā miglā tīts, bet viņa sevi nodēvēja par Angelīnu. Apkārtne bija tik skaista, ka skatiens tai pievērsās atkal un atkal. Bija jūtams mazs satraukums. Gribējās iet un skriet izpētīt apkārtni. Lielais mežs bija tik tumšs. Tas bija savāds.
Aukstums pārņēma meiteni. Balss bija kļuvusi rupjāka, jo tā bija piesmakusi un kakls smeldzīgi sāpēja.
Pastiepdamās pēc melnās jakas viņa atbildēja. Liels paldies. un pasmaidīja. Tas man tagad tiešām noderētu. Ak jā, mani sauc Angelīna, vismaz man tā šķiet. Lai vairāk sasildītos viņa novilka slapjo maiku un uzvilka sauso jaku. Nu kļuva daudz labāk.
Mums vajadzētu iet atrast kādu siltāku vietu. Viņa klusi noteica. Un kā pirmo pieturu minēšu pili.
Angelīna piecēlās kājās uz steidzīgi pārbaudīja kabatas. Nekā. Viņa noteica klusā un diezgan skumjā bals, tā, lai neviens viņu nedzirdētuī. Viņas medaljons bija izslīdējis laukā no kabatas un tagad atrodas dziļi zem ūdens. Meitene redzami noskuma. Tā bija vienīgā atmiņa no viņas ģimenes, jo pati viņa nekādi nespēja viņus atcerēties. Viņa atkal apsēdās un pievērsās pārējiem, kas bija jau krastā vai kūļājās laukā no ūdens.

Šo rakstu rediģēja Samāra.: 30.12.2007 21:52

[Džezā tikai Meit...]

Mariette pamāja ar galvu un noteica.
- Lūdzu.. Doma tiešām ir laba. Mums tiešām vajadzētu iet uz to pili un paprasīt pajumti. Vismaz šim laikam. Piemēram es pilnīgi neko neatceros. Neatceros ceļu uz mājām un arī to vai man maz ir tādas. Varbūt tur mums kāds varēs palīdzēt! - Viņa viegli aizgāja atpakaļ pie savas somas un paskatījās vai tajā nav vēl kas.

[Ķipītis amonjakā]

Ja nu tie cilveki, ja tie ir cilvēkie, kas tur dzīvo mūs sagūstīs? Mums vajadzētu izdomāt kādu plānu!
Meitene kļuva dedzīgāka, jo vismazāk viņa vēlējās tupēt ezera krastā.
Angelīna mēģināja vismaz kaut ko aycerēties, bet nekas neizdevās.
Viņa palūkojās apkārt vai nav redzama kāda dzīvības pazīme, bet nekā! Varbūt dziļāk mežā?

[Džezā tikai Meit...]

Pēc neilgas rakāšanās pa somu, Mariette atrada apogulīti, ķemmi un vēl dažas ikdienai nepieciešamas lietas. Viņa paņēma sausas džinsu bikses un novilkusi slapjās, uzvilka tās. Viņa novilka džemperi, arī topiņu kas viņai bija mugurā un arī krūšturi. Viņa uzvilka citu, sausu krūšturi, melnu, pieguļošu topiņu un pa virsu džemperi. Uzreiz Mariettes ķermeni apņēma patīkams siltums un viņa apgriezusies apkārt paķēra ķemmi un lēnām sāka ķemmēt savus garos, brūnos matus.
- Nu, tad mums atliek doties uz pili, bet pirms ieiešanas tajā sūtīt izlūku, kurš visu nopētītu un tad atgrieztos pie mums lai pateiktu vai ir pietiekami droši. - Viņa nometa ķemmi uz somas un nokārusi galvu, izpurināja savus matus. Pēc tam viņa atkal atliecās atpakaļ un sabužināja tos ar rokām. Nu viņai bija silti, mati bija kaut cik kārtībā, tikai slapji un vienīgā vēlēšanās bija atgriezties mājās..

Šo rakstu rediģēja melomania: 31.12.2007 12:09