Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Eņģeļu gūstekne]

-Evelīna-

Evelīna kārtējo reizi uzdeva jautājumu,bet tas jau nebija nekāds jaunums, visi bija apjukuši. Puisis atbildēja meitenes skatienam un pasauca Ditu pie sevis, taču vāvere bija kategoriski pret. Tā uzskāpa uz Evelīnas galvas un turpināja turēt ķepās valriekstu.
Ēd, ēdamais palīdz domāt.
Vāvere uzstāja un atkal centās pabarot karalieni.
Viņš, tikai izrāda to, cik ļoti rūpējās par tevi.
Luidži skaidroja, taču ko vairāk vairs necentās teikt. Tikmēr leopards lēnā garāaiztipināja līdz galdam un sāka ēst visus jēlās gaļas produktus,kas gadījās pa ceļam.

-Eštons-

Protams, ka zināju.
Linass apstiprināja un pasita pa zēna plecu.
Nu ne jau tagad, muļķīt, pēc apmēram stundas dosimies uz zemes aleju un tur arī nodosimies mācībām.
Skolotājs zinoši pamāja ar galvu, kamēr Tīģeris centās noķert Eštona drēbju staras.

-Džins-

Džins paliecās uz priekšu un uzrunāja ērgli.Tas paliecās pretī un uzbrēca Džinam.
Nē, nemāku.
Pēc tam ērglis pacēlās virs zemes,pie griestiem un tad atkal apsēdās uz Džina pleca.

[Džezā tikai Meit...]

Meitene ar sērīgu skatienu vēroja kā leopards aiziet pie gaļas galda. Viņa iedomājās par tā vārdu un nosprieda ka nosauks to par Aero. Viņa pavērās uz skolotāju un nezinot viņas sejā parādījās gaišs smaids. Evelīna apjukusi pieturēja vāverēnu, kurš tagad jau bija uzkā```` uz meitenes galvas. Tas atkal centās viņai iebarot valriektu, taču meitene izvarījās un paņēma vāverēnu rokās.
- Paldies par tavām rūpēm, taču es negribu. - Meitene smejoties noteica un paskatījās uz Luidži.
- Tātad - Aero ir mana dvēsele, vai tikai daļa no tās? Un viņš jūt to pašu ko jūtu es? - Viņa gribēja zināt visu par savu dēmonu. Viņa gribēja zināt visu par visu. Taču labāk lietas pēc kārtas.

[Elony]

Visi šeit ir tik rupji! Nebūtu tāda sabiedriska vieta, piekautu viņus visus...
Dzinam bija apnicis, ka uz viņu kliedz vai rēc.
"Saukšu tevi par Hinote na Iguru- Liesmu Ērgli" Džins pateica, kad ērglis nolaidās uz viņa pleca un ar nagiem iekrampējās viņa ādā.
Vai tāds es esmu no iekšienes? Labi, ka neesmu varde vai koala. Džins smīnot nodomaja.
"Tatad - skolotāja." Dzins uzrunāja Klēru, "Vai tu mani mācīsi tagad? Vai es vēl varu... sagatavoties. Man no šitā visa frīkašova jau sāk sāpēt galva."
Un tā bija taisnība. Viņiem aspirīns ir? Varbūt labāk derētu sakē...

[Semijs]

Grego turpināja malkot savu viskiju tālāk, līdz ievēroja tīri simpātisku sievieti, kura lēnā gaitā ar baltu tīģeri sev blakus. Tiklīdz abi bija pienākuši klāt, puisis nolika pudeli uz galda un nokā```` no tā, palika stāvus. Tīģeris izteica komentāru, kas tikt tiešām jaunietiem nepatika. Viņš dzēra tikai vienu viskiju pudeli! Kas tur īpašs, tač nekļūst uzreiz par alkoholiķi no tā, ne?
Sieviete apklusināja savu kaitinošo radījumu un stādija sevi priekšā, savukārt Grego zemu noliecās un paņēma sievietes ledusauksto roku, kas pataisīja Grego nedaudz skaidrāku. Viegli saspiedis Ilosas pirkstus, puisis noskūpstīja viņas roku un atlaida viņas pirkstus, lai sieviete varētu izvilkt savu roku ārā. Gluži kā džentelmeņa rokasgrāmatā!
-Man ir liels gods iepazīties Ilosas jaunkundz! Esmu Grego McKeflins.-
Piecēlies, puisis atglaudīja matus un nosmīnējis paskatījās uz savu pudeli.
-Jā.. sāku apgūt gan!-

Taču pēkšņi, kaut kas dīvains notika. Puisis juta, ka reibonis pazūd mazāk un no viņa ķermeņa sāka plūst balti un spīdīgi sudraboti putekļi, kuri sāka veidot kaut kādu nezināmu siluetu, taču drīz vien bilde kļuva skaidrāka un blakus Grego stāvēja cēls polārlācis. Puisis ar lielām acīm to uzlūkoja un tad paskatījās uz Ilosi.
-Em... vai tas ir tas, ko es domāju?-

[Snorkes Jaunkund...]

Stāvēdams pie galda ar milzīgo ēdiena klāstu, Kriss apjucis un nesaprasdams, kas notiek apkārt, vēroja tos, kas bija palikuši telpā.
Juceklis... šausmīgi liels juceklis... viņš apmulsis iedomājās un paņēma no galda kādu glāzi ar caurspīdīgu šķidrumu, ko tā īsti neapskatījis, izdzēra, jo nodomāja, ka tas ir ūdens. Tikai pēc tam, kad viņš to bija norijis, Kriss attapās, ka tas nav vis ūdens, bet kāds salds, maigs dzēriens. Uzmetis pārsteigtu skatienu glāzei, viņš to nolika atpakaļ uz galda.
Pēkšņi, kā ar mietu pa galvu dabūjis, nezin kāpēc, viņam it kā atausa atmiņā kādi seni laiki, kad viņš bija zilmatais puisis - cilvēks. Un nobijās par to, ka tagad viņš ir kāds drakonveidīgais. Viņa rokas nedaudz iedrebējās, sirds sāka dauzīties.
Taču jau pēc mirkļa viņš atkal nomierinājās, un pilnībā aizmirsa visu par iepriekšējo Krisu. Tagad viņš bija Aests - cilvēks ar drakona spēku un iezīmēm, un tas viņam likās pašsaprotami.
Vareni.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 21.12.2007 17:52

[Margo]

Estere vēroja kā Rafaēls gandrīz vienā rāvienā izdzēra glāzes saturu. Iemalkojusi asinis, meitene nu jutās piepildīta ar spēku un enerģiju. Pāri ķermenim pārskrēja vieglas trīsas, kas uzkurināja emocijas. Acīs iedegās savāds spīdums. Skaļš lauvas rēciens, kas Esterei, kā par brīnumu, nelika iztrūkties, tikai pagriezt galvu skaņas virzienā. Pie katra no viņas draugiem stāvēja kāda būtne un dzīvnieks. Nogrozījusi galvu, viņa jau vēlējās jautāt Rafaēlam, kādēļ tā, taču ierunājās Vilijams. Estere palūkojās uz viņu, klausīdamās teiktajā.

Kad atvērās portāls, Estere vērīgi nopētīja ikkatru ķēniņu un ķēniņieni, kā arī viņu dēmonus. Meitene uzmanīgi vēroja ik kustību, soli, sejas vaibstu. Pēkšņi ienāca prātā doma pielietot savas spējas. Viņa centās koncentrēties, lai nolasītu kādas ķēniņienes domas, taču veltīgi. Klusā čukstu murdoņa tikai kļuva skaļāka, taču konkrētas balsis saklausīt nevarēja. Estere meta mieru. Viņa solījās, ka savas spējas izkops tā, lai somu lasīšana problēmas nesagādātu.

Arī jauno valdnieku dēmonu parādīšanās viņu neizbiedēja. Bailes bija pagaisušas. Vai tiešām nekas nespēja viņu izsist no līdzsvara, pārsteigt? Ilgi šis jautājums nenodarbināja viņas prātu. Viņa atkal sajuta nepatīkamu kņudoņu. Liels karstuma vilnis pārvēlās pār meitenes ķermeni. Tieši tai pat brīdī meitenei pie kājām kas uzliesmoja. Pēc brīža uguns jau ieguva apveidus, iegūstot baltu nokrāsu. Pēc mirkļa tēls jau bija materializējies, un pie meitenes kājām stāvēja neliela žurka, kas ostīja gaisu, pacēlusies pakaļkājās. Žurkai bija sniegbalts apspalvojums, gara aste un spics purniņš. Estere pieliecās, saņemdama dzīvnieciņu plaukstās, to nopētīdama. Estere ieskatījās mazā dzīvnieciņa acīs.

Vai tiešām tāda bija viņas dvēsele? Niecīga, sīka? Žurkas - nicināmi radījumi, kas pārnēsāja slimības, darīja vairāk posta nekā laba. Parazīts, kas vienmēr cenšas ielīst tur, kur tas ir stingri aizliegts vai nevēlams. Vai Estere patiesi līdzinājās šim dzīvniekam? Viņas spējas, tas, kas viņa patiesībā bija. Šeit tomēr bija kāda līdzība...

[Hworang666]

Dvēsele paliek, bet ķermenis? Kādā jēgā? Mišels gandrīz neko nebija spējīgs saprast. Kā paši justos, ja kādā dienā jums uz galvas uzgāztos bruņinieks, kam šķiet, ka dvēsele ir nemirstīga pat tad, ja ķermenis no tās atteicies... Yuna? Kas ir juna? Nu... Mišels aizdomājās, izņemot to, ka viņa ir ledus... burve? puisis jautājumu centās uzdot neuzkrītoši, lai mizlim atkal nesanāktu smiekli par zēna nezināšanu. Kad pēkšņi Mišels sāka justies dīvaini. Kņudēšanā pavēderē izraisīja vieglu nelabumu un mišelam šķita, ka kaut kas nav kārtībā, bet strauja gaisma no piekājes apžilbināja puisi. Kas tas tāds?!?! Mišels jūtamā satraukumā norādīja uz būtni, kas ķepurojās viņam pie kājām. Pēc skata neliels dzīvnieciņš, bet uzreiz kā parādījies, tas ar zobiem iekodās Mišela apavos un bija skaidri manāma tā vēlme zābaku paturēt. Tasmānijas velns? Mišels izbrīnam balsī pieaugot gandrīz iekliedzās. Kas... Ko... Tumslauzi?

[Massacre]

Vēl joprojām atspiedusies pret galda malu Lenna smaidīja un klusu dungoja pie sevis kādu meldiņu, jusdamās varen’ apmierināta ar notiekošo un smaidīja par zālē dejojošajiem. Viņai pašai nešķita dīvaini, ka notiek visādas dīvainības, jo visu šo izbrīnu noslāpēja ūdenim piemītošais miers un vienmērīgā pakļaušanās apstākļiem.
Ūdriju Lenna pamanīja jau brīdī, kad viņš parādījās viņas redzeslokā, jo šo vīrieti nebija iespējams nepamanīt. Papletusi acis manāmā interesē un uzbūrusi sejā jauku smīnu, Lenna vēroja katru Ūdrija kustību.
Diemžēl tikko iesākoto iepazīstināšanu pārtrauca karalienu un karaļu ierašanās. Lennai tas nešķita īpaši aktuāli līdz brīdim, kad tika iepzīstināti gaisa un ūdens karaļi. Greizsirdības uzlūds nedaudz pārņema meitenes izjūtas, un viņa uzmanīgi vēroja katru šo personu kustību.
Vilijama vārdi lika Lennai sarauties, jo viņa sajuta ko aukstu lienam pa viņas ķermeni. Apvaldījusi trīsas un pametusi skatienu uz savu plecu, meitene apvaldīja kliedzienu. Balta čūska ar dīvainiem spalvu izliekumiem uz tās kermena lēnām rāpoja pa viņas ķermeni. Pēc brīža viņa saprata, ka spalvas ir čūskas spārni, jo šī būtne pacēlās gaisā un pielidojusi pie Lennas sejas ar mēlīti noglāstīja viņas degungalu.
It kā atguvusies meitene pievērsās Ūdrijam:
“Priecājos iepazīties Ūdrij. Bet, kas Jūs, lūdzu, būtu? Pēc izskata saprotu, ka esat ar manu maģiju saistīts pārstāvis, bet kāds tieši būtu Jūsu amats?” vēl mirkli pagaidījusi Lenna turpināja, “Un Barra,” pat nepiedomājot viņa nosauca čūsku vārdā “ Ir mana dvēsele? Tā pat kā Jūsējā ir Hefa?”
Noskatījusies kā čūska nolaižas uz viņas pleca atpakaļ, Lenna it kā norādīja, ka tā var iekārtoties uz viņas delnas kā aproce, ko Barra labprāt arī izdarīja ar interesi vērojot zāli un ik pa brīdim zibsninot savu mēlīti.

[Pūķēns Sāra]

Tias sejā ielavījās visai apmierināts smīns, šī lapsa, kura jau pēc izskata viņai likās sev tuva un skaista, izrādījā arī visai patīkamus atspektus pēc rakstura. Varbūt patiesi mana dvēseles daļa... Viņa nostājās droši lapsai blakus, nolemjot, ka ar savu dvēseles daļu viņa tomēr iepazīsies vēlāk, bet viņa varēja likt galvu ķīlā, ka lapsa jau nebūs tā, kas tēlos viņas bremzes, bet gan tieši otrādāk, un ka ar šo radījumu būs pat ļoti jautri, Kā divas ābolu pusīte, tās no ēdenes dārza, aizliegtās. -Saki, Fīra,...- pati neapjaušot, viņa nosauca polāro lapsu vārdā, -...manas domas tev ir atklātas, un man tavas?-
Uzdodot jautājumu, viņa tikai viegli palūkojās lapsas virzienā, jo skatiens tika cieši pievērsts Hefsam, kurš meitenē neradīja patīkamas izjūtas. Tā čūska viņu varētu nožņaugt! Tika nodomāts, bet seja nemainīgi cieti raudzījās vīrietī. -Tātad tu esi mans skolotājs, bet kad tad īsti sāksies apmācība?- Tiamaras balss bija nedabīgi vēsa un bezjūtīga, tieši tāda, kad viņa runāja ar sev ļoti nepatīkamiem cilvēkiem, no kuriem gribēja ātrāk tikt vaļā. -Un ja jau es esmu sirēna, tad kādēļ mani apmācīs vīrietis? Kamdēļ vīrietim ir izrādīts tāds gods?- Jāatzīst, ka taktiski tas nebija, bet nepatika un cerības, ka tomēr šis nebūs viņas skolotājs bija pārāk lielas.

[Lianjuks]

- Es vienkārši jūtos pārsteigts.. - murmināja Eštons pabužinot lielā kaķa spalvu, tas viņam likās satriecošs radījums un jau tagad viņš domāja, ka nekad nespēs no šī radījuma šķirties.
- Tātad, mēs dosimies uz zemes aleju un, ja drīkst zināt, kā? - viņš vērās sava tīģera rotaļā. - Eu, te nav kāda rotaļieta, man šķiet, ka viņš grib spēlēties. - apkritis ap tīģera kaklu Eštons radījumu nogrūda zemē, tā rotaļīgi un draudzīgi. Bija nu gan valdnieks, kas spēlējās, kā bērns ar kaķēnu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 25.12.2007 14:56

[Ludiēna]

Sofei droši smaidīja pretī un viegli pakniksēja. Skolotājs izskatījās skaists un jauks. Es ar prieku ņemšu visas zināšanas, kuras jūs sniegsiet. viņa noteica. Sofei skatījās uz kaķi, kurš izplūda aizsmakušos smieklos un nevarēja beigt. Meitene aizvēra acis un sajuta, ka viņas skolotājs smaržo pēc gaisa, kurā virmo viegls kanēļa smārds. Ar patiku viņa to ieelpoja un vēlreiz pakniksēja būtnei, kas stāvēja pretī. Esmu gatava. Kad būs mūsu pirmā mācību stunda? Sofei interesējās, uzmaidot rudajam kaķim.

[Grēkmeistars]

Alaku mazliet pārsteidza jaunā, gaišmatainā puiša savādi zemā balss. Patiesībā viņš bija domājis, ka spējas jau pieder viņam visā to krāšņumā, vismaz Alaks jutās tā it kā gravitāte vairs nevaldītu pār viņu. Un savādi šķita arī tas, ka viņa skolotājs būs tik jauns puisēns, pietam bez spārniem. Es domāju, ka man nebūs vajadzīgs skolotājs. Alaka sejā parādījās mazliet pašpārliecināts smīns. Bet es tiešām labprāt uzzinātu, kādēļ man tika dots šis spēks, šīs spējas un skaistums? Kādēļ ir šīs dejas un bagātīgi klātais galds? Ka tik zem tā visa neslēpjas kāds pārbaudījums, kāds sarežģīts uzdevums, vai arī tomēr šis viss ir dots tā - par velti? Alaks laipni runāja, mazliet pārsteigts par to, ka beidzot visa šī garā diena ir pārvētusies jautājumu virknē. Vēlme aizlaucīt visu neziņu piestrāvoja Alaku un viņš sajutās mazliet satraukts, ka varbūt viņam nāksies šķirties no savas māsas, kas tagad likās tik atšķirīga, cik vispār atšķirīgas būtnes var būt. Es vēlos zināt mērķi. Viņš noteica, cieši lūkodamies Ilima acīs.

[Eņģeļu gūstekne]

Jau atkal atbildes netika izsniegtas, jo iezvanījās zeltītie pils zvani, kas piedimdināja visu pili ar patīkamu, taču ārkārtīgi skaļu skaņu. Vilijams piecēlās, skatiens pārslīdēja valdniekiem, tie visi kā viens aizteleportējās, tad izgaisa arī pilsētnieki. Palika vienīgi viņš jaunieši, Yuna, skolotāji un viņu dēmoni. Dievs lūdza visus sekot uz dārzu, kurā mākoņos spēlējās mazie pegasi un vienradži, visu dārzu pielēja varavīksnes, taču lielie dzīvnieki atkāpās, ieraugot Yunu to sudrabotie skatieni palika nedroši. Neatkāpās tikai viens dzīvnieks, melns vienradzis tumšzilām acīm, tumšzilām krēpēm un asti.
Es jūs visus nododu skolotāju rokās, bet Yuna tu atbildi par skolotāju un skolnieku drošību.
Yuna pamāja ar galvu, bet bija acīm redzami, ka tas viņu neapmierināja. Meitene uzkāpa melnā dzīvnieka mugurā, tā krēpes un aste iedegās zilās liesmās, viņa iesmējās.
Valdnieki, jūs drošības labad sēdieties uz pegasiem, skolotāji uz vienradžiem.
Viņa nokomandēja kad Vilijams bija izgaisis, meitene aizgriezās un iesitusi papēžus dzīvnieka mugurā, acīm redzami bez mazākās žēlastības aizšāvās uz negaisa mākoņa pusi. Pegasi drošības labad apņēma savus "pasažierus" ar baltajiem spārniem, vienradži sāka šķilt sudrabotas liesmas no spožajiem ragiem. Vecākais un pieredžejušākais no pegasiem vērsās pie ik viena.
Es neuzdrošinos apšaubīt Vilijama domas, bet tā Yuna ir sātana izdzimums, ik viens, kas ir zem mana pakava ir atbildīgs par mūsu harmonijas sargātājiem un Galls ir mans liecinieks, ik viens, kas novērsīs savu sesto maņu no sargājamajiem un ļaus Ledus dievības maģijai sasaldēt kāda sirdi, dabūs trūkties.
Galls, viens no vienradžiem piekrītoši palocīja skaisto, samtaino galvu un purnā iesitoties sudrabotam spīdumam piesita pakavu pie zemes.
Hermuss, esmu tikai par tevi, viņa ir elles radība, mēs nepieļausim viņas maģijai skart valdniekus. Lieku savu ragu ķīlā, ka tieši viņa ir tā, kas aicina Haosu iekš mūsu pasaulēm. Vēlreiz haoss šeit nepiezemēsies. Ir jāizmirst ik vienam gaismas radījumam, visiem vienradžiem un pegasiem, visiem eņģeļiem un Vecajiem.
Visi zirgveidīgie iezviedzās un tad nošķīluši sudraba dzirksteles sudraba un zelta pakavos, devās ceļā. Burbuļveidīgi, perlamutra toņa vairogi apņēma skolotājus, kas sēdēja vienradžu mugurās, bet pegasu vairogi bija neredzami, vienīgi patīkama vaniļas smarža par tiem liecināja. Negaisa mākonis tuvojās, visi sekoja melnajai radībai un Yunai, kad Hermuss nogriezās un devās lejup pa varavīksni.
Ir pārāk bīstami doties tur iekšā, lai Vilijams man piedod, es neuzticos zibeņiem un tai saltajai skuķei ne tik.
Daži no skolotājiem izteica savu viedokli pilnīgi pretēji. Citi sacīja, ka Yuna vienkārši ir stingrāka, pārgalvīgāka, bet ne ļauna un tomēr gaismas radījumi palika pie sava. Runājot par dēmoniem, tie bija kļuvuši mirklīgi bezmiesiski, spokveidīgi un lidoja blakus saimniekiem. Un ja kāds būtu pamanījis, tad Robina atradās nelielu gabalu aiz visu mugurām un savā indīgajā prātā saglabāja informāciju, ko vēlāk atstāstīt savai ķermeniskajai daļai.

Pēc laika viņi piezemējās kādā pļavā, kur Yuna bija atstājusi sasalušu koku kā piezemēšanās zīmi, kamēr pati uz laiku bija izzudusi, atstājot melno dzīvnieku savā vaļā. Netālu vīdēja pils, kas rosināja diezgan dīvainu priekšnojautu.

(Semij, ja vēlies vari laist iekšā savus gnomus. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

[Massacre]

Vai tas tā būs vienmēr? Lenna gandrīz neapmierināti nodomāja, izdzirdot zeltītās pils zvanus Visi jautājumi vējā, taču neko neiebilda. Drīzāk nojauta, nekā zināšana, lika cerēt, ka drīzumā apspriesties ar Ūdriju varēs pārpārēm.
Lenna kustējās pārliecinoši un plūstoši, gluži ka ūdens. Nekas nespēja viņu aizraut vai tieši otrādi - satriekt. Viss šķita tā kā tam jābūt, bez liekiem vārdiem un jautajumiem; ne mazākās izbrīna dzirksts.
Pārbaudīdama vai Barra ir labi iekārtojusies, meitene uzkāpa mugurā pēgasam, lai pēc brīža ļautos lidojumam. Šo spārnoto zirgu sarunas bija vienīgās, kas Lennā ieviesa pārdomas. Neuzticība, baumas, haoss. Vai tā būs arī vietā, kur valdīšu es? cīnoties ar šīm domām, viņa viennozīmīgi nolēma mācīties no šeit pieļautajām kļūdām, lai pati spētu novērst visu, kas varētu notikt turpmāk.
Tikai uz lidojuma beigām Lenna sauta, ka Barra nav iekārtojusies uz viņas rokas, bet gan lido līdzi kā gars Kā dvēsele un pasmaidīja dzikstošu smaidu, kas atgādināja kaut ko no agrākās viņas būtības.

Nonākot galā un vērojot sasalušo koku, Lennai radās simpātijas pret Yunu, jo kas gan varēja būt skaistāks, par sasalušu ūdeni, kas glabāja sevī tik dadz ko pastāstīt. Šis bija vienīgais veids kā to sev paturēt, ne tikai ļaut izlīdēt caur pirkstiem vai ieslogot kādā traukā.

[Džezā tikai Meit...]

Atkal jau sarunas iztraucēja. Šoreiz pils varenie zvani. Evelīna klausījās tajos un noraudzījās, kā pazūd visi valdnieki. Viņa pakalausīgi sekoja savam skolotājam uz dārzu un ar aizturētu elpu nolūkojās visos krāšņajos dzīvniekos. Vienradži un pegasi rotaļājās savā starpā un meitene gaiši pasmaidīja. Viņas rokās vēl aizvien tupēja vāverēns un valrieksts bija droši noglabāts plaukstā. Skaistais leopards sekoja. Viņa turējās tuvāk savam skolotājam un kad Yuna visus nokomandēja, piegāja pie kāda brīnišķīga, spilgti balta pegasa. Viņa noglāstīja tā mīksto spalvu un aizgrābti raudzījās uz to. Tā varenie spārni apņēma viņu un viss ķermenis bijībā un satraukumā notrīsēja. Viņa uzmanīgi klausījās vienradžu sarunās un domīgi sarauca pieri. Šīs sarunas likās interesantas un lika noskatīties uz attālinājušos Yunu. Viņa neko nesakot uzsedās sava pegasa mugurā un kad visi devās ceļā, maigi pieķērās pegasam. Lidojums likās neticams un radīja tādu brīvības izjūtu. Vāverēns kļuva savādi spokains un devās pie sava saimnieka. Tāpat arī leopards pamazām dzisa, bet turējās blakus Evelīnai. Nosēšanās pļavā bija mazliet negribēta, jo meitene vēlējās vēl izbaudīt vēja pieskārienus un brīvību. Viņa nopētīja visu apkārtni un pili. Uzmācās tāda savāda sajūta un viņa nokāpa no sava pegasa, izteica tam dziļu pateicību par lidojumu un devās pie skolotāja. Viņa pavērās uz abiem dievišķajiem dzīvniekiem, kuri iepriekš bija savā starpā uzsākuši sarunu.
- Emm.. es atvainojos, taču.. vai jūs gribat teikt, ka šai pasaulei kā jau citās pasakās un nostāstot draud haosa iznīcinošā roka un mums ir jāatrod veids kā ar to cīnīties? Vai tā? - Viņa jautāja un godbijīgi palocījās viņu priekšā.

[Elony]

Zvani bija kaitinoša parādība. viņš to zināja.
Tomēr paklausīja un devās līdzi pārējiem.
Sarunas par Yunu viņam izraisīja smaidu.
Vai tu reko, viņš ir īsts klasiskais dēmons, bet zirdzziņi baidās no ledus princeses.
Haoss, pasaules briesmas... īsta pasaka, diemžēl reāla...
Džins priecājās, ka jālido ar pegasiem, nevis ponijiem vai ko tamlīdzīgu. Viņa dvēsele un tas sārtais dēmons joprojām bija līdzās. Tas gan puisim ērtības sajūtu neradīja, bet vismaz pārējie jaunie valdnieki bija ar viņu. Kopā ar tādu, kas ir līdzīgā situācijā tomēr ir vieglāk.

Piezemējies, Džins norāpās no pegasa un uzmeta skatu kokam. Vai tas būtu izaicinājums viņam?
"Un kā tev liekas pašai?" Džins iejaucās Evelīnas uzrunā vienradžu un pegasu vadoņiem.
Pats Džins nešaubijās, ka ja nedraudētu haoss, viņu visu šeit nebūtu.
Džins atkal aplūkoja ledus koku un piegāja tuvāk.
Pagriezies pret meitieti - skolotāju, Džins pasmaidīja.
Viņš atkal lika rokā koncentrēties savia enerģijai - uguns un karstuma varai. Bet šoreiz tas bija grūtāk, jo visi notikumi jauca viņam galvu un viņš daļēji bija noguris. Bet viņs centās koncentrēties, domāt par to, kā ielikt rokā lielāku varu...
Neapzināti Džins cerēja, ka skolotāja viņam tomēr palīdzēs kaut kā... viņš vēlējās apgūt to, kas bija viņā, jo ja godīgi - sajūta, ka tevī ir spēks, ko tu nekontrolē, ir biedējoša.

[Hworang666]

Mišelu mazliet kaitināja jau nedaudz pierastā atbildes neesamība. Tas bija tik muļķīgi... Kaut ko slēpt no viņiem. Mišels izbrīnā gandrīz aizrijās, ka pamanīja, ka šajā pasaulē mīt arī tādas pārdabiskas būtnes kā vienradži. Tas likās tik stulbi un meitenīgi, bet ielūkojoties vareno dzīvnieku acīs, varēja saprast to majestātiskumu un nedaudz izprast, kādēļ tie skaitījās apdraudēta suga. Dzirdējis visu, kas vienradžiem bija sakāms, Mišels nevarēja nedzirdēt arī pārējo sarunas. Kādēļ tik asa atbilde? Viņš pajautāja Džinam, tad pievērsās Evelīnai. Tu tak nedomāji, ka viņi mūs tāpat vien uzaicināja, ne tā, Evelīn?

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna pagriezās pret abiem puišiem un pasmaidījusi atbildēja.
- Man liekas, ka tā arī ir. Protams, es nedomāju, ka esam uzaicināti tikai lai kļūtu par jauniem valdniekiem, lai mūs apmācītu vai vēl kā. Vienkārši visu precizēju. -

[Semijs]

Grego kopā ar visiem pārējiem devās pie pegasiem. Puisis nopētīja gan pegasus, gan vienradžus un Yunas melno vienradzi.
-Lai cik tas aizdomīgi izskatītos.. kāpēc viņa tiek pie foršākā? Es negribu lidot ar kaut kādu baltu pegasiņu, paldies dievam nav jālido ar vienradzi, savādāk es justos, kā geju gājienā! Bet... euu mošk uz pegasa es izskatos pēc Herkulesa.. kruta!-
Viņš pie sevīm smīnēdams noprātoja un ievēroja, ka viņa lācis pārvērtās par spoku. Nopētījis bezķermenisko milzeni, Grego ar smaidu teica.
-Piedod, ka es tev tikai tagad došu vārdu. Vienkārši uztraucos, ka vārds tev varētu nepatikt un tu man burtiski izrautu žokli(nosmīn), tādēļ es tevi saukšu par Borisu! Priekš tāda miļzeņa kā tu šis vārds piestāv!-
Pēc teiktā, Grego uzrāpās uz pegasa muguras un nomurmināja.
-Tāks.. šis būs grūtāk, kā vadīt mašīnu.-
Bet pa laimi pegass pats pacēlās spārnos un uzsāka lidojumu. Grego uz brīdi bija paralizēts, viņam briesmīgi nepatika lidot, kur nu vēl uz pegasa muguras, kur vispār nevarēja piesprādzēties. Puisis bija apķēries pegasam ap kaklu un acis bija cieši aizvērtas.
-Domā par labām lietām.. labas domas, labas domas.. asinis, līķi, karš, agonija.. pag, tās ir sliktas domas, bet man patīk!-
Pēc mokošā lidojuma, Grego sajuta, ka pegass ir nolaidies un bez maz vai panikā nogāzās no spārnotā zirga un svētlaimē sāka skūpstīt zemi.
-Zeme, zeme, zeme!-

**[Džins]**

Kamēr Grego skūpstīja zemi, Džins devās tuvāk sasalušajam kokam, bet tiklīdz puisis jau bija pietiekami tuvu, viņš sajuta, ka virve aptinās viņam ap kāju un zeme apgriezās kājām gaisā. Skaidrs kā diena, ka tās bija lamatas un nu Džins karājās kājām gaisā.
Vienīgais ko viņš varēja redzēt ir koks ar palielu caurumu. Viss bija apklusis, līdz pēkšņi no cauruma izšāvās gnoms ar apsaldētu bārdu un ar ausīm, kuras atgādināja lāstekas.
-Pika-Boo!-
Vicinādams rokas, gnoms iesaucās un apspļaudīja Džina seju. Nekrietnā radība lēca virsū un iegrābās Džina matos un skaļi smiedamies, karājās gaisā.

****

Grego visu ievērodams, šokā metās palīgā Džinam, bet aizķērās aiz virves, kura bija paslēpta zālē. Iebļāvies, puisis paklupa un iekrita bedrē, kura tāpat kā virves bija paslēpta. Attapies kādus 2m zem zemes, Grego ievēroja divas caurules, kuras atradās bedrē.
-Huh? Wēē..-
Viņš aprāvās, jo pēkšņi eļļa sāka līt laukā no caurulēm.

**[Grego]**

Visiem nemanot Grego bija pazudis, vienīgais ko varēja manīt bija trīs vājprātā smejoši un kliedzoši gnomi, kuriem rokās bija saplēsti dūnu spilveni. Visi kā viens sāka tos purināt virs Grego bedres, kamēr no lejas skanēja paniski kliedzieni.

**[Lenna]**

Lennu savukārt vairāki gnomi sāka apmētāt ar švammēm, psihi kliedzot.
-Žūsti, žūsti zivjģīmi!-
Pēkšņi meitenei iemeta kāds gnoms ar brēcošu kaķi un visi gnomi pārstāja mest.
-Tas taču bija kaķis!-
Viens gnoms iesaucās, bet otrs skaļi smiedamies, ar veiklu rokas mājienu, simtkāršoja kaķi.
-Vai nav vienalga?!?-

**[Mišels]**

Pēkšņi Mišelam pa plecu ielidoja lodīte, kas saskaroties ar viņu uzsprāga un atstāja aiz sevis brūnu dūmu mākoni, kas patiesi nelabi oda pēc puvušām olām. Vairāki gnomi no krūmiem, šaudījās ar kaķenēm gardi smiedamies. Pēc tikko lidojošās smirdbumbas sekoja vesela krusa ar līdzīgām bumbām.

**[Evelīna]**

Evelīna varēja manīt, ka gnomi ir praktiski visur un to skaits bija milzīgs. Pateicoties vilkača maņām, meitene pamanīja, ka vairāki gnomi ar sudraba svečturiem atvēzējās un met tos viņai.

**[Skolotāji]**

Skolotājiem arī negāja labāk, jo gnomi izlēma neļaut viņiem uzturēt modru aci uz skolēniem.

[Hworang666]

Tad jau labi... Prieks, ka neesmu vienīgais, kas visu nesaprot... Tad Mišelam pa plecu trāpīja bumbiņa. Ja pirmā smirdošā bumba Mišelu pārsteidz, pārējās vairs ne. Strauji mainījis pozīciju, viņš nonāca daudz drošākā vietā. Kaut kur atmiņā pavīdēja, ka ar gnomiem vislabāk var tikt, ja tos paņem aiz kājām, sagriež virs savas galvas aptuveni pa 5000+ grādiem un tad palaiž vaļā. Vislabāk jau būtu, ja vņi vēl arvien būtu ezermalā, kur gnomu varētu iemest ūdenī. Paķēris no zemes viduvēja lieluma akmentiņu, viņš to slīpi meta tieši iekšā gnomu bariņā, kas viņu apšaudīja.