Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Elony]

"Tu pareizi runā par to, kas un kādi esam, kas jāpieņem. Par to arī pateicos."
Džins brīžiem aizmirsa, ka viņi nav vieni, ka visapkārt ir daudz citu ļaužu.
Bet Tia runāja, runāja skaisti...
Džins pats apmulsa. Ja viņš nebūtu tas, kas tagad bija, tad laikam piesarktu...
Bet Tias vārdi viņam patika, tie atklāja, pēc kā viņš pats ilgojas...
"Sauc to kā gribi, tikšanās vai ballīte, bet..."
viņš arī pateica to ko gribeja teikt:
"liekas, ka man nebūtu nekas pretī, ja tu negribētu vien sarunāties un dejot..." Džins nedaudz apmulsis lūkojās uz meiteni. Gribējās ticēt, ka tas ir kas vairāk par pievilcību, fizisku pievilcību...
"Bet man nebūtu pretī arī parunāties, uzzināt, kāda tu esi. "

[Pūķēns Sāra]

Atšķirībā no Džina, Tiamaras vaigos tomēr iesitās viegls sārtums. Viņš ir apburts... meitene nevēlējās tam ticēt, bet ar neko citu tas nebija izskaidrojams.
-Es esmu sirēna, un man ir bail, ka esi iekritis manos valgos. Piedod man mani,- Tia klusu nomurmināja, šādi Džina rokās atrasties bija tik labi, tik droši un nenoliedzami silti, nevien tādēļ, ka pats Džins bija silts, bet sirdij bija silti, bet noliedzot viņas jauniegūtās spējas un to varu, ko tās radīja pār puišiem, bija nevien citu maldināšana, cik gan daudz sava, un tas nezin kādēļ sāpēja. Sāpeja tas, ka Džins tā runā nevis dēļ tā, kāda viņa ir, bet dēļ tā, ka viņa ir sirēna un savādāk viņš nevar runāt. Tomēr ne viss, kas šķiet tik jauks un viegli pieņemams, to iepazīstot tuvāk, ir tik mīlīgs kā sākumā licies. Tia nolaida skatienu un raudzījā kur prom, nelūkojoties uz Džinu. Viņš tūlīt apjaušot, ka tikko teici taisnību, atlaidīs tevi un aizbēgs, vairs nekad nevēloties tevi redzēt, lai nevajadzētu sevi apkaunot, ka ir atļāvies ieskatīties kaut uz mirkli šādā briesmonī kā es. Viņš nekad tā nebūtu teicis, ja nebūtu šīs nolādētās spējas, viņš nekad nebūtu mani lūdzis uz deju...
-Pirms aizej un sāc nīst mani, vēlos tik pateikt, ka tu tiešām esi man simpātisks un savas spējas, tāpat kā tu savu spēku, nemāku apvaldīt.- Balss bija klusu un skumju pilna. Pazaudēts draugs...

[Elony]

Džins apjuka vēl vairāk. Kaut kas mainījās, nevarēja saprast kur un kas...
Bija pazudusi burvība. Tas netveramais skaistums, kas viņus vadīja šajā dejā...
"Es nesaprotu..."
Bet saprata gan, ko Tia gribēja teikt. Maģija, tikai maģija...
Cik žēl...
Nē, bet tomēr nē!
"Tev taisnība, tas ir ne tā kā vajadzētu..." Džisn domāja, ko teikt, ko viņš jūt. Vai jūt? Noteikti, nevar būt, ka tā ir tikai maģija.
Un viņš negribēja iet prom. Nepavisam. Viņam Tiamara patika. Viņa bija īsta... zem sirēnas maskas.
"Tā nav tikai maģija. Maģija padarīja tevi skaistāku... tas ir, tu arī tāpat bez maģijas esi skaista... gribēju teikt glīta...ehmm..."
tagad arī Džins piešarta, viņš centās neskatīties Tias acīs.
"Gribēju teikt, domāju... ka man šķiet, ka tu man patīc arī bez tās sirēnas būšanas. Un... privātas tikšanās vietā var vienkārši parunāties, kamēr iepazīstamies labāk... kaut kā tā... eh, runāt ar meitenēm man nepadodas..."

[Pūķēns Sāra]

Tia pasmaidīja, pasmaidīja no sirds. Džins tiešām bija... bija patiesi jauks. Sāpes, kas iepriekš bija uzradušās tagad atkāpās krietnā ātrumā, Varbūt arī dēļ tevis, nevis viņas - sirēnas. Bet tomēr viņa apjēdza, ka šoreiz sanāca tāds gadījums, tāds savāds gadījums, bet vēlāk... vēlāk nebūs šādi patīkami gadījumi, būs tikai akls cilvēks un šīs spējas, kas sāpinās tikai viņu pašu nevis kādu citu. Varbūt tādēļ pasakās un leģendās sirēnas bija tik aukstas un nepieejamas, viņas vienkārši zināja, ka kļūstot maigākām, viņām pašām sāpēs.

-Paldies.-

Viņa atkal piegāja tuvāk puisim, jo iepriekš, apjēdzot ko izdarījusi ar savām spējām bija atvirzījusies no viņa prom, atsāka dejot. Meitenes uzvedība atkal bija tāda kā bija, vienīgi smaids likās patiesāks un zaļās acis atklātākas. -Es tevi turēšu pie vārda,- viņa iesmējās, -un meitenes ir tādi paši cilvēki kā puiši, tik mazliet ārēji atšķirās.-

[Elony]

"Jā es zinu, ka meitenes ārēji atšķiras no puišiem un patiesībā man tur iebildumu nav." Džins smaidīja, kad viņi atsāka dejot.
Kaut kas bija mainījies, tik tiešām. Burvības, brīnišķās burvības nebija, bet bez tās bija patiesāk, ne kā sapnī, bet īstenībā. Patiesībā arī neslikti.
"Tad par ko lai mēs runājam? Laikam katrs par sevi, jo es par tevi zinu visai maz, bet gribu uzzināt vairāk. Esmu no Japānas, ko atceros maz. Dzīvoju parastu vidusskolnieka dzīvi, nedaudz esmu huligāns, cīkstonis un tikko kā izārstējos no alkaholisma. Tas arī ir viss par mani. Viss, kas varēja likties intersanti. Kā ar tevi, kādi noslēpumi mīt tevī, Tia? "

[Pūķēns Sāra]

Meitene platāk pasmaidīja, tik savādi, Džina izpildījumā viņas vārda saīsinājums - Tia - nelika dusmām virmot, to izdzirdot, kā tas vispār bija parasti, bet gan platāk pasmaidīt.
-Mani īstie vecāki mira, kad man bija seši gadi. Vairāk nekā gadu esmu augusi bērnunamā, kad mani adoptēja ģimenes draugi, kuri kļuva par maniem vecākiem. Nekad neesmu, izņemot laiku bērnunamā, izjutusi nabadzību, gan mani īstie vecāki, gan arī audžuvecāki ir visai bagāti ļaudis. Jau no adoptācijas brīža esmu bijusi pietiekoši neatkarīga, un jāatzīst, ka viena no manām mīļākajām nodarbēm bija rotaļājiets ar cilvēku domām...- viņa ieturēja mazu pauzi, lai ievilktu gaisu, -Esmu mākslas mīļotāja, un savā mūžā esmu iepinusies tik daudz nepatikšanās, ka nevar vien atarst tām ne galu, ne malu. Mīlu piedzīvojumus, bet no cilvēkiem gaidu atklātību...- viņa atkal ievilka elpu, lai turpinātu, kad vainīgi pasmaidīja, -Saka, ka esmu ļoti aktīva un šobrīd aizpļāpājos. Bet ja godīgi nevienam sevi neļauju saukt par Tiu.-
-Un ja nav noslēpums, tad kādēļ aizbraucāt no Japānas?-

[Lianjuks]

Eštons neizpratnē noraudzījās Evelīnas un Nasu sarunā, protams nesapratis ne vārda.
- Tu esi glīta.. - viņš izstostīja lūkojoties uz Evelīnu, kā uz pasaules brīnumu, bet tad attapies iejautājās.
- Kad padejosim, nevēlēsies izpētīt apkārtni..

[Elony]

Džins dejoja ar Tiamaru.
Viņš nav iemīlējies, nē. Liekas, ka viņs neticēja mīlestībai no pirmā skata. Bet Tia viņam patika. Patika arvien vairāk. Pietiekami lai varētu runāt kā ar draugu. Galu galā - kopumā mīlestībai Džins ticēja.
"Tēvam sanāca problēmas ar bosu... Tēv sun viņa boss bija... biznesmeņi ar kriminālu noslieci. Tēvs zaudēja priekšnieka labvēlību. lai tas nebeigtos slikti, mēs aizbraucām prom. Ja godīgi tēvs nemainījās un tagad ir ietupināts..."
Džins pārdomāja savu dzīvi. Arī viņs nebija dzīvojis slikti. Naudas nekad nebija trūcis. Arī tagad, kad tēva nebija, viņš pats par sevi parūpējās, tiesa ne godīgi...
Vai Tia to sapratu? Viņš zināja, ka būt bārenim ir grūti, sliktakos bāreņu namos viņi zog... bet tas ir citādi...
Džins sajuta tādu kā kaunu. Tiamara pārak maz par viņu zina. Uzzinot ko vairāk, viņs visdrīzak viņai nepatiks...

Džins skumīgi uzlūkoja meiteni.
"Tiamara, tev ir klājies sliktak kā man, bet man liekas, ka tu tomēr esi labāks cilvēks kā es... Es domāju, ka nemānīsu tevi, jo vēlāk tapat visu uzzināsi."
Ievilcis elpu, viņš sāka runāt:
"Redzi, japāņu jakudzi ir tādi kā samuraji... nesmejies, tiešām! Likums Japānā jau sen aizliedza samuraju eksistenci, bet noziedznieki likumus neievēro. Bargi iekšējie likumi un tradīcijas. Tēvs bija šo tradīciju varā, ka pārkāpt valstu likumus nav slikti, bet gan nodarbošanās... Daļēji arī es domāju līdzīgi... tādēļ esmu... huligāns, kas jau paspējis būt policijas uzskaitē un pašlaik ir nosacīti uz brīvām kājām. Tādēļ arī saku, ka manas spējas ir liela atbildība man. Tajā pasaulē es spēju sastrādāt... lielas lietas, kas ir sliktas. Bet reizēm... es nezinu, kas ir pareizi un kas nav..."

[Džezā tikai Meit...]

Lianjuk, lūdzu raksti skaidrākas un garākas atbildes..

Mirkli meitene bija izbrīnā par to, kā viņas mugurā parādījās šīs skaistās drēbes, taču Evelīna ievēroja Eštona neizpratni par viņas un Nasu sarunu, un pagriezusies pret puisi, viņa noteica.
- Man ir spēja runāt ar vilkiem. Galu galā - manī pašā mīt kaut kas no vilka. Un viņu sauc Nasu. - Meitene piebilda un norādīja uz skaisto vilku.
- Nasu, man liekas ka Jūs jau pazīstat Eštonu? Austrumu kalnu valdnieku? - Evelīna jautāja vilkam. Bet tad sekoja jauki vārdi no Eštona puses un meitene nedaudz nosarkusi uzsmaidīja puisim.
- Paldies.. Tu jau arī.. un es labprāt šeit visu izpētītu.. - Viņa pārlaida acis zālei un nopētīja skaistos eņģeļus, kuri priecīgi runājās un dejoja, kā arī skats aizkavējās pie Sofei, kura izskatījās tik skaista un tāda miera apņemta. Eņģelis.. Evelīna nodomāja un pasmaidīja. Viņa dejoja ar Alaku, kurš arī bija tā pārvērties un kuram tagad piederēja melni spārni. Nu viņi abi varēs baudīt debesu plašumu un brīvību. Evelīnas acis nopētīja arī pārējos, kuri atradās zālē..

Šo rakstu rediģēja melomania: 19.12.2007 14:52

[Eņģeļu gūstekne]

-Mišels-


Tiklīdz jaunais drošsiržu valdnieks bija šķērsojis zāles durvis un nokļuvis vienā no skaistajiem garajiem gaiteņiem, kuros bija pārpārēm zeltītiem rāmjiem apvītu logu, skaistu dzeltenā marmora kolonnu un neizsakāmi mierīgu radību soļu, viņam sāka sekot kāds, vai kāda. Atskatoties, Mišela priekšā stāvēja stalts, zeltītās bruņās tērpts vīrietis. Viņš bija kā klints, liels, spēcīgs un neaizskarams, šķita, ka viņu salauzt nespētu nekas. Drošsirža mierīgajā, stingrajā sejā paudās sentimentālas jūtas, taču daļu no šī skata slēpa kuplā, zeltītā bārda, ūsas un mati. Bruņcepure bija saņemta lielajā plaukstā, zobens, kas kā redzams bija pārcietis daudzas cīņas, piegulēja drošsirža sāniem. Vīrs nostājās blakus Mišelam un apņēma jaunā puiša plecus.
Nedusmo, Jūs arī šai pusē, Aizspogulijā bijāt pazīstami ar Tiamaru no bērnu kājas. Jauka meitene, ja tikai sirēnas daba viņu tā nevilinātu, bet savus dzimts rakstus jau neizvēlamies paši.
Vīrs pamācoši noteica, plati un draudzīgi pasmaidot.
Mans mazais, drīz tu stāsies sava tēva vietā, tikai jāsagaida kronēšana un protams arī Aizsauliešu ierašanās. Esmu tava tēva labā roka, vadonis karos par gaismu, Gordons Tumslauzis.

Tumslauža kungs atlaida Mišelu un atspiedās pret palodzi, neuzkrītoši vērojot dabu ārpus pils, kur mākoņu pļavā savā nodabā draiskojās vienradži un pegasi, vietām šo cēlo radību mazuļi plēsās par to, kurš radīs varavīksni. Rezultātā visu Mākoņu pils pūkaino dārzu ieskāva daudkrāsainas varavīksnes.

-Estere-

Rafaēls vēroja kā viņa jaunā, nepieredzējusī valdniece malko savu pirmo asiņu devu pēc ciemošanās Zemē, jeb Atdalītajās zemēs kā tās sauca Aizsaulieši. Viņš ar baudu tvēra Esteres smalkās kustības, vēroja kā asins lāse noripo pār lūpām līdz zodam. Vampīrs pacēla roku un ar pāris vieglām pirkstu kustībām nobrauca lāsi nost no valdnieces sejas un nolaizīja pirkstu aizvien kārdinoši smīnot, tad viņš iedzēra pats savu glāzes saturu purpurkrāsas acīm neganti ieziboties spožākām.

Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne: 19.12.2007 14:57

[Semijs]

Gregorijs jau sen bija apsēdies uz galda un turēja sev blakus viskija pudeli, bet rokās glāzi, kuru ik pēc brīža tukšoja, bet sapratis, ka nav jēgas no glāzītes, puisis viņu aizlidināja projām un sāka trenēt iekšā viskija pudeli. Šobrīd bija tik daudz domas pa galvu, ka Gregorijs beigu beigās izlēma normāli pieliet mūli, lai nebūtu tik daudz jādomā, savādāk vēl kāds sirms mats uzmestos un to viņš patiešām nevēlējās..
-Baigi silts.. šas izkorķēšos..-
Neapmierināti nodomāja jaunietis un iegrima dziļās domās, pa spraugai lejot mutē iekšā viskiju. Domas izgaisa, kad Grego sajuta, ka viskijs palika aukstāks.
-Wtf?-
Viņš noprātoja un norijis viskiju, kas bija mutē, paskatījās uz pudeli. Roka bija palikusi bālāka, bet tur kur plauksta bija apkārt pudelei, varēja ievērot ledus kārtiņu.
-Euuu.... Zašibis!-

[Eņģeļu gūstekne]

-Gregorijs-

Palēnām bija sākuši parādīties skolotāji. Tādi bija jau pie Esteres un Mišela, taču pārējie vēl bija apdalīti ar tādām ekstrām, to vajadzēja ātri labot, laika nebija.

Pie Gregorija pienāca sieviete, ne ar ko viņa neatšķīrās no cilvēka-vidēja auguma, trauslas miesasbūves, pagariem viļņainiem, melniem matiem, spoži zilām acīm. Un tomēr varēja saprast, ka šai būtnē kaut kas nav tīrs. Sievietei līdzi bija arī prāvs, balts tīģeris, kas noskatījis Grego no galvas līdz kājām paskatījās uz sievieti.

Tu esi droša, ka šis dzērājs ir apmācāmais?

Tā šķiet, neviena cita ledus dēmona, izņemot Yunas jaunkundzi te nav.

Jā... varbūt tev taisnība.

Joršs, beidz.

Sieviete noskaldīja un laipni paskatījās uz dzerošo puisi.

Sveicināts topošais valdniek, sākat iepazīties ar spējām? Mans vārds ir Ilosa, tāpat kā taviem draugiem arī es esmu norīkota apgūt tava elementa spēku, kā skolotāja.

Viņa teica, uz Grego pleca uzliekot savu ledaino roku.

-Alaks-

Abu eņģeļu deju pārtrauca dobja, zema balss.

Alak, kungs, es ceru, ka jūs ļoti neiebildīsiet, ja lūgšu jums uz mirkli atrauties Jūsu māsas un pavadones.

Blakus Alakam stāvēja īsa auguma, gaišmatains puisis un patiesi neviens nevarētu iedomāties, ka šis saulainā paskata radījums ir apveltīts ar tik zemu stindzinošu balsi un tik nejūtīgu skatienu.

Esmu Ilims, domājams, ka diezgan ilgu laiku jums nāksies mācīties tumsas elementa maģiju manā paspārnē. Jūtos pagodināts.

Ilims noteica, sejas izteiksmei aizvien paliekot skarbai un noteiktai. Blakus jaunietim, kam pēc skata varēja būt ne vairāk kā trīspadsmit gadi, stāvēja tumšs jenots. Tas uzmanīgi klausījās sava saimnieka teiktajā un ik pa brīdim varēja šķist, ka dzīvnieka sejā paviz smīns.

Ak un šis ir mans dēmons, Mara.

Puisis laipni norādīja uz savu dēmonu, kas tobrīd mēģināja divreiz aptīt asti ap ķermeni.

Jā, jā, sveiki.

Viņš strupi novilka, turpinot savu ārkārtīgi svarīgo nodarbi.

-Sofei-

Kad Alakam bija pienācis klāt viņa skolotājs, arī Sofei netika atstāta novārtā. Viņas gaišajam maigajam stāvam klāt pienāca vīrietis, zeltainiem matiem, viegli lillīgām acīm un brīnišķīgu, maigu smaidu. Cieši aiz viņa gāja ruds, paprāvs kaķis, kas kaut ko centās apstrīdēt. Gaišdzeltena tunika sedza vīrieša ķermeni.

Sveicināta mājās, valdniec!

Sacīja vīrietis noskūpstot Sofei zīdaino roku.

Turpmākajā laika periodā Jūs tiksiet apmācīta no manas, tas ir Saja, rokas. Mums palīdzēs Rojs.

Kaķis pamāja ar galvu.

Nenoliedzami palīdzēšu, kas vēl, ja ne es palīdzēs apgūt gaismas maģijas zintis.

Rojs iesmējās savus kaķiskos smieklus, tikmēr kamēr Sajs maigi, taču nosodoši pamāja ar pirkstu savam dēmonam.

-Džins-

Sirēnas vieglā, gaisīā spēle bija aizrāvusi Džinu, taču realitātē viņu atsauca skaļš lauvas rēciens tieši pie auss. Pakaļ milzīgajam dzīvniekam skrēja maza auguma, ārkārtīgi smalka meitene, kas vainīgi pasmaidīja satvērusi sava dzīvnieka kažoku.

Ak, es atvainojos, viņš tāds impulsīvs.

Viņa zobgalīgi pasmaidīja un uzleca lauvas mugurā. Tas paskatījās uz driskās tērpto meiteni un nopurināja krēpjoto galvu.

Nu vai zini, Klēra, dažbrīd man tiešām liekās, ka man būtu jākļūst par skolotāju, nevis tev.

Emm... lai nu paliek, Eset, tagad citas lietas darāmas. Jā, ja nu kas esmu jūsu uguns elementa pārvaldīšanas skolotāja Klēra.

Viņa nosmējās un pamāja ar galvu, īsajām sarkanajām matu cirtām neganti noplandot.

-Eštons-

Eštona un Evelīnas saruna bija apsīkusi, vismaz tā likās kādam puisim, kas neviltoti smīnot piegāja pie abiem.

Sveicināts, karali Ešton, drīz būs jāsāk apgūt zibens maģija, tiesa?

Viņš vaicāja ik pa brīdim zemi iesmejoties. Viņa dēmons, kas izskatījās pēc neliela auguma pelēka suņa, bija piegājis pie Nasu un tie abi kaut ko cītīgi apsprieda. Lai nu kā runa šobrīd gāja par skolotāju, kas bija piegājis pie Eštona.

Varēsiet tālākos nākotnes posmos dēvēt mani par Linasu. Ļoti patīkami.

Rejošā tonī iesmējās skolotājs, ik pa brīdim nopētot suni.

Jā un tas ir mans dēmons Tors.

-Evelīna-

Uzreiz pēc Linasa nāca arī kāds cits puisis. Gariem tumšbrūniem matiem, Īsu kazbārdiņu, šķelmīgu smaidu, sūnu zaļām acīm. Šis jaunais vīrietis pienācis pie Evelīnas zemu paklanījās un uzreiz ar sevi iepazīstināja.

Luidži, īsi un konkrēti.

Tad nāca arī dēmons, kas vāveres veidolā ārkārtīgi enerģiski grauza kādu no galda paņemtu valriekstu.

Un tas, ir Dits. Mūžīgi ēd. Bet ir ļoti gudrs palīgs jauniņo apmācīšanā,

Vāvere pacēla galvu un nožilbināja zobus. Vienā vaigā bija iestūķēts valrieksts r visu čaulu, bet pats Dits grauza jau atvērto.

-Tiamaru-

Džinu prom no redzes loka bija aizvilinājusi mazā sarkanmate, taču pie Tias pienāca patiesi gara auguma, spēcīgs vīrietis ar neizsakāmi viltīgu skatienu. Ap viņa roku bija apvijusies tumšpelēka čūska.

Dārgā valdniece, laipni lūgta. Esmu Jūsu skolotāja Hefs un tā ir Vedo.

Čūska pamāja ar savu zvīņoto galvu, ik pa brīdim zibinādma šķelto mēli.

-Lenna-

Pie Lennas nāca kāds vīrietis. Viņš manāmi atšķīrās no citiem skolotājiem. Koši zilie mati ar gaiši zaļajiem pavedieniem tajos, spuras uz augšdelmiem un viegli iezaļganā āda norādīja uz to, ka īsti cilvēks viņš nav. Turklāt uz viņa kakla katrā pusē bija žaunas. Jaunais vīrietis dzirkstoši smaidīja, tāpat smaidīja viņa jūras zaļās acis. Patiesi simpātisku viņu padarīja vaigu bedrītes, kas asi iegūlās smaidu viļņos.

Ūdrijs, jaunkundz, priecājos iepazīties.

Viņš iesmējās un noskūpstīja Lennas roku. No puiša bikšu kabatas izlīda maza galviņa, tūlīt pēc tam sekoja pārējais ķermenis. Tas bija mazs, pelēns, kas nolecis uz zemes pārtapat ronī.

Un protams Hefa. Viņā gan ir tikai viena problēma. Jau vairākus gadu desmitus mans dēmons nav izlēmis vai būs pele vai ronis. Nespēj nostabilizēties.

Ūdrijs noliecās pie roņa un pārglauda roku pāri tā samtainajam kažokam.

-Aleks-

Puisis neiesaistījās sarunās, tas Vilijamu nomāca. Tāpēc viņš ļāva jaunajai skolotājai doties un iepazīties ar skolēnu. Melnajā pusgarajā kleitā tērptā baltmate piegāja pie Aleksa. Viņai sekoja melna pantēra, kas kaut ko rūca un ņurdēja. Sieviete nostājās tieši pretī Aleksam un zibinot tumšzilās acis sveicinājās.

Aleks, patiess prieks, esmu Neo un tas ir Pērs. Turpmāk tevi skološu es. Turklāt ar mani jau iepriekš zini, garās sarunās labāk neielaidies.

Neo pamācīja brīdī kad pantēra pārlauza galdu ar savu prāvo ķepu.

-Visiem-

Pēc mirkļa jūs iepazīsieties ar saviem skolotājiem. Cilvēkiem vai citām būtnēm, kas tuvākajā laikā sāks Jūsu apmācību. Bet tagad lūdzams uz mirkli apklust, jo tūlīt atvērsies portāls no Zemes aiz Saules. Šie cilvēki, kas ieradīsies no blakus valsts vēl sešus gadus atpakaļ nokļuva savā tagadējajā mītnē caur portālu tāpat kā jūs. Arī viņi kādreiz bija tikai parasti cilvēki, taču apguva savas spējas, sastapa visus pūķus un kļuva par labākajiem karaļiem un karalienēm Aizsaules vēsturē.

Vilijams jau gribēja turpināt runu kad gaisu pāršķēla balta gaisma. Likās, ka paverās sniegbalts aizskars un no tā izkāpa desmit valdnieki. Tiem katram blakus atradās pa gādam dzīvniekam, kukainim vai putnam tāpat kā jauno karaļu skolotājiem.

Valdnieki, kas tik tikko bija ieradušies izskatījās fantastiski krāšņi un grezni. To viedās sejas staroja līksmē. Vilijams sarokojās ar ik vienu no tiem un tad turpināja sakāmo.

Lūk šī ir Anabella austrumu saules valdniece un Vigo rietumu saules valdnieks.

Divi graciozi stāvi pamāja ar galvām un apsēdās krēslos, kas tik tikko bija parādījušies. To dēmoni apsēdās turpat blakus. Pie abiem valdniekiem pieskrēja maza meitenīte un ieleca Vigo klēpī.

Un tā ir Viola. Abu valdnieku 4gadīgā meitiņa.

Tālāk sekoja nākošais valdnieku pāris.

Šikamaru ir viens no spēcīgākajiem karos, kā karalis mūžam cēls un viņa pavadone Nevinda, laika karaliene.

Arī viņiem sekoja dēmoni. Tālāk nāca Lianna un Dantess, skaistuma karaliene un baltās uguns karalis. Noveau un Alsvida, miera karalis un mežu aizstāve. Enija un Eliads, gaisa un ūdens karaļi. Tāpat kā pārējiem, nenoliedzami, arī viņiem sekoja dzīvnieciskie dēmoni.

Vilijams iepazīstinājis ar valdniekiem apsēdās un atkal ļāva iepazīties ar skolotājiem. Taču beigu beigās viņš nolēma pateikt vēl ko svarīgu.

Kā redziet šeit ik vienam ir kāds dzīvnieks. Tās ir šo pasauļu dvēseles, kas atdalās no cilvēkiem. Arī jums tādas ir.

Pēc šiem vārdiem ik viens jaunais valdnieks sadalījās divās būtnēs un viņam blakus parādījās kāds dzīvnieks.

Dzīvniekus ļaušu izvēlēties jums pašiem.

[Hworang666]

Mišelu nevarēja neizbrīnīt cilvēks, kurš viņu uzrunāja kā no portreta, jo cilvēks bija iespaidīgs. Tumslauzis... Diez vai tas ir vārds... Mišels nodomāja. Un tad, juzdamies nedaudz neveikli tomēr sāka runāt ar tēlu: nav jau tā, ka es uz viņu dusmotos... Vienkārši... Viņš pārdomāja kā to pateikt. Vienkārši nav viegli. Es viņu zaudēju, naids, kas radās viņai mani pametot man palīdzēja izdzīvot, bet tagad... Viņa runā tā, it kā nekas nebūtu noticis, es vienkārši nevaru, nevaru... Tad, kad likās, ka zēns sagrūs un pazudīs šņukstos, viņš iebļāvās un ietrieca dūri sienā. Smagi elsodams viņš pievērsa skatienu apsārtušajai dūrei un bālajiem kauliņiem, bet tad atsāka elpot kā parasti. Mans tēvs? pēkšņi Mišels saprata, ko Tumsaslauzis bija pateicis. Vai viņš... ir miris? Mans tēvs, vai viņš... Balss izskanēja savādi, bet tas nebija nekas neparasts. Mišelam pašlaik bija ko pārciest, turklāt visu vienlaicīgi.

[Pūķēns Sāra]

Kad Džins runāja, meitenes sejā mirkli ielavījās pārsteigums, bet pēc tam noslēpumains smaids. Smaida iemeslu gan nebija iespējams zināt, ja viņa, protams, to pati netaisījās puisim atklāt. Tiamara ar noslēpumainos smaidu uz lūpām noklausījās Džina sacīto, pēc tam ieturot mazu pauzi.
-Mēs viens pa otru tiešām zinam mazs, bet patiesībā esam tik līdzīgi...- Viņš no mafijas, kura atšķiras ar to, ka atrodas Japānā, es no mafijas, kura ir noteicēja šeit, ar ko mēs atšķiramies? -...tikai ir viena maza atšķirība, es esmu pietiekoši veikla, lai netiktu uzskaitē, bet tu neesi.- šīs jaunās un visai savdabīgi patīkamās ziņas, atkal atmodināja liesmiņas acīs, kad viņas uzmanību novērsa kāda meitenīte, kas stādījās priekšā Džimam kā viņa skolotāja, bet pie viņas piegāja...

Tia aizdomīgi palūkojās uz čūsku, -Prieks iepazīties,- viņa tik vien paspēja noteikt, kad Vilijams atkal pievērsa viņu uzmanību un lika mazliet apklust. Meitene bija laimīga, ka ir laiks pārdomāt, ko atbildēt vīrietim ar čūsku, kamēr viņa ar bijību nolūkojās tikko ieradušajos valdniekos. Seši gadi? Tas būtu ātri vai ilgi?
Meitene sajuta nekomfortablu sajūtu, kad Vilijams noteica par šīs pasaules dvēselēm, bet kad viņa palūkojās sev blakus, tur stāvēja lapsa, tās spalva bija vairāk sudrabaina nekā ruda, bet krāsas it kā pārlējās viena otrā, neļaujot saprast patieso krāsu, bet pati lapsa bija mazliet lielāka par parasto lapsas lielumu. Tai bija skaista kupla aste un spicas austinās, kuru galiņi likās ietonēti mazliet tumšāk nekā visa paŗējā spalva, protams, ka pati spalva arī bija ļoti bieza un kā izsaktījās zīdaina.
-Labs dzīvnieciņš,- Tia klusu nomurmināja, lūkojoties uz dzīvnieku blakus, balsī jaucās pārsteigums ar neticību un izbīli. -Emm... Hef?... Vai lūdzu nepaskaidrosi kas ir šis?- Bez straujām kustībām viņa atkāpās mazliet no lapsas un uzdodot jautājumu viegli pamāja tā virzienā, -Labi, drīzāk ko tas ir spējīgs izdarīt? Un vai tas ko man nodarīs? Un ko man tas dos? Un es varu sarunāties ar...- viņa jau tagad palūkojaš uz lapsu, -...tevi?- šobrīd noskaidrot, ko šis viss nozīmē bija svarīgāk, nekā tēlot, ka nekas neuztraucos, jo tiešām nebija vēlme, negaidīti atrasties izmētātai pa visu zāli. Vēl pie tam, kaut kā lūkoties uz lapsu pašu, likās drošāk, jo bija lielāka iespēja saprast ko viņš domā darīt tālāk, vēl pie tam Hefsa viltīgais skatiens un tā čūska, uzdzina šermuļus tā kā atlika tik lūkoties uz skaisto dzīvnieku, kurš laikam sanāca daļa no viņas dvēseles vai kaut kas tāds.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 21.12.2007 01:31

[Džezā tikai Meit...]

Evelīnu pārsteidza kāds puisis, kurš piegāja pie Eštona un viņas, uzsākot sarunu ar jauno valdnieku. Laikam tas būs viņa skolotājs.. Meitene nodomāja un nopētīja Linasu – kā viņš sevi dēvēja. Tad viņa pamanīja suni, kurš kaut ko apsprieda ar Nasu. Dēmons? Meitene pārsteigumā paskatījās uz suni vēlreiz. Pēkšņi arī pie viņas piegāja kāds visai simpātisks vīrietis. Meitene viņu uzmanīgi nopētīja un tad arī paklanījās viņam. Likās lieki teikt savu vārdu, jo noteikti viņš jau to zināja. Evelīna nopētīja arī viņa dēmonu un pasmaidīja tam pretī. Tas likās ļoti piemīlīgs un brīdi meitenei nācās savaldīties, lai nesāktu skaļi smieties.
Viņa neko nespēja vēl tā īsti pateikt, kad viņu uzmanību piesaistīja Vilijams. Viņa runa pārsteidza meiteni, taču vēl lielāks izbrīns meitenei radās tad, kad uzradās šie desmit valdnieki, kuriem arī bija kāds dzīvnieks. Likās, ka tie iznāk no kāda aizkara vai kā tāda. Labākie karaļi.. seši gadi.. skrēja caur meitenes domām. Acis žilbināja valdnieku skaistums un prieks bija redzams to sejās. Meitene aizrautīgi klausījās kā iepazīstina visus valdniekus un nopētīja to dzīvniekus. Kaut kas sirdī iekņudējās, kad pie austrumu saules valdnieces un rietumu saules valdnieka pieskrēja viņu mazā meitiņa, jo Evelīna vienmēr ir jutusi dziļas simpātijas pret bērniem. Varētu teikt ka tā ir viņas vājība. Meitene domāja vai šie valdnieki ir viņu priekšteči un ja tā ir, tad kurš ir viņas? Vai tas ir Šikamaru, vai varbūt Noveau? Likās, ka uz brīdi jau viss ir cauri, taču tad Vilijams vēl piebilda, ka šie dzīvnieki ir.. kāda daļa no cilvēku dvēseles? Meitene neticēja un jau gribēja par šo absurdo domu skaļi iesmieties, kad sadzirdēja aiz muguras klusu rūcienu. Viņa lēnām pagriezās un pārsteigumā viņai aizrāvās elpa, jo viņas priekšā sēdēja graciozs, žilbinoši balts un skaists baltais leopards. Meitene nopētīja dzīvnieku, kurš likās visai mierīgs, taču bailēs kāpās uz atpakaļu, saskrienoties ar savu jauno skolotāju..

[Elony]

Kad Džinam kaut kas ierēcās pie auss, viņs burtiski palēcās gaisā, aogriezās otrādi, gatavs sists.
Lauva un rudmate meitene.
Lauva, protams, runāja. Meitene bija skolotāja.
"Vel kādreiz tā izdarīsi, dzīvo sadedzināšu vai nožņaugšu!" pie sirds sisdams atteica Džins. Tas tik bija izbīlis!
"Tu esi skolotaja?" viņs pārsteigts uzrunaja rudmati. "Meitenīt, cik tev gadu? Pieņemu, ka kāds simts vai tūkstotis?"

Bet tālākais bija vēl dīvaināk. Džins nepaspēja atīstīt sarunu ar savu "senseju", vai pieversties Tiai, kuras tuvumā parādijās kāds tipiņs un čūska, kad parādijās karaļi.
Un tad...
Kaut kas notika ar pašu Džinu.
Spoža gaisma un viņām pretī lūkojās liela ērgļa acs. Putnam bija brūnzeltainas spalvas un ass knābis.
"Ta ir mana dvēsele?" Dzins nošļupstēja?
Ja liekas, ka trakāk vairs nevar būt, tad katrā ziņa notiks kas tāds, lai pierādītu pretējo!

[Eņģeļu gūstekne]

-Mišels-

Dobjie draudzīgie smiekli atkal jau ieskandināja apkārtni. Tumslauzis saņēma Mišela plecus un turpināja vērties laukā pa logu.
Viss dzīvē saritinās pats savos kamoliņos, tur nu neko nevar mainīt. Varbūt kaut kad drīzumā Tiamaru atkal būs ieritinājusies tavā kamoliņā. Bet tagad taču nav laika tik nomācošām domām.
Gordons jau bija gatavs griezties un ar plato smaidu uz lūpām doties atpakaļ uz zāli, kad sekoja nākošais jautājums. Smaidu pārklāja skumju un atbildības ēna. Tumslauzis brīdi domāja un tad atbildēja.
Redzi viss nav tik vienkārši. Tas arī ir viens no iemesliem kamdēļ esat atsaukti šurp. Tavs tēvs vēl ir dzīvs, bet... viņš guļ uz nāves gultas. Taču ir mierinājums. Katras būtnes dvēsele paliek šai pus plīvura, kad mirst ķermenis. Lūk, redz kur arī Lācis.
Un patiesi, tur nāca liels brūns lācis ar baltu lapsu zobos, kas kaut ko nikni šķendējās. milzīgais brūnais dzīvnieks pienāca pie Gordona un nikni nometa trīsastaino lapsu. Tā uzmeta kūkumu un neganti šņācot sāka skriet prom, taču Tumslauža gaismas stars apstādināja bēgošo dzīvnieku.
Tas spiegoja, Tumslauzi...
Lācis savā varenajā balsī norūca.
Skaidrs Lāci, paldies.
Pievērsies Mišelam Gordons paskaidroja.
Lācis ir mana dvēseles redzamā daļa, tāda ir arī tev, lai nu kā, bet es zinu kam pieder šī trīsastainā žurka.
Drošsiržu vadonis stingri noskaldīja un noliecās pie lapsas, kas strauji pacēlusi ķepu, ielaida nagus Gordonam sejā.
Nenāc klāt, Gordon, pateikšu Yunai, ka mani aizturēji un viņa jau nu zinās, kā ieskaidrot tētiņam, ka jūs un visi tie cilvēki esat bīstami šeit apkārt. Tā tikai jūs izdzīs laukā, pat gaismas stariņš nepaliks, kur nu vēl šī gaismas maģijas un cilvēcības smaka.
Drošsirdis brīdi vēroja lapsu un tad ļāva tai iet, ko protams dēmons izdarīja tik augstprātīgā gaitā cik nu tas vien iespējams.
Jāā... Robina patiesi ir īsts Yunas atspulgs, skaista, bet indīga. No tiesas nav brīnums, ka mūsu dievība pārvalda ledu.
Tumslauža balss bija palikusi tik sekla un vāja, ka skaidri varēja saprast drošsirža sarūgtinājumu. Tad ievizējās arī Mišels un viņa dvēseles daļa atdalījās no ķermeņa.

-Tiamaru-

Hefs klusībā smīkņājot vēroja Tiu ar manāmu pārākuma sajūtu. Čūska aptinusies ap roku slīdēja uz viņa kakla pusi. Skolotāja skatiens trieca pīšļos visu kas darījās apkārt. Un tad jau sidrabaini rudā lapsa stāvēja blakus Tiamaru un skatījās uz meiteni kā uz jukušu.
Tev patiesi šķiet,ka es tev kaut ko darīšu, kaut mazliet? Ja tev sāp man sāp, ja mani ievaino, tevi ievaino. Tas taču ir likumsakarīgi, ja es esmu tava dvēsele, tavs dēmons.
Lapsa jau pati atbildēja un Hefs tikai piekrītoši pamāja ar galvu. Iepriekšējajai jautājumu krusai sekoja vēl viens jautājums, šoreiz tas patiesi bija mērķēts uz lapsas pusi.
Tāpat tu mūždien pļeperē ar savu dvēseli, skaidrs,ka ar mani var sarunāties.
Dzīvnieks pavēstīja un nostājās blakus Tiai.

-Evelīna-

Katru kustību ko izdarīja Evelīna Luidži saglabāja savā atmiņā. Viņš noskatījās kā dvēsele atdalās no meitenes ķermeņa.
Skaisti, ko vēl tur lai es saku.
Viņš iesmējās un Dits ķiķināja līdzi. Beigu beigās vāvere pārleca uz Evelīnas pleca un sāka stūķēt viņai mutē noglabāto valriekstu.
Dit, ko tu dari?
Luidži vaicājoši skatījās uz vāverēnu, kamēr baltais leopards mierīgi sēdēja un gaidīja kad Evelīna beigs ņerkstēt un sapratīs, ka viņi ir viens vesels.
Ja nu kas, es eju pie gaļas galda, ja tev ko vajag pasauc. Zini, es patiesi nekožu,vismaz tev noteikti ne. Negribas, lai baltajā kažokā parādās ievainojumu pēdas.

-Džins-

Lauva par Džina izbīli labpatikā laizīja ķepu un kad tas sāka pukoties, ka sadedzinās lielo dzīvnieku tas ierēcās vēlreiz un tik pat skaļi kā pirms tam. Klēra skaļi iesmējās. Skaidri redzama bija lauvas un meitenītes līdzība. Abām radībām bija mode jokot viņām vien saprotamā veidā.
Skaidrs, ka skolotāja.
Oranžajām acīm jautrības liesmiņās ņirbot sacīja Klēra kura tobrīd centās nostāvēt uz lauvas galvas, protams viņai pašai bija tāda sajūta, ka kāds spiež smadzenes, bet tas bija pārāk jautri.
Man... ne simts, ne tūkstotis. 268 gadi. Tā lūk. Taču es palieku pie tā, ka vecumam nav nozīmes.
Meitene nopētīja ērgli un apmierināti iesmējās.
Patiešām tu dvēselē esi tik cēls? Vai arī gaļēdājs?
Viņa vaicāja, pētot putnu. Esets tikmēr atkal centās aplaizīt ķepu, taču tas bija diezgan sarežģīti ņemot vērā, ka divpadsmitgadīga meitenīte-pēc skata, žonglē uz viņa galvas.

Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne: 21.12.2007 13:01

[Džezā tikai Meit...]

OOC: Nesapratu tā īsti par to riekstu, bet..

Evelīna nedaudz satrūkās, kad uzgrūdās virsū skolotājam un apjukusi noteica.
- Atvaino - Tad viņa pavērās uz skaisto leopardu un nomierinājusies piegāja pie tā un noglaudīja tā purnu, lai pārliecinātos vai tas viss ir īsts un patiess. Leopardam bija brīnišķīga, gara, plankumaina aste un protams arī viss ķermenis. Tas bija muskuļots un izskatījās leopards izskatījās tik savādi, viegli kustinot savu asti.. Viņa klusi noteica.
- Tu esi mana dvēsele.. neviens neuzbruks arī Tev. Bet tu jau saproti. Ej vien. - Likās, ka meitene ir mierīga, taču viņā viss vārījās. Ārēji tas neizpaudās, taču acīs bija redzama nesaprašana. Viņa lēnām pagriezās pret skolotāju, taču tajā brīdī uz viņas pleca uzlēca vāverēns un mēģināja iestūķēt viņai mutē valriekstu. Meitene vāverētu atgaiņāja un tad vaicājoši paskatījās uz Luidži.
- Ko tas nozīmēja? - Viņa vaicāja un ieskatījās viņam acīs.

Šo rakstu rediģēja melomania: 21.12.2007 13:06

[Lianjuks]

Eštons vēroja Linasu un Toru kā spokus, viņš likās pārsteigts..
- Es esmu Eštons.. Jūs to zinājāt.. - viņš vēroja, kā Tors sarunājas ar Nasu un ne vella no abu sarunas nesaprata.
- Un kad tad man īsti būtu jāsāk apgūt zibens maģija? Tagad? - viņš lūkojās tagad uz Evelīnu, bet uz skolotāju viņš skatījās izvairīgi, jo jutās dumji. Tālāk viņš sktījās, kā ienāk karaļi, grezni un vareni, tie bij. Vairāk viņu piesaistīja to dzīvnieki, likās, ka tie nav dzīvnieki un nebija jau ar. Dvēsel.. prātā bija apjukums. Kaut kas liels un mīksts pieglaudās pie Eštona sāniem, tas bija liels un skaists baltais tīģeris. Apjukums pagaisa, notupies tam blakus viņš viegli sabužināja tā spalvu. - Un kā man Tevi saukt? - viņš nezināja, bet gan jau izdomās.

( Tik daudz stila kļūdu.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 21.12.2007 13:22

[Elony]

Lauva rēca atkal un Džins sajuta tā elpu. Ja tas būtu kāds mazāks zvērs... pagaidām labāk nesākt rīkoties impulsīvi. Aizsargajamu dzīvnieku nāve nekad nedara neko labu.
Džins centās saņemtie un saglabāt saprātu.
Meitene Klēra - skolotaja. Pagiadām pieņemsim.
Lauva Eres vai tamlīdzīgi - Klēras mājdzīvnieks. Lai būtu.
Ērglis - dvesele. Viņa dvēsele. Murgs.
"Es ja nezināju, ka viņs ir tāds." Džins atteica. Viņs pieliecās un uzrunāja ērgli.
"Tu.. runāt māki?"
Tas bija muļķīgi. Bet šeit viss tāds sāka likties. Viņs runāja ar ērgli, kas bija viņa dvēsele. bet Dzins nejuta neko... Viņs nojauta, ka viņam ir saikne ar šo radību, bet nebija ta, ka viņi būtu pilnīgi viens vesels. Laikam tapēc, ka tagad bija nodalīti.
"Man liekas, ka tev jāiet iekšā atpakaļ manī. Līdzsvaru nevajag izjaukt. Tad ir tikai sliktāk."