Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Margo]

Estere kādu brīdi vērās Vilijamā, taču tad viņa atkal izdzirdēja čukstus. Alaks. Vismaz meitenei tā šķita. Kāda nojauta teica priekšā, ka tas bija Alaks. Meitene jutās nedaudz neērti. Lasīt dotas. Kā ielauzties cilvēka prātā viņiem pašiem nezinot. Sadzirdēt to, ko varbūt citiem nemaz nevajadzētu zināt, taču viņa nespēja apturēt čukstu plūsmu, lai arī centās.
Vai gaišie būs labestības caurstrāvoti un tumšie - ļaunuma?

Estere paskatījās uz Alaku. Puisis bija vēries uz viņu, taču tagad viņš atkal bija pievērsies māsai. Alaka vārdi, nē, domas Esteri izbiedēja vēl vairāk. Es, es... meitene nodomāja un nodūra skatienu, Es neesmu ļauna!? Estere gan nesaprata vai tas bija jautājums, vai apstiprinājums. Viņa nezināja atbildi.

Es taču neesmu tāds...? Kā viņa. Estere atkal izdzirdēja Alaka domas. Meitenes acis iepletās, taču viņa nepacēla skatienu. Viņa tomēr uzmeta slepenu skatienu Alakam, taču ātri novērsās.

Tumšais eņģelis. Ap puisi virmoja maģiska aura. Spēks, vara, un tumsa. Es... Estere nespēja izteikt teikumu līdz galam. Tumsa. Viņā arī mājoja tumsa. Bet tas taču nevarēja nozīmēt, ka viņā mājoja ļaunais. Tā nevarēja būt tiesa! Viņa nebija ļauna! Viņa arvien bija tā pati vecā Estere, tikai... tikai savādāka?

Aizvērusi acis, Estere pagriezās. Sāpēja.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 01.12.2007 22:44

[Pūķēns Sāra]

Skatiens tika novērsts no Eštona, tagad jau Vilijama vārdos viņa netika tā ieklausījusies. Seju rotāja mazliet tīksms smaids, bet pati smaida iemeslu meitene nezināja, viņa cispār nenojauta, ka tā īsti smaida. Viņa vēlreiz aplūkoja tos, kas jau bija ieguvuši savus amuletus, kad ieradzīja, ka Estere bija tāda... nu ne tāda kā vienmēr.
Pāris klusi soļi, lai neiztraucētu Vilijama cildeno darbību, jo īpaši tādēļ, kad viņa tikko par to aizrādīja Eštonam, viņa nonāca aiz muguras Esterei, satverot maigi viņas plaukstu. Estere tādu rīcību noteikti bija redzējusi, kad Mets, Tias labākais draugs un tuvākais cilvēks, dara tā Tiai, vai viņa puisim, un tas vienmēr bija nomierinājis vienu vai otru, bet neviens no abiem nebija tā darījis nevienam citam, bet tagad Tia viegli satvērusi draudzenes plaukstu nodomāja.
Tu tak mani dzirdi, draudzenīt? Vilijams tak pieminēja domu lasīšanu, ne tā? To donomājot meitene viegli saspieda Esteres plaukstu. Es domāju, ka par jebko mēs tagad kļūtu, tas tāpat mūs nemainīs. Gaišas būtnes var būt nekrietnas, bet tumšas taisnas. Tas kādi mēs būsim, ieguvuši spējas ir atkarīgs no mums nevis no mūsu spējām.

[Ludiēna]

Sofei neko nevarēja piebilsts. Viņa tikai skatījās uz tikpat apjukušajiem biedriem. Pārmaiņas...Pārmaiņas...sasodīts! Šīs pārmaiņas mani baida un atstumj! Sofei vēlējās vienkārši aizbēgt, bet kur? Zāle likās pārāk plaša, valdnieks pārāk varens un eņģeļi pārāk biedējoši. Alak, ejam prom! viņa čukstēja. Lūdzu. Likās, ka Sofei ir tuvu sasarām.

[Massacre]

Lenna klusējot un ar smaidu seja bija vērojusi visas pārvērtības un priecājās par visiem.
Kad tika nosaukts viņas vārds, nācās satrūkties, jo Lenna bija iazmirsusi pati par sevi. Viņa bijīgi piegāja klāt Vilijamam un paņēma tā pasniegto amuletu, uz kura bija attēlota nāra.
Manām labajām peldētprasmēm bija mani jānoved kaut kur, un te nu es esmu. Bet Valdniece?

Sajūtas bija dīvainas, patīkamas. Ķermenis juta vieglas glāstošas tirpas un viņas sarkanie mati tika papildināti ar zeltainiem pavedieniem un kroni, kas Lennai lika justies nedaudz neērti, jo bija sajūta, ka tas tūlīt, tūlīt nokritīs. Zvīņu parādīšanās ap locītavām meiteni pārsteidza - viņa vienmēr bija izvairījusies no rotām, bet pašlaik, viņa pati un viņas jaunā būtība, bija rota.
Amulets bija apaļš un tā iekšpusē bija izvietots zelta septiņsstūris, kura stūri saskārās ar amuleta malām. Septiņsstūrī iekšā bija kristāls, kurš simbolizēja ūdeni un ieskatoties varēja redzēt pavīdam nāras tēlu, kura sēdēja uz akmens. Malās starp amuletu un septiņststūri bija miniatūri dažādi krāsaini akmetiņi, dzintars, gliemežvāciņi, smilšu graudiņi un koka gabaliņi. Viss kopā izskatījās gaumīgi un pilnībā simbolizēja Lennai piešķirto titulu un maģiju. Lenna aplika amuletu ap kaklu un tīksmi nopūtās.

[Margo]

Dīvaini. Estere vēlējās raudāt, taču viņa nespēja. Es vairs nespēju just? viņa izmisīgi nodomāja, cenzdamās iekost sev lūpā, taču arī tas neizdevās, jo traucēja ilkņi.

Tu tak mani dzirdi, draudzenīt? Vilijams tak pieminēja domu lasīšanu, Estere izdzirdēja Tiamaras čukstus, kad draudzene nostājās Esterei blakus. Es domāju, ka par jebko mēs tagad kļūtu, tas tāpat mūs nemainīs. Gaišas būtnes var būt nekrietnas, bet tumšas taisnas. Tas kādi mēs būsim, ieguvuši spējas ir atkarīgs no mums nevis no mūsu spējām. atkal skanēja čuksti, kad Tiamara bija saņēmusi Esteres roku. Estere nopūtās un pagriezās pret draudzeni un skumji lūkojās viņas acīs.

Lasīt domas? viņa iejautājās, atbrīvodamās no draudzenes tvēriena, Tu nezini kā tas ir. Jau tagad tas ir grūti. Es dzirdu to, ko man nevajadzētu dzirdēt... viņa noteica un aši pavērās uz Alaku, taču tad atkal paskatījās uz Tiamaru. Es spēju sadzirdēt cilvēku visslēptākās domas. Es jūtos tā, it kā ielauztos kāda prātā! Estere nopūtās. Viņa apdomāja vai sacīt draudzenei par dzirdētajām Alaka domām, taču viņa tomēr to noklusēja. Pakratot galvu, Estere turpināja: Labs vai ļauns? Tas nemaina to, ka esmu vampīrs! Estere izmisusi nočukstēja, balss aizlūza. Meitene norija siekalas un novērsās, taču tad atkal pacēla acis. Kā tu domā, kam gan paredzēti šie ilkņi? Kam? meitene norādīja uz sevi, klusi nočukstēdama.

Piedod, gandrīz nedzirdami viņa noteica, aizvērdama acis. Viņa ātri pagriezās un metās ārā no zāles. Pārāk daudz, pārāk daudz vienai dienai. Pārmaiņas...Pārmaiņas...sasodīts! Šīs pārmaiņas mani baida un atstumj! meitenes skrējienu pavadīja Sofei čuksti, Lennas domas Estere jau vairs nedzirdēja...

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 02.12.2007 16:57

[Grēkmeistars]

Nē, mēs neiesim projām, kamēr neuzzināsim, kam tas viss ir nepieciešams. Kāda šīm spējām jēga, kāda jēga šim jaunajam veidolam. Alaks auksti noteica Sofei, aplikdams savu amuletu ap kaklu. Es jūtu, ka mēs vairs nespēsim parādīties pasaulei, ne tādā izskatā, tas būtu bīstami. Tu taču atceries, kā mēs paši reaģējām uz ezermalā atrasto enģeli? Pacieties mazliet vēl. Pagaidīsim. Alaks ātri nobēra. Tad viņš strauji devās pakaļ Esterei, kamēr kāds cits nav piesteidzies pirmais. Alaks pats nobrīnījās par savu kustību ātrumu. Pie kaut ka tāda patiešām vēl būs jāpierod. Sarežģītākais bija tas, ka spējas un skaistums, kas tika dots, nespēja iedot iekšēju mieru vai prieka apziņu, jo tā taču bija varenība. Bet kāpēc šis satraukums?
Ne tagad. Alaks nočukstēja spēcīgi satverdams Esteres roku. Ļausim viņam, Vilijamam, to paskaidrot. Tagad tu nezini, kur tu bēdz. Alaks čukstēja un centās izskatīties pārliecināts par to, ka nāks šie paskaidrojumi. Alaks pat nespēja ieskatīties Esteres acīs. Grūti tagad bija savos draugos redzēt draugus, nebija iespējams paredzēt, cik ļoti viņi mainījušies. Un viņš vēl nebija redzējis pats sevi. Nāc. Alaks nosvērti aicināja, vērodams Esteres ilkņus. Viņš saprata, kādēļ Estere vēlējās aizbēgt. Nedomā pārsteidzīgi. Ja tevi biedē tavs izskats, varbūt spējas būs tas, kas liks tev saprast, ka neesi velti gājusi šeit. Ka mēs visi neesam velti gājuši šeit.

[Massacre]

Lenna redzēja Alaku ejam pakaļ Esterei, un viņa jutās dīvaini un nedaudz pagāja abiem tuvāk.
Acīmredzami, viņi abi bija savādāki, bet Sasodīts! Es taču arī jūtu to, ka esmu kļuvusi vēsa, mierīga, auksta kā ūdens. Nepielūdzama. Viss ūdens īpašību komplekts ir manī Ester! Viss. Es tikai izskatos līdzīga labajiem. Man būs jāatņem dzīvības slīkstošajiem, ļaujot viņiem mirt - es fiziski nevarēšu izglābt visus. Tu domā, ka tas būs viegli? Vai viegli ir uzsūtīt vētru jūrā, okeanā, lai mirst radības un būtnes?
Nāc atpakaļ un ļaujies straumei, kad būsi iemācījusies cīnīties pret to, tad varēsi to darīt. Ko tev tas tagad dos?Bēgt? No kā? Pašai no sevis?
Tad Lenna pārtrauca savu domu sūtīšanu Esteres virzienā un iedomājās ūdens skaņu- nomierinošu, dziedējošu- un arī to it kā veltīja Esterei, cerot, ka tā padarīs viņu mierīgāku un nosvērtāku.
Šajā brīdī viņa nespēja mierināt, tikai pateikt to, ka visi kas atrodas šajā sasodītajā pasaulē būs savādāki un tas nenozīmē, ka labāki.

[Ludiēna]

Sofei skatījās kā Alaks cenšas nomierināt Esteri. Arī vinā piegāja pie bēdzējas. Sofe apķēra meiteni un iečukstēja ausī: Es apsolu, ka mēs aizbēgsim, bet pagaidām klausi Alaku. Man arī nešķiet, ka tas viss ir skaista pasaka. Sofei noskūpstīja Esteres pieri, tad maigi noglāstīja viņas iebālo vaigu. Man arī ir bail, es gribu prom. Cik te visi ir izmisuši...nevienam te nav labi. Ak, Dievs, kas tā ir par spēli? viņa domāja un tad vērās Alakā kā gribēdama aņemt atbildi.

[Margo]

OOC: Turpmāk Esteres nolasītās domas tiks pasvītrotas!

Estere jau gandrīz bija sasniegusi zāles izeju, kad pēkšņi viņu kāds cieši satvēra aiz rokas. Meitene centās izrauties, taču nesekmīgi. Viņa aši pagriezās, ieraugot Alaka stāvu meitene pārstāja pretoties. Viņa tikai nopūtās un pagrieza galvu, klausīdamās puiša teiktajā. Kādēļ tagad viņa sajuta tādu kaunu par savu rīcību? Asara. Taču sīkais piliens ātri vien nožuva, neviena nepamanīts.

Spējas? meitene nodomāja, paceļot acis. Viņa vēlējās puisim pastāstīt, pastāstīt kā viņa jutās, taču neviens vārds nenāca pār lūpām. Varbūt, ka tomēr es spēšu sadzīvot ar savām spējām, Estere sev noteica, atkal nodurot skatienu.

Sasodīts! Es taču arī jūtu to, ka esmu kļuvusi vēsa, mierīga, auksta kā ūdens. Nepielūdzama. Viss ūdens īpašību komplekts ir manī Ester! meitene izdzirdēja Lennas domas. Estere palūkojās uz meiteni. Lenna Esteres prātā uzbūra ainu …Ūdens! Estere novērsās. Meitenē kāpa niknums. Straume, ūdens, tas viss likās tik kaitinoši. Meitene savilka rokas dūrēs. Kas notika? Izbeidz! Estere nikni nodomāja, aizverot acis. Viņa jau gribēja to izteikt skaļi, taču pie Esteres pienāca Sofei, apķerdama viņu. Estere klausījās meitenes nomierinošajos čukstos. Šoreiz viņa skaidri saprata, ka meitene čukst. Tās nebija viņas domas. Šie čuksti bija kas pavisam cits. Kad Sofei noskūpstīja meitenes pieri un noglāstīja vaigu, Estere sajuta mieru. Mieru, kas ielija ķermenī.

Kauliņi, šajā spēlē mēs esam tikai kauliņi, Estere nodomāja, sadzirdēdama meitenes domas.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 03.12.2007 14:22

[Ludiēna]

Sofei gaidīja paskaidrojumus no Viljama, taču zālē valdīja tikai apjukums. Estere klusēja un neko neatbildēja. Viņa piekļāva meiteni sev klāt vēl ciešāk un nolika galvu viņai uz pleca. Esteres mati smaržoja citādi...Tie kļuva cietāki un nedzīvāki. Sofei klusi iešņukstējās. Kaut es varētu neizrādīt savas bailes, lai citi nekristu izmisumā vēl vairāk...Netaisnība Netaisnība un bailes bija viss, kas nomāca Sofei. Meitene centās saņemties. Tā...nomierinies... viņa sev teica. Nomierinies, vai arī tava panika kaitēs pašai!

[Grēkmeistars]

Alaks ievēroja, ka Sofei klātbūtne dziedējoši iedarbojas uz Esteri. Likās, ka meitene pamazām nomierinās, tāpēc Alaks atkāpās, kaut gan viņš ļoti vēlējās būt tas, kas Esterei sniedz mieru. Mēs tagad būtu tie, kas varbūt spējīgi viens otru saprast.. Alaks domāja, vērojot Esteri un cenšoties aizklāt savas domas. Iespējams, ka māsas tuvums būs viņa paša dziedinātājspēks, varbūt tāpēc arī viņš tagad jūtas pārliecinātāks un drošs. Varbūt, kad Sofei būs prom, arī viņš atskārtīs savas būtības tumšo un biedējošo pusi. Es vienmēr biju no viņas atkarīgs, bet tagad bez viņas es būšu neiespējams. Viņš domāja, lūkojoties uz Sofei, doma un tās satura sekas likās neciešamas.
Nāciet, iesim atpakaļ. Nestāvēsim pie durvīm un neizskatīsimies pēc tiem, kas grib aizbēgt. Viņš gribēja satvert māsas vai Esteres roku, bet tad satvēra savu Melnā spārna amuletu, kas gulēja ap viņa kaklu, vienkārši pagriezās un devās atpakaļ uz vietu, kur bija stāvējis.

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss bija tik lielā šokā no visa apkārt notiekošā, ka vienkārši vairs nespēja sagremot visu, kas apkārt notika, un viņam iestājās kaut kas līdzīgs transam - puisis sekoja pārējiem līdzi, nonāca pie Vilijama, dzirdēja visu par visu un redzēja, kā citiem dod amuletus un vārdsakot - sekoja visam līdzi. Tikai nespēja izrunāt ne vārdu, pārāk samulsis puisis bija. Viņam vajadzēja informāciju vienmēr sagremot un uzņemt pa maziem gabaliņiem. Kā baudot ēdienu. Taču šoreiz tā gāzās virsū kā no baļļas izgāzts ūdens.
Tā nu puisis tur sēdēja, sejā ne īpaši mainījies, tomēr iekšā nepārprotami vēlēdamies dzirdēt sīkus un smalkus paskaidrojumus.

[Ludiēna]

Sofei un Estere sekoja Alakam. Lai tikai pamēģina mūs izšķirt!viņa ar skatienu to teica Viljamam. Tā Sofei bija nolēmusi, un viņa neatkāpsies no sava lēmuma.Viljama klusēšana likās mūžīga. Viņš tikai vēroja, bet neko neteica, sačukstējās ar eņģeļiem. Sofei būtu gatava pacelties spārnos un pateikt viņam visu, ko domā, bet neuzdrošinājās, turklāt viņa gaidīja paskaidrojumus. Alaka gaita bija ļoti cēla. Sofei uzmanīgi pieskārās brāļa plecam. Nav vārdu, tikai domas. Maigā apskāvienā Estere un vēlme viņu sargāt, palikt pie Alaka.

[Elony]

Sofei, Alaka un Esteres emocionālās problēmiņas Džinam likās muļķīgas, lai gan stress...
Bet visi to pārdzīvo un ne viņi vien ir tumsas radības. Vai viņs un Grego nav demoni? Vai tad tas nav sliktāk kā... nu, vampīrs, vlikacis, vai melns engelis?

Muļķības, katras pats nosaka savu ceļu, un līdz ar to arī likteni. Jo liktenis ir tas, kas tevī ir ielikts no dzimšanas, bet tu pats izlem, kur tas tevi vedīs.

Drūmā nestundā,
Kad liteņroka tevi pasaudzē,
Dzīve atveras.

Džins uz brīdi piemirsa par apkārtējiem un atkal pacēla savu roku. Un vēlraiz viņs lika koncentrēties savam prātam, lai liktu parādīties ugunslodei virs rokas. Un tā notika, Džins atkal juta, kā sašķeļas prāts. Viena daļa domāja, par koncenrēšanos un spēka virzību, otra daļa bija brīva. Ar amuletu uguns rodas vieglāk...

Šis ir viņa liktenis, dots kopš dzimšanas, Džins to spēja saprast un pieņemt. Bet viņs pats izlems, kurp tas viņu vedīs!

[Grēkmeistars]

Alaks nespēja nociesties ātrāk izmēģināt savas spējas, jo tās būtu vienīgās zāles, kā nedomāt par to, kas viņš tagad ir, vai varbūt likt pašam sev iepatikties. Spoguli. Viņš gribēja būt vienatnē ar sevi, lai spētu novērtēt to, ko viņš tagad pratīs un vairs nepratīs, viss turpmākais bija savādā miglā un neziņā, bet tā viņam šķita ne īsti biedējoša, bet gan pilna tādu lietu, kuras nāksies izzināt un atklāt.
Viņš vēroja, kā Džins izveido jaunu ugunslodi savā plaukstā un aptvēra, ka pats nesaprot, kā ir iespējams pārvarēt gravitācijas spēku, jo tieši šī spēja viņam tika uzdāvināta, likt sev darīt to, ko agrāk uzskatīja par neiespējamu un pat muļķīgu. Un cilvēku priekšā. Cilvēku... Vairs ne cilvēku priekšā. Tas vai nu izdosies uzreiz, vai arī prasīs ilgstošu mācīšanos.

OOC. Kādas emocionālās problēmas? Vienīgais, ko Džins varēja redzēt ir kā Estere metas prom, tad Alaks, Tia un Sofei dodas viņai pakaļ, notiek apskāviens un viņi iet atpakaļ. Džins arī lasa domas? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Pūķēns Sāra]

OCC. Tia vispār nesteidzās pakaļ Esterei.


Melnmate klusējot noklausījās Esteres sacīto, viņa gan nepiekrita kaut kādā mērā otras meitenes sacītajā, bet šoreiz neko neiebilda, pareizāk nepaspēja, jo Ester straujā solī steidzās prom. Pagriezusies viņa jau vēlējā steigties pakaļ, kad viņu apsteidza Alaks. Tia apstājās, paspējusi paspert tik pāris soļus, nebija jēga sekot draudzenei, ja pie viņas jau bija kāds cits. Tiamara nemācēja mierināt citus, kad pie sāniem stāvēja vēl kāds mierinātājs, varētu teikt, ka viņa vispār nemācēja mierināt, jo viņi ar Metu sapratās pavisma savādāk. Pietika tik ar pieskārienu no otra, lai sajustu tā atbalstu, pietika ieskatīties otra acīs, lai asaru tērces beigtu tecēt... Jā, pat bez vārdiem mācēja saprasties viņi ar Mišelu... meitenes sirds mirkli ietrīsējās, tagad atceroties puisi, kuram vajadzēja atrasties kaut kur netālu, puisi, kuru pēc tik ilga laika viņa atkal bija redzējusi, puisi...
No nelaba domu gājiena viņu pamodināja gaisma, uguns gaisma, kas bija radusies Džina plaukstā. Uguns bumba puiša plaukstā lika iedomāties par savām spējām, lika uzmutuļot jūtām, kas nebija no tām labākajām: pavedināšana, izmantošana, paverdzināšana. Tia norija mutē sakrājušās siekalas un palūkojās uz savām rokām, kurās joprojām atradās amulets. Ko es spēju? Vai tas ir uz labu? Vai tas ļaus vaļu tam, ko vienmēr nospiežu? Vai tas ļaus vaļu manam ļaunumam? Meitene akli turpināja lūkoties amuletā, kas atradās plaukstā, Vai tas manī atmodinās naidu? To sen nospiesto naidu? Un kas tālāk? Tumsa? Bet kādēļ gan nē? Kas no tā man būs? Tikai brīvība... dvēseles brīvība... Tiamara novērsa skatienu no amuleta rokās un aizvēra acis, sejā bija ielavījies visai negants, bet tai pašā kārdinošs smaids. Un pēc tam... vara... Izsakot sev prātā pēdējo vārdu, meitenes acis strauji atvērās, smaids no sejas bija pazudis. Un ko man tas dos? Tikai ciešanas... Un... un vai es kādreiz vēl redzēšu viņu? Manu Metu? Un Diānu? Un Frenku? Un kas paliks ar manu dzīvi? Vai es vispār par to drīkstu domāt? Un vai es esmu es? Acīs mirkli pavīdēja viegls izbīlis, kad Tia ārēji savācās, un kaut izskatījās, ka meitene turpina vienkārši stāvēt, bez liekām emocijām gaidot Vilijama tālāko sakāmo, iekšēji tomēr nekas nenorima. Es neesmu vairs cilvēks. Sirēna... sirēna kā teica Vilijams. Vai viņš teica sirēnveidīgs cilvēks vai kā tamlīdzīgi? Nē! Bet kas tad es esmu? Vai Sirēna? Un kas ir Sirēna? Vīriešu pavedinātāja? Prātu jaucēja? Bet varbūt labāk nezināt, kas es esmu? Bet no sevis nevar aizbēgt... Nevar pazaudēt sevi, ja pats to nevēlies, vien iegūstot kādu lietu. prātā atskanēja Mišela balss, kas viņai mazai būdamai bija teikusi šo mācību, vienīgi toreiz tas bija tumšs ieguvums, vārdā naids, neizsīkstošs naids, kas nesa tai pašā laikā sāpes un ciešanai viņai pašai. Šis ir ieguvums? Tas pats ieguvums kā toreiz? Kur tu esi, kad man tevi tik ļoti vajag? Kur tu atkal esi, kad es lūdzu no tevis tik mazs kā vienu vārdu? Kur tu biji, kad es nācu pie tevis? Nācu, lai ņemtu tevi sev līdzi? Domu pavediens pārtūka. Domas par Mišelu vienmēr bija tās, kas visvairāk sāpināja, domas par Mišelu bija tās, kuras vienīgās Mets nespēja nomierināt, bet tās arī bija tās, kas lika meitenei savākties, lika atcerēties, ka ir arī kas cits. Meitene ciešāk saspieda amuletu, kad pārlikusi matus uz vienu pusi, lai tie nemaisās, veikli aplika ap kaklu amuletu. Lai kas es arī tagad būtu, es to pieņemu. Lai ko tas man tagad nestu, es to izcietīšu, bet neaimirsīšu to, kas biju agrāk. Neaizmirsīšu to, kas es esmu un kāda es esmu, lai viss jaunais pievienojas pie vecā, radot pilnīgāku tēlu.
Likās, ka Tiamara pilnīgi izmainas. Meitene bija stalti izslējusies, cienīgi turot uz galvas kroni, no nedrošības, kas nesen ik pa brīdi bija redzama, nebija nekas manāms. Likās, ka meitene ir apjēgusi to nastu, kas guļas uz viņas pleciem un to mierīgi pieņēmusi, tagad nebaidoties no tā, kas viņu gaida. Viņa nelikās kautrējamies vairs tās juteklības un skaistuma sajūtas, ko viņa izstaroja, drīzāk radās sajūta, ka pieejot viņai tuvāk, meitene ar savu jauniegūto valdzinājumu sagrābs skavās katru radību un to izžmiegs līdz pēdējam.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 04.12.2007 20:17

[Massacre]

Lenna saprata, ka Esterei nepalīdz un vairs neko nedarīja, atkāpās kur tālāk un vēroja visus. Viņa bija cēla, skaista un pašlaik nejūtīga. Viņa zināja - kopš šī brīža viņas domas nedrīkst lasīt neviens.Ja es esmu ūdens, tad arī manas domas ir ūdens čaloņa, un nevienam to nebūs saprast, Lenna pie sevis nolēma.
Kad Džins atkal veica savu triku ar ugunslodi, viņa neapzinādamās gribēja noslīcināt viņu un aizvākt šo neciešamo uguni no savām acīm. Stop. Ko tu dari? Džins ir tavs draugs, labs draugs, un tu vēlies viņa nāvi?, Lenna pati sev jautāja un pēc mirkļa arī atbildēja Nē, es nevēlos viņa nāvi, vēlos tikai to, lai tā uguns izdziest.
Bet viņa apvaldīja sevi. Vēlēšanās pieiet klāt Džinam un ar rokas pieskārienu nodzēst viņa ugunsbumbu likās nejēdzīga, tā vietā Lenna piespieda atcerēties tos laikus, kad uguns un ūdens bija viņas mīļākās stihijas. "Uguns būs mana sirds un ūdens manas asinis," un es netaisos no tā atkāpties tikai tāpēc, ka tas skan pretrunīgi!

[Margo]

Sofei tuvums nomierināja. Varbūt tā bija tikai apziņa, ka meitene ir eņģelis, un eņģeļi spēj dziedināt, palīdzēt? Estere necentās uz to atrast atbildi. Viņa centās samierināties, aprast ar domu, ka viņa vairs nav tāda kā agrāk. Ārēji viņa bija mainījusies, taču vai viņa bija mainījusies arī iekšēji? Es arvien esmu tik pat gļēva, izmisusi kā iepriekš! Cenšos bēgt no savām problēmām un dzīves. Es nespēju samierināties, nespēju pieņemt pārmaiņas… viņa sev noteica, norīdama siekalas, Es neesmu mainījusies, taču vai tā tas būs arī turpmāk?

Pacēlusi acis, Estere paskatījās uz saviem draugiem. Vai viņi bija mainījušies? Estere varēja tikai minēt. Meitene saspieda plaukstā ciešāk savu amuletu, palūkodamās uz to. Viņa uzlika to kaklā, atcerēdamās Sofei vārdus: „Es apsolu, ka mēs aizbēgsim…”

Te pēkšņi, čuksts aiz čuksta. Esteres galva vai plīsa. Čuksti, čuksti, čuksti. Nepārtraukta čukstu straume kā ūdens gāzās pār meitenes galvu. Viņa pat nespēja atšķirt balsis. Šķita, ka meitene izjūt visu, ko juta viņas draugi. Viņai pietika, viņai bija jātiek galā ar savām jūtām, problēmām un domām. Pārāk daudz, pārāk daudz emociju un domu.

Meitene ar plaukstām aizspieda ausis, taču čuksti nerimās. Nelīdzēja nekas. Viņa centās koncentrēties, atvairīt uzmācīgos čukstus, taču velti. Viņa nespēja. Beidziet, lūdzu, beidziet!viņa izmisīgi nočukstēja, aizvērdama acis.

[Ludiēna]

Sofei izbijās no Esteres izmisīgajiem vārdiem. Estere, līdzu...Estere, kas ir noticis?Viņa centās izdibināt, taču izskatījās, ka Estere Sofei nemaz neklausās. Viņa atkal vērsās ar skatienu pret Viljamu. Varbūt kāds beidzot man pateiks, kas te notiek? Sofei neizturēja un iesaucās. Pietiek klusēt un vērot! Tā nav spēle! Atbildiet taču!

[Massacre]

Lenna pārtrauca domāt. Tā bija prakse, kas bija apgūta sava darbā - dari, kas nepieciešams un nedomā. Par vienu domājošu personu mazāk.

Viņa piegāja klāt pie Esteres un klusu, ne uzstājīgi teica:
"Tu vari manī neklausīties, bet es tev kaut ko pastāstīšu. Vienmēr, kad man kaut kas sāp, es nekoncentrējos uz sāpošo vietu, bet gan ļauju kļūt sāpēm par manis pašas sastāvdaļu, laižot tās caur sevi, un tad tās vairs nav tik briesmīgas. Tāpat tev tagad ar mūsu visu domām. Laid to sev cauri, kā asinis kas plūst pa tavām vēnām, it kā tas viss būtu daļa no tevis, nepretojies."

Lenna izskaidroja cik labi varēja un atkāpās nostāk, nevēloties uzspiest savu viedokli, jo ne jau viņa bija tā, kas izjuta visas tās mokas. Šajā brīdī, šajā telpā Esteres dēļ Lenna padarīja sevi par neko. Nekādu domu un jūtu.