The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Lianjuks]

Erisa apsēdās aiz Deata muguras.
- Prieks iepazīties, Deat.. Mani sauc Erisa. Nu tad arī iztērēsim tās benzīna paliekas līdz pēdējai pilītei, lai nekas naaiziet zudumā. - Erisa iesmējās, viņai patika doma par braukšanu kopā ar Deatu.

[Elony]

Šobrīd Deatam negribejās daudz domāt, kas var notikt. Un tomēr... atkal viņs pakļāvās mirkļa iespaidam. Pēdejā laikā pārāk bieži...
Eh, nav ko tur daudz...
"Turies, Erisa, aplaidīsim pāris apļus ap kvartālu un parbaudīsim, cik ātra ir vietējā policija!"

"Uz to brīdi, kad sāksim braukt, mes būsim atpakaļ!" Deats vēl uzsauca tiem, kas sēdās mašīnās.
Strauji nospiedis gāiz, Deats panāca, ka pakaļējā riepa svīkšķina asvalta segumu un rada dūmu mākoni, tad uzņēma ātrumu, lavierējot starp lēnākajām mašīnām.

Bezatbildīgi un muļķīgi...
Bet jautri...
Ātrums pieauga, Deats veikli izvairījās no priekšā braucošām mašīnām, reizem iebrauca arī pretējā joslā.

[Kalevale]

Paldies, Anita noteica, uzsmaidot Mišam, kas tik laipni bija piedāvājis braukt kopā. Šoreiz gan viņa neatteica, taču uzreiz arī nedevās, tikai klusi piebilda: Es lūgtu tomēr atbildi, kad nonāksim lidostā. Atlaidusi Džozefa roku jaunā meitene devās uz atvērto durvju pusi. Viņa gan nezināja, ar ko kopā braukt būtu drošāk, taču cerēja, ka ir izdarījusi pareizo izvēli.

Rudmate noskatījās kā aizbrauc kāds pārītis, šķiet, tas bija tieši tas vīrietis, kuru Anita šodien bija sastapusi pirmo, protams, vēl kāda sieviete, kurai Eglīte sevišķu uzmanību nepievērsa, bet citi acīmredzami to darīja. Gluži kā ar to meiteni, kas dzēra sarkano šķidrumu, meitene pie sevis konstatēja. Acīmredzot asinis, viņa vēl nodomāja, dīvaini secinot, ka viņa ļoti gribēja izcelt un izrādīt faktu, ka nav parasts cilvēks, turklāt vēl piebildes par sauli... Un tad vēl tie cilvēki domā par neiecietības pamatu, ja šādi izrādās... rudmate nozibināja acis un iekāpa mašīnā.

Paldies, viņa atkārtoja vēlreiz un nu jau drošāk un skaļāk.
Gan jau būs labi.

[Demiurgs]

Miša uzsmaidīja Anitai, Nanv jau par ko tāds nieks vien ir Miša atkal uzmeta atru skatienu Džozefam gaidot kad viņš beidzot sāks rīkoties, takā vēl vis nenotika viņš atkal pievērsās Anitai Spriežot pēc jūsu runas un vārda varētu domāt ka esat no austrum Eiropas, no Baltijas valstīm varbūt? Miša joprojām runāja angliski, taču viņš jau apzinājās ka viņa visticamāk saprastu arī krievu valodu Es pats esmu no plašās Krievijas, ka drošvien var noprast no mana drausmīgā akcenta Miša vairs nesmaidīja, taču sejā nepārprotami varēja 'manīt labvēlīgu izteiksmi, viņš centās iedrošināt sarunas biedri, atļauties nedaudz papļāpāt.

[Lianjuks]

Pirmajā mirklī Erisa izjuta negaidītu pārsteigumu, bet tas strauji pārauga sajūsmā.
Ātrumam pieaugot viņa vēl ciešāk apķērās ap Deatu. Viss pazuda nebūtībā, bija tikai ātrums un viņi. Erisa noskatījās lēnākajās mašīnās, viņa sajutās, kā pusaudze, kam nerūp nekas cits kā vien izklaides. Reizēs, kad viņi iebrauca pretējās joslās Erisa vēl ciešāk apķērās ap mednieku, tā viņa jutās drošāk, lai gan drošība viņai šobrīd ar tā īsti nemaz nerūpēja.
Tad viņa ierunājās Deatam pie pašas auss, lai viņš sadzird.
- Un kur tad būtu vietējā policija? - balss skanēja nedaudz apslāpēti, bet skaidri.
Tas bija neprātīgi, bet viņai tiešām kārojās, lai šonakt notiek vēl kaut kas patiešām neprātīgs.

[Forsaken]

Pašlaik par to mēs nerunāsim!
Tam vienkārši nebija laika, lidmāšinā varbūt, bet tagad tas nebija tik svarīgi ,lai ar to kavētu laiku. Viņš vismaz tā uzskatīja un pagaidām arī nedomāja savas domas mainīt.
Apmēram pēc mazliet mazāk kā stundas!
Sekoja atbilde uz vienu no jautājumiem. Nu līdz lidlaukam vidējais braukšanas ilgums bija apmēram stunda, bet tagad diez vai radīsies problēmas ar satiksmi tāpēc iespējams tas arī tik saīsināts.
Labi es kāpjat mašīnās mēs braucam!
Džosefs iekāpa pirmajā mašīnā un pēc tam palūkojās apkārt. Pēc īsa brīža ignorējot pārējos ,kas šeit atradās mašīnās sāka braukt. Un patiesībā to šoferiem ,bija vienalga, vai mednieki iekāpa vai nē. Viņi vienkārši sekoja pirmās mašīnas piemēram.
Visi četri melnie Bentliji GT sāka lēnām kustēties caur pilsētas ielām. Satiksme patiešām pašlaik nebija gandrīz nekāda ielas bija tukšas tāpēc mašīnas arī varēja pārvietoties diezgan ātri, un pēc īsa brīža viņi ,jau bija pametuši Prāgas teritoriju.

occ: nu varat vēl mazliet papostot ,ka sēžat mašīnās vai kk citur, nu ,bet vispār šovakar domāju to visu pārnests uz lidmašīnu...

[Demiurgs]

Tiko Miša bija beidzis runāt bija jāsāk kustēties, tā nu viņš ielika ātrumā un sekoja mašīnām, Prāgas ielas viņš zināja pietiekami labi, nejau pirmoreiz ciemojās sajā pilsētā. Jau ieskrējies pieklājīgā ātrumā Miša atkal jautāja Kātad īsti ir varbūt esat lietuviete, vai latviete, šķiet ka nejau igauniete

[Kalevale]

Latviete, jā, Anita atkal visai vēlīgi atbildēja, nopētot katru Mišas kustību. Jā, noprotams, ka no Krievijas, meitene vāri pasmaidīja, uzmanīgi vērodama kā Džozefs uzsāk mašīnu kustību, tajā pat mirklī iedomādamās par tiem abiem, kas bija aizbraukuši - par Deatu un meiteni, kuras vārdu viņa vēl nebija uzzinājusi.

Eglīte jau bija paspējusi rūpīgi nostiprināt drošības jostu un iekārtot vienu no īsajiem duncīšiem pietiekoši ērti, lai varētu to jebkurā mirklī izvilkt, jo tik šaurā telpā viņas izliektais, garais zobens vienkārši nebija parocīgs, kaut gan tā spals vīdējā ārā no biezā aitādas mēteļa.
Neuzkrītoši meitene aplūkoja salonu, viņai patika kārtība un šeit bija kārtība, ņemot vērā pēdējos meitenes mitekļus, šis auto bija īsta pils, taču arī ļoti silts, tādēļ meitene atpogāja pāris podziņas. sasvīst un pēc tam nosalt... Netaisos jau saslimt, viņa pie sevis domāja un ielūkojās atpakaļskata spogulī, tāpat arī uzmanīgi sekoja līdzi braukšanai krustojumos. Meitene reti brauca automašīnās, taču šis paradums bija iedibinājies jau bērnībā.

[Demiurgs]

Miša ar vieglu smīnu pamāja,viņam gan nepatika tas ka Anita šķiet nemaz nevēlējās iesaistīties sarunā LAtvija, jā man tas likās visticamākais variants tik izskatīgas dāmas ir tikai Latvijā Miša atkal pasmaidīja, protams izskatīgu sieviešu netrūka arī krievijā, taču Baltijas sievietes viņu piesaistīja vairāk, viņas nav tik kāras uz naudu, vai varbūt viņam tikai tā likās, esmu dažas reizes tur pabijis, nekā daudz kotur medīt man gan nav, bet šad tad iegriežos pie kāda paziņas Rīgā Miša uzmeta skatienu Anitai un atkal pievērsās ceļam, kreiso roku turot uz stūres bet labo uz ātrum kloķa Ko jūs medijat, ja nekļūdos tad Latvijā vairāk izplatīti ir dažnedažādi spoki un poltergeisti Miša pārlika robu un sāka braukt ātrāk, viņi jau bija izbraukuši no pilsētas.

Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 15.12.2007 21:45

[Eņģeļu gūstekne]

Džosefs, uzpūtīgais, vecais nāpslis ļāva braukt. Neapmierināti nosprauslojusies Viktorija iekāpa mašīnā, garie pirksti asi un agresīvi pārbrauca kontrolpanelim, nospiežot attiecīgās pogas, kas lika motoram iemurrāties vēl siltāk, nekā tas rūca pirms tam. Anu rokas liegi apņēma stūri, viņa nospieda gāzes pedāli un ne mirkli nedomādama apdzina Bentliju melno kavalēriju. Skaistā vācu sieviete iebrauca pretējā joslā un cauri tumšajiem logiem nopētīja vīrieti, Džosefu. Jau pēc brīža Joanna atradās blakus Mišas mašīnai, aizvien braucot pretējajā joslā, viņa nolaida logu un paskatījās uz puisi, kam blakus sēdēja rudā medniece.
-Vai tavam kaķēnam ir zobi un nagi?-
Skaļā balsī Anu vaicāja, domājot par mašīnas jaudu un izturību.

[Hworang666]

Mišels ieslīdēja mašīnas aizmugurē un aizdomājās, ka viss pasākums kopā izskatījās vēl divdomīgāks kā viņa paša medību pasākumi... Viss vienmēr sākās spontāni un neparedzami, bet šis pasākums jau sāka izskatīties mīklains... Personīgais lidlauks kā apzīmējums kam... Cilvēka naudai... Un kamdēļ gan kādam bagātniekam vajadzētu Eskaliburu kopēja labuma gūšanai? Tas izklausījās smērā nesaderīgi... Domāšana ne vienmēr bija Mišela spēcīgāka puse, bet šoreiz nebija tik traki...

[Forsaken]

Pavisam drīz mašīnu rinda bija nogriezusies no lielajiem ceļiem un nogriezās uz kādu mazu asfaltētu ceļu, kas šķiet bija ļoti reti izmantots. Dodoties uz priekšu vienīgais ,ko tur varēja redzēt bija parasts angārs un ceļš, kas varēja būt lidmašīnas skrej ceļš, gan arī parasts diezgan netipiski plats ceļš. Pirmā no mašīnām apstājās pie angāra, un no tās izkāpa Džosefs. Pēc tam arī tur pat apstājās pārējās mašīnās .Viņš piegāja pa angāra durvīm, un ielicis tajā karti, kas atradās viņa mēteļa kabatā atvēra angāra sāna durvis.
Atverot durvis varēja mazliet apžilbt ,jo angārā iekšā dega gaisma, bet ārpusē bija pilnīga tumsa, un godīgi sakot varēja sagaidīt ,ka šis angārs būs pamests. Kaut arī viņš izskatījās tik tikko atjaunots šķiet, speciāli šim gadījumam.
Durvis tika atstātas vaļā ,lai pārējie varētu sekot viņam. Angāra vidū stāvēja privātā lidmašīna kurā augstākais varēja iekāpt kādi 25 cilvēki. Džosefs mazliet pagriezās atpakaļ un uzrunājās pārējos
Lūdzu nekavējaties kāpsim iekšā!
Pateicis šos vārdus viņš iekāpa lidmašīna pa nolaistajām trepēm. Un pats apsēdās devās uz pilota kabīnes pusi. Bet pagaidām tajā vēl neiegājis sasveicinājās ar diviem no vīriešiem ,kas atradās lidmašīnas iekšpusē. Pilotu un vienu samērā jaunu puisi.

[Pūķēns Sāra]

Tiēna saprotot, ka nekāda sīkāka skaidrošana nebūs, veikli izslīdēja laukā no telpas. Aiz muguras palika vēl sarunas, bet viņa bija pilnībā pārliecināta, ka vairāk nekas neatliekami svarīgs netiks teikts. Augstie papēži klusu klabēja pret bruģi, kad jaunā sieviete steidzās uz savu dzīvokli, kas atradās tur pat netālu, var teikt blakus. Iesteigusies mazajā, bet omulīgajā dzīvoklītī, viņa pārmeta pār plecu zobena somu ar savu lielāko dārgumu, tad vēl uzskibelēja uz lapiņas pāris vārdus, un to pārlasījusi smagi nopūtās. Ja viņš nepārpratīs, tad nekas vēl nav zaudēts, ja viņš domās, ka neesmu uzzinājusi taisnību un tādēļ aizbēgusi, tad viss būs labi.

Pa ceļam transportu rindai, pievienojās melns Jaguārs. Tiēnas soma un zobens atradās uz blakus krēsla, kamēr skatiens mierīgi lūkojās taisni uz ceļa. Atbraucot līdz angāriem, viegla smaida atblāzma atspoguļojās sejā, viņa paņēmusi somu un zobenu, izkāpa no mašīnas. Gaisma viegli apžilbināja, bet cepure pasargāja no lielākās tās tiesas. Atskanot augsto papēžu klaboņai, sieviete iegāja angārā un nopētīja to. Pietiekami labā kārtībā, klusi iekāpjot lidmašīnā, viņa ieņēma vienu no vietām pie loga, zobenu noliekot uz zemes un atbalstot pret kājām, bet somu ieliekot sev klēpī. Seja tika vērsta pret logu, tādēļ pat ja nebūtu cepure, kas jau atkal traucēja saskatīt šīs daiļās būtnes seju, nebūtu iespējams saskatīt sievietes sejas pantus. Es raudāšu no laimes, ja šis viss būs kārtējais neaptēstais neaptēstā cilvēka plāns, kurš izlasot vienu teiku ir visu izpūtis no pirksta, un es sava naivuma dēļ būšu uz tā uzķērusies. Es par to saldi smiešos.

[Kalevale]

Anita nepaspēja ne atbildēt, ka viņi jau bija klāt. Bet tas Džozefs taču teica, ka tas ir stundas brauciena attālumā... viņa spēja tikai pie sevis nobrīnīties.

Mišas izteikums par skaistajām latviešu sievietēm, gribot negribot lika Anitai pasmaidīt. Kad viņa bija maza, to nācās dzirdēt ļoti daudz reižu, tēvs to vien bija slavējis, taču tagad tas likās kā silts atmiņu glāsts, kāda atbalss no aizgājušā.

Diemžēl šīs jaukās sajūtas bija izjaukusi sieviete ar spilgti oranžo mašīnu, tā pati, kura dīvainajā mājā bija dzērusi asinsarkano šķidrumu. Bet ko nu vairs par to - viņi jau bija klāt un arīdzan laiks izkāpt no ērtās un tīrās mašīnas. Tiesa, tīrību un kārtīgumu Anita bija novērtējusi, tās bija lietas, kas viņai patiesi patika un šeit bija baudāmas savā pilnībā, cik nu pilnīga var būt mašīna, tomēr salīdzinot ar meitenes pēdējām dzīves vietām, šis auto bija tīrākā pils!

[Demiurgs]

Blakus piebraucot sporta auto kurš bija krietni zemāks par Mišas džipu, Miša nedaudz pavēra logu tieši laikā lai dzirdētu apslāpēto izteicienu, momentā to neaptvēris Miša paskatījās uz ceļu pretī brauca trīs mašīnas, viena aiz otras. Viņš pamāja braucējai norādot uz pretīm braucējiem un samazināja ātrumu dodot vietu lai izvairītos no sadursmes. TAd arī miša saprata ko medniece bija ar teikto domājusi. Mišas subaru džipam protams netrūka nedz izturības nedz jaudas, taču sporta autiņu paātrinājums un izcilā airodinamika bija krietni pārāka nekā viņa džipam. Tagad gan Miša nožēloja ka nebija šurp braucis ar savu Imprezu WRX STI Concept, ar to viņš atstātu šo lecīgo mednieci elpojam viņa dūmus.
Pēc brīža viņi jau apstājās pie angāra
Cik gan muļķīgi ir ar sporta autiņu izaicināt džipu, tāpat skaidrs ka džips ir lēnāks Miša runāj ar Anitu Mēs gan varētu paspēkoties izturībā, es mierīgi varētu tagad nobraukt no ceļa un braukt pa bezceļu, bet viņa iestigtu pirmajā bedrītē Miša izkāpa no mašīnas atvēra bagažnieku un no turienes paņēma savas mantas, zobenu viņš nostiprināja pie jostas, arbaletu paņēma rokās bet pārējo sameta mugursomā ko uzlika uz pleciem Nu ko varam doties Miš norādīja uz to pusi kur bija aizgājis Džozefs


Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 16.12.2007 01:14

[Kalevale]

Protams, Anita apstiprinoši atbildēja, šo to no automašīnām viņa tomēr saprata. Ir jau arī ātrāki par viņas modeli, meitene vēl piebilda, nolūkojoties kā Miša izkrāmē savas lietas. Visnotaļ gatavs doties ceļā, viņa pārsteigti pie sevis nodomāja.

Kāpēc tev līdzi ir visas šīs mantas? Tu zināji, ka būs kaut kur jādodas? Anita jautāja, novērtējot paņemto mantu daudzumu un cenšoties saprast, cik būtu vajadzīgs dzīvojot parastā mājā. Tomēr izpratusi netaktisko jautājumu, rudmate vēl veikli piemetināja: Protams, dosimies! Tev nevajag kaut ko palīdzēt aiznest? viņa vēl piebilda, uzmetot savu somu augstāk plecā, bet ar skatienu meklēdama vietu, kur pazuda Džozefs.

Rūpīgi nopētījusi to, Anita atkal pagriezās pret Mišu, nu jau ar sarauktu pieri un uzrautām uzacīm. Dod taču, lai varu palīdzēt! viņa atkal iesaucās un noslēpa mazo duncīti, kurš visu laiku bija bijis rokā, atkal makstī un nobēdzināja to mēteļa kabatā. Sals nesaldēja, tomēr viņa atkal veikli aizpogāja tā pogas un nepacietīgi gaidīja, kad kāda soma nešanai tiks atvēlēta arī rudacei.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 16.12.2007 01:58

[Eņģeļu gūstekne]

Anu gan būtu gribējusi vēl dzirdēt sava kaķēna murrāšanu un Mišas džipa ņurdēšanu, taču brīnumainā kārtā angārs pienāca tik ātri, ka Joannai nācās vien aprauties un savā muļķīgajā iedomībā izgāsties kā vecai sētai.
Samierinājusies ar domu, ka mednieks uzskata Viktoriju par mazu, iedomīgu skuķīti viņa izkāpa no mašīnas, tās motors pakļāvīgi noslāpa. Uzspīlētā vienaldzībā Anu paņēma somu, aiztaisīja durvis un ieslēdza signalizāciju. Vampīru sievietes soļi jau atkal bija nedzirdami, viņa atmeta baltās cirtas no bālās sejas un iekāpa lidmašīnā. Joannas klusā pukošanās bija lielisks pierādījums neapmierinātībai, kuru viņa centās slēpt. Apsēdusies krēslā, ne ar vienu nepārmijusi pat mazāko skatienu Anu iegrima pārdomās.

[Demiurgs]

Jā iespējams ka ir bet šoreiz tas nebūs istais modelis Miša Aizvēra bagažnieku un ieslēdza signalizāciju, tas ka dfāma viņam piedāvājās aiznest mantas viņu nedaudz uzjautrināja, nebija jau nemaz tik daudz ko nest, mugursoma un arbalets, pistoles droši stāvēja savā vietā un zobens tāpat, Miša ievēroja ka Anita noslēpa duncīti, labi šķiet ka viņam bija izdevies iekarot nedaudz uzticības, lai gan viņš nesaprata kapēc gan medniekiem nevajadzētu uzticēties viens otram, uzticēties nevajadzēja tai vilkacei kas šeit bija ieklīdusi Es!! nē nezināju ka būs kautkur jādodas, taču es visai bieži ceļoju, tapēc šādas tādas vajadzīgās mantas man vienmēr ir līdz, Mišam patiešām nebija grūti nest, taču medniece šķiet bija apņēmusies palīdzēt tapēc viņš pasniedz viņai arbaletu Tikai uzmanīgi, tas man ir ļoti daārgs, dāvana no mana skolotāja

[Elony]

"Policija, laikam par lēnu, nemana mūs..."
Viņš tika līdz pirmajam krustojumam un strauji iegriezās pa labi, tā kā bija zaļā gaisma, pārāk lielas briesmas nedraudēja... lai gan dažas mašīnas pietuvojās tuvāk...
Nākamajā pagriezienā viņš atkal iegriezās pa labi, šoreiz pie sarkanās, nesamazinot ātrumu viņš izbairījās no sadursmes ar autousu, jūtot, kā Erisa viņam spēcīgi pieķeras. Reizē patīkami, bet kur tai meitenei spēks!
Viņa mati plīvoja vējā, tie bija pietiekmai gari, lai trāpītos sejā arī Erisai.
Pēdējā pagriezienā Deats atkal iegriezās pa labi un brauca uz ielu, kur atradās mašīnu rinda.
"Viņi jau sāk braukt." nepamierināti izteicās Deats. "Nekas, izklaides nedrīkst aizēnot darbu..."

Viņš sekoja mašīnām dažu brīdi apdzīdams, dažreiz atpalikdmas.
Deats strauji nobremzēja pie angāra, kad viņi bija galā, atkal radīdams sliedi uz asfalta.

Nokāp.is no motocikla, Deats nepametis skatu uz to, devās iekšā angārā. Ja Erisa iet vinām līdzi, viņš viņu ielaiž lidmašīnā iekšā pirmo, tad seko. Deats izvēlas apsēsties netālu no izejas lidmašīnas aizmugures daļā. Savu zobenu viņš atbalsta pret grīdas segumu un zemajiem griestiem.

Šo rakstu rediģēja Elony: 16.12.2007 14:18

[Lianjuks]

Erisa tikai nosmīkņāja un neko neatbildēja. Kad atklājās, ka pārējie jau sākuši braukt uznāca sapīkums. Prieki bija beigušies negaidīti un nepatīkami ātri. Uz Deata piepibildi, ka darbs nedrīkst aizēnot darbu, Erisa atbildēja. - Un tā notiek vienmēr..

Tikai tad, kad motocikls apstājās pie angāra Erisa uzdrošinājās atlaisties no Deata.

Erisa ļāva Deatam palaist sevi pa prikšu. Nopētijusi lidmašīnu viņa ieņēma vietu netālu loga, bet tā lai varētu redzēt ko dara pārējie, ne tikai mākoņus..