Pagātnes ēnas, [GM][PZP] Opcijas

[Pūķēns Sāra]

No vēstules saņemšanas laika bija pagājušas septiņas dienas, visi, kas bija tās saņēmuši šobrīd atradās kādā neīpaši lielā istabiņā. Istaba bija ieturētu tumšos toņos un tajā kūrās kamīns, neskatoties uz to, ka ārā bija ap plus piecpadsmit grādiem pēc celsija skalas un saulīte apspīdēja zaļos laukus, kas bija redzami tālumā, palūkojoties laukā pa logu, kurš bija aizklāts ar ne pārlieku bieziem, bet ar gaismas necaurlaidīgiem aizkariem.
Pie kamīna atradās pāris krēsli, uz kuriem bija apmetušies trīs jauni cilvēki: Keita, Adams un Anastasija. Tālāk, pie sienas, kura bija pretī logam, atradās liels galds, ap kuru arī bija apmetušies cilvēki: Dereks, Mišels, Kals, Hēfaists, kā arī Edīte. Galds bija no ozolkoka un bija apklāts ar baltu galdautu, tikai greznās galda kāja, ļāva noprast, ka galds nav šāds tāds, uz galda stāvēja pušķītis lauku puķu, kuras viņš bija palūdzis saplūkt Esterei, kura šobrīd atradās tur pat pie vecās vīra, kurš sēdēja ērtā klubkrēslā un turēja mutē pīpi, kura gan nebija aizdedzināta, vecais vīrs lūkojās laukā pa logu un likās visai apmierināts, jo Deimians, kurš sēdēja tur pat blakus vīram, bija viņam nodevis ausij baudāmu ziņu.
Kopā skaitot telpā bija desmit jauni cilvēki un vecais vīrs, kurš sevi dēvēja par Kreontu, neviens gan īsti nevarēja saprasts vai tas ir vīra uzvārds vai vārds, jo vienmēr, kad tas tika kādam jautāts, tas neziņā raustīja plecus. Divi no šiem jaunajiem cilvēkiem bija atceļojuši ātrāk par noteikto laiku. Viena no tiem bija Estere, kura jau pie vīra atradās divas dienas. Kreonts pret meiteni izturējās ļoti labsirdīgi un kā jau piedienas pret patīkamu viesi, otrs bija Adams, kurš gan nebija mitinājies pie Kreonta, bet gan pie kādas ģimenes, kura pēc vīra lūguma, laipni atvēlēja puisim naktsmītni, pārējie bija ieradušies šajā rītā, kurš agrāk, kurš vēlāk, tas jau vairs nebija svarīgi.
-Esi tik mīļa, un atnes no virtuves kaut ko dzeramu un glāzes.- Labsirdīgi uzsmaidījis Esterei, kura atradās vecajam vīram pie kreisās rokas, viņš palūdza meiteni, kura jau labi zināja visa atrašanās vietu mājā. Jaunā meitene iegāja vienā no divām durvīm, kas veda laukā no istabas. Telpa bija salīdzinoši klusa, jaunie cilvēki tikai tagad sāka justies ērti šai siltajā telpā un sarunas bija tikai tapšanas stadijā. Pēc kāda brīža telpā atgriezās Estere, turot savās maigajās rokās paplāti ar divām krūkām, vienā atradās tīrs ūdens, otrā svaigs piens, un vienpadsmit māla krūzēm, kas noteikti nebija īpaši vieglas, jo īpaši priekš tik smalkas meitenes kā Esteres. Jaunā sieviete nolika paplāti uz galda, pie kura sēdēja pāris viesi, kad pulkstenis nosita vienpadsmit. -Paldies Ester,- vēl viens smaids no vecā vīra, kad viņš izņēma no mutes pīpi un aplūkoja katru jauno cilvēku, kas atradās telpā. Skatiens bija labsirdīgs, bet tomēr kaut kas lika nodrebināties, varbūt tas bija dēļ labsirdīgā smaida pazušanas, kad nopētot pēdējo no desmit viesiem, vīrieša sejā atkal iezagās labsirdīgs smaids.
-Es ceru, ka ceļš līdz šejienei jums bija mierīgs un patīkams,- Kreonts iesāka, pievērsdamies ikvienam telpā –Esmu pateicīgs, ka atsaucāties uz manu lūgumu, man kā jau vecam vīram, tas tiešām nozīmē daudz.- Piebilde– vecam vīram –likās neiederīga, jo sēžot klubkrēslā Kreonts izskatījās visai enerģisks un nemaz tik vecs, vien sirmie mati un iesirmā bārda bija spējīga nodot vīra īsto vecumu. Mirkli ieturējis pauzi, viņš turpināja –Nevilkšu visu šo lietu garumā un uzreiz ķeršos pie mūsu mērķa skaidrošanas. Ceļa ilgums būs tikai atkarīgs no pārvietošanās ātruma, tas vai mums vajadzēs šķērsot robežu, vai nē, būs atkarīgs no tā, kā viss pa šo laiku ir mainījies. Mūsu mērķis ir kāds ciematiņš, iemesls kādēļ tieši tur, lai paliek manā ziņā,- vīrs nedabīgi strikti noteica, kad jau mierīgi turpināja, -Domāju, ka esat jau paspējuši atpūsties pietiekami ilgi un ceļā varam doties pietiekoši drīz. Vēl mierīgi padzeraties un ja kādam vajag papildināt ēdienu krājumus, tad droši dodaties uz virtuvi. Tās atrašanās vietu varat lūgt Esterei vai Keitai. Pēc desmit apļiem jūs gaidu ārā.- Ar to Kreonts piecēlās no klubkrēsla un izgāja no telpas, atstājot savus viesus. Nu, viņiem bija izvēle, ko darīt atlikušās desmit minūtes. Vai nu palikt šeit, vai nu doties uz virtuvi, vai jau doties laukā, kur sagaidīt pārējos.

[Pūķēns Sāra]

Vecais vīrs beidzis svilpot, pievērsās Edītei, laipni smaidot. -Galamērķi šodien nu mēs tiešām nesasniegsim, vai tiešām domā, bērns, ka būtu jūs visus saucis, ja mans galamērķis būtu ar roku aizsniedzams?- Izsakot pēdējos vārdus, pat varēja likties, ka Kreonta balsī atskan viegli smiekli, bet tai pašā laikā balss bija nopietna. -Lielas pieturvietas nebūs, varbūt ceļā iznāks cauri jāt kādam ciematiņam, bet domāju, ka šodien mēs nevienu nesasniegsim, tādēļ sanāk improvizēta nometne. Domāju, ka vēl dienas vidū kaut kur apstāsimies, lai mazliet atvilktu elpu un ieturētos, bet pārsvarā es plānoju aktīvi doties uz priekšu.- Vīrs ievilka elpu, -Un kā iet tavam tēvam? Sen nav nekas dzirdēts no viņa.-
Bet kamēr Kreonts runāja ar Edīti, Adams un Pelēkais, kā arī vēl kāds acīgāks, spēja manīt, ka pirms viņiem pa ceļu vēl kāds ir jājis un nevien viens, bet minims pieci. Parasti uz ceļa, kurš vestu uz kādu lielāku pilsētu, tas nepārsteigtu, jo tad tie noteikti būtu bijuši tuvākie zemnieki, vai kāda tirgotāja karavāna, bet šis ceļš neveda ne no kādas lielākas pilsētas, ne uz lielāku pilsētu, šis bija nomaļš un pamests ceļš, un nejājot cauri ciematam, kur viņi iepriekš bija, nebija iespējams tikt uz šā ceļa, jo īpaši, ka pēdas liecināja, ka viņiem ir arī rati, bet ar ratiem pa mežonīgu pļavu braukt, lai tiktu uz tik nenozīmīga ceļa, bija neaptēsta cilvēka izvēle. Adams labi zināja, ka pēdējās dienas, cauri ciemam nebija neviens braucis, bet kas tad bija atstājis šādas pēdas? Varbūt tie bija ceļa laupītāji? Un kādēļ gan ne? Šāda iespēja nebija izslēdzama, jo aplaupīt kādu nabaga zemnieciņu, kurš jāj uz citu ciemu tirgoties, ir vieglāk pa vieglu.
Bet tai pašā laikā Anastasijai, Esterei un Keitai izlikās, ka viņas dzird maza bērna raudas, kas nāca no maza mežiņa, pie kura viņa bija nonākuši, un kurš rādījās pamalē, kad viņi bija izjājuši no ciema. Mežs, ja tā to vispār drīkstēja nosaukt, nebūt nebija liels pēc apmēriem, bet uz šī lauku zemes fona, tas likās milzīgs. Koki neauga biezi un saule rotaļājās uz tīrās zemes, kas likās burtiski uzslaucīta no vecajām lapām un gružiem, bet koki bija pietiekoši biezi, lai neko mežā nevarētu īsti saskatīt, bet, iespējams, pie vainas bija saule un pārlieku siltais laiks.
Kreonta zirgs tuvojoties mežam bija krietni palēlinājis savu gaitu, it kā gaidot kādu pavēli un pēdas uz ceļa noteikti veda tieši mežā, bet likās, ka Kreonts tās nav manījis un laiski atpūtās sava zirga mugurā, gaidot, kad tas iejās mežā un temperatūra kritīsies. Tai pašā laikā, ar vien tuvojoties mežam zirgi, tāpat kā Kreonta zirgs krietni samazināja ātrumu, un dažiem pat apstājās, it kā tie baidītos doties mežā, bet suņi uzspicēja ausis un pietuvojaš saviem saimniekiem. Nebija brīnums, ka viņi arī dzirdēja raudas un tās viņiem nepatika.

[Roviela]

Dziesmai beidzoties Deriks kādu laiku jāja klusēdams. Bija diezgan karsti, lai negribētos sarunāties, saule žilbināja acis un puisis pēc brīža sev par kaunu atklāja, ka nav savlaicīgi pamanījis, ka pirms viņiem ir vēl kādi jājēji bijuši un kur tu brīnumi! pat ar ratiem. Riteņu atstātās sliedes bija nepārprotamas. Toties tagad Deriks nekavējās un saskaitīja, cik tad to jājēju bijuši, un kā kustējušies zirgi - auļos? soļos? nav bijusi pakaļdzīšanās? Tas izskatījās aizdomīgi. Tuvojoties mežam, kad zirgi nez kāpēc palēnināja soļus, ieroču meistars nolēma, ka, iespējams, laiskošanās ir beigusies, un zirgi un suņi priekšā jūt kaut ko nelabu.
Viņš noāķēja no segliem bruņucepuri un uzlika galvā, uzvilka cimdus un pārbaudīja, vai zobens ir viegli izvelkams. Tā ņemoties ar dzelžiem, lai cik tie klusus žvadzēja, puisis nesadzirdēja nekādas raudas.
Paskubinājis Topāzu, Deriks pēc brīža bija blakus Kreonta sniegbaltajam zirgam. Nupat jau gribēja kaut ko teikst, un tad sadzirdēja tā kā bērna raudāšanu kā ko, īsti saprast nevarēja, bet parastie karsta pusdienlaika trokšņi tie nebija.
- Kreont, es dodos izpētīt, kas tur notiek! - Deriks apņēmīgi paziņoja, izvilka zobenu un, paskubinājis Topāzu iet ātrākos soļos, jāja tieši uz aizdomīgo mežu.

[Elony]

Pelēkajam bija garlaicīgi.
Par spīti tam, ka viņš jāja aizmugure pārējiem, viņs spēja sadzirdēt, ko teica Kreonts. Garš ceļš, kura mērķis ir nezināms. Vecais mūs izmanto, domāja puisis.
Pelēkā acis pievērsās zemei un viņš saprata, ka kaut kas nav kārtībā.
Ja ņem vērā, ka šis bija nožēlojams ceļš, tad te bija visai dzīva kustība.
Pelēkais parasti darbojās pilsētās un pedu dzīšana nebija viņa stihija, bet tomēr pamatiemaņas viņam bija.
Daudzi jātnieki, zirgi, apkalti ar pakaviem, varētu būt kara zirgi, lai gan nav ko gvelzt muļķības. Un vēl rati.
Iespējams, kontrabandisti, bet mazticams. Laupītaji? Tikai ne parastie, jo kāda jēga tiem līst uz šī vienmuļā ceļā?
Divas iespējas - vai nu tie ir sastīti ar Kreontu, vai nav.
Ja nav - tad kaut kādi aizdomīgi ļautiņi aizdevās prom, un jācer, ka viņus nesastapsim. Kreonts viņus nevajā, jo jājam pārak nestaidzīgi. Tātad?
Ja tas ir sastīts ar viņiem, tad jāsecina, ka varētu būt slazdi un briesmas. Lieka piesardziba nekad nenāk par ļaunu.

Pelēkais paātrināja zirga gaitu un pietuvojās Kreontam.
"Atvainojiet, ka pārtraucu jūsu sarunu, bet liekas, ka te kāds nesen ceļojis. Dīviani, ņemot vērā, ka šis ir vienmuļs ceļš, via ne?" teica Pelēkais. "Vai tu mums neesi kaut ko pateicis, Kreont?"

Tagad arī Pelēkais izdzirdēja raudas.
"Kas tad nu atkal?" viņs sarauca pieri.

[Dvēselīte]

Furi mierīgi un savā ziņā pat vienaldzīgi soļoja uz priekšu, nelikdamās ne zinis par uzmācīgajiem lidoņiem, kas koda. Arī Anja bija atbrīvojusies un tagad, vienu kāju pārmetusi pāri segliem, sēdēja, atspiedusi elkoņus pret kāju. Poza izrādījās apbrīnojami ērta, protams, ja nenācās vadīt zirgu. Bet, tā, kā visi gāja lielā barā, un zirgiem, kā jau bara dzīvniekiem, bija paradums sekot citiem, tad nebija jāuztraucās par to, ka ķēve varētu sadomāt kaut kur aizklīst.

Meitene bija iegrimusi domās par to, ka aizmirsa pateikt mātei, kur nolikusi savu izšuvumu kasti. Droši vien, ka viņa pukosies, bet diegus jau var nopirkt. Prāts bija pilnīgi pārņemts ar ikdienišķām lietām un domām. Līdz reakcijas centriem aizgāja tikai trešais kliedziens. Izbrīnījusies, Anja pacēla galvu un centās ieklausīties. Vēl viens kliedziens un tas, ausīm dzirdami, nāca no meža puses, kuru viņi, meitenei nemanot, bija sasnieguši. Šķita, ka tās ir maza bērna raudas. Par muguru pārskrēja nepatīkamas tirpas. Anja necieta mazus bērnus, sevišķi, kad viņi raudāja. Viņa pagriezās pret tiem, kas jāja blakus, lai parliecinātos, ka arī viņi to ir dzirdējuši. Likās, ka vēl divas meitenes, bez viņas, arī skatās meža virzienā. Anastāsija atkal nolaida galvu un ieņēma iepriekšejo pozu, nomurminot pie sevis, kaut ko līzīgu - Neciešu mazus bērnus.

[Massacre]

"Es neko nedomāju," Edīte godīgi bilda "es tikai cenšos noskaidrot vismaz kaut ko par šo noslēpumaino ceļojumu."
Kad sekoja jautājums par tēvu meitene pasmaidīja "Viņš ir aizņemts ar biznesu un ģimenes atvašu audzināšanu.Par mani tēvs tik ļoti vairs nesatraucas, bet par māsu un brāli, jo viņi pamanās sagādāt viņam rūpes. Dažreiz man pat šķiet, ka naktis nepastāv - ir tikai viena vienīga 24h gara darbadiena. Pircēju skaits pieaug, arī pieprasījums, nemaz nerunājot par laupītājiem un konkurentiem."

Arī Holandietis palika mierīgāks tuvojoties mežam, taču Edīte zināja, ka ja viņa pašlaik nerunātu ar Kreontu, tad melnim būtu pilnīgi vienalga. Šis zirgs ar savu izturēšanos dažādās dzīves situācijās bija nesatricināms, vienīgais, kas Holandieti varēja uztraukt bija Edītes dzīvība, tāpēc varēja manīt, ka zirgs ir stalti izslējies ar savu galvu aizsedzot meiteni un spicējot ausis iespējamo draudu saklausīšanai.
Lāse neparādījās kopā ar pārējiem suņiem un to Edīte skaidroja ar nogaidīšanas taktiku, kas tai tik labi patika.

Kad Pelēkais pārtrauca sarunu Edīte viņu pamatīgi nopētīja, bez emocijām nevis kā cilvēku, bet kā gaļas gabalu, bet meitene to pati neapzinājās, jo tā bija amatā iegūtā īpatnība - nekādu emociju, jo ikviens varēja būt potenciālais krāpnieks.
Pelēkā jautājums lika pavērsties Edītei uz Kreonta pusi, ar interesi gaidot, kas gan tiks atbildēts, bet viņa arī nekavēja lieki laiku un sadalījusi uzmanību divās daļās, pievērsās Pelēkajam:
"Kaut kur ir kliedzošs bērns vai kas līdzīgs. Un tas var nozīmēt vairākas, cita par citu svarīgākas lietas." atbilde skanēja it kā sev teikta, bet tā tas gluži nebija. Tad viņa turpināja " Edīte. Un Jūs būtu...?"

[Elony]

"Es esmu Pelēkais." viņs mierigi atteica meitenei. Pelākais viņu uzlūkoja ar tik skumjām, meitneīgam actiņām, ka varētu domāt, ka viņam nomiris kāds tuvs radinieks, vai arī pati Edīte ir uz nāves gultas.

Kad Deriks devās uz trokšņa pusi, Pelēkais velreiz sarauca pieri.
"Tiešām varētu būt lamatas. Tas liekas aizdomīgi, jeb vai man ir paranoja. Tad kā tur ir, Kreont? MUms draud briesmas?"

[Roviela]

Deriks aiz muguras dzirdēja spriedumus par lamatām un sazin vēl ko, bet tas viņu neapstādināja. Ir viņš mācīts kauties vai nav?
Un ieroču meistars uzmanīgi, bet neapstājoties un bez kavēšanās iejāja mežā, skatoties, kas tad tāds savāds tur notiek?

[Massacre]

Edīte gandrīz izpleta savas acis tasīšu lielumā, bet to neviens nepamanīja, jo viņa bija pagriezusi muguru un izlikās vērojam apkārtnotiekošo. Tad šis ir tas noslēpumainais Pelēkais, kas toreiz mums palīdzēja... Bet viņa neko neteica un uz Pelēkā acu skatienu atbildēja ar vieglu smīnu, Atmaksāšu viņam, kad pienāks laiks, pēc tam novērsdamās un iekārtodamās kā labā izrādē un ar interesi skatījās, kas notiks ar Dereku.

Tā kā Edīte bija pieradusi pie cilvēku dīvainajām izdarībām, tad nebija vēlmes saskatīt notiekošajā draudus, bet tas nenozīmēja, ka meitene pilnīgi ignorē drošības apsvērumus. Ja labi iekskatījās varēja redzēt, ka Edītes labā roka, nevis vienkārši ir nogaidoši atbalstījusies pret kāju, bet gan tur to tā, lai varētu ātri paņemt pie kājas zem svārkiem piesieto koltu. Otra roka savukārt bija gatavībā ķert pēc medieku dunča vai mazajām pudelītēm, kas bija piesietas pie jostas.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 11.12.2007 13:49

[Hworang666]

Pakavi Mišelu neztrauca. Pamanījis aizdomīgās pēdas viņš bija jau pirms laiciņa, bet klajā vietā laupītāji parasti neuzbruka, tādēļ bija jāgaida kamēr visi tiktu līdz kādai ļoti izskatīgai atpūtas vietiņai, vai arī kamēr viņi iejātu mežā... Tikai tagad, kad viņi tuvojās mežam viņš sāka uztraukties, bet pavisam nedaudz... Viņš zināja, ka veikla mēle un negaidīta rīcība ir labākais risinājums tādēļ pat neķērās klāt ieročiem. Viņu uztrauca vien bērna raudas... Klīstot pa tuvām un tālām zemēm, viņš bija dzirdējis arī ne mazumu spoku stāstu... Tomēr visšaušulīgākie bija tie, kuri bija patiesāki... Un šausmu stāsti, kuros viss sākās ar maza bērna raudām iekšpus meža viņam lika aizdomāties viss vairāk. Manīdams, ka kāds no visiem ceļotājiem tiešām vēlas tikt ātrāk galā viņš tik daudz kā klusām, bet pietiekami skaidri noteica: Lubericus neamis salantrigus. Vismuļķīgāk mirst pirmie un drosmīgākie... Kalniešu teiciens. viņš klusām pavēstīja.

[Malduguns]

Keita bija iegrimusi savā sapņu pasaulītē un atmiņās par senajiem stāstiem, kuru galvenais varonis bija viņas priekštecis vecais Morgans. Stāsti par viņa brīnumainajiem piedzīvojumiem klīda jau sen un tie bija zināmi ne tikai Keitas ģimenē, bet arī apkārtējos ciemos. Nekas pārāk liels jau tas nebija un Keita sevi arvien biežāk pieķēra pie domas, ka viss varētu būt sadomāts, tomēr viņa ticēja un cerēja ka kaut mazumiņš no stāstiem ir bijusi patiesība un, ka viņas dzīslās tik tiešām rit daļa no senā avantūrista asinīm.
Pēc kāda brītiņa Keita attapās no tā, ka dzirdēja bērna raudas kaut kur dziļi mežā. Tas šķita savādi. Raudoši bērni mežos nebija bieži sastopami, bet meitene bija dzirdējusi teiksmas par dažādām radībām, kuras spēja atdarināt raudas. Keita kļuva mazliet saspringtāka un uzmanīgāka, bet īpašu satraukumu nejuta.

[Margo]

Estere, uzlocījusi un sakārtojusi svārkus, jāja sava tēva dotā zirga mugurā. Meitene gan nebija pati labākā jātniece, taču prata jāt diezgan labi. Augot zemnieku sētā, viņa bija iemācījusies ne to vien. Estere nekur nesteidzās. Viņa jāja visiem nopakaļus, vērodama ainavu. Anke bija netālu. Šķita, ka suns saprata, ka iet līdzās zirgam nebija prāta darbs, tādēļ Anke turējās nedaudz atstatus, taču tā, lai paturētu acīs Esteri.

Soma cieši bija pielikta pie segliem, tā lai tā nepazustu. Meitene no pirms kāpšanas uz zirga bija kārtīgi nostiprinājusi. Tajā atradās dažādi ārstniecības augi, saites, apmetnis, lakats, kā arī ēdiens un ūdens, kā arī nazis, kas ietīts audumā droši gulēja somas dibenā. Estere ik pa laikam pameta skatu uz somu, pārliecinādamās, vai viss ir savās vietās. Saule cepināja, tādēļ Estere palaida grožus vaļīgāk, izņemdama no somas savu dzelteno lakatu un ātri uzlikdama to galvā. Sasējusi mezglu uz pakauša, viņa atkal stingri saņēma grožus.

Zirgs bija jājis paklausīgi, taču te kļuva tramīgs. Estere dzīvnieku centās mierināt, papliķēdama pa tā skaustu, klusi mierinot, taču veltīgi. Meitenei ienāca prātā, ka varbūt vainīgi bija suņi, taču nevienu tuvumā nemanīja, turklāt tēva zirgs noteikti bija pieradis pie šiem dzīvniekiem. Kā nekā, tēva saimniecībā bija veseli divi lieli ganu suņi – Kiro un Anke. Zirgi no tiem nebijās. Pacēlusi acis, Estere saprata, ka arī citi zirgi kļuvuši tramīgi.

Bērna raudas. Estere pavērās meža virzienā. Varbūt mežs bija tas, kas baidīja dzīvniekus? Arī Anke bija panācies tuvāk, saspicēdams ausis. Meitene vēlējās noskaidrot, kas noticis Viņa paskubināja zirgu, taču veltīgi. Tas atsacījās kustēties no vietas. Zirgs satraukti iezviedzās. Bērna raudāšana, dzīvnieku uzvedība – tas viss nevēstīja labu, vismaz tā šķita Esterei.

[Pūķēns Sāra]

Vīrs ar smaidu klausījās Edītes sacītajā, -Sen neesmu jūs apcie...- viņu pārtrauca Deriks un Pelēkais, kas lika palūkoties uz ceļu.
-Jums vēl daudz kas nav zināms,- Kreonts lūkojoties uz pēdām, kuras iepriekš nebija manījis, klusu atbildēja uz vienu no Pelēkā jautājumiem, un drīzāk likās, ka tās bija domas, kuras nejauši tika pateiktas skaļi. Mirkli pat likās, ka vīra sejā ielavās bažas, lūkojoties uz pēdām, Viens, divi, trīs, četri... -Nav iemesls uztraukties!- Paceļot galvu, vīrietis skaļi noteica. Izsakot vārdus, dzīvnieki it kā uz burvju mājienu nomierinājās, suņi uzvedās tik pat draiski kā vienmēr, bet zirgi, kas iepriekš jau bija apstājušies reizē ar Kreonta rumaku un bailīgi bija ausījušies, tagad nepacietīgi sāka mīdīties, ātrāk vēloties tupināt ceļu.
-Nav iemesla uztraukties.- Kreonts vēlreiz noteica, to adresējot saviem ceļa biedriem, -Briesmas nedraud un nav kur steigties, izbaudat koka dotās ēnas lēnām dodoties uz priekšu, kamēr es panākšu mūsu biedru.- To pateicis, Kreonta baltais kumeļš, ātrā gaitā iejāja mežā, atstājot aiz sevis jauniešus, kuriem neatlika nekas cits kā vien klausīt vīra pavēlei. Bērnu raudas bija apklusušas reizē ar to kā Kreonts bija pateicis, ka nav iemesla uztraukties.
Iejājot mežā, koku ēnas tiešām deva vieglu atpūtu no karstās saules, kas bija jau pakāpusies augstāk kā iepriekš un sildīja vairāk kā būtu ierasts. Vienīgi ēnu un saules rotaļa spēja apreibināt skatienu. Ceļš meta lielu līkumi, koki neļāva saskatīt, kas atrodas aiz līkuma, kad skaļas bērnu raudas cauršķēla klusuma un ieurbās visu dzirdēs. Zirgi sabijās un pāris pat izbīlī kļuva nepaklausīgi, suņi sāka rūkt, kamēr zirgi bija apstājušies un nevēlējās par neko doties uz priekšu. Raudas turpināja skanēt.


Deriks jājot pa ceļu neredzēja neko aizdomīgu, kad viņa zirgs sāka virzīties prom no ceļa. Cik nu puisis vēlējās to savaldīt, zirgs ar vien vairāk attālinājās no ceļa un jāja dziļāk mežā, nemaz nejūtot, kā likās, puiša pavēles. Vienīgā iespēja bija censties palikt zirgā un nenokrist, jo ātrums zirgam, par spīti mežam, bija liels. Kad negaidīti tik pāris centimetrus no Derika sejas palidoja garām bulta. Zirgs kā uz komandu apstājās, kad uz Derika pusi tikai raidītas trīs bultas, kas nenoliedzami bija raidītas ar mērķi, puisi iznīcināt.

[Snorkes Jaunkund...]

Hēfaista brūnais kumeļš, atskanot raudām, palēnināja gaitu, taču par spīti visam likās tikpat mierīgs un aukstasinīgs kā viņa saimnieks.
Jaunekļa acis pievērsās ceļam un pēdām. Gandrīz visi acumirkļi krita panikā - Hēfaistam vēl nepazīstams puisis iejāja mežā, bet Kreonts tikmēr visus nomierināja, arī bērna raudas apklusa.
Kreonts devās mežā un lika visiem atpūsties koku paēnā, tā nu Hēfaists pagājās vēl nedaudz uz priekšu un tad nolēca no zirga, piegāja tam klāt un noglaudīja purnu. Viegli pacēlis acis pret debesīm, viņš kādu laiciņu skatījās mākoņos.
Viņš iegrima domās par māti un tēvu un par drīz pasaulē nākošajiem brāļiem vai māsām.
Diez, kad mēs vispār atgriezīsimies?
Hēfaistam ienāca prātā un viņš ieprātojās, kāds tad īsti būs uzdevums, ko vajag veikt.
Vecais Kreonts šoreiz ir noslēpumains. Nesaka ne pušplēstu vārdu.
viņš pasmaidīja un neviļus pārlaida acis ap saviem ceļabiedriem. Pie nedaudz pazīstamākām sejām skatiens aizkavējās. Dīvaina publika savākta, tiešām, puisis vēl iedomājās un atspiedās pret koku, skatoties debesīs.
Pēkšņi no jauna atskanēja bērna raudas. Hēfaists no sākuma tām nepievērsa uzmanību, mazums - kāds bērnelis nomaldījies no ceļa, vai sazin kas vēl. Tomēr pēc mirkļa tās neapklusa un jauneklis pameta skatienu, vai arī pārējie to dzird un pievērš uzmanību.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 13.12.2007 21:52

[Hworang666]

Mišels nošķaudījās. Agrāk viņš mēdz jokot, ka viņam ir alerģija pret visu slikto, jo parasti viņš klepoja vien pirms notika kas nelāgs, bet pašlaik viņš arī nelāgi aizdomājās par bērna raudām un apsvēris kaut ko savā galvā pietuvojās Kreontam un pajautāja: vecais blēdi, kas šoreiz tev slēpjams? Tas nebija bargi, jo viņš Kreontu parasti uzzināja par veco blēdi... Kā nekā, vecais vīrs ar kārtīm ne reizi vien bija apmānījis Mišela acis, tādēļ viņš pat Kreontam paliekot vecākam vīru vienmēr vēroja ļoti uzmanīgi. Tas bērns... Nav cilvēks, ne tā? Viņš atcerēdamies kādu Kreonta blēņu stāstu pajautāja. Bet malduguns? Vai kā tu toreiz teici?

[Roviela]

Brīdī, kad Topāzs atteicās paklausīt, Deriks saprata, ka šis ir bijušas lamatas, tomēr viņš neapjuka, bet gan ātri iebāzis zobenu makstī, tagad cieši turējās seglos, pie reizes sakārtojot, cik varēja, savas bruņas un ķiveri ar sejsegu, un apmetni vaļīgi tām pāri.
Bail viņam nebija, neredzēja jau, no kā baidīties, arī nokrist viņš nebaidījās - skaidrs jau, ka zirgam pavēlēts skriet, bet ne nomest jātnieku, turklāt par jāšanas prasmi viņš nesūdzējās.
Kad, bultām lidojot, viņš atguva varu pār savu zirgu (OOC - sapratu, ka tā. Ja nē, tad deriks kāpj nost un iet uzbrukumā ar zobenu rokā), puisis, cenšoties nekustēties tā, lai bruņās pavērtos kāda sprauga, pagrieza Topāzu uz vietu, no kuras lidoja bultas (OOC - ja no dažādām pusēm, tad uz to vietu, kas viņam šķiet tuvāk), un trieca Topāzu uz turieni, reizē izvelkot zobenu.
Ja viņš atrod kādu, tad uzbrūk.

[Elony]

"Ja tu tā saki..." pazemīgi atteica Pelēkais.
Viss bija dīvaini. Ka liekas, tad Kreonts bija burvis. Tādas aizdomas jau agrāk mocīja Pelēko, bet tagad... zvēri kļuva ļoti mierīgi, kā Kreonts ta pavēlēja. Tātad pesteļi.
"Liekas, ka brašais kalejdēls Deriks tevi lāgā nedzirdēja, Kreont? Vai arī nespēj dzirdēt?"
Pelēkais apdomājās. Viņs protams, nebija šim Derikam neko parādā, par ieročiem samaksāts bija jau sen, bet vai nebija dīvaini ka tas bija pazudis? Būtu jāpārbauda, vai no tās puses nedraud briesmas.
Pelēkais novirzijās no ceļa. Viņs mežā dziļi nejāja, palika tā, lai viņu var redzēt no ceļa pārējie.
"Ei, Derik, vai tu dzirdi mani? Kreonts saka, ka viss kārtībā!" viņš sauca mežā. "Vai tā ir?" viņs nenoturējies piebilda.

[Dvēselīte]

Tas, ka Furi pēkšņi bija kļuvusi neierasti aktīva un mīņāties mīņājās, it kā nevarētu sagaidīt, kad atsāksies kustība, šķita mazliet dīvaini. Kaut ķēvīte bija jauna, tai piemita veca zirga uzvedība. Viņa bija mazliet slinka un īpaši tādā laikā, kad ārā ir karsts, viņa nebija no tiem dzīvniekiem, kas būtu pieskaitāmi pie aktīvajiem.
Anja paņēma īsāku pavadu, bet kāju nenolaida un palika iepriekšējā pozā. Kreonts jau bija iejājis mežā, tāpēc, censdamās neatpalikt, meitene paskaubināja ķēvi, lai tā dotos uz priekšu. Iejājot mežā, viņa jau atkal bija ieņēmusi iepriekšējo vietu, kaut kur grupas vidū. Pāris minūšu bija gana, lai Anja atkal aizmirstot un ieslīgtu pārdomās. No kurām viņu izrāvā spalgs bērna kliedziens, kas atskanēja ļoti tuvu. Arī Furi salēcās un apstājās kā zemē iemieta. Cilvēki apkārt kļuva nemierīgi, liekas, ka viens kaut kur bija pazudis. Vēl pāris atdalījās no grupas.
Un kāpēc man liekās, ka tas viss nav tā pat vien? Nepatīkama nojauta kāpa augšup pa mugurkaulu, liekot matiņiem uz skausta saslieties.

[Massacre]

Nekas cits neatlika kā sekot Kreonta pavēlēm un to arī Edīte darīja, kaut arī juta, ka viņa un arī Holandietis grib noskaidrot, kas šeit notiek.
Kad raudas kļuva skaļākas pat Holandietis kļuva nemierīgs, tāpēc Edīte lika melnim iet lēnāk un viņa pati uzmanīgi pētīja mežu ar prieku kostatēdama, ka te tiešam ir veldzējoša ēna, neskatoties uz kaulus caururbjošo bērna raudāšanu.
Ja mēs jau tagad iekļūsim kādā dēkā, tad skaidrs ir viens - miera pēc tam nebūs vienādi vai otrādi.Kreontam ir pārāk nopietni noslēpumi.

[Pūķēns Sāra]

Uz ceļa:
Raudas neapstājās, tās tikai ar katru brīdi kļuva skaļākas un izmisušākas. Šī skaņa ar vien neatkāpīgāk spieda uz dzirdi, liekot lēnām sākt dunēt galvai un lēnām to pārņemt sāpēm. Zirgi vēlējās atkāpties un vienīgais, kas tos atturēja bija to saimnieki.
Kamēr atlikušajiem puišiem, raudas bija tikai viegla skaņa, kas griezās ausīs, Esteres ķermeni ar katru šo skaņu cauršķēla sāpju vilnis, kas kļuva ar vien lielāks un lielāks, it kā kāds meitenei mugurā durtu dunci.
Pa to laiku, kamēr citiem raudas sagādāja nekomforta sajūtu, Anastasija saklausīja pa visam ko cietu. -Neraudi!- it kā tur pat blakus atskanēja cieta balss, un vienīgi priekš Anastasijas raudas mazliet pieklusa, bet nenorima. -Kādēļ tu raudi?- Atkal jau atskanēja tā pati balss, kas piederēja vīriešu dzimtes pārstāvim, -Mamma... mammu... manu mammu...- caur šņukstiem puisim centās atbildēt maza bērniņa balss. -Ak, tu joks mazais!- pie aukstā puiša balss toņa, nu vēl bija izsmiekls, bet tomēr tas kā viņš to pateica, tomēr likās rūpju pilns. Bērns nu jau tikai šņukstēja un sņaukājās, skaļi neraudot. -Nāc nu šurp,- vīrieša balss nu jau bija klusa un gādīgi, tā it kā aizskāra vienu no Anastasijas sirds stīgām, liekot sirdī iemājot siltumam pret balss īpašnieku, kamēr bērna šņuksti gandrīz nemaz nu vairs nebija dzirdami, jo visticamāk tas bija iespiedis savu sejiņu jauna vīrieša drēbēs, kamēr tas to maigi apkampis turēja sev klāt. Šāds skats radās, dzirdot apslāpētos šņukstus.
Kamēr visu pārējie zirgi vēlējās iet prom, Edītes rumaks droši pat pārlieku droši stāvēja stalti izslējies, it kā tas nedzirdētu ne raudas, ne ko citu, kas satrauca pārējos zirgus. Edīti par spīti, ka sieviete zināja, ka šādos brīžos labāk palikt kopā ar biedriem, pārņēma nepārvarama vēlēšanās doties uz priekšu pa ceļu, aizjāt aiz tā ceļa līkuma, no kura, kā likās, nāca šīs raudas un apskatīties, kas tur raud. Radās vēlme satvert savu nazi un atņemt šī trokšņa radītājam dzīvību, ļaut pār savām rokām līt siltajam un sarkanajam cilvēces spēka avotam. Holandietis, it kā atbalstītu saimnieci paspēra pāris soļus uz priekšu.
Puišiem un Keitai raudas nebija komfortablas, dēļ tām viegli sāpēja galva, bet uzmanību no tām novērsa kustība apkārt. Tā nebija liela, varētu arī nodomāt, ka tas bija vēja darbs, bet bija viens negatīvs atspekts: nebija ne mazākās vēja pūsmiņas! Kustība atkārtojās, bet raudas tikai pastiprinājās. Tāda lieta kā iet nost no ceļa un lūkoties kas tur ir, likās aplama un nekādā gadījumā nepieļaujama. Viņi - pāris puiši, bija vienīgie, kas no uzbrukuma varētu pasargāt daiļā dzimuma pārstāves, tādēļ vispareizākais būtu šai brīdī meitenes nolikt centrā un tām apkārt nostāties pašiem - puišiem. Nu labi, varbūt tas nebija pats gudrākais, bet, iespējams, ka pie vainas bija bērnu raudas, bet citas idejas nevienam nenāca prātā, un ja, tomēr nāca, tad neviena nesaistījās ar noiešanu no ceļa vai došanos uz priekšu.


Deriks, Pelēkais:
Derika nodomu iztraucēja vairākas citas bultas, kas gan atšķirībā no pagājušās reizes, nāca no dažādiem virzieniem un par nelaimi, bija raidītas tieši vājajos punktos viņa bruņās. Puisis sadzirdēja, ka no tās vietas, no kuras iepriekš bija raidītas pirmās bultas, kāds veikli aiziet, it kā viegla vēja pūsma, bet saredzēt kas tas bija, nebija iespējams, tik viegla ēna, mirkli kādā saules aplaistītā gabaliņā bija manāma. Bultas, šoreiz daudz precīzākas un daudz vairāk neatkāpīgi lidoja puiša virzienā. Labi, ka šiem uzbrucēji bija vēl godīgi un neaizskāra puiša zirgu.
Pelēkā smalkā dzirde saklausīja bultas smalko skaņu, kad tā cauršķēla gaisu, kad viena aizlidoja garām puisim, tieši tur, kur tik tikko bija atradies viņa rumpis.
-Ej prom!- Atskanēja skaļa pavēle, balss nezin kādēļ lika pār kauliem pārskriet aukstām tirpām.

[Elony]

(OCC: tā kā Kreonts nedavās pakaļ Derikam, tā sapratu no pēdējā posta, tad Pelēkais devās Derika virzienā mežā)

Raudas šeit nebija dzirdamas. Šeit, mežā, gandrīz nebija dzirdams nekas. Tikai... tālāk, dziļāk... kaut kas pazīstams. Gaisu šķeloš metāls. Bultas un vēl kāds troksnis. Nav labi.
Instinkt un izbailes lika Pelēkajam parauties sānis, tas bija pareizi, jo viņa plecam garām palidoja bulta. Lūk, bija Pelēkais un gandrīz izbija pavisam. Bez gribējās dzīvot.
-Ej prom!-
Baiga balss, ne tāda kā cilvēkiem. Atkal jau maģija, Pelēkajam maģija nepatika.
"Protams, es jau bēgu!" bailīgi iesaucās Pelēkais, bet pats skubināja zirgu jāt virzienā, kur pirmīt dzirdēja troksni. Vismaz uz brīdi tam jāsamulsina naidnieks, jo upuris, proti Pelēkais, rīkojas pretēji sacītajam un gaidītajam. Reizē viņš atritināja no vidukļa asmeni ar ķēdi un raudzījās apkārt, vai manīs ienaidniekus.
Viss, kārtībā, Kreont? Ka tik ne arī!

Šo rakstu rediģēja Elony: 16.12.2007 13:59