Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Pūķēns Sāra]

-Tu gribi teikt, ka mums vienkārši vajag atkailināt jau esošos puišus?- Tiamara viegli iesmējās, skatoties uz Lennu, -Bet ideja jau nav slikta, vienīgi puiši varētu pretoties, bet... bet tas tak nesagādās problēmas.- Viņa jautri palūkojās uz visiem eošajiem puišiem, -kā tad sāksim? Vai paši velk nost? Vai pašas vilksim? Un tad kā, visiem no sākuam kreklus, vai vienu lēdz galam un tad pie nākošā?- Tiamara bija iekarsusi, un netaisījās apstāties, ja jau, tad jau... ko tur vēl apstāties.

[Massacre]

Lenna tikko bija nomierinajusies, taču Tias entuziasms neļāva tam vilkties ilgi.
"Jā, kāpēc gan ne? Domāju, ka viņi nemaz nevēlas pretoties" Lenna nebēdnīgi bilda, "Vienu līdz galam un tad pie nākošā, savādāk aizbēgs putniņi..." meitenes acīs bija dzirkstelītes un parādījās interese novērot, ko zēni darīs. "Varbūt kāds pieteiksies labprātīgi, kā tev šķiet?"

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna tikai smaidot stāvēja blakus Aleksam un vērās uz abām meitenēm, kuras tagad gribēja izģērbt puišus, kuri atradās blakus. Ideja jau nav slikta, bet vai piekritīs? Meitene nodomāja un iesmējās. Viņa nopētīja ikvienu puisi un atzina, ka visi ir ļoti pievilcīgi un patīkami. Viņa bija nolēmusi labāk stāties, pirms nav izdarījusi kaut ko nelabojamu un vēroja kas notiks tālāk.

[Elony]

"Pieļauju, ka tādas runas jums ir lielā stresa dēļ."

Džins teica iekarsušajām ( (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) ) meitenēm, joprojām berzēdams roku pret biksēm.
"Pirmkārt - spējas nav nekas patīkams. Tas ir kā iebāzt roku ugunī... burtiskā nozīmē. Esmu īsts vīrs, sāpes varu paciest," smīnēdams paziņoja Džins, "bet labāk no tām izvairos. Un par to izredzēto būšanu vēl neka nav zināms.

Otrkārt - es domāju, ka sarīkot striptīza ballīti enģeļu un citu tādu... priekšā būtu nepareizi. Ja nu viņiem nepatiks un mūs nodedzina no zemes virsas?

Bet kādā noslēgtākā vietā, drusku vēlāk - kāpēc ne? Visādi aizspriedumi mani nemoka." smējās Džins, demonstrēdams līdzensu, baltus zobus.

[Massacre]

"Nu, tu pats tikko ierosināji izdevīgu atrunu šīm izdarībām, ja gadījumā eņģeļi būs neapmierināti. Ar stresu mūsdienās laikam var izskaidrot visu." Lenna smīnot atbildēja, "Bet piekrītu, ka labāk šo kolektīvo izģērbšanu noorganizēt kādā privātākā vietā.Tad, ja eņģeļi gribēs, varēs pievienoties." viņa piebilda un piemiedza Džīnam ar aci. "Tia, kā tev šķiet?"

[Semijs]

* piedo melo, es nebiju 2 naktis gulējis tad un maz filtrēju (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

-Zinu, zinu, viss būs čikiniekā.-
Grego uzsmaidīja Tiai un visi sāka sapazīties ar jauniņo, sazin, kas viņš tāds bija un no kurienes nācis, taču viņam bija pilnīgi pie kājas uz doto brīdi, vislielāko uzmanību piesaistīja tas, ka meitenes sāka runāt par izģērbšanos, vīriešu hāremu un diskrimināciju. Puisis vienkārši nevarēja pretoties un iejaucās.
-Man arī nav nekas pretī, bet par baltu velti es neizģērbšos! Sazin, ko tām sievietēm tur deva pirms viņas izģerbās!-

[Eņģeļu gūstekne]

-Mišels.-

Puisis bija pietrausies sēdus pēkšņi un neigaidiiti, protams eņģelji, kas gaidiija kad puisis attapsies varēja šokā salekties, bet tieši tapēc taču viņi bija eņģelji, gatavi uz praktiski visu.
Viss ir labi.
Eņģelju meitene gaišdzeltenā kleitiņā nodūdoja Mišelam un sniedza diezgan palielu porcelāna krūziiti pilnu ar ūdeni.
Padzeries, būs labāk. Tad atpūties kādu laiciņu Vilijama kungs pats personiigi jums visu izstāstiis.
Meitene teicās sapņaini smaidot.


-Pārējie.-

Vilijams klusi un nemanāmi piecēlās kājās, viirieša spēciigais stāvs slējās pāri mazajiem eņģelju meiteņu augumiem. Viņš briidi vēroja zāli, iipašu skatienu pievēršot 15 jauniešiem, kas bija nākuši no Zemes, vietas kur jau simtiem gadu neviens nebija dzirdējis par maģiju. Pēc tam Vils paskatiijās uz abiem eņģeljiem, kas klusi kaut ko čukstēja, meitenes novērsās viena no otras un viegli nolieca galvas šii viirieša priekšā. Zālē apklusa arii pārējās radiibas. Bija dzirdamas tikai 15 cilvēku sarunas, kas apklusa tūliit pēc Vilijama spēciigo plaukstu sasišanās kopā. Viņš nenobūra bērnus, neapklusināja vai neizdariija ko citu biistamu, viirietis tikai pievērsa uzmaniibu sev un zemapziņā visi tik ljoti gaidiija attieciigo briidi, ka momentāni novērsās no liidzšinējajām nodarbēm.
Esiet sveicināti mani bērni, ceru, ka neesat sabiedēti pārlieku. Esmu Vilijams Yunas un Aleksa tēvs, Jums zināms kā Dievs.
Ar smaidu uz lūpām saciija Vilijams, tikmēr Yuna bija atkāpusies no iepriekšējajām sarunām, darbiibām un nostājusies blakus jaunajam viirietim. Meitenes āda bija kā ierasti cilvēkiem, varbūt nedaudz bālāka un tomēr cilvēciiga, melnajos matos spēlējās pāris gaišāki pavedieni, gluži kā Vilijamam, arii sudrabotajās lūpās vizēja smaids.
Aleks, nāc šurpu.
Yuna aicināja ar liegu rokas mājienu, tikmēr Vilijams turpināja savu runu.
Saprotu kādā neziņā bijāt un esat atstāti un tik pat labi saprotu, ka man jums viss vairāk vai mazāk jāpaskaidro. Sākšu jau ar to, ka visi esat atsūtiiti šeit tādēlj, ka atradāt Viktorijas ķermeni, tas tur gulēja viena vieniiga iemesla dēlj, nespēdams atrast karaljbērnus, kas abas zemes varētu izglābt no posta, taču Jūs atradāties paši. Redziet Aizspogulija, vieta kur Jūs šobriid atrodaties ir tās sākums, ir otra pasaules puse, tā kura cilvēkiem nav skatāma. Agrāk tās abas mita kopā, bet cilvēki sāka izturēties pret maģiskajām radiibām pārāk egoistiski un ljauni, centās izmantot tās savā labā, krita skaudiibas gūstā, izniicināja. Rezultātā sāka sagraut visu šo būtņu drošiibu.
Vilijams norādiija uz daudzajām būtnēm, kas atradās zālē.
Tā iemesla dēlj tika izveidota pasaulju barjera, taču neviens liidz ar mani nebija iedomājies, ka tas varētu sākt sagraut pašus cilvēkus. Ja pirms tam cilvēki dziivoja saticiibā, tad vēlāk tie sāka plūkties un izniicināt, savā starpā, par iemeslu ņemot maģisko radiibu neesamiibu, nebija vairs ko aizskart, nebija ko apskaust. Tā cilvēku negatiivās un pozitiivās enerģijas izveidoja labo un ljauno. Tas pamatiigi noārda barjeru, rezultātā arii Aizspogulijā ienesot haosu. Nu mēs esam sapratuši, ka citas izejas nav. Vajag atkal apvienot šiis abas zemes. Bet sākumā ir jāsakārto harmonijas amuleti, bet tos var sakārtot tikai tad, ja viņu nēsātāji dziivo harmonijā ar savu spēku.
Vilijams nedaudz noskremšljojās, viirietis pacēla plaukstu pret griestiem un tā iemirdzējās spožā krāsā, tajā parādiijās neliels amuletiņš, sešstūra formā, uz tā bija attēlots liels koks un tam apkārt mazi tauriņi.
Eva Valmona, man ir patiess prieks tev pasniegt šo amuletu, pirms tam tas piederēja tavai mātei, kā visskaistākajai un varenākajai meža nimfai, valdniecei un Rietumu mežu pārvaldiitājai. Tu esi Eviandras tiešā pēctece, pārmantojusi zemes elementa spēku un lidotprasmi.
Evas matos parādiijās gaišzalji pavedieni, kas neaprakstāmā ātrumā apvija gaišiem ziediņiem rotātu kroni.
Nāc un saņem savu amuletu, lai tas kalpo kā stimuls abu pasaulju atkal apvienošanai un harmonijas ienešanai.


Vilijams atstāja amuletu karājamies gaismā, kamēr viņa rokā uzmirdzēja divi jauni amuleti, kas kopā veidoja ziimi inj un janj, taču atdaliiti atgādināja melnu un baltu spārnu.
Alak un Sofei Deriani, lūgšu jūs panākt un saņemt savus amuletus, kas atgādina par Jūsu vecāku neiedomājamajām atšķiriibām un nebeidzamo miilestiibu. Tumsas un gaismas eņģelju neiespējamo savieniibu, ko viņi tik braši pārkāpa un valdiija pār debesiim un zemi.
Šoreiz spožas gaismas apņemti abi jaunieši ievizējās un no to lāpstiņām izdiiga spoži spārni Sofei balti, Alakam melni, bet pieres rotāja sudraba stiipas, kas kalpoja kā kroņi.
Sofei, no tēva mantojusi tu esi burviigo eņģelja dziedināšanas spēku un gaismas elementa nerimstošo maģiju, bet tu Alak, no mātes tumsas maģijas vareno pieskārienu un gravitācijas pārvarēšanu, kas tk bieži bija pārsteigusi Jūsu tēvu.


Džin Muramači, panāc šurp, lai varu nopētiit tuvāk uguns dēmona atvasi, lai redzu ko varu sagaidiit no zēna, kurā miit kāda spēciiga tumsas būtne.
Vilijams aicināja viņa rokā vizot brūnam amuletam ar uguns liesmu gravētu tam virsū.
Mantojis uguns elementa spēku un ātro reakciju tu esi spēciigs sabiedrotais, vai pretinieks Gregorijam McKelfinam ledus dēmona atvasei, kurš ir mantojis neticamo ledus elementa spēku, biedējošo skatienu un cieto pauri. Jūsu senči mūžiigi pārvaldiijuši Mūžiigi sasalušās un Lavas zemes, kā labākie draugi un lielākie ienaidnieki.
Dievs iesmējās un viņa rokā ievizējās vēl viens amulets, ar zilu liesmu iegravētu tam virsū. Abi puiši ievizējās, viens sarkanā, otrs zilā gaismā un netālu no viņiem kā rēgi, ēnas nostājās milziigi dēmoni.

Estere Jūta Kalena viena no tuvākajām rasēm priekš cilvēkiem bija taviem senčiem, taču mūžiigi tie bija baidiijušies no šiis rases, no vampiiru varenā spēka. Ar domu lasiišanu un uguns elementa spēku apveltiita esi tu, atstāts mantojumā tev ir Tumsas zemju valdnieces gods.
Vilijams saciija, viņa rokā parādiijās kārtējais amulets, ko šoreiz rotāja kodiigi sarkana acs. Esteri apņēma tumša aura un viņas ilkņi pagarinājās, maņas saasinājās.


Julian Hampfberg, gods skatiit varenu elfu dzimtas bērnu, kādu, kas nācis no dienvidu mežiem. Ar zemes elementa spēku un telekinēzes spējiigumu... ar godu aicinu pakalj tavam amuletam.
Vilijama rokā atradās amulets uz kura bija koks un loks. Uz puiša galvas parādiijās zeltiits kronis, ausis pagarinājās un palika spicas, maņas saasinājās.


ooc:atvainojos, man vairs nav laika rakstiit tālāk, bet solu, ka arii pārējos neaizmirsiišu. Atziimēju, pagaidām neesmu uzrunājusi:Snorke. Lianjuks, Pūķēns Sāra , Melomania , Massacre, Hworang666, Eša.


Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne: 30.11.2007 19:41

[Margo]

Beidzot ierunājās Viljams. Estere cerēja, ka beidzot viņai, kas taps skaidrāks. Visa šī eņģeļu, maģijas būšana. Tas viss nāca pārāk...pārāk pēkšņi. Viņa bija vajadzīgas atbildes, skaidrojumi – kādēļ? Kādēļ tieši viņi?

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un uzmanīgi klausījās viņa teiktajā, taču visam noticēt viņa spēja tikai tad, kad Vilijama plaukstās pa vienam vien parādījās amuleti, kas deva viņas draugiem spēku un dāvāja dažādas veltes. Rokas noslīdēja gar sāniem, kad meitene redzēja, kā uz Sofei un Alaka muguras parādās spārni. Viņa samirkšķināja acis...

Kājas gandrīz saļima, kad Vilijams nosauca Esteres vārdu. Sirds sāka sisties daudz straujāk. Meitene centās izslieties staltāk, taču viņa droši vien neizskatījās pēc īsta karaļbērna savās drānās. Viņa paspēra soli uz priekšu, norīdama siekalas. Vampīrs? Es....es? nespēdama noticēt, Estere nodomāja. Tā jau bija grūti šo visu aptvert, bet tas, ka viņa varētu piederēt vampīru rasei, likās vienkārši neiespējami.

Pēkšņi Estere sajuta pārmaiņas. Saņemot amuletu viņa sajuta, ka sakost zobus kļuvis daudz grūtāk. Vai vismaz nepierastāk. Viņa sajuta sevī ielīstam tādu kā siltumu, ķermeni pavisam dīvainas, svešādas sajūtas. Ausīs sāka skaļi džinkstēt, taču pēc mirkļa viss jau atkal bija noklusis un viņa spēja sadzirdēt zālē notiekošo.

Meitene satraukti mirkšķināja. Viņa vērās te uz amuletu, te uz Vilijamu. Te viņa pavērās uz savām plaukstām, savu ķermeni. Lai arī viss šķita tik neiespējami, Estere zināja, ka kaut kas ir mainījies. Viņa ir mainījusies.

Estere pavērās apkārt. Viņa centās sameklēt kādu, kurš spētu apliecināt, ka viņa ir kļuvusi... citāda. Meitene biedēja šis vārds. Vampīrs. Tas izklausījās tik cietsirdīgi un baiļpilni. Vai tagad arī no viņas bija jābaidās?

[Forsaken]

Aleks bija vienkārši stāvējis un klausījies pārējo sarunās, un dažkārt no viņa mutes izskanēja nelieli smiekli ,bet nekas vairāk. Kad parādījās Vilijams puisis dzirdēja kā viņa rokas sasitas un kā viņš pasaka pārējiem, ka viņš ir Aleksa tā sauktais tēvs. Pēc īsa brīža arī sekoja aicinājums pievienoties viņam
Labi, tad tiksimies vēlāk!
Nu jā šķiet, ka visi bija sapratuši, ka viņš šeit bija kaut kas vairāk par parastu cilvēku. Nu ,bet viņi paši arī bija no tā sauktajām dažādajām rasēm. Nu labi nevienu citu ,kurš skaitītos dievs viņš šeit nezināja.
Izgājis priekšā viņš apstājās blakus Yunai un skatījās uz pārējiem cilvēkiem zālē.

[Grēkmeistars]

Alaks centās nelūkoties Vilijama acīs un sejā, kad viņš runāja, viņš tikai satraukti vērās uz Evu un viņas pārmaiņām, vēlēdamies bēgt. Cieši turēdams māsu, viņš centās nomierināt savu satraukumu. Tikai spēle? Patiesība? Bet tiklīdz tika pieminēts Alaka un Sofei vārds, viņš pārsteigts vērās te uz māsu, te uz Vilijamu un pārējiem. Vilijama vārdi likās pilnībā absurdi, bet tad Alaku uz brīdi pārņēma spoža gaisma un viņš juta savādas tirpas skrienam pāri visam ķermenim. Es mirstu? Viņš šausmās nodomāja. Bet tas bija tikai brīdis, un atkal pasaule, vai drīzāk ārpasaule, kļuva skaidra.
Savāds vieglums pārņēma Alaku, viņš pat vairs nejutās kā viņš pats, it kā kaut kas svešs būtu iemiesojies. Alaks pavērās uz Sofei un nesaprata, vai iesmieties, vai sākt raudāt. Viņa bija mainījusies. Viņas seja bija kļuvusi maigāka un starojoši skaista, viņas gludos un šķiet gaišuma pārņemtos matus un galvu apkļāva stīpa. Visvairāk pārsteidzoši Alakam šķita viņas sniegbaltie un mirdzošie spārni, kas likās veidoti no zīda un pārklāti ar kaut ko porcelānam līdzīgu. Sofei vērās Alakā ar tik pat lielu izbrīnu. Akdievs... Neticu. Tam, ko redzu. Alaks pieskārās viņas sejai un tad spārniem, viņa likās simtkārt skaistāka par to enģeli, kas pirmīt tika atrasts pie ezera.
Tad Alaks ievēroja savas rokas. Nagi bija kļuvuši melni un asi un āda baltāka nekā bija pirmīt. Tas iedvesa viņam pilnīga šoka sajūtu, likās, ka viņš saļims, bet pie reizes viņš bija pārliecināts, ka viņš jūtas pārāk spēcīgs, lai saļimtu.

Šo rakstu rediģēja Perfumer: 01.12.2007 12:08

[Ludiēna]

Sofei nespēja neko pateikt. Viņa nevarēja izskaidrot savas sajūtas. Sofei vērās Alakā un centās neiekliegties. Brāļa ādas krāsa kļuva gaišāka. Viņu biedēja viņa dievīgā, šerpā, bet tomēr tik bezgala skaistā seja. Alaka mati kļuva ļoti spīdīgi un cieti, bet acis izskatījās kā apvilktas ar kontūrzīmuli, turklāt acīs iezagās savāds spīdums un tās izstaroja aukstumu. Alak... viņa tikai nočukstēja, saņemdama pieskārienu no brāļa. Viņa pieskārās viņa vaigam un Sofei aizrāvās elpa. Kas bija tas, kurš stāvēja viņai pretī? Vai tas maz bija Alaks? Viņa palūkojās uz savām rokām un atskārta, ka tās ir kļuvušas mazliet bālākas, ka kaut kas mīksts piekļaujas pie viņas sāna. Ak, Dievs! spārni! Sofei ilgi skatījās apkārt neizpratnē. Viss mainījās un nekas nestāvēja uz vietas. Spogulis...Viens pēc otra pārveidojās viņas ceļabiedri, bet Sofei kļuva neomulīgi, īpaši Alaka dēļ. Viņa baidījās, ka kaut kas varētu mainīties ne tikai izskatā. Viņas domas pārtrauca kādi čuksti. Neviens tos neizrunāja, bet tie bija šajā telpā sasaluši un dzīvi. Sofei palūkojās uz eņģeļiem blakus Viljamam. Viens ļoti labsirdīgi smaidīja un it kā aicināja jauno biedru sev klāt, taču Sofei ieķērās brāļa rokā. Tā bija kļuvusi raupjāka un stiprāka. Paceļot acis, viņa pamanīja, ka ap Alaka pieri mirdz melna stīpiņa. Sofei centās uzsmaidīt, bet tā vietā viņai sanāca tikai atvērt muti.

Šo rakstu rediģēja Ludiēna: 01.12.2007 13:02

[Elony]

Kad Viljams apteica, ka viņu saucot par dievu, Džinam gribējās pavaicāt, kuru dievu? Bet viņš bija pārāk aizgrābts dzirdot šo vareno balsi un bijās pārtraukt runu. Tomēr viņš saprata, ka runa iet par kristiešu dievu. Laikam.

Bet visi bija kā apburti, kad nāca paziņojumi par to, kas ir viņu senči un no kurienes tie nāk. Un paši paņēma savādos amuletus.
Bet kad pateica, ka viņš, Džins, ir uguns dēmons, tas nebija pārsteigums. Jo viņš jau zināja, ka ir hinotama, uguns gars, ko dēvē arī par dēmonu, vienīgi, tas par to Tumšo būtni... vai tā bija? Vai viņa iedaba nāca no ļaunā?

Un Grego... draugi? ienaidnieki? Kas tad to nosaka? Murgs kaut kāds! Bet viņu apņēma spēks, kādu viņš nebija jutis nekad, viss bija ietinies sārtās liesmās... nē viņš bija tajās ietinies!

Džins gāja pretī Viljamam, kas sevi par Dievu sauca un paklanījās viņa priekšā līdz jostasvietai, ko nebija darījis neviena priekšā, pat tradicionālo cerimoniju ietvaros.
Nepacēlis acis, viņš paņēma amuletu, no kura juta spēku, netveramu, bet varenu reizē, un atkāpās atmuguriski, jau iztaisnojies, bet nelūkojoties acīs šim... dievam.

Viņš stāvēja malā, nemanīdams ēnu aiz sevis, lūkodamies amuletā, it kā tas viņam ko aizraujošu stāstītu...

[Semijs]

Grego tika rupji iztraucēts Villija dēļ un puisis bija spiests klausīties, ko viņš tur murmulē. Šad tad garlaicības pēc Grego iedomājās, ka Villija galvas vietā ir kabacis. Bet tad garlaicība izgaisa, kad pieminēja Džinu un Grego. Ienaidnieki? Zini, draugi izklausītos labāk.
Tad puisis iemirdzējās zilā krāsā un knapi savaldīja šoka kliedzienu.
-Es tagad būšu zilais?!?!-
Puisis neievēroja savu dēmonu, bet to, ka viņu aicināja Villijs pēc amuleta. Sekodams līdzi Džinam, Grego nostājās blakus japānietim, kurš uzreiz paklanījās, bet pats Grego paņēma amuletu un uzlika tev so virsū, pagriezās un devās atpakaļ tur kur iepriekš atradās.

Šo rakstu rediģēja Semijs: 01.12.2007 17:20

[Eņģeļu gūstekne]

Vilijams nogaidīja kādu mirkli, ar smaidu vērojot augstdzimušo bērnu šoka pilnās sejas izteiksmes, kurās jautās kas aristokrātisks un graciozs. Ļāvis kaut pāris minūtes jauniešiem atvilkt elpu Dievs turpināja amuletu dalīšanu un minimālu ieskatu viņu radu rakstos.


Tiamaru, ka tev ir nācies pārciest daudz, bet es esmu drošs, ka nākotnē tas atspoguļosies citā gaismā. Kā sirēnu pārstāve tu valdi pār daudzām zemēm, pār zemēm kur pakļauti tiek vīrieši. Sirēnas, tās ir būtnes, kas spēj pavedināt praktiski ik vienu vīriešu kārtas pārstāvi, ar nežēlīgu šarmu un prāta kontroles maģiju. Psionika tev kalpo kā elements, taču dažas no šīm elementa maģijām ir pastiprinātas, ilūziju radīšana, prāta pakļaušana, precīzāk hipnoze.
Tias ķermeni tāpat kā pirms mirkļa draugus apskāva spilgta, taču tumsnēja gaisma, kad tā zuda praktiski nekas nebija mainījies, taču viņa no malas šķita simtkārt jutekliskāka, skaistāka un pavedinošāka, praktiski neiespējami bija neievērot šo būtni ,viņas galvu rotāja tumšiem, taču mirdzošiem dārgakmeņiem rotāta diadēma. Vilijama rokā parādījās amulets uz kura bija attēlots vīrieša siluets ko apņēmusi čūska.


Ešton Gregorijor, esmu pagodināts šeit redzēt arī tevi, redzi, jāsaka, ka tu esi vienīgais cilvēku pārstāvis, vismaz vīriešu dzimtes noteikti, taču esmu drošs, ka esi spēcīgākais no savas rases vīriešiem. Zibens maģija tevi padara par varenu magu, lidošana par guru, bet viss kopā par austrumos esošo kalnu apvidus valdnieku, ceru tu valdīsi tik pat labi, cik valdīja tavi senči.
To sacīdams Vilijams atstāja gaisā karājamies kārtējo amuletu, šoreiz rotātu ar zibens šautru un kalnu galotnēm. Eštona galvu rotāja mirdzošs kronis dārgakmeņiem rotāts, bet rokā bija parādījies scepteris.

Evelīna Džefersone, drīkstu lūgt tevi nākt pakaļ savam amuletam, kas apliecina tavu varu pār ciematiem dienvidu pusē? Ar vilkača spēku un ātrumu tu esi apveltīta ,zemes elementa vadīta un vilku balsis saprotoša.
Vilijams turēja rokās amuletu ar kaucošu vilka galvu iegravētu tajā, bet viņam blakus iemirdzējās tukšs laukums un tajā parādījās pelēkbalts vilks, stalts, gudru purnu un cilvēcīgu skatienu. Tas piegāja pie meitenes un godbijīgi nolieca spalvoto galvu.
Esiet sveicināta tas norūca un majestātiski apsēdās blakus jaunajai saimniecei.
Mirkli iemirdzējusies arī Evelīna izjuta pārvērtības, viņa juta sevī vilcisku varas kāri, spēku, drosmi un arī maņas bija manāmi pastiprinājušās.


Arī tevi es droši aicināšu pakaļ amuletam, Lenna Samarta, ūdens elementa apvīta, tu vari būt droša, jūras un okeāni ir tavā pakļautībā, nāru un ūdensvīru valdniece.
Lennas ķermenis iezaigojās tirkīzzilā tonī un viņas mati kļuva mirdzoši, sidrabainiem, zeltītiem pavedieniem caurvīti. Galvā bija gliemežvāku un pērļu kronis, plaukstas locītavas apvija gaišzilas, mirdzošas zvīņas.


Elija Vintera, lūgšu tevi nostāties blakus savam šīs saules brālim Eštonam, lai jūs kopistiski varētu valdīt, kā cilvēku rases, valdniece tu esi tiesīga sēsties tronī, blakus valdniekam un zibens pavēlniekam, pārvaldot ūdens un gaisa stihijas, taču sapludinot tās vienā veselumā.
Vilijams to sakot, radīja savā rokā amuletu ar negaisa mākoņiem tītu. Elijas jau tā gaišā būtība kļuva vēl gaišāka un staltāka.

Mišelu un Snorki vēl nāksies atdalīt, ļoti atvainojos. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Lianjuks]

- Okei.. - Eštons novika jutoties bezgala tizli. Kronis, sefteris? Kas viņš kāds tur... Ēē.. Karalis? Nopūties viņš sāka cītīgāk aplūkot amuletu, jo tālāk, jo trakāk. Viņš vienmēr bija gribējis būt varens, bet tas jau likās par traku, varbūt pat smieklīgi.. - Eu, un ko mēs darīsim tālāk? - viņā radās kaut kādas aizdomas.
Bērnībā datoratkarīgais, bet tagad mags, guru, valdnieks? Viņš aizvēra acis un sāka domāt, ka tik nav pārlasījies grāmatas..

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 01.12.2007 17:54

[Džezā tikai Meit...]

Kad ierunājās Vilijams, Evelīna paskatījās uz viņu un uzreiz izjuta dziļu cieņu, kas caurstrāvoja viņas ķermeni. Meitene pārsteigta klausījās ko viņš saka, bet kad Vilijams nosauca sevi par Dievu, klusi nodomāja. Nu dien, kaut šeit būtu visi neticīgi, kādas sejas viņi rādītu! Un mana skolotāja.. Meitene klusi iesmējās, bet ātri apklusa. Tad izrādījās, ka Aleks ir viņa dēls un meitene apjukusi paskatījās uz viņu. Bet pamājusi viņa vēlējumam, noraudzījās kā viņš nostājas blakus Yuai un tad ieklausījās vērīgāk, jo tad tik sākās. Visiem tika pateikts no kurienes tie cēlušies un tika doti amuleti. Meitene skatījās kā viens pēc otra, viņas draugi iet pēc tiem un bija tik pārsteigta, kad uzzināja, kas viņi īstenībā ir. Nāras, Sirēnas, Nimfas, Elfi.. viss likās tik nereāls, jo īpaši tad, kad tie viņas acu priekšā pārvērtās. Ludiēna ir eņģelis! Meitene domās iekliedzās. Tāpat arī par pārējiem. Kad tika nosaukts Evelīnas vārds, meitene viegli nosarka, taču pārsteigumā atkārās žoklis, kad viņa uzzināja, ka ir vilkace. Ātrums? Spēks? Es varu saprast vilku balsi? Viņa domās atkārtoja un tad lēnām piegāja pie Viljama, godbijīgi pakniksēja un paņēma savu amuletu. Uz tā bija gaudojošs vilks. Meitene bija sajūsmināta, jo vienmēr bija vēlējusies saprasties ar vilkiem, kuri bija viņas mīļākie dzīvnieki. Kad no kaut kāda tumša laukuma pie meitenes piegāja pelēkbaltais vilks, kurā bija tik ļoti jūtams cilvēciskums, meitene arī tam palocīja galvu un skudriņas pārskrēja pār visu ķermeni. Viņa tikko bija sapratusi, ko saka vilks! Meitene pietupās un maigi noglaudīja tā purniņu. Tas bija vienkārši neticami! Pēkšņi viņa iemirdzējās un tad sajuta sevī ieplūstam savādu spēku, drosmi un varas kāri, kā arī maņas bija pastiprinājušās. Meitene tagad labāk spēja sajust, sadzirdēt, saredzēt un saost kas notiek apkārt. Arī garša likās savādāka. Taču meitene vēl aizvien bija notupusies un glāstīja pretīm sēdošā vilka spalvu, raugoties tā acīs.

[Pūķēns Sāra]

Dievs? Pirmajā mirklī izdzirdot Vilijama sacīto, meitene pat vēlējās neticībā iesmieties, Harmonijas amuleti, aizspogulija... Vīrieša sacītie vārdi, ieskrēja pa vienu ausi iekšā Tiamaras prātā, bet nevis nāca pa otru laukā, bet gan vandījās pa galvu, radot apjukumu, tad neticības un beigu beigās apsurda sajūtu, kad Vilijams sāka dalīt amuletus. Kā skolā. Kad izdala apbalvojumus. Ironiski pasmaidot, Tias smaidu ātri aizslaucīja tas, kas notika ar viņas draugiem. Oho, nimfa, eņģeļi, dēmoni, elfi un... Estere ir vampīrs? Tias skatiens aizkavējās pie vienas no tuvākās šai bariņā draudzenes, kurai... izauga ilkņi? No pārdomām melnmati pamodināja Vilijama balss, kas uz mirkli bija apklususi, bet tagad atsākot runāt, tika uzrunāta viņa pati.
Sirēna? Viņa neticībā nodomāja, un ja viņai nevajadzētu iet pakaļ amuleta, kuru viņai sniedza pats Dievs, tad viņai noteiktu no pārsteiguma atkārtos mute, izdzirdot visu to, ko teica Vilijams. Pār ķermeni pārskrēja tirpas, kad viņu apskāva tā pati gaisma, kas iepriekš minētos, kura gan bija tumšos toņos. Pēc gaismas pazušanas vienīgās pārmaiņas gan bija tajā, ka uz galvas bija kronis, vienīgi bija tāda drošāka sajūta, tāda sajūta, ka varētu pakļaut daudzus, daudzus cilvēkus. Tiamara noskurinājās, palūkojoties uz amuletu, kuru jau turēja rokās, Visai skaista lietiņa, aplūkojot amuletu rūpīgāk viņa secināja, kad izdzirdēja Eštonu.
-Kušš,- Viņa klusu uzsauca puisim, kurš stāvēja tur pat blakus, -viņš tak nav beidzis.- Viegli pārmetošs, skatiens tika veltīts Eštonam, kad uz sejas parādījās patīkams smaids, kas nenoliedzami bija veltīts Eštonam. Interesanti... izbeidz!

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 01.12.2007 20:56

[Grēkmeistars]

Kā tika saukti pārējie, Alaks nedzirdēja, viņš aplūkoja savus ogļmelnos spērnus, apkļāva tos ap ķermani, pacēla augšup un atkal nolaida. Sajūta bija pavisam interesanta, kustināt ķermeņa daļu, kuras iepriekš nav bijis. Alaks pasmaidīja. Spēks, kuru viņš sevī tagad juta, lika viņam pārdomāt un piemirst to, kas viņš vēl tikko bija. Tagad viņš bija gatavs smieties un ņirgāties par to pasauli, kas bija viņu apņēmusi vēl šorīt. Vēlme sevi pētīt bija likusi piemirst arī par savu un māsas amuletu, kas vēljoprojām karājās gaisā zāles priekšā. Atcerēdamies par to, viņš viegli kā vējš devās pēc Melnā un baltā spārna amuletiem. Likās, ka kājas tik tikko skaras zemei. Paņēmis amuletus viņš devās atpakaļ pie māsas un pasniedza balto viņai. Tagad nekam agrākam vairs nebūs nozīmes. viņš noteica māsai. Balss arī bija mainījusies, tā kļuva dobjāka, neraksturīgāka, spēcīgāka. Alaks maigi apskāva māsu. Mana Sofei, tu vienmēr esi bijusi kā enģelis, bet tagad... tiešām. viņš čukstēja.

Šo rakstu rediģēja Perfumer: 01.12.2007 22:00

[Margo]

Vēl aizvien Estere nespēja aptvert notiekošo. Jau tā viss bija šķitis dīvaini, taču tagad... Nimfas, sirēnas, elfi, dēmoni, eņģeļi un vampīri. Viņa ar pirkstu noglāstīja savu amuletu. Pirksti nedaudz trīcēja, tādēļ meitene savilka plaukstu dūrē. Viņa vēlreiz pavērās apkārt, palūkodamās uz saviem draugiem. Meitene pārbrauca ar pirkstu pār savām lūpām. Ilkņi. Viņai patiesi bija ilkņi.

Estere nobijās. Vampīri taču pārtika no asinīm. Vai patiesi viņai, lai izdzīvotu, būtu, jādzer asinis? Meitene vēlreiz aši savilka roku dūrē un nolaida to gar sāniem. Vai tiešām viņa bija tāds briesmonis? Meitene nevēlējās tam ticēt. Kādēļ gan viņa nebija eņģelis, kādēļ viņa nevarēja būt vienkārši Estere?

Tikai spēle? Patiesība? Es mirstu? Spogulis... Es tagad būšu zilais?! Nu dien, kaut šeit būtu visi neticīgi, kādas sejas viņi rādītu! Un mana skolotāja... Ludiēna ir eņģelis! Oho, nimfa, eņģeļi, dēmoni, elfi un... Estere ir vampīrs? Sirēna? Visai skaista lietiņa...Estere saklausīja balsis. Tās runāja čukstot. Estere atpazina Tiamaras, Alaka un Evelīnas balsi. Kā arī Grego. Viņā vērās apkārt, cenzdamās nolasīt šo vārdus no cilvēku lūpām, taču velti.

Es spēju lasīt domas... Estere nodomāja, soli atkāpjoties. Jā, Vilijams bija teicis, ka meitenei piemita tāda spēja un meitene to pieņēma, taču tagad, saklausot citu domas, tas šķita biedējoši. Vai vampīri atiesi spēj baidīties? Estere nodomāja, palūkojoties uz Viljamu, cerēdama, ka viņš paskaidros.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 01.12.2007 21:59

[Grēkmeistars]

Alaks lēni atbrīvojās no māsas apskāviena. Likās viņa vēl joprojām ir ļoti pārsteigta un nezina, ko lai saka par visu notiekošo. Lielām, mirdzošām un nevainīgām acīm viņa vērās Alakā, viss ko viņš vēlējās bija ieskatīties spogulī un redzēt to, ko viņa tagad redz sev priekšā. Jo es vairs neesmu īsti es.
Alaks pievērsās saviem draugiem un biedriem. Viņu pārmaiņas bija pārsteidzošas. Tiamaru skaistums mieloja acis, bet tas nebija enģelisks, drīzāk pavedinošs un dēmonisks. Lenna izskatījās pēc īstas jūrassievas, kas tikko pametusi savu zemūdens mitekli. Tie, kas bija mazāk mainījušies, tagad izskatījās spožāki, izteiktāki un skaistāki, tādi kā bijības un cēluma apņemti. Un katru rotāja īpatnējs kronis. Karaļbērni. Alaks pievērsās Esterei, viņa stāvēja atstatus no pārējiem un izskatījās mazliet iebiedēta. Tumsa strāvoja no Esteres vampīriskā stāva un Alaks ātri novērsās. Alaku pārņēma nojauta, ka arī viņš izstaro nodevīgi svešādu gaismu. Vai gaišie būs labestības caurstrāvoti un tumšie - ļaunuma? Alaks centās maigi uzsmaidīt Sofei, it kā jautājot: Es taču neesmu tāds...? Kā viņa.