The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Elony]

Deats, protams, bija pārsteigts. Un tas bija sāpīgi. Fiziski sāpīgi. Viņs vēl spētu runāt, ja Deatu nežņaugtu vampīre... un viņa paša dusmas.
Un notika tas kam bija jānotiek.

Kā viņa uzdrīkstas!
Ar kāju viņš spēcīgi iesita Viktorijas vēderā, daudz spēcīgāk kā spētu parasts cilvēks (occ: ar GM atļauju...), tam vajadzēja pavājināt viņas tvērienu pie Deata kakla.
Ar vienu roku viņs centās atbrīvoties no Viktorijas tvēriena, bet ar otru saspieda viņas miega artēriju kakla sānos.
"Domā, ka esi tik varena? Tu kļūdies!" citādā balsī, niknā un greizīgā, teica Deats un spieda miega artēriju ciešāk, tā, ka sāka krakšķēt viņas kakla skriemeļi...

[Eņģeļu gūstekne]

Spēcīgs spēriens apstulbināja Viktoriju un viņas tvēriens palika vājāks tuvu cilvēka tvērienam. Joanna šokēta paskatījās uz Deatu, cilvēciskā puse, kas aizvien baidījās no pārdabiskām būtnēm lūdzās Anu atkāpties, taču viņa dusmu un sašutuma pārņemta vērās Deata acīs, viņas skatiens pauda tikai vienu jautājumu-kas tu esi- Joanna atlaida tvērienu pavisam, lai atkabinātu vīrieti no sevis, nu viņi bija mainītās lomās.
Kas tu esi? Laid vaļā.
Viņa šņāca klusi un naidīgi, zaļās acis piepildījās sarkanas, ilkņi palika garāki, taču Vika to pat nemanīja.
Es neesmu varena, es esmu medniece.
Arvien pārcilvēciskā tonī ņurdēja Joanna, taču tas nebija vampīrisma iespaidā, tas gluži vienkārši bija tāpēc, ka viņas balsene diezgan profesionāli tika spiesta ciet, līdz ar miega artēriju un kakla skriemeļu laušanu. Viktorija instinktīvi pacēla kreiso kāju un ār smailo papēdi iešāva Deatam pa ģimenes dārgumiem. Pasaule sagriezās, viņa vēl mirkli šaubījās vai tas nav tikai sapnis, taču juta kā palēnām zaudē samaņu un to atļauties nedrīkstēja.

[Elony]

Deats, jutis, ka tvēriens paliek vaļīgāks un pagaist pa visam.
Bet viņš pats savaldīties nevarēja. Dusmas turpināja viņu žņaugt, bet Deats spieda meitenes kaklu.
Tas par to, ka uzdrīkstejies pacelt pret mani roku... nekad... neuzdrīksties...
Bet tagad var atslābt.
Viņa uzdrīkstējās...
Tagad es kontrolēju situāciju...
"Es esmu Deats. Cilvēks. Mirstīgais" savā ierasti izsmējīgajā tonī teica Deats, teisa, ne tik līdzsvarti kā agrāk. Sāpēja kakls. Viņš ielūkojās vampīres acīs. "Mani nebiedē nedz saule, nedz sudrabs, nedz svētais ūdens... cik labi būt cilvēkam, vai ne?"
Viņs atlaida viņas kaklu. To darīt nevajadzēja.
Sāpes kājstarpē bija milzīgas! Deats novēlās uz lidmašīnas grīdas.
"Mau.ka!" viņs kliedza un ar kāju iespēra viņai sānos, tā no sirds...
Bet pats piecelties nevarēja.

[Eņģeļu gūstekne]

Tavu vārdu es jau dzirdēju. Bet par to, ka tu esi cilvēks es sāku šaubīties, patiesi.
Viktorija uzkliedza Deatam parasti smalkajā un pavedinošajā balsī, kas tagad bija kļuvusi tik sēcoša un trausla, ka likās ar vienu pieskārienu pārplīsīs. Joanna atkāpās no vīrieša brīdī kad viņš nokrita uz zemes, viņa jau bija gatava pagriesties un doties atpakaļ uz savu vietu, kad spēcīgs, patiesi spēcīgs spēriens lika viņai sāpēs saliekties un beigās arī zaudējot līdzsvaru piezemēties pārdesmit centimetrus no Deata. Ar diezgan paskaļu krakšķi bija dzirdams kā vismaz trīs Anu ribas ielūzt, saprotams viņa zināja, ka tās atkal saaugs kopā, bet tam bija vajadzīgas vairākas sāpju pilnas minūtes. Viktorija saņēma sāpošo sānu un atkal atgūstot arvien cilvēciskāku izskatu paskatījās uz Deatu. Viņai likās patiesi dīvains viens vienīgs fakts, sieviete vairs nejuta ne mazākās dusmas pret Deatu. Pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem Anu pasmaidīja, apburošu kolgeit smaidu.
Sauc mani kā gribi, esam kviti. Viktorija Joanna Elvetano, jeb Anu.
Joanna sakopojusi spēkus piecēlās kājās un pasniedza smalko roku Deatam.
Es teikšu tā, tik tikko mēs viens otru apstrādājām pietiekami, lai mums vairs nebūtu vajadzības plēsties savā starpā, Deat.
Ar šiem vārdiem Anu noslēdza šo sarunu un pasmīnēja viltīgi un izsmējoši.

[Elony]

Deats pameta uz sievieti negantu skatu, ignorējot viņas pastiepto roku, veikli lēca uz savu vietu un pagrāba savu zobenu, un pāri visu galvām pagrieza pret Viktoriju Joannu Elvetano jeb Anu, kas mazajā lidmašīnā nevarēja būt tālu.
Bet pamazām arī viņš nomierinājās.
Mērķis...
Mērķis... ienīstu fiziskas sāpes...
Mērķis...

Deats nolaida zobenu.
"Ar nāvi nejoko..." savāparastajā balsī viņs teica. Un pat pasmīnēja par šo vārdu spēli. "Savaldi savu zvēru, jo tikai savaldība tevi sargā no pielīdzināšanas tiem pārējiem... zvēriem. Un no citu mednieku zobeniem."
Deats paspēra soli tuvak. Visjūtīgākā ķermeņa vieta joprojām sāpēja.
Nolādēts, ja būši invalīds, tu vienalga mirsi!
Aizveries... jau tāapt slikti...

Deats paspieda meitnes roku.
"Savu spēku un agresiju tu parādiji, Anu, bet drosme ir kas cits... un man liekas, ka šeit to vajadzēs..."

[Eņģeļu gūstekne]

'Viktorija klusēja, kad Deats teica, ka viņai būtu jāsavalda tās vampīriskā puse, kas ar dienu jo kļuva spēcīgāka Joanna tikai pamāja ar galvu, šim cilvēkam ar dīvainajām iezīmēm bija taisnība un Anu to zināja. Kad zobens apstājās tik tuvu viņas kaklam refleks nosrādāja pietiekoši zibenīgi, lai zobena saplu apņemtu melnā, sudraba dzelkšņiem rotātā pātaga, tā kā indīga čūska aptinās ap karalisko ieroci. Tad tā noslīdēja līdz zemei un arī Deata zobens tika novaldīts. Sieviete paspieda vīrieša roku spēcīgi un strikti.
Esmu droša, ka drosme man ir pietiekami liela un ticu, ka tava arī, tāpat kā tava agresija un spēks.
Ar šiem vārdiem Vika patiesi nobeidza visu sakāmo un pagriezusies saritināja pātagu, nolika to tur kur tā stāvēja pirms tam, zem korsetes, kā siksna un apsēdās vietā kur sēdēja pirms tam. Vampīres sejas vaibsti beidzot bija mierīgi un nosvērti, šķita, ka viņa atkal ir tā pati mazā meitene, kas bija sastapusies ar skaisto, bet nāvējošo vīrieti. Viņa aizēnoti pasmaidīja un palūkojās uz vīrieti, kas bija runājis. No malas bija skaidri jaušams tas, ka nekas vairs nevarēja satricināt Anu, nekas kā tikai viņa pati.

[Demiurgs]

Kad sākās neleilā saķeršanās starp vampīrieni un vēl vienu mednieku Miša satvēra savu zobenu un vienu no pārbūvētajiem glokiem, viņš bija gatavs nobeigt vampīrieni ja cīniņš aizietu par tālu un Deats zaudētu, nevarēja taču pieļaut ka slepkavojošs vampīrs skraida pa lidmašinu. Taču vis beidzās "veiksmīgi" un Mišam nevajadzēja piecelties Sasodīts vienkārši brīnišķiga kompānija Miša nolika ieročus Trakojoša nenobriedusi vampīrienīte, un vēl vilkace kas sazin ko pazaudējusi mednieku vidū, vienkārši brīnišķīgi Miša to teica gana izsmejīgi un skaļi lai to dzirdētu visi un mums šitādā bariņā būsu jāiet pildīt kautkādu misiju, kur garantija ka viena no viņām saodusi lasīti cilvēka asiņu pēķšņi nesatrakosies un nēpārraus rīkli pirmajam kas gadīsies pa ceļam

[Eņģeļu gūstekne]

'Dzirdot šīs Mišas replikas Viktorija tikai nogrozīja galvu.
par nenobriedušu vampīrīti tu vari izteikties cik tik gribi un tici man ja es sajutīšu k;adu asins lāsi neviens no jums necietīs, ja vien tu nenobriedušais puaudžu ņindza.
Joanna iesmējās un ielēja pirms tam iztukšotajā glāzē vīnu.
Starp citū neesi jel tik lecīgs. Ja visiem gribēsi apgriezt sprandas beigās varēsi pret ienaidniekiem cīnīties viens un palikt bez biksēm.
Viktorijas balss patiesi bija pamācoša, vismaz šobrīd.

[Demiurgs]

Miša tikai pasmaidīja, gana nenopietni Vai es runāju par visiem, šeit ir tikai viens indivīds kam es pavisam noteikti gribētu atvieglot domāšanas procesu, un mani pārsteidz tas ka citiem pret jūsu klātbūtni nav iebildumu, vienalga lai cik arī savaldīgi jūsu būtu, zvēra daba vienmēr parāda sevi, agrāk vai vēlāk jūs noraujaties, tas ir neizbēgami Mišam bija pieredze ar šādiem gadījumiem viņš reiz bija kādās medībās devies kopā ar vēl vienu Umbano mācekli no Lielbritānijas, viņa brūcēs iekļuva vilkača asinis, lai kā arī viņš pēcāk centās sevi turēt grožos pēc pāris gadiem viņš norāvās un sarāva gabalos savu sievu un piecus gadus veco meitiņu, bais skats, Miša bija tas kurš bija spiests šo mednieku nogūldīt Un kā gan tev ,nogibējusies sikspārnīte, šķiet cik daudz nupat trūka līdz tam lai tu zobus iecirstu mūsu drauga kaklā, un tikai nevajag teikt ka ja sajustu mutē pili svaigu cilvēka asiņu tu spētu savaldīt savu zvēra būtību Mišam klēpī gulēja gloks, janu vampīriene atkal zaudētu savaldību Miša neņemtos spiest nekādas artērijas vienkārši ielaistu lodi pierē un beigt bale.

[Forsaken]

Dorians mazliet paskatījās apkārt un nākošais jautājums skanēja no kādas sievietes, kas šķiet, nebija tik iekarsusi kā šī vampīriete! Mazliet pasmaidījis puisis atbildēja
Mani sauc Dorians! Uzvārds arī ir nepieciešams?
Atkal mazliet iemalkojis viskiju viņš gaidīja nākošo jautājumu, viņa mērķis nebija piedzerties, bet pašlaik vienkārši šķiet, ka varēja atpūsties. Nu kaut arī cik daudz gan darbu varēja saukt par atpūtas veidu.
Es nesaku ,ka nebūs, kaut arī par to neesam gluži pārliecināti! Ticiet mums mūsu kompānijai finanses patiešām nav viena no problēmām! Kā tev liekas cik daudz naudu jūs iegūstat ,ja nogalināt vampīru ,kas ir kolekcionējis vērtslietas gandrīz divus gadu tūkstošu?!
Viņš mazliet pasmaidot pateica, viņiem vienkārši nebija ,ko slēpt, šim uzdevumam nebija pilnīgi nekāda sakara ar materiālo pusi. Un šoreiz viņš negrasījās nekā veidā melot.
Tā ir jūsu izvēle Viktorija, kaut arī mums būtu bijis speciāls piedāvājums priekš jums! Bet tā patiešām ir jūsu izvēle!
Viņš pagrieza krēslu uz brīdi ar muguru pret viņiem, un pēc tam atkal pagrieza to atpakaļ, viņam godīgi sakot bija vienalga, vismaz patreizējais status. Par to cik cilvēki šeit paliks. Nu bija svarīgi ,lai viņi visi šeit paliek ,bet viņš negrasījās nevienu piespiest.
Sākās strīdi un pat nelieli kautiņi, un godīgi sakot puisis tos pilnībā ignorēja. Viņš tajā visā negribēja iesaistīties ,viņš tikai vēlējās sagaidīt atbildi!

[Elony]

Deats apsēdās savā vietā.
Viņa seja bija rāma un mierīga. Viņš uzlika austiņas un atkal ieslēdza plejeri. Deats aizvēra acis.
Viņa kakls un kājstarpe joprojām sāpēja, tomēr viņs komcentrējās uz mūziku un iekšējām izjūtām.
Viņa mežonīgā puse joprojām alka atriebes. Bet saprātīgā teica, ka Anai ir līdzīgi.

Un tomēr kautiņu sāka viņa...
Viņa savaldījās...
Ja tas atkārtosies...
Piekrītu...

Deata iekšējās pārdomas beidzās. Viņam nepatika, ka viņš bija zaudēji savaldību, bet tur grūti ko darīt. Tagad atlika gaidīt, kad lidmašīna nolaidīsies un viņš uzzinās, kas būs tālāk.

[Pūķēns Sāra]

-Prieks iepazīties,- Tiēna bez emocijām noteica, nemaz nestādoties pati priekšā. Cīniņš, kas tikko bija izcēlies bija pietietiekoši neitrāli uztverts, bet ja Anu tomēr nespētu sevi savaldīties, tad Tiēnas ierocis nebūtu tas, kas stāvētu malā, lai viņu apturētu. Arī Deats nebija rādījis labāko piemēru, bet ko gan no tāda mednieka varēja vēlēties? Agresivitāte - tas bija viens no vīrieša galvenajiem ieročiem cīņā, bet no agresijas līdz neprātam bija viens solis un draudzējoties ar neprātu skaidra domāšana bija jāaizmirst. To sitienu viņš vēl ilgi viņai nepiedos! Tiēna jautri pie sevis nodomāja. Viņa varēja iedot pāris zālītes, kas palīdzētu tikt vaļā no sāpēm, bet Deats labi ar to tika galā pats un arī tērēt tās priekš šādiem gadījumiem bija neatbildīgi.
Sieviete novilka melno cepuri, kas iepriekš bija nosegusi viņas seju. Noņemot cepuri pār muguru atrisa melni, gari un labi kopti mati, arī bija saskatāma diez gan smalkā, bet skaistā seja ar izteikti zaļajāma cīm, kas lūkojās Doriānā. -Pievēršoties svarīgākajiem jautājumiem: Kas vēl zina par zobena pastāvēšanu reālajā dzīvē? Uz kādu konkurenci un briesmām mums ir jārēķinās? Tie bija divi paši lielākie jautājumi, kas malās pa viņas glavu, pārējie bija tikai detaļas. -Un tad uz kurieni mēs īsti dodamies?-

[Forsaken]

Iepazīšanas laipnības, tās nebija pārāk nepieciešamas, bet šoreiz viņš negrasījās no tām pilnībā izvairīties, tāpēc arī viņš vienkārši atbildēja
Jā man arī!
Sekoja, jautājums ,kuru viņš vislaik bija gaidījis, un pat pabrīnījās kāpēc tas atskanēja pēc tik ilga laika. Jo pēc viņa domām tam vajadzēja notikt daudz ātrāk. Nekā apmērām pusstundu pēc pacelšanās.
Nu pārāk daudzi par to nezin! Nu un konkurence, no cilvēku puses domājamas, ka nekādā! Bet no šādām tādā radībām galveno kārt pēc mūsu domām tie ir vampīri!
Vampīri, kaitinošas radības un nekas vairāk. Jāatzīsts ,ka vieni no vājākajām radībām, kādas ir sastopamas. Bet tā kā šeit atradās viens no viņiem neko vairāk arī viņš negrasījās teikt.
Un galamērķi es atklāt nevaru! Jo kāds mūs grasās pamests ,un šo informāciju pagaidām neizpaudīšu! Bet tagad mēs lidojam uz Helsinkiem!
Dorains mazliet pasmaidīja, viņš bija pateicis visu ,ko viņš varēja teikt. Un arī lielāko daļu, no tā ,ko viņš zināja. Vienkārši Helsinkos viņi arī tiks ar visu skaidrībā. Un tagad tas bija tikai visam sākums!

[Pūķēns Sāra]

Tiēna sejas palika nemainīga, kamēr iekšējās jūtas bija mainīgas. Jā, vampīri, ja viņi nav lielā skaitā, tad, jo īpaši tik lielam mednieku daudzumam, nevar sagādāt problēmas, bet ja ir dēmons? Ko tad viņi taisās darīt? Lielākā tiesa no šeit esošajiem medniekiem dēmonus labākā gadījumā tik garāmejot ir manījuši. Viņus nevar nogalināt tik iedurot tiem sudraba stienīšus vai nocērtot galvu, velns, lai parauj, tās mēdz ataugt! Pār miesu pārskrēja tirpas, atceroties nejauku atgadījumu bērnībā.
-Kādi sagatavošanās darbi tiek veikti, ja gadījumā nākas sastapties ar dēmonu? Un kādēļ jums vispār vajadzēja mūs, ja jau jums ir speciāla komanda?- Izsakot jautājumus, sieviete tomēr apžēlojās un atvērusi savu melno somiņu, iesvieda Deatsam klēpī mazu maisiņu.
-Ar trīs lapām vajadzētu pietikt, lai sāpes tiktu noņemtas,- lapu iedarbība parasti bija jūtami gandrīz nekavējoties un tās bija tumši sārtas un pietiekoši maziņas, lai vajadzētu šaubīties, ka pat ar desmit nepietiktu.

[Elony]

Kas, pie velna tas tāds?
Deats atvēra acis. Sāpes atkal pieņēmās spēkā, jo viņš vairs nekoncentrējās to ignorēšanā.
Viņš paskatījās klēpī un dzirdēja Tiēnas vārdus.
Cik pazemojoši!
"Paldies, lai gan varētu iztikt arī tāpat."
Samuraju laiks bija pagājis, tomēr kaut kas no kultūras dziļākajiem slāņiem bija palicis. Ja tev izdara ko labu, tad tu esi labdara parādnieks, neskatoties uz viņa paša uzskatiem.
No otras puses, labas attiecības ir jāveicina pašam.
Deats attaisīja maisiņu un paņēma trīs savādi smaržojošas lapas. Viņš tā sakošļāja un norija, bet maisiņu padeva atpakaļ Tiēnai.
"Ar dēmoniem ir iespējams tikt galā, tie ir briesmīgi, bet ne tik briesmīgi, kā leģendas par viņiem. Bet šo tu vari padot Anai, liekas, ka viņai arī vajadzētu." viņš teica sievietei.

[Pūķēns Sāra]

-Nebūšu pareizā persona, kurai būtu jāstāsta par dēmoniem,- Tiēna satvērusi maisiņu, pieklājīgi atbildēja vīrietim. Viņa nu patiesi nebija tā, kas nekad nebūtu saskārusies ar tiem lopiem vārdā dēmoni, kā nekā jau no septiņu gada vecuma dēmonu medības bija viņas darbs. Tas ir gods, ja tevi neatpazīst, sejā ielavījās smaids. Maisiņš tika pasniegts Anu, -Man gan šķiet, ka tev tās īpaši nevajag, bet ja tomēr...- sieviete mirkli apdomājās, -... divām, nē trijām tāpat kā jūsu biedram pietiktu.-

[Elony]

"Tiešām?" Deats ironiski pasmaidīja. Viņš bija savā elementā. "Ja tā, tad kāpēc vēl viņiem kaut kam jāgatavojas? Šeit taču ir dēmonu mednieks, tā arī ir sagatavošanās..."
Deats noturējās nesaviebies, lai gan uz brīdi sajuta pieauguma sāpes. Slikta karma vai kas nu tur ir...
Viņš pēdējā laikā rīkojas neapdomīgi un palaiž muti bez jēgas. Bet šī dadzo mednieku klātbūtne ir tik kaitinoša! Ja godīgi, ko var gribēt? Viņi visi ir vientuļie cīnītāji, kas iznīcina, parasti nedomājot par sadarbību.
Tagad vajag sadzīvot kopā ar baru sev līdzīgu personu.
"Neņem mani galvā, pēctraumas sindroms." Deats atkal aizvēra acis.
Mērķis...
Mērķis...
Neļaujies nevajadzīgam niknumam...

[Pūķēns Sāra]

-Katrs dēmons atšķiras. Ja vienam dēmona kāda lieta var būt nāvējoša, tad citam tā var piedot tieši spēkus, tādēļ, ja vēlies iznīdēt dēmonu, nevis to viegli neitralizēt vai vienkārši to padarīt bezspēcīgu, vai kādu mirkli izdzīt no šīs pasaules, tad šīs lietas nenotiek tik vienkārši kā, atvainojos, ar vampīriem vai vilkačiem.- Tiēna bez nekāda aizvainojuma vai dusmām atbildēja vīrietim, viņa bija pieklājīga, kā jau vienmēr. Iespējams, ja Deats būtu viņai tuvs draugs, tad viņa tam pa šādiem vārdiem būtu norāvusi galvu, bet šis bija gandrīz svešs cilvēks, kuru viņa bija redzējusi vēl tikai vienu reizi.
-Es jautāju par sagatavošanos, tādēļ, ka cīņa ar dēmonu aizņem gan laiku, gan spēku un tai labāk ir priekšlaicīgi sagatavoties, nevis būtu pēkšņi pārsteigtam. Protams, ir iespējas jebkuru dēmonu neitralizēt kaut uz brīdi, bet saprotams, ka katrā gadījumā ir izņēmumi, un ja jau būtu zināms ar kāda tipa dēmoniem ir gaidāmas, kaut vai netīšas un retas tikšanās, aizsardzību un pat iespēju pakļūt tiem garām nemanītiem ir krietni lielāka.- Tiēna pieklājīgi nobeidza, -Un nevajag atvainoties, tas bija tikai jautājums.-

[Eņģeļu gūstekne]

Anu pieklājīgi atraidīja piedāvājumu.
Nē.. nē... viss ir labi, nu jau. Bet paldies tāpat.
Viņa atkal bija atgriezusies, skaidrs kā diena, atkal tā pati jautrā, lai gan mazliet skumju plīvurā tērptā, baltmatainā būtne.
Dorian, varbūt es tomēr palikšu, uz Ziemassvētkiem vajag ko jaunu un tas metāls būtu burvīga šo svētku dāvana. Ak jā, Miša esi drošs, ja tāda pilīte cilvēku asiņu lītu pār manām lūpām nekas nenotiktu, jo es dodoties medībās uzpildos līdz kaklam.
Viktorija atkal piepildīja vīna glāzi un to vienmuļi iztukšojusi juta vieglu skurbumu, lai gan apzinājās, ka cilvēks jau sen būtu nogāzts no kājām.

[Lianjuks]

Erisa palūkojās uz Mišu un iesmējās.
- Tu tiešām domā, tā?
Pēc tam atskanāja Deata piebilde, ja ieprikš viņai bija vienalga ko saka Miša, tad Deata izteikums, lika viņai sanīkt, viņa sajutās vainīga par savu sugu, prieks bija, ka vismaz kādu interesē viņas maizītes. Tad sākās grautiņš starp Deatu un Anu un tad atkal Miša sāka jaukties visam pa vidu..Sviests! nodomāja Erisa un tad pieceļoties kājās un atkāpjoties no bara ierunājās.
- Es nu tad aiziešu pastaigāties, kaut kur tepat.. Negribētu netīšām norauties! -pēdējo vārdu viņa īpaši izcēla. Patiesībā viņai šobrīd nedraudēja noraušanās, bet gan vēmiens nāca no Mišas sabiedrības un viņa sāka doties pētīt lidmašīnu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 18.12.2007 18:51