The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Forsaken]

Sekoja jautājumi, kurus protams arī viņš bija gaidījis. Nu ,bet laikam arī nekas cits neatlika kā vien uz tiem atbildēt! Viņš mazliet paskatījās uz meiteni ,kas tos uzdeva un nekavējoties atbildēja.
Par veiksmīgu izmantošanu mēs patiesībā neesam 100% pārliecināti proti par metāla pavairošanu, nu tikai apmēram 99% ,jo mēs ar to neesam saskārušies un tāpēc arī neko vairāk nezinām. Un iegūt to, domāju ,ka pēc viena apmeklējuma to nebūtu diezgan grūti uzzināt tā patreizējo atrašanās vietu. Bet ja jums tas palīdz tas atrodas Anglijas vai ASV teritorijā! Mums padomā ir viena pietura Rietumeiropā ,kur arī to visu varētu uzzināt precīzāk.
Džosefs mazliet palūkojās apkārt atkal visu nopētīdams, un saprazdams, ka nekas pārāk spīdošs no šī visa patiešām nesanāks!
Ja jūs dodaties prom kopā ar mums, tad tas notiek šorīt, jo mums patiešām nav pārāk daudz laika! Apmēram pēc divām stundām mēs izlidojam. Vienkārši jūs esat labākie un tāpēc šeit atrodaties, un godīgi sakot šaubos ,ka mēs ilgi uzturoties vienā vietā neesam drošībā!
Viņš mazliet pasmaidīja, atrasties šajā mājā tas neko daudz nemainīja, jo viņi šobrīd gandrīz neko nenozīmēja. Tikai viņi zināja par ,ko aptuveni iet runa, un tas ,jau patiešām sāka kļūt diezgan zināms arī daudziem. Pēc īsa brīža bija sekojis Anu jautājums un viņš norādīja uz glāzēm ,kas stāvēja uz galda.
Lūdzu varat izvēlēties! Un runājot par vampīriem atbilde ir jā! Nu protams, ja to izmantotu pret visiem!
Viņš vienkārši noteica.

[Eņģeļu gūstekne]

-Jūs esat drošs, ka mums vajadzētu izbraqukt no rīta, redziet... nu... es domāju, ka jūs zinat kādas problēmas man varētu sagādāt izbraukšana rītā, gaismas laikā.-
Anu skatiens izrādīja ārkārtīgi manāmu sašutumu, taču runājot par glāzēm Anu pamāja un paņēmusi glāzi ielēja asinis kristāla glāzē. Gaišās lūpas pieskārās glāzei un sarkanais šķidrums lika viņas vaigos ielaisties sārtumam, Joanna vēlreiz paskatījās uz Džosefu.
-Pateicos.-
Atkal apsēdusies Anu urpināja vērot informējošo personu.
-Jūs esat drošs, ka mēs nevaram izbraukt tumsā? Jūs nevēlaties iepazīstināt ar sevi, visi, mednieki.-
Viktorija mazliet vilcinājās, ta';cu beigu beigās iepazīstināja sevi pilnajā, Elvetano vārdā.
-Viktorija Joanna Elvetano, kā jau nopratāt... īsumā Anu, un jūs visi būtu?-

[Forsaken]

Mēs apzināmies jūsu problēmas, un jūs patiešām varat par to nesatraukties!
Džosefs mazliet samāksloti pasmaidīja, un paskatījās vampīres virzienā. Viņš pats labprāt pašlaik izšķaidītu viņas smadzenes pret grāmatu plauktiem, taču šķiet, ka uzdevums bija svarīgāks, un kā nekā viņš bija tikai ziņnesis.
Jā protams nav par ko!
Vīrietis mazliet noburkšķēja un pēc tam vēlreiz mazliet padzērās no savas ````šķes. Viņam šorīt patiešām nebija piemērots garastāvoklis priekš šāda veida pasākumiem.
Un es par to esmu patiešām drošs! Viss saistībā ar jums ir nokārtots! Un tas ir tikai tāpēc ,lai jums lī.. ,lai vampīri un vēl šādas tādas radības neapgrūtinātu ceļu!
Pateicis šos vārdus viņš atlaidās krēslā Džosefs bija noguris un viņam patiešām viss pagaidām bija vienalga, viņš vienkārši ātrāk gribēja atgriezties gultā. Bet ,laikam tas šodien vairs nenotiks.

[Eņģeļu gūstekne]

Uz mirkli Anu bija gatava burstiksi izēst "vadoni" ar skatienu iznicināja.
-Jūs zināt, ka es nevērsīšos pret ar jums ar slekavībām, bet es nejūtos droša.-
Anu uzstāja, taču, viņas skatienā atbalsojās dzirkstoša neatkarība, viņas netkraība.
Vampīru sieviete atglauda matus no smalkās sejas un atkal uzlūkoja klātesošos.
-Jūs tiešām man neuzticaties? Es esmu Anu, vamp/irs, vadone, slepkava.-
Ar manāmu naidu, jā, nu jau naidu Joanna lūkpjās uz cilvēkiem...-


pps :es patiešām esmu vaafelē... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) :

[Kalevale]

Vai mēs varētu visi nomierināties un ļaut šim kungam izstāstīt visu līdz galam, ja vēl ir kas stāstāms? Anita negaidot iejaucās, jo visa šī laika vilkšana viņai krita uz nerviem un bija arī svarīgākas lietas, turklāt, viņa atcerējās, ka arī apmetnī tērptā sieviete bija uzdevusi jautājumu, uz kuru tā īsti nebija atbildēts.
Nesatraukties. Nesatraukties? Gribētos zināt, kad mēs iekšēji patiešām esam mierīgi.

Meitene sagrozījās un pacēla no grīdas savu somu, kura pirms mirkļa bija smagi novēlusies, Anita gan neticēja, ka tai varētu kaut kas notikt, taču jebkurā gadījumā atkāpšanās posmā viņa savu somu nevēlējās atstāt šeit. Cik meitene bija nopratusi, bija jau tādi, kas darbojās paši uz savu roku, meklējot eskalibru. Un viņa bija gandrīz pārliecināta, ka arī kāds no šeit klātesošajiem nolems to darīt viens, uzskatot, ka vienam viss risināsies veiklāk.

Viņa pati nebija nolēmusi, viņa neticēja, viņa... negribēja. Tas nozīmētu visu dzīves maiņu, jaunu kontinentu, jaunu visu...

Anita gan bija iegrimusi domās, tomēr manīja, ka vēl arvien nenorims šīs pulsējošās nesaskaņas. Lūdzu, turpiniet, viņa vēlreiz asi vērsās pret vīrieti, kas centās izstāstīt kaut ko, kaut gan acīmredzami neguva no tā nekādu prieku. Ak, vampīri vienmēr ir tik egoistiski, viņa vēl domās piezīmēja, apsverot iespējas, ka tagad viņa būtu iejaukta šajā izmisīgi klusajā, naidīgajā strīdā.

[Logan]

Elektus piecēlās un piegāja pie aizkariem, kur palika visu laiku, kamēr ieradās Vīrs vārdā Džosefs un vēl daži mednieki. Dusmas uzmutuļoja asinīs. Pievilts, atmānīts ar viltu. Ak, kāpēc cilvēki nevar pateikt taisnību un uzaicināt uz to, ko aicina? Kāpēc jāmin viņa Valkīra? Un kā viņi zināja? Un kā? Kā? Kā? Dusmas par to, ka iztraucēts no darba. Sassodītais uzvalkā tērptais vīrietis, kurš droši vien pat zobenu nespētu izkustināt. Viņa domas vārdos izcili pauda Tiēna. Elektus uzmanību piesaistīja būtne, kas sevi nosauca par Anu. Viņai bija jābūt vampīram. Vilkači un vampīri, tos Elektus pazina. Viņas izskats, kustības, dīvainā smarža. Vilkačiem Elektus uzticējās, lūk, tai medniecei, kas centās slēpt savu izcelsmi, droši vien baidoties, jo ne visi mednieki bija saprotoši. Bet vampīrs? Skatiens atkal pievērsās Džozefam. Zobens, labums, zobens, labums. Materiāls, labums. Labums kam? Kārdinājums, Džozefs, vai tas, kas viņu vadīja, zināja, kā panākt mednieku vēlmi kaut ko darīt. Labāki ieroči, katra mednieka sapnis. Nē, viņš nenicināja savu zobenu, bet kas tāds, kas novājina radības, ļauj tikt galā bez smagas cīņas, jā, tas bija mednieku sapnis.
Anu. Elektus atkal pievērsās viņai. Jautājums par vampīriem apstiprināja aizdomas. Elektus acis samiedzās. Vilkači mednieki bija bieža parādība, mednieku vampīru viņš nebija saticis. Un šis jautājums... Elektus varēja iztēloties viņas smadzenes apsveram iespējas, doties līdzi un iznīcināt ieroci, jā, vai šī medniece spētu pieļaut, ka tiek izgudrots un atklāts līdzeklis, kas viņai garantē nāvi?
Anglija? ASV? Valstis, kas atradās tūkstošiem kilometru attālumā. Tikpat labi, tas varēja būt Austrālijā. Mēs esam labākie? Elektus sarauca pieri vēlreiz. Viņam šis pasākums nepatika, pārāk aizdomīgs, pārāk bīstams, pārāk daudz laba, lai noticētu, ka ir tik viegli. Vai Eskaliburu nemeklēja citi? Kāpēc neviens to nav ieguvis? Kāpēc tāda steiga? Daudz par daudz jautājumu.
Džozefam nepatika Anu, un vampīru lēdijai nepatika Džozefs. Lieks strīds, kas nevienam nav vajadzīgs. Anu reaģēja, diemžēl, tipiski vampīram, ne medniekam. Dusmas radās ātri, netika valdītas. Pārāk emocionāla. Vai tiešām Džozefs apgalvoja, ka te ir labākie mednieki?
- Anu, tu esi vampīrs starp vampīru medniekiem. Tu esi vampīrs starp cilvēkiem, kuri zina, ko spēj vampīrs. Tu prasi uzticību? viņš jautāja, tomēr ar manāmu smaidu sejā. Nē, neuzticējās nevienam. Viņš neuzticējās. Bet naidu arī nejuta, vismaz Anu varēja nebaidīties, tik ilgi, kamēr viņa necentīsies piekļūt kāda kaklam un asinīm.
Ierunājās vēl viena medniece. Jā, jā, lai runā, Elektus viņai piekrita. Bija pārāk daudz jautājumu, lai mestos pakaļ zobenam, kaut kādam materiālam.

OOC: Viss posts pazuda iesūtot, protams, ka otrreiz nekas nesanāk. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

[Eņģeļu gūstekne]

Bija pagājis neilgs mirklis, kamēr kādz cilvēks novēroja Anu, viņa skatiens novēroja Viktoriju, viņa pavērās Elektusa acīs. Viņas košais, zaļo acu skatiens bija gandr;iz vai lūdzošs.
-Tu zini kas es esmu, tev nav jēgas tēlot, man par nožēlu es patiesi esmu vampīrs, taču es esmu mednieks, slepkava, starp vilkačiem un vampīriem. Es esmu Elevetano dzimtes medniece, es ticu, ka tu zini par ko es runāju, es zinu, ka tu visu zini. Es prasu uzticību.-
Lūdzošu, taču ne izmisušu skatienu Anu vērās vīrietī.

[Logan]

Elektus neuzticējās nevienam, ne vampīram, ne cilvēkam. Varbūt vienīgi saviem vecākiem, un reiz, kādreiz Valkīrai. Uzticību pievīla, ticību nodeva, cerības neattaisnoja. Ko gan cilvēki gaidīja no šīs pasaules? Uzticība bija palikusi vien pasakām. Vampīru nogalina nocērtot galvu, noder arī miruša cilvēka asinis, saule viņus dara vājus - tās bija domas, kas Elektus galvā uzzibsnīja ikreiz, kad skatiens, domas pievērsās Anu. Mednieks un upuris. Nē, viņš neuzbruks, bet viņa varēja. Vampīri bija daudz izmanīgāki, viltīgāki. Bet kaut kas šo sievieti darīja citādu. Nē, nedrīkstēja padoties. Reiz viņš to jau bija pieļāvis.
- Piedod.
Piedod, es nevaru uzticēties. Piedod, bet es negribu. Piedod, bet tā nav mana vaina. Piedod. Jā. Neskaties tā, neprasi to. Elektus atlaida smagā aizkara audumu, ko visu laiku ņurcīja, pa nelielu spraudziņu vērodams ielu. Viņš piegāja pie Anu, klusi apsēdās un pavirpināja rokās glāzi, no kuras viņa dzērusi. Kāda asinis.
- Būs jau labi, viņš čukstēja Anu ausī, tā lai citi nedzird. - Būs labi.
Lūdzu, klusē, nerunā skaļi, lai tas, tas, kā viņu sauca, var runāt.
Anu smaržoja pēc asinīm. Un pēc vēl kaut kā. Vilinoša. Elektus aizvēra acis. Koncentrējies.

Šo rakstu rediģēja Denija: 14.12.2007 01:22

[Pūķēns Sāra]

Un tagad vēl sāciet atzīties viens otram mīlestībā! Tiēna absurdi nodomāja. Nebija īstā vieta un laiks runāt par uzticību un neuzticību, protams, ja viņiem atlikušās divas stundas nebija ko citu darīt, tad lūdzu, bet viņai bija pietiekoši daudz ko darīt pirms doties bezatbildīgā ceļojumā, tādēļ lieki strīdi un diskusijas tikai kavēja tāpat to mazumu atvēlētā laika un pilnīgi vienalga vai tie bija cilvēki no Elevetano dzimtas vai no kādas citas.
-Vai jūs lūdzu nepabeigtu, ko iesākāt, ja bija vispār ko pabeigt, un tieši no kuras lidostas mēs izlidojam... un mūsu lidmašīna tātad ir sešos?- Tiēna bija piecēlusies no krēsla un stalti izslējusies, gaidot Džozefa atbildi, lai varētu nekavējotis doties savās darīšanās. Ja kāds uzzinās, ka šāda nieka dēļ esmu pametusi to ko tik ilgi lolotu gandrīz pirms pašām beigām, es... vestēvs mani vienkārši... vajag paspēt izspēlēt kārtis... Sieviete citu acīm, mierīgi piepacēla labo roku, palūkojoties pulkstenī, it kā viņa vēlētos pārliecināties cik ir divas stundas no lidmašīnas attiešanas, bet viņa vispār lūkojās pulkstenī, lai zinātu cik atlicis laiks, lai pabeigtu iesākto. Seja joprojām nebija īsti saskatāma cepures dēļ, kuru, kā izskatījās, šajā tiksānās reizē viņa netaisījās novilkt. Nolaidusi labo roku, uz kura atradās nenoliedzami dārgs un izsmalcināts pulkstenis, viņa pieklājīgi pamāja ar galvu Mišelam, kurš tik nesen bija ieradies.

[Eņģeļu gūstekne]

Avainošanās, laipna, taču neuzticīga pret Joannu tika raid'ta. Anu bija pavērusies Elektusā, viņa neko neteica, tikai saprotoši pamāja ar galvu, sniegbaltie mati cigli noplandēja.
-Es ceru, ka būs... tiešām ceru...-
Viņa ne īpaši laimīgā tonī nopūtās. Viktorija jutās nelaimīga. Arī viņas tēvs bija miris, miris no vampīra rokas. Sieviete pacēla draudīgo skatienu.
-Tu man netici, neuzticies, tiesa?-
Viņa čukstua jautāja, Anu skatiens, zaļš, košs, bija nenoteikt,s sāpju pilns un gandrīz mēms.

[Logan]

Kurš vēl apšauba, ka kārdinātāja čūska bija sieviete? Ka ļaunumu no lādes izlaida Pandora? Viņas ar skatienu, žestiem, kustībām, viņas prata daudz, tik daudz, ka viņam bija bail. Viņas prata panākt visu. It sevišķi tādas kā Anu. Elektus izvairījās no viņas skatiena.
- Es neuzticos nevienam. Pat sev nē.
Tiēnas uzvedība piesaistīja uzmanību. Kaut kas nebija kārtībā, viņa bija piesardzīga, jā, tas bija slavējami, bet... viņa steidzās? Notika kaut kas, ko Elektus nezināja. Viņš gandrīz iekoda mēlē, lai apvaldītu jautājumu. Atbildes tāpat nebūtu. Vien kāda piezīme un atkal lūgums uzvalkā tērptajam tipam turpināt.

[Eņģeļu gūstekne]

Saltais ķermenis viegli, taču nemanāmi notrīsēja, pretinieka neuzticības trīsās. Anu vēlreiz pavērās uz Elektusu, viņa juta, redzēja, ka tas, vīrietis no viņas novērsās. Viņa bailes caurstrāvoja vampīru, sievišķā dzivuma nāvi.
Viņa piecēlās, paņēma glāzi, slaidajiem pirkstiem skarot vīrieša roku.
-Jūsu neuzticība... tā robežojās ar bailēm.-
Maigs, neuzbāzīgs smīns parādījās Viktorijas sejā, viņa patiesi smīnēja. Viens zilganbālo lūpu kaktiņš tika parauts uz augšu, viņa visiem uzgrieza muguru.
-Kāda izlikšanās...-
Anu nopūtās, asins glāze tika iztukšota, lūpu kaktiņi noslaucīti.
-Tevi kāds, kādreiz ir pievīlis?-
Viņa jautāja, vienaldzīgi, tikai lai turpinātu sarunu, jautāja.

[Hworang666]

Mišels nu jau jutās pilnībā apstulbis. Viņam likās, ka viņš ir dīvains, bet, nevarēja noliegt, ka vampīra un cilvēka - Elektus un Anu - ņemšanās arī bija apstulbinoša, tādēļ, nopriecājies, ka nebūs vienīgais, kurš kādrez ieķēries ne tajā vampīrā, atmāja sievietei, kas viņu pasveicināja. Redzēdams, ka vēl arvien tā šti nevar atrast vietu kur piesēst, viņs tomēr nolēma palikt stāvus. Tad pēkšņi iesmējies, viņš pajautāja vecajam vīram: kā tieši jūs nodrošināsiet to, ka vampīri nebūs mūsu ceļā... Izklausās mazliet utopiski, bet tas tik tā...

[Elony]

Interasnts zobens, vai ne?
Tik tiešām...

Deats atvēra acis.
"Es būtībā esmu ar mieru. Man neliekas, ka kāds, kurš var atrasts tik daudz mednieku, dzītos pēc muļķībām. Turklāt tā jūs riskētu ar savu galvu, jā...
Tomēr..." Deats pasaktījās uz Džozefu un pielieca galvu sānis. " Kāpēc jūs runājat formā mēs? Vai jūs runājat tā par sevi vienu pašu, vai par vēl kādiem nezināmiem darboņiem, vai arī jau pieskaitāt mūs pie sevis?"
Deats samiedza acis un rūpīgāk nopētija namsaimnieku.
"Un kas jūs tad esat pats? Un kāds tam visam sakars ar mirušu mednieku Orami? Jo man teica, ka šī tikšanās ir saistīta ar viņu."

[Ungaarijas ragas...]

Sasodītā avārija, Emīlijai nekad nepatika īpaši kavēt, turklāt, ja vēl bija iespēja uzzināt, ko jaunu, bet... Tā sasodītā avārija, kas viņu aizkavēja. Nu nekas nekas...
Jaunā sieviete piesteidzās pie ēkas, kur bija paredzēta tikšanās un ātri novērtēja apkārtni. Viss izskatījās mierīgi, bet parasti mierā arī slēpās viss nemiers. Ātri, piesardzīgi un klusi uzdevusies pa kāpnēm, Emīlija mirkli sastinga pie vajadzīgajām durvīm, ieklausoties telpā skanošajā balsu murdoņā.
Kas ellē ratā tur notiek? Man neviens neteica, ka sagaidāma kompānija... aši pārbaudījusi, vai duncis ir pa tvērienam un arī šautriņas viegli dabūjamas, sieviete iekšēji saņēmusies iegāja iekšā.
Sveicinātas, dāmas un kungi, atvainojos par kavēšanos, Emīlija viegli pasmaidīja un uzmeta skatienu sarunā iegrimušajiem medniekiem un apsēdās tuvākajā brīvajā krēslā, tā kā rādās, ka es varētu būt palaidusi garām ko būtisku, tad ceru, ka jūs man visu paskaidrosiet.
Pēdējie teikumi jau tika pateikti visnotaļ lietišķā tonī. Emīliju patiešām interesēja, kāpēc te bija novācies viss šis mednieku bars, turklāt dažas mednieces labāk varēja iekļaut viņas medījamo sarakstā.

[Demiurgs]

Miša ieradās prāgā ar nokavēšanos, viņš bija braucis no pašas Maskavas, tas gan nebija kavēšanās iemesls pie vainas bija viņa "paziņa" Čehijas muitā kurš gribēja izspiest kādu eiro vairāk par atviegloto pārķļūšanu robežai. Taču vis nokārtojās mierīgi, neliela iebiedēšana un muitnieks samierinājās ar parasto sumu.
Nolicis savu Subaru Forester netālu no mājas kur bija paredzēta tikšanās Miša sagatavoja abas pistoles un svētā ūdens izsmidzinātāju, viņam bija izveidojies ieradums pārbaudīt aizdomīgus cilvēkus uz viņiem izsmidzinot nelielu daudzumu svētā ūdens. Steidzīgi uzskrējis pa trepēm Miša iegāja istabā kur jau bija sapūlcējies bariņš mednieku. Nākot iekšā Miša novilka cepuri atklājot gaišos matu gribējis jav sasveicināties un atvainoties par kavēšanos viņš ieraudzīja ka telpā ir padaudz dāmu, pirmā ideja ka bija ka šī nav īstā vieta
Atvainojiet bet vai es būtu nonācis īstajā vietā Miša runāja angliski ar izteiktu krievu akcentu esmu ieradies uz kautkādu medneiku tikšanos, es īpaši daudz nekontaktējos ar citiem medniekiem bet mednieks nav īsti sieviešu profesija man šķiet Miša nopētīja visas klātesošās dāmas un piebilda Protams atvainojiet dāmas ja es esmu kļūdījies viņam kag jau bija skaidrs ka šī ir īstā vieta, vairākiem klātesošajiem aiz apģērba varēja manīt nepārāk labi nomaskētus ieročus, tieši tapēc Miša nesteidzās novilkt apmetni, viņš nebija parūpējies par to lai ieroči nekristu acīs

Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 14.12.2007 17:03

[Elony]

Deats nepalūkojās uz ienācējiem. Pāc viņu runātā bija skaidrs, kā tādi paši kā pārējie...
Viņš koncentrējāš uz vīrieti, kas viņus bija aicinājis. Un nebūtu pareizi, ka tas izvairitos no atbildēm, ko Deats uzdeva.
"Viss ir vienkārši," vēsā un izsmējīgā balsī teica Deats, "šis vīrietis," viņs pamāja uz Dzozefa pusi, "aicināja mūs, lai atrastu zobenu, kas spēj iznīcināt jebkuru monstru, grib tā paraugu, lai radītu super ieročus vampīru, vilkaču un pārējo iznīcībai. Tas arī viss."
"Bet tagad mēs noskaidrojam dažus jautājumus, sakarā ar šo lietu..." Deats turpināja lūkoties uz Džozefu, gaidot, kad tas atbildēs uz viņa jautājumiem.

[Lianjuks]

Erisa atspiedās pret kādu grāmatu plauktu un domīgi pētīja pārējos, Anita viņai sākumā likās diezgan nervoza, lai gan patiesībā, ne vienīgā. Anu viņai uzdzina aukstus šermuļus, viņai vampīrs likās, kas svešs un neizprotams, viņai šo būtņu bija žēl, bet viņa nezināja kādēļ.. Elektus bija savāds, bet tas kā viņš skatījās uz Anu bija savādi un Erisas prāt savādi nedabiski. Un tad atkal Deats. Pašlaik viņa Deatu pētija drīzāk ar ziņkāri. Visiem vēlākajiem ienācējiem viņa veltīja plašu smaidu. Stāsts par zobenu viņu interesēja, bet tai pašā laikā bidēja. Tur kaut kas nebija tīrs. Viņa gaidīja, kas tiks stāstīts tālāk.

[Demiurgs]

Miša pamāja ar nedaudz neapmierinātu sejas izteiksmi, viņam nepatika nepieklājīgā attieksme, tēvs viņam vienmēr bija mācīji būt maksimāli pieklājīgam, viņš piegāja pie galda un apsēdās. Ievērojis uz galda viskiju un glāzes Miša īpaši nevilcinoties sev nedaudz ielēja un izrāva vienā malkā. Tas nedaudz sasildīja iekšas, Miša ielēja vēl un sāka lēnām malkot pētot apkārtējos un ieklausoties sarunā, Ieminēšanās par universālu ieroci viņu nebija pārāk ieinteresējusi jo viņu interesēja tikai vilkači un paretam kāds vampīrs.
Tagad Miša ievēroja ka vairums medniešu ir diezgan izskatīgas, kad skatiens aizķērās pie kādas medneices kas stāvēja pie grāmatu plaukta, Miša izvilka cigareti un sāka smēķēt. Sarunas viņu šobīd pārāk neintersēja viņam bija doma iegriesties kādā paīstamā Prāgas bordelī pēc šīs tikšanās, bet ja reiz šeit bija tikdaudz izskatīgu dāmu viņš nolēma uzkavēties un paskatīties kas tad īsti notiek.

[Kalevale]

Anitu kaitināja šī kavēšanās, lieka laika izšķērdēšana. Ja viņš drīz nesāks runāt, es vienkārši iešu prom, meitene pie sevis nodomāja, apsverot vēl padarāmos darbus un vietas, kurās jāpaspēj nonākt šajā pašā nedēļā. Laiks ir dārgs manta.

Protams, arī šāds materiāls, kas spēj nogalināt visu un jebko būtu ļoti vērtīgs, taču pagaidām pilnīgi nekas neliecināja par to, ka šī vīra vārdi būtu patiesi un arī sīkāki paskaidrojumi pagaidām netika sniegti. Bet tas jau to mūdžu dēļ, kuri neprot klausīties, viņa nošņācās, pilnīgi nedomādama par to, vai kāds mana neapmierinātību vai nē. Egoists paliek egoists jebkurā mirklī.

Pēc tam, kad telpā bija ienākuši vēl pāris cilvēki, Anitas pacietība sāka izsīkt, uzmetusi somu plecā, meitene piecēlās un bija gatava jebkurā mirklī doties prom, vismaz kādam citam būtu vieta, kur apsēsties. Taču nomanījusi kādu smēķējam, viņa apstājās, šī smarža meiteni valdzināja un kārdināja, kamēr prāts stāvēja pretim apgalvojot, ka nedrīkst to darīt un jau kādu laiku Eglīte bija tam klausījusi, taču katru reizi redzot kādu ar cigareti, jūtot dūmu smaržu, atkal un atkal radās kārdinājums, kurš likās nezūdošs. Mazais deguntiņš pariezās pret smēķētāju, taču neapveltīja to ar kādu īpašu skatienu, tikai atkāpās pie kāda no grāmatu plauktiem, viņa negrasījās sēsties atpakaļ.