Eigēnikas spožums un posts, Saruna par iespējām ģenētiski uzlabot cilvēku Opcijas

[Dvēselīte]

Svarīgākais jautājums - vai ir attaisnojama cilvēka ģenētiskā uzlabošana?


Termins ‘eigēnika’ ir radies 1833. gadā, kad angļu dabaszinātnieks Frānsiss Galtons tā nosauca mācību par ģenētiskā mantojuma uzlabošanu. 20. gs. sākumā līdzās ar modernās ģenētikas attīstībai Anglijā, Vācijā un ASV, eigēnika kļuva arī par pseidozinātni, kurā valdīja rasistiski un sociālie aizspriedumi. Vairākos ASV štatos tika izdoti sterilizācijas likumi, un pamatojoties uz tiem piespiedu kārtā tika sterilizēti psihiski slimie, invalīdi un noziedznieki. Vienlaikus 1924. gada ieceļošanas likums krasi ierobežoja cilvēku iebraukšanu no „bioloģiski mazvērtīgiem” pasaules reģioniem. Neskaitāmi eigēniski noziegumi tika veikti nacionālsociālisma laikā Vācijā. Runājot par eigēniku, bieži tiek pieminēti divi eigēnikas veidi – pozitīvā un negatīvā eigēnika. Mēģinājumus selekcionēt vēlamo genotipu vai „uzlabot” cilvēka genofondu, izvēloties noteiktas īpašības, sauc par pozitīvo eigēniku. Negatīvā eigēnika ir iedzimtu slimību novēršana vai aizkavēšana.


Jautājumi: Vai vecākiem ir absolūtas tiesības un garantija radīt veselu un saviem priekšstatiem atbilstošu bērnu? Vai veselības un derīguma pasludināšana par sabiedrisku normu nevar novest pie nacisma atkārtošanās? Vai vecākiem ir tiesības ļaut piedzimt bērnam, ja viņi zina, ka bērnam būs iedzimtas veselības problēmas, vai sabiedrība var piespiest vecākus atbrīvoties no šāda bērna?




Informācijas avots www.fsb.org.lv



Lūk, jauna tēma, kas manuprāt varētu ieņemt nozīmīgu lomu turpmākajā cilvēces attīstībā, ja tai tiktu pievērsta nopietna sabiedrības uzmanība. Iespējams, ka es esmu sapņotāja, bet manās acīs tā ir reāla iespēja radīt, ja ne ideālu, tad vismaz labāku sabiedrību, kura nebūtu problēmas ar iedzimtām slimībām, mutācijām, iespējams pat atkarībām.
Bet, kā jau vienmēr, parādās jautājums par ētiku. Tie, kas pārstāv kādu no konfesijām, noteikti iebilstu, 'jo viss, ko Dievs ir radījis ir skaists'. Vai būtu nepieciešams apstāties pie tāda sīkuma, ka ētika, ja tā neievērošana sola sabiedrības uzlabošanos?
Iespējams, ka mans viedoklis kādam nepatīk, iespējams, ka tas šķiet nepareizs, bet, lai cik arī cilvēki nebūtu labi, skaisti, ģeniāli pēc dabas, ja ir iespēja izlabot visas kļūdas, kuras ir radušās procesā vai iedzimtības dēļ (šajā brīdī bieži vien saka, ka pie tā ir vainīgi paši cilvēki, bet, ja cilvēks pats to var arī izlabot, tad kāpēc ne?), tad, manuprāt, tas būtu jādara.