Pagātnes ēnas, [GM][PZP] Opcijas

[Pūķēns Sāra]

No vēstules saņemšanas laika bija pagājušas septiņas dienas, visi, kas bija tās saņēmuši šobrīd atradās kādā neīpaši lielā istabiņā. Istaba bija ieturētu tumšos toņos un tajā kūrās kamīns, neskatoties uz to, ka ārā bija ap plus piecpadsmit grādiem pēc celsija skalas un saulīte apspīdēja zaļos laukus, kas bija redzami tālumā, palūkojoties laukā pa logu, kurš bija aizklāts ar ne pārlieku bieziem, bet ar gaismas necaurlaidīgiem aizkariem.
Pie kamīna atradās pāris krēsli, uz kuriem bija apmetušies trīs jauni cilvēki: Keita, Adams un Anastasija. Tālāk, pie sienas, kura bija pretī logam, atradās liels galds, ap kuru arī bija apmetušies cilvēki: Dereks, Mišels, Kals, Hēfaists, kā arī Edīte. Galds bija no ozolkoka un bija apklāts ar baltu galdautu, tikai greznās galda kāja, ļāva noprast, ka galds nav šāds tāds, uz galda stāvēja pušķītis lauku puķu, kuras viņš bija palūdzis saplūkt Esterei, kura šobrīd atradās tur pat pie vecās vīra, kurš sēdēja ērtā klubkrēslā un turēja mutē pīpi, kura gan nebija aizdedzināta, vecais vīrs lūkojās laukā pa logu un likās visai apmierināts, jo Deimians, kurš sēdēja tur pat blakus vīram, bija viņam nodevis ausij baudāmu ziņu.
Kopā skaitot telpā bija desmit jauni cilvēki un vecais vīrs, kurš sevi dēvēja par Kreontu, neviens gan īsti nevarēja saprasts vai tas ir vīra uzvārds vai vārds, jo vienmēr, kad tas tika kādam jautāts, tas neziņā raustīja plecus. Divi no šiem jaunajiem cilvēkiem bija atceļojuši ātrāk par noteikto laiku. Viena no tiem bija Estere, kura jau pie vīra atradās divas dienas. Kreonts pret meiteni izturējās ļoti labsirdīgi un kā jau piedienas pret patīkamu viesi, otrs bija Adams, kurš gan nebija mitinājies pie Kreonta, bet gan pie kādas ģimenes, kura pēc vīra lūguma, laipni atvēlēja puisim naktsmītni, pārējie bija ieradušies šajā rītā, kurš agrāk, kurš vēlāk, tas jau vairs nebija svarīgi.
-Esi tik mīļa, un atnes no virtuves kaut ko dzeramu un glāzes.- Labsirdīgi uzsmaidījis Esterei, kura atradās vecajam vīram pie kreisās rokas, viņš palūdza meiteni, kura jau labi zināja visa atrašanās vietu mājā. Jaunā meitene iegāja vienā no divām durvīm, kas veda laukā no istabas. Telpa bija salīdzinoši klusa, jaunie cilvēki tikai tagad sāka justies ērti šai siltajā telpā un sarunas bija tikai tapšanas stadijā. Pēc kāda brīža telpā atgriezās Estere, turot savās maigajās rokās paplāti ar divām krūkām, vienā atradās tīrs ūdens, otrā svaigs piens, un vienpadsmit māla krūzēm, kas noteikti nebija īpaši vieglas, jo īpaši priekš tik smalkas meitenes kā Esteres. Jaunā sieviete nolika paplāti uz galda, pie kura sēdēja pāris viesi, kad pulkstenis nosita vienpadsmit. -Paldies Ester,- vēl viens smaids no vecā vīra, kad viņš izņēma no mutes pīpi un aplūkoja katru jauno cilvēku, kas atradās telpā. Skatiens bija labsirdīgs, bet tomēr kaut kas lika nodrebināties, varbūt tas bija dēļ labsirdīgā smaida pazušanas, kad nopētot pēdējo no desmit viesiem, vīrieša sejā atkal iezagās labsirdīgs smaids.
-Es ceru, ka ceļš līdz šejienei jums bija mierīgs un patīkams,- Kreonts iesāka, pievērsdamies ikvienam telpā –Esmu pateicīgs, ka atsaucāties uz manu lūgumu, man kā jau vecam vīram, tas tiešām nozīmē daudz.- Piebilde– vecam vīram –likās neiederīga, jo sēžot klubkrēslā Kreonts izskatījās visai enerģisks un nemaz tik vecs, vien sirmie mati un iesirmā bārda bija spējīga nodot vīra īsto vecumu. Mirkli ieturējis pauzi, viņš turpināja –Nevilkšu visu šo lietu garumā un uzreiz ķeršos pie mūsu mērķa skaidrošanas. Ceļa ilgums būs tikai atkarīgs no pārvietošanās ātruma, tas vai mums vajadzēs šķērsot robežu, vai nē, būs atkarīgs no tā, kā viss pa šo laiku ir mainījies. Mūsu mērķis ir kāds ciematiņš, iemesls kādēļ tieši tur, lai paliek manā ziņā,- vīrs nedabīgi strikti noteica, kad jau mierīgi turpināja, -Domāju, ka esat jau paspējuši atpūsties pietiekami ilgi un ceļā varam doties pietiekoši drīz. Vēl mierīgi padzeraties un ja kādam vajag papildināt ēdienu krājumus, tad droši dodaties uz virtuvi. Tās atrašanās vietu varat lūgt Esterei vai Keitai. Pēc desmit apļiem jūs gaidu ārā.- Ar to Kreonts piecēlās no klubkrēsla un izgāja no telpas, atstājot savus viesus. Nu, viņiem bija izvēle, ko darīt atlikušās desmit minūtes. Vai nu palikt šeit, vai nu doties uz virtuvi, vai jau doties laukā, kur sagaidīt pārējos.

[Massacre]

Holandietis kā vienmēr izrādījās nepārspējams šādās situācijās, un Edītei pat prātā neienāca, ka zirga pārdrošība varētu novest pie bēdīga iznākuma.
Vēlme nogalināt sīko spiedzošo dvēseli auga augumā un viņa sakoda zobus. Kaut kur dziļi iekšā iepīkstējās sirdsapziņa, liekot pārdomāt notiekošo, taču šīs sirdsapziņas smalkās izpausmes saplūda kopā ar bērna raudām un Edītes prāta aprēķinus nekas praktiski nekontrolēja. Komandas kopā būšana, neraksturīgi viņai, likās mazāk svarīga nekā citkārt, tomēr viņa nedaudz svārstījās pametot skatu uz saviem biedriem.
Tieši tobrīd Holandietis paspēra dažus soļus uz priekšu un sieviete padevās. Tikai apskatīties, kas tur ir. Mazo knēveli pagaidām liec mierā.. Ir arī citi veidi kā apklusināt mazu bērnu. Un tev ir daudz un dažādas pudelītes. Ar šīm domām un asu skatienu, Edīte atļāva doties Holandietim uz priekšu, bet lēnām, nekur nesteidzoties, viņai pētot apkārtni un īpaši koncentrējoties uz ceļa pagriezienu. Holandietis Edītei klausīja un saspicējis ausis, lēnām, bet droši devās uz priekšu.

[Pūķēns Sāra]

Pelēkais:
-Es teicu: ej prom!- Tā pati balss nu jau skanēja puisim no mugurpuses. -Tu mums neesi vajadzīgs, ej kamēr tev tas tiek ļauts!- Pēdējie vārdi, kaut izteikti tik pat noteikti kā iepriekšējie, tomēr tos iezskāva tādi kā čuksti. Pelēkais sajuta nedabīgu vēsumu no mugurpuses, kas nāca reizē ar čukstu uzrašanos. Zirgs jūtami kļuva nemierīgs, bet klausīja puiša pavēlēm.

Edīte:
Lēnām, bet neatkāpīgi viņa attālinājās no saviem biedriem, kuri nemaz nemanīja sievietes virzīšanos uz priekšu. Ceļa līkums nemaz nebija tik liels kā likās iepriekš un tas tika pieveikt nedabīgi ātri, jau sen vairs neredzot savus jaunos ceļa biedrus.
Tālāk, mazliet patālāk uz priekšu bija vaininieks. Ietinies kastaņbrūnā apmetnī, kas nosedza seju un neļāva pat īsti saprast vai sēž tur bērns vai vecs cilvēks, radīja neciešamo raudu skaņu, kad tikai uzkurināja vēlmi tuvoties. Nogalināt. Iznīdēt. Holandietis atkal apstājās, šoreiz liekot saimiecei tomēr apdomāties. Pārlieku gan neaizsargāts šeit sēdēja šis stāvs, lai tas būtu droši.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 16.12.2007 14:21

[Massacre]

Sirds bija sākusi sisties nedaudz ātrāk šķērsojot ceļa līkumu, un, kaut tas nebija tik liels kā domāts, viņai radās vēlme doties atpakaļ. Pamanot brūno stāvu Edītes domas tika aizslaucītas tālu prom un vēlme doties nogalināt šo būtni bija neciešami uzstājīga. Bet Holandietis bija sajutis, ka te notiek kas nelabs un nedevās tālāk. Brīdī, kad sieviete gribēja nokāp no zirga, melnis pakāpās nedaudz atpakaļ un uz sāniem, tādejādi neļaujot saimniecei nokāpt. Uztvērusi to kā nepārprotamu zīmi, Edīte nomierinājās un palika zirga mugurā.
Brīdi viņa vienkārši pētīja šo būtni, bet tad neizturēja. Paķērusi vienu pudelīti ar saturu, kuram nonakot saskarē ar gaisu, cilvēks tika apdulināts, viņa to paslēpa savā rokā, gatavībā vajadzības gadījumā mest to raudošā cilvēka virzienā, un jautāja:
"Kas noticis? Vai es varu kā palīdzēt?" sirds sāka sisties kā negudra un bija sajūta, ka tā tūlīt, tūlīt izkāps ārā pa muti.

[Elony]

Pelēkais nedomāja klausīt spokainajai balsij. Ja jau sākumā uzbruk ar bultām, (Kur tie strēlnieki? Pelēkais tos centās saskatīt, bet nespēja un tas viņma nepatika.), tad nekas ļaunāks gaidāms nebija, vismaz pagaidām. Ja šauj ar bultām, tātad nevar šaut... ar uguns bumbām, vai ne?

Bet sajutis ko bīstamu no muguras, Pelēkais strauji griezās uz aizmuguri, un meta asmeni, nedomājot kam trapīs, balss virzienā. Reizē viņš paskubināja zirgu strauji jāt Derika virzienā. Neatkarīgi no tā, kam asmens trāpa, vai netrāpa, Pelēkais aiz ķēdes atvelk asmeni un uzmanīdamies no bultām, pieplacis zirga kaklam, jāj, kur Deriks

[Roviela]

Bultas Deriku neapstādināja. Trāpīgas gan tās bija, un viņš bija spiests vienu, kas iestrēga bruņu spraugā, izraut, reizē jūtot, ka zem apģērba notek asinis. Ieroču meistars sakoda zobus ciešāk un tikpat ciešāk ietinās apmetnī, lai šāvēji neredzētu bruņu starpas, piedevām uzmeta uz galvas kapuci, lai gan pašam tas nemaz nepatika, jo traucēja redzēt, bet tāpat tie tur neredzēs, kur šaut.
- Ko jums vajag no manis? - viņš skaļi uzsauca, skatoties apkārt un meklējot šāvējus. Lai neredzami, bet bultas ir īstas, un tātad, šāvēji arī ir īsti. Viņš paļāvās uz dzirdi un uz to, ka vismaz dažām bultām pamanīja, no kurienes tās top šautas. Par spīti ievainojumam, Deriks neatlaidīgi, un cik vien spēj, ātrā solī meklē uzbrucējus.

[Zōzā zač zač]

Deimians bija nedaudz iepalicis no visiem, bet pietiekošā attālumā, lai ar kārtīgu skrējienu zirga mugurā panāktu visus. Iedevis piekūnam kabaliņu kaltētas gaļas puisis to palaida spārnos un tas aiztraucās pāri koku galotnēm. Puisis būtu savā svētlaimīgā smaidā smaidījis un vieglprātīgā prātā neko nedomājis, ja nebūtu izdzirdējis maza bērna raudas. Bet, tās apklusa tiklīdz Kreonts kaut ko noteica un aizjāja prom.
Vieglā riksītī puisis piejāja pie visiem, bet Pelēkais, protams viņš viņu nezināja uzvedās visai dīvaini. Sarunājās ar sevi, jeb tas bija saistīts ar bērna raudām, kas bija un pazuda?
Viņš, varbūt izskatās, pēc kāda, kam nav smadzeņu bet domā ar vietu, kas ir zem jostas vietas, lab dālēji, tā ir, bet galīgs muļķis viņš arī nebija.
Nokā```` no zirga viņu pārņēma, atkal, maza bērna raudas skaņas. Viņš tam nepievērsa uzmanību, kaut vai arī, tas bija ļoti grūti un kaitinoši.
Puisis mēģināja saprast no kurienes nēk šīs balsis. Viņš neuzdrošinājās runāt, vismaz paaidām, kad nebija iemesla. Pagaidām.

[Dvēselīte]

Visi stāvēja un mīņājās uz vietas. Likās, ka situācija kļūst jo mirkli, jo neskaidrāka. Kāda no dalībniecēm, pie katra kliedziena, saliecās tā, it kā šī skaņa radītu neredzamu un skaudri sāpīgu triecienu viņas ķermenim. Vēl dažs ķērās pie galvas, vai prātīgi aizspieda ausis.
Mirklī, kad Anja atslēdzās no grupas murdoņas, cenšoties pāriet līmenī, kur nedzirdētu arī raudas, viņu pārsteidza balss, kas likās sarunājamies ar to, kas raudāja. Pirmais "Neraudi!" tika pateikts gluži tā, it ka to darītu viņa pati. Pēc "Kādēļ tu raudi?" viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka balss pieder vīrietim. Visticamāk, ka diezgan jaunam. Viņš runāja asi un nepiekāpīgi, tā, it kā sarunātos ar sev līdzīgu, nevis mazu, raudošu bērnu.
Un tomēr raudas mazliet pieklusa un to vietā atskanēja žēls, saraustīts "Mammu...". Nebija jābūt mātei, lai sadzirdētu galēju izmisumu mazajā, aizlauztajā balstiņā. Bet vīrieša balss kā bija tā palika nepiekāpīga un auksta. "Ak, tu joks mazais!" Tagad tai klāt nāca arī sava deva izsmiekla un... rūpju? Jā, nudien, bija dzirdama rūpju piekaņa. Kad atskanēja "Nāc nu šurp," un pēc visa spriežot, vīrietis bija paņēmis bērnu rokās, Anja beidzot atļāvās izpūst elpu, ko visu šīs sarunas laiku bija neapzināti aizturējusi. Bērns vairs neraudāja. Precīzāk, to vairs nevarēja dzirdēt.
Viņas iztēlē izveidojās aina, kurā jauns vīrietis tur rokās mazu, noraudājušos bērnu un mierina to. Kaut kas šajā skatā, vai drīzāk apziņā, lika sirdij notrīsēt. Tu laikam esi labs cilvēks, svešiniek.

Anastāsija vēlreiz nopūtās, bet šoreiz elpa vairs nebija drebelīga, tā pauda atvieglojumu. Viņa pievēra acis un piespieda plaukstu pierei. - Beidzot viņš beidza raudāt... - meitene pat nemanīja, ka ir pateikusi to balsī, bet diezin vai to dzirdēja arī kāds cits, jo vārdi bija ne vien pateikti vairāk zirga kaklam, nekā apkārtnei, bet arī čukstam līdzinājās vairāk, nekā viena ūdens lāse otrai.

[Margo]

Zirgs beidzot paklausīja Esteres pavēlei kustēties. Arī Anke bija norimis, paošņājis gaisu, suns atkal atkāpās drošā attālumā, taču uzmanīgi vēroja te Esteri, te mežu. Lai arī lielais pinkainis nu bija mierīgs, viņš nezaudēja modrību.

Pacēlusi acis, meitene secināja, ka mežmalā palicis vairs tikai nedaudz cilvēku. Droši vien daži bija devušies izpētīt ceļu. Kreonts bija teicis, ka briesmas nedraudēja. Estere uzticējās šim vecajam vīram. Viņš bija daudz pieredzējis, turklāt ļoti zinošs un gudrs. Meitenei pat dažkārt šķita, ka viņš zina daudzkārt vairāk, nekā stāstīja pārējiem.

Meitene nopūtās un sakārtoja savus sarkanos svārkus, ļaudama zirgam lēni soļot, lai panāktu pārējos. Atkal bērna raudas. Estere atkal pavērās uz meža pusi. Anke apstājās un saspicēja ausis. Arī Estere apturēja zirgu. Šī bērna raudāšana šķita nepanesama. Pēkšņi Estere sajuta vieglu dūrienu mugurā. Aizsitās elpa, taču viņa drīz vien to atguva. Nekas, droši vien tas saules dēļ... meitene nodomāja sapurinādamās. Viņa jau grasījās atkal paskubināt zirgu, taču sajuta vēl vienu, nu jau daudz spēcīgāku, dūrienu. Estere klusi ievaidējās, ķerdama pie muguras. Viņa tvēra pēc elpas. Bērna raudāšana nebija rimusies. Likās, ka tas viss notiek tikai šo raudu dēļ, bet tas taču nebija iespējams! Vēl viens dūriens. Sāpes. Tik neprātīgi sāpēja. Estere iekliedzās. Trūka elpas. Skatiens miglojās un viņa zaudēja līdzsvaru. Meitene juta, ka krīt, taču nespēja satvert grožus, lai noturētos zirgā.

Krītošais ķermenis sasniedza zemi. Anke jau bija dzirdējis saimnieces kliedzienu un riedams steidzās pie viņas. Suns smilkstēdams ar purnu bakstīja Esteri un centās nolaizīt seju, taču meitene nespēja atrast spēku, lai pieraustos kājās. Anke vēlreiz skaļi ierējās, cenzdamies pievērst kāda uzmanību.

[Snorkes Jaunkund...]

Hēfaistam uzmācās pavisam vieglas galvassāpes. Jauneklis aizvēra acis un mēģināja neklausīties bērna raudās, taču tas nebija iespējams, tieši otrādi – tās kļuva pat skaļākas.

Hēfaists atvēra acis un pamanīja, ka apkārt ir kāda kustība.
Vējš? Bet vējš taču pat nepūš.
Puisis apmulsis domāja un izjuta nejauku nemieru. Viņa acu skatienu pievērsa Edīte, kas bija jau gandrīz aiz līkuma.
Stāvi! Jāj atpakaļ!
Viņš vēl sauca, bet Edīte tagad bija pazudusi. Hēfaists jau gatavojās lēkt zirgā un sekot jaunajai sievietei, kad gaisu pāršķēla kliedziens.

Pametis skatu atpakaļ, Hēfaists redzēja, kā no sava zirga nokrīt Estere. Viņas suns smilkstēdams un riedams metās klāt savai saimniecei, kura izskatījās pilnīgi un galīgi bezspēcīga, kā ievainota.
Hēfaists pieskrēja Esterei klāt un apstājās – blakus Esterei bija lielais ganu suns Anke.
Hēfaists ieskatījās sunim acīs un viegli pasmaidīja. Tas varētu likties nedaudz jocīgi, bet ne Hēfaistam. Pirms palīdzības sniegšanas Esterei, Hēfaistam noteikti tas „jāpaziņo” Ankem.
Jauneklis piegāja pie nokritušās Esteres un, tā kā viņa nebija ar muti pret zemi, tad puisis viegli paslēja meiteni aiz pleciem un pats notupās tā, ka Esteres galva tagad bija uz viņa ceļgaliem. Stingri turot viņu aiz pleciem, Hēfaists pieliecās viņai tuvāk un jautāja:
Kur tev sāp? Vai vari paelpot?

[Pūķēns Sāra]

Pelēkais:
Asmenis, kurš tika mests balss virzienā, iedūrās kokā, bet to jau puisis vairs neredzēja, jo traucās uz priekšu. Kaut kā nelikās, ka tuvumā būtu Deriks, mežš kļuva biezāks un jāt uz zirga bija arvien grūtāk, bet Pelēkā zirgs tikai palielināja ātrumu nemaz vairs neklausot puiša pavēlēm. Pēkšņi zirgs izjāja klajumā un strauji apstājās, zirgs mīdījās uz vietas un grozījās uz visām pusēm, nevajadzēja ļoti censties, lai saprastu, ka to ir paŗņēmušas milzīgas bailes.
-Ej prom!- Atkal atskanēja tā pati balss, -Ej prom, ej prom, ej prom...- arvien mazākiem intervāliem balss atkārtoja, nākot, kā likās, no visām pusēm. It kā puisis būtu ievietots slēgtā telpā un katrs vārds atkārtotos/atbalsotos desmitiem reižu. Balss radīja zirgam histēriskas bailes un tas kļuva grūti kontrolējams, kamēr Pelēkam šī balss uzdzina aukstus drebuļus un lēnām, it kā urbās viņa prātā.


Deriks:
Lai kā Deriks meklētu neviens no uzbrucējiem nebija atrodams, it kā tie nemaz nebūtu. Tas laika sasmīdināja vienu no uzbrucējiem un atskanēja īsi, bet auksti smiekli, kas lika pār miesu pārskriet tirpām, bet gandrīz tūlīt kā sākušies tie pārtūka un iestājās kapa klusums, kad atkanēja tik pat auksta balss kā iepriekš smiekli.
-Tavu spēku!- par atbildi Derikam, atbildēja balss. Pēc mirkļa tur pat netālu bija manāms kas līdzīgs ēnai, bet tā ātri pazuda, toties zirgu ēna krietni satrauca.
-Tu liec man pret sevi izjust cieņu.- To sakot mazu gabaliņu iepretim puisim/zirgam uzradās radījums, jo par cilvēku to īsti nevarēja nosaukt, varētu to nosaukt par ēnu, ja tas neliktos tik materiāls, tai pašā laikā tik neeksistējošs. Radījums, atļausimies tomēr teikt cilvēks, bija ģērbies garā, tumšā kā ēna apmetnī, kas sniedzās līdz zemei, neļāva saskatīt cilvēka rokas un kapuce nosedza seju. Tik bija redzams tas, ka stāvs bija stalts un pēc miesasbūves spēcīgs, cik nu pēc apmetņa varēja nojaust. -Domāju, ka esi pelnījis savu nāvi sagaidīt godīgā cīņā.- To sakot, stāvs viegli pieliecās, kā izskatās gaidot, kad Deriks uzbruks.


Edīte:
-Jā...- bija vienīgais, ko bērna balstiņa starp skaļajām raudām izdvesa par atbildi jaunajai sievietei, kamēr Edītei atkal uzradās nepārvarama vēlme iznīdēt šo knēveli, kas noteikti bija bērns un izbeigt šīs raudas, kas lēnām lika viņai kļūt trakai.
-Vai atnāksi? Vai palīdzēsi?- Negaidīti mazais apmetnī tītais stāvs, gandrīz neizkustoties no vietas, starp raudām pievērsās Edītei, -Tikai tu atlikusi... lai palīdzētu... ...palīdzētu nomirt! Edītes domās atskanēja balss, it kā viņas, it kā sveša, kas burtiski mudināja viņu izdarīt to, izdarīt, to ko viņa tik pati negaidīti vēējaš izdarīt, bet varbūt tomēr nē? Raudas turpinājās.


Uz ceļa:
Estere īsti vairs nevarēja dzirdēt to, kas notiek apkārt. Sāpes bija pārņēmušas ķermeni, liekot visam pārējam likties tālam un nenozīmīgam. Sāka likties, ka no sāpēm viņa tūlīt nomirs, tagad jau likās, ka duncis tiek durts tieši sirdī, kad negaidīti sāpes pazuda, it kā tās vispār nebūtu bijušas, kad negaidīti sāpju vietā uzradās nepārvaramas dusmas un naids. Bija vēlme iznīcināt ik vienu, kas atradās tuvumā, likās, ka ķermenī kopā ar naidu un dusmām ir arī ieplūdis nepārvarams spēks un šo spēku bija vēlme pārbaudīt uz to, kurš atradās vistuvāk - tātad Hēfaistu, kurš nemaz nenojauta/nesajuta pārmaiņas meitenē.
-Vai nezināji, ka svešas sarunas noklausīties ir nepieklājīgi?- Negaidīti Anastasija saklausīja to pašu puiša balsi, ka šoreiz nevērsās pie mazā bērna. Balss atkal izklausījās vēsa. -Senāk par tādām lietām tev būtu nogrieztas ausis!- Radās sajūta, ka puisis sarunājas tieši ar viņu - Anastasiju, jo neviens cits puisim neatbildēja.
Deimiana uzmanību pievērsa kustība mežā. Nē, tā nebija tāda kā iepriekš, kā vēja pūsma, bet gan viegli soļi, kurus pavadīja patīkama znaniņu skaņa. Deimians kādā mazā saules pielietā gabaliņā pamanīja svārku strēbeli, kas drīz vien nozuda, audums cik nu viņš spēja pamanīt bija tumša toņa un visai labas kvalitātes. Nezin kādēļ tieši šī zvaniņa skaņa un mazā daļa svārku, lika puiša sirdij sisties ātrāk. -Deimian?- No meža atskanēja maiga sievietes balss, kas likās, burtiski apbūra. Aiz kāda palielāka koka, kas atradās tur pat pie ceļa bija nojaušama kustība, kad uz mirkli bija manāma ugunssarkana matu šķipsna, kad būtne ar vieglu zvaniņu skaņu patvērumu atrada aiz cita koka stumbra.
Mišela un Adama sirdi pārņēma, kas brīdinošs, kas lika vēlēties atkāpties un tikt ātrāk laukā no meža.

[Elony]

Burvestības, burvestrības, burvestības...
Strupceļš, bezizeja.
Viņs nevarēja uzvarēt, bet arī zaudēt ne.
"Labi, bet kā lai tieku no meža laukā, ko? Parādi ceļu, jo es to vairs nezinu!"
Pelēkais saprata, ka nav jēgas jāt atpakaļ, jo te viss nebija kā vajag. Viņš sentās nomierināt zirgu un arī sevi...

[Dvēselīte]

Zirga smarža nomierināja. Viņa vilka dziļas un tramīgas elpas, braukot ar pirkstiem pieri, lai nomierinātos. Meitene bija pārāk iegrimusi sevī, lai dzirdēt jel ko, kas notika apkārt. Galvā, muļķīgā kārtā, skanēja kaut kāda veca jo veca tautasdziesma, ko viņai bērnībā dungoja vecmāte. Laikam jau tāpēc, ka tas vienmēr solīja mieru. Viņa ļāvās šīm aijām un juta, ka palēnām vien kļūst labāk. Vecmāmiņas dziesma bija klusa un žūžojoša, kad to nepieklājīgi pārtrauca auksta balss. Anastāsijas acis iepletās. Galva, tā pat noliekta, pagriezās sāņus uz to pusi, no kuras likās nākam jautājums.

- Ko? - jautājums bija spontāns un izteica vairāk apmulsumu nekā interesi. - Kādas ausis? - jo tālāk, jo trakāk. Viņa nojauta, ka teiktais ir vērsts pret viņu, jo neviens cits nelikās gatavs atbildēt. Pat nelikās, ka kāds vispār to dzird. Anja pacēla galvu, iztaisnojās un bažīgi raudzījās visapkārt, bet arī viņai neviens uzmanību nepievērsa, kas bija tikai labi. Nez kā viņiem patiktu ceļabiedre, kas sarunājas pati ar sevi. Un kur bija palicis bērns? Un kur vispār ir balss īpašnieks? Anastāsija jutās pārāk nedroša, lai kaut ko pasaktu, tāpēc palika stingi sēžam seglos un raugāmies apkārt. Ja ir balss, ir tās īpašnieks, kas parasti ir cilvēks. Ceri, meitēn, ka tava loģika piepildīsies.

[Roviela]

Deriks nopētīja savādo stāvu, bet uzbrukt pagaidām negrasījās.
Spēku? viņš domāja, kādu tādu īpašo spēku? Man tāds vai būtu, vai? Ja ir, tad noderēs pašam! Neatdošu. Brīvprātīgi nē.

Ieroču meistars bija gatavs atvairīt uzbrukumu, bet iesākt pirmais? Nē. Ne viņam ko vajag no šiem ēnainajiem, tie ir viņi, kam kaut ko vajag no Derika. Tad lai nāk šurp un paņem, ja spēj.

- Godīga cīņa, saki? - viņš iesmējās, nomezdams apmetni, reizē atklājot bruņu vājās vietas, kuru, kā jau labām bruņā, nemaz nebija daudz. - Atsedz seju un nāc pretī. Es necīnīšos pret to, ko neredzu. Atsedz seju un nāc paņemt to, ko sakies, ka tev vajagot no manis. Man neko no tevis nevajag, es nesākšu pirmais.
Viņš stāvēja, juzdams, kā pār sānu, kur pirmīt iedūrās bulta, no straujās kustības notek silta asiņu straumīte.

[Margo]

Sāpes nerimās. Attāli Margo dzirdēja Ankes riešanu un smilkstus, taču visas skaņas šķita slāpētas, klusas. Pakavu dipoņa. Esteres zirgs iztrūcies no meitenes kritiena iezviedzās un nemierīgi kāpās atpakaļ. Meitene sajuta kā Anke cenšas nolaizīt viņas seju, taču viņa ilgi nespēja par to domāt. Sāpes bija neciešamas. Šķita kāds asmens griezās viņas mugurā dziļāk un dziļāk. Estere ievaidējās.

Anke saprata, ka Hēfaists nevēl ļaunu. Šis jaunais vīrietis bija viens no ceļotājiem, tātad viņš vēlējās tikai palīdzēt, turklāt suns, ieskatījies jaunā vīrieša acīs, saprata, ka viņš nevēl ļaunu viņa saimniecei. Anke pakāpās nostāk, tomēr turējās netālu no Esteres. Viņš uzmanīgi ošņāja gaisu. Smilkstēdams suns beidzot nolaizīja Esteres seju, kad Hēfaists bija viņu apgriezis uz muguras.

Estere sajuta, ka viņu kāds apveļ uz muguras. Izskanēja vārdi, bet tie bija gandrīz nesaprotami un nedzirdami. Meitene vēlējās atbildēt, taču lūpas neklausīja. Pār tām nenāca ne vārds. Kluss vaids. Estere centās atvērt acis, sakopot domas, taču neizdevās.

Pēkšņi sāpes aprima. Estere nesaprata, kas notika. Ķermeni pārņēma neparasts vieglums, taču tam sekoja liels niknuma vilnis. Esteres rokas savilkās dūrēs. Acis tika ātri atvērtas. Tajās kvēloja naids un dusmas. Tajās vairs nebija ne miņas no Esteres patiesās dabas – mīļuma un siltuma, ko viņas acis parasti izstaroja. Pārņēma vēlme nodarīt sāpes, iznīcināt. Meitenes acis pavērās Hēfaistā. Sejā nebija lasāms nekas, visu pauda jaunās sievietes acis.

Mirklis, un Estere jau bija uz kājām. Anke bailēs iesmilkstējās. Estere veltīja sunim niknu skatienu. Spalva uz suņa skausta saslējās. Tas klusi ierūcās. Suns juta, ka kaut kas nav kārtībā. Tomēr Anke neuzdrīkstējās uzbrukt. Lai arī ne savā ādā, Estere tomēr bija viņa saimniece.

Meitene atkal pavērās uz Hēfaistu. Estere pavērās Hēfaista acīs. Pēc sekundes viņa jau metās viņam virsū nogāzdama ceļa smiltīs. Rokas sniedzās pēc jaunā vīrieša kakla. Estere sevī juta milzīgu spēku, kurš lika tikai vienu - nogalināt.

[Massacre]

Tu mirsi, tu noteikti mirsi. Edīte domās čukstēja un viņas acīs iedegās ļaunuma liesmiņas. Šoreiz Holandietim pat nebija domas klausīt; ar akrobātiskām kustībām nolēkusi no zirga, viņa izņēma no jostas nazi un devās uz priekšu, kamēr bērns runāja lūdzot palīdzību, bet domas bija koncentrētas uz vienu - nāvi -, un ,caur raudu izraisīto vēlmi nogalināt, viņa šos palīdzības lūgumus nespēja saklausīt ar sirdi.
Attālums samazinājās un raudas sāpīgi grieza smadzenēs, pavēlošā balss, kas mudināja nogalināt un, kam Edīte labprāt klausīja. Jā, tev jāmirst.Tavas asinis plūdīs pa manām rokām un tu klusēsi. Tas bija pēdējais lēmums, pēdējā skaidrā doma pirms Edīte pacēla nazi, lai durtu, taču Holandietis žēli iezviedzās un šis melņa lūgums, zemes kārpīšana, atsauca meiteni atpakaļ realitātē. Viņa nokrita ceļos bērna priekšā, vairs nespēdama pacelt savu roku, prātu un sirdi pret šo neaizsargāto radību, kas tik žēli raudāja.
Edīte aizvēra ausis ar rokām, novaidējās un izmisīgi kliedza:
"Es tev palīdzēšu tikai tad, ja tu pārstāsi raudāt!"

[Snorkes Jaunkund...]

Hēfaists aptvēra, ka Estere nav dzirdējusi nevienu viņa vārdu.

Pēkšņi viņai nez kas notika un viņas acis attaisījās. Ja pirms mirkļa Estere izskatījās, kā mirstoša, tad tagad viņa atkal likās dzīvības pilna. Taču viņas acis – Hēfaists ar bažām pamanīja - tās bija dusmu un niknuma pilnas. Kā nu ne – pēc sekundes jauniete jau bija uz kājām.

Arī Hēfaists piecēlās un ar aizdomām skatījās uz Esteri, kura izskatījās nikna ne tikai uz viņu Laikam, par to, ka uzdrīkstējos viņai mēģināt palīdzēt... , bet arī uz Anki.

Hēfaists vien paspēja vēl ieskatīties Esteres acīs, kad viņa jau metās jaunajam vīrietim virsū un nogāza viņu zemē.
Hēfaists redzēja, ka Esteres roka sniedzas pie viņa kakla, tāpēc puisis reaģēja nekavējoties. Ar rokām aptvēris meitenes vidukli, viņš Esteri ar spēku apmeta otrādi – ar muguru pret zemi un pats tikmēr stingri satvēra viņas rokas. Pārāk apmulsis par Esteres pēkšņo spēku pieplūdumu, viņš vairs nezināja, ko tagad darīt, tāpēc palika tāpat tupam, turot viņas rokas.

[Hworang666]

Mišelam nepatika šis mežš un Dereons tā arī veikli bija pamanījies izvairīties no atbildes. Bet tagad... Atmiņā atkal atausa spoku stāsti, nolādētas vietas un Mišels gandrīz iebļāvās uz Adamu: paliec tepat un nemaz nedomā par aiziešanu!!! Mišels zināja, ka viens pašlaik nedrīkstēja palikt. Viņu biedēja arī stāsti par acu apmānu, kad kāds citu neredz, bet bailes vēl nebija tik spēcīgas, lai traucētu viņam domāt vai rīkoties. Mišels strauji pielādēja savu arbuletu un gaidīja, kas notiks.

[Pūķēns Sāra]

Pelēkais:
Balss uzreiz kā puisis piekrita atstāties, apklusa kā ar nazi nogriezta, bet tās vietā parādījās spiedošs klusums, kas atgādinja klusumu pirms vētras. Kad klusum jau sāka kļūt neciešams, balss tomēr ierunājās.
-Ej tur kur atstātas zirga pēdas, bet ja pievilsi un tomēr neatstāsies, tava dzīvība netiks saudzēta,- balsij runājot, Pelēkā zirga pēdas, kuras veda uz šo placi kļuva krietni izteiktākas un ļoti viegli saskatāmas. -Tev tiek doti trīs apļi, lai atgrieztos pie pārējiem, vai netiks saudzēts!- Balss vēl noteica, Sāku atskaiti!- un aukstā balss sāka skaitīt.


Deriks:
-Mans apmetnis ir manas bruņas,- stāva aukstā balss atbildēja puisim, šis stāvs noteikti jau bija nobriedis cilvēks. -Priekš vīra, kurš ir ievainots, tu izturies godam, bet ne jau man vajag savu dzīvību aizstāvēt, bet tev...- atkal atskanēja auktie smiekli, kas ātri apklusa, -...ja mani uzvarēsi, tava dzīvība tiks saudzēta, bet ja nē... es to paņemšu,- Vīrs pagāja vienu soli uz priekšu. -Es savu vārdu turēšu, ja mani uzvarēsi, būsi no manis brīvs, bet atceries, ka ne jau dēļ tā, ka nevarētu vienkārši tavu dvēseli paņemt bez liekiem traucēkļiem, bet tādēļ, ka tu manu cieņu esmu izpelnījies, dodu tev šo iespēju. Uzbrūc!-


Edīte:
Meitene manīja, ka raudas pieklust un apmetnī tērptais stāvs sniedz roku viņai, kas gan bija nosegta ar apmetņa audumu. -Tu man palīdzēsi? Tu man patiesi palīdzēsi?- Kad roka ganrīz bija aizskārusi Edītes noliekto galvu, negaidīti jaunā sieviete sajuta, strauju kustību sev priekšā, un to kā kāds viņu spēcīgi satver, paceļ un kur nes, sajūta bija it kā viņa lidotu, kad viņa tika nolikta zemē. Paceļot galvu sieviete manīja sev priekšā staltu stāvu, kas, it kā aizsargājot meiteni, bija iztiepis zobenu uz apmetņa tērptā pusi, ieskatoties šai staltajā stāvā, nebija iespējams noticēt, ka tas bija Kreonts. Vecais vīrs, kas iepriekš nemaz nelikās tik vecs, tagad izsaktījās vēl jaunāks, tik uz kādiem 35 gadiem, enerģijas un spēka pilns. Nevarētu nemaz pateikt, ka šim spēcīgam vīrietim, kas tikko meiteni bija tik veikli un bez grūtībām pārvietojis, vajadzētu kāda veida palīdzību.
Kad Kreonts pēdējā mirklī paspēja saķert Edīti un neļaut apmetnī tērptajam aizskart viņu, no apmetņa apakšas, izlauzās izmisis, -Nē!!!!- un šoreiz tā nebija tā nelaimīgā bērna balstiņa, kas iepriekš bija runājusi, bet gan ļaunuma un alku pārņemts kunkstiens.
-Atgriezies savas elles dzīlēs!- Kreonta balss bija stingra un spēcīga, likdama sarauties stāvam apmetnī, it kā tam būtu iesists ar apmetni. Roka joprojām bija iztiepta uz Edītes pusi un it kā mēģināja to aizsniegt, kaut gan viņa, saprotams, bija par tālu. Kreontam izsakot vārdus, apmetņa piedrukne it kā pašļuka uz atpakaļu un atklāja vecuma apņemtus pikstus. Tie bija kaulaini un izkaltuši, āda bija miroņa baltumā, var teikt pelēka un garie pirksti izmisuši sniedzās uz Edītes pusi.


Uz ceļa:
Hēfaista rīcība, tikai saniknoja meiteni vēl vairāk, un spēks, kas bija ieplūdis viņas ķermenī, mierīgi atļāva, izrauties no puiša tvēriena un kaitēt viņam, nemaz nedomājot par kaitējumu, ko viņas rīcība nesīs.
-Tās pašas divas, kas tev piestiprinātas pie galvas!- Puiša balsī atkal bija sajūtams izsmiekls, kas gan šoreiz bija par Anastasiju, -Cik es zinu, cilvēkiem jau ir tikai divas ausis,- viņš vēl uzjautrināts piemetināja. Atskanēja kluss šņuksts, kas nozīmēja, ka bērns vēl īsti nebija nomierinājies, un laikam joprojām atradās pie puiša. -Esi apjukusi?- Jautājums vairāk tika uzdots tik tā dēļ, lai varētu paņirgāties pa meiteni, bet tai pašā laikā, tomēr kaut kas lika domāt, ka puisi māc daļa ziņkārības, ja viņš uzdeva šādu jautājumu.
Mišels negaidīti sadzirdēja balsi, jaunas meitenes balsi, -Vai baidies, muļķi?- Tā skanēja tur pat blakus, bet kur? -Tici man, tam ir iemesls! Balss nāca no aizmugures un kas atradās tieši aiz Mišela? -Es tev notecināšu asinis, laušu tev lēnām noasiņot, un es tevi pamodināšu brīdi pirms nāves, lai tu spētu agonijā ieraudzīt manu prieku un tad...- aiz muguras bija tikai Keita, kura izsaktījaš visai pārsteigta. Bet vai tā bija, kas runāja? Un ja nē, tad kas?

[Massacre]

Kad raudas pieklusa uz mirkli, tikai uz mirkli, Edīte jutās atvieglota, ka tas ir beidzies. Pašai to nepiefiksējot, viņas ķermeni bija pārņēmušas trīsas, kas bija kā brīdinājums notiekošajam un brīdī, kad šķita - galva no sāpēm eksplodēs - viņa lidoja.
Uz brīsniņu šī sajūta lika justies labi, brīvi, bet sapratusi, ka vienkārši tiek pārvietota, viņa sarāvās.
Pacēlusi galvu Edīte manīja sev priekšā notikušo darbību, stalto Kreontu, un atklāsme, ka bijusi padevusies, lika viņai dusmās novaidēties.
Edītes skatiens bija pretīguma pilns, pirksti, kas sniedzās uz viņas pusi izraisīja riebumu, un piecēlusies kājās, viņa nedaudz pagāja tuvāk tēlam, tomēr tas vēl nevarēja viņu aizsniegt, paceļot roku un notemējot, Edīte meta iepriekš plaukstā iespiesto pudelīti ar apdullinošo sķidrumu.
Pudelīte saplīsa lauskās kaitinošās būtnes priekšā un šķidrums izgaroja kā dūmi, bet viņa neskatījās, kas notiek. Pakāpusies atpakaļ Edīte piegāja pie Holandieša, kas vēl joropjām bija nemierīgs, un apskāvusi viņu, uzlika pieri uz melņa kakla.

[Hworang666]

Juzdams, ka tiek uzrunāts, Mišels atskatījās. Balss bija ļoti labi dzirdama. Un arī viņš skaidri saprata, ka draudi nav pat apslēpti. Bet aiz muguras bija tikai Keita. Prātā ienāca vien tas, ka vajadzētu saglabāt rīcības spējas. Bet vai tas bija iespējams? Nebija šaubu, ka tam jābūt prāta trikam. Vai maz bez zināšanām tu gluži kā jauna muļķe atļausies kaut mēģināt likt man noasiņot? Mišels ar piespiestu izsmieklu balsī pajautāja, lai sakaitinātu balsi un, lai liktu runātājai parādīties. Neuzkrītoši labajā rokā turēdams arbuletiņu. Uzvilktu.