Pasaules, kurās mēs dzīvojam Opcijas

[ils]

Krievu rakstnieka Pāvela Amnuela raksts fantastikas žurnālā "Jesļi".
P. Amnuels ir fantasts, vecmeistars krievu (padomju) fantastikā. Arī zinātnieks, kas tic un
izstrādā daudzzaru pasauļu teoriju - everetiku. Vispār jau, ne viņš viens - arī ārzemēs pasaules
modelis ar daudziem visumiem ir "modē". Atliek palasīt tikai pēdējās latviski izdotās grāmatas
par šo tēmu. Rakstā šī tēma tiek attēlota no viedokļa, kādas iespējas tā dod rakstniekiem.

Daudzpasaule ir kosmosa modelis, kas sastāv no daudzām pasaulēm [visumiem], kas
eksistē vienā laikā ar mūsējo; priekšstats par to, ka mēs dzīvojam vienā Visumā, kuru mēs
sajūtam, bet īstenībā vēl eksistē daudz visumu, kas ir atšķirīgi no mūsējā un attīstās neatkarīgi
no mums. Daudzpasaule ir saistīta ar mūsu pasauli visdažādākā veidā - gan garīgi, gan materiāli.
Par Daudzpasauli tagad runā arvien biežāk - un ne tikai rakstnieki - fantasti. Īstenībā, tieši
fantasti par to nestāsta tik bieži kā fiziķi. Diezin kāpēc dīvainās un ļoti interesantās Daudzpasaules
idejas mūsdienu fantastikā, vai nu vispār netiek atspoguļotas, vai arī tiek parādītas vienpusēji -
kā paralēlo pasauļu eksistence. [Es domāju, ka te "vaina" ir apstāklī, ka zinātne sen ir apdzinusi
fantāziju, ja vēl pirms 50 gadiem rakstnieki saprata kaut ko no zinātnes, tāpēc spēja ielūkoties
nākotnē, vismaz no tā laika zinātnes pozīcijām, tad pašlaik zinātnes teorijas jau ir pilnīgi neizprotamas
ierindas lasītājam un arī rakstniekiem. Tas arī izskaidro zinātniskās fantastikas zināmu krīzi un
fantāzijas uzplaukumu. Tas ir tāpat kā sportā, ja parādās ļoti izcila personība, kuru uzvarēt
praktiski nav iespējams, ar gadiem zūd interese par šo sporta veidu, kāda jēga vērot sacīkstes,
ja tu jau iepriekš zini, kas uzvarēs. - tulk. piez.] Arī interesanti, bet tas ir pats vienkāršākais skats
uz sarežģīto un tāli vēl zinātnē neizprasto problēmu. Taču sāksim no sākuma.

***
Koncepcija par to, ka eksistē citas pasaules, kas nelīdzinās mūsējai, literatūrā radās daudz
agrāk, nekā zinātnē. Notika tas XVIII gadsimtā. Atcerieties, Voltēra "Kandidā" Pangloss saka, ka
"viss ir uz labu šajā labākajā no pasaulēm"? Lūk, tad nu izrādās, ka mūsu pasaule ir tikai viena
no daudzajām - labākā, bet ne vienīgā. Tomēr, līdz pat XX gadsimtam Daudzpasaules ideja, ne
fantastikā, ne zinātnē savu attīstību neguva.
1895. gadā Herberts Velss publicēja romānu "Laika mašīna" un stāstu "Durvis sienā", atklājot
fantastikai divus principiāli jaunus literatūras laukus: iespēju ceļot laikā un paralēlo pasauļu esamību
[Ja atklāti, tad tautu pasakās paralēlās pasaules eksistēja jau no laika gala. – tulk. piez.] . Literatūrai stāsta „Durvis sienā” ideja bija tikpat revolucionāra kā Evereta ideja fizikā, kas tika izteikta pēc 62 gadiem. Taču, kā tas nereti ir literatūras vēsturē, sākumā jaunās idejas ne visai iedvesmoja tā laika fantastikas autorus: bija ļoti daudzas citas tēmas, kas nebija tik eksotiskas gan rakstniekiem, gan lasītājiem.
Piemēram, 1910. gadā tika publicēts krievu autora Nikolaja Morozova stāsts „Uz nezināmā robežas” – Velsa Citpasaules ideja tika atkārtota, bet tālāko attīstību tomēr neguva.
1923. gadā Herberts Velss atgriezās pie savas paralēlo pasauļu idejas un novietoja vienā no tām utopisku zemi, uz kuru dodas romāna „Cilvēki kā dievi” varoņi. Romānu pamanīja, bet vairāk kā utopisku, nevis zinātniski-fantastisku. 1926. gadā parādās Grigorija Denta stāsts „Ja zemes imperators”, bet vēl pēc diviem gadiem – Sergeja Krasnovska „Telpas katastrofa” un Vladimira Giršgorna, Igora Kellera un Borisa Lipatova „Bezceremoniju romāns”. Denta stāstā pirmo reizi tika izteikta ideja par to, ka var eksistēt valstis (pasaules), kuru vēsture varētu iet ne tā, kā reālo valstu vēsture mūsu pasaulē. Un, kas ir svarīgi: šīs valstis ir ne mazāk reālas kā mūsējās. „Bezceremoniju romāna”varoņi nokļūst pagātnē, iejaucas vēstures gaitā un rezultātā cilvēces attīstība mainās, rodas jauna pasaule, „vēstures sānu līnija”, kas atšķiras no mūsējās.
1944. gadā Horhe Lūiss Borhess savā grāmatā „Izdomātie stāsti” publicēja stāstu „Sazaroto taciņu dārzs”. Šeit laika sazarošanās ideja, ko vēlāk attīstīja Everets, bija izteikta pilnīgi skaidri:
„Katra romāna varonim nākas nonākt izvēles priekšā, kad no vairākām iespējām jāizvēlas viena, atmetot citas; Cui Pena nepabeigtajā romānā viņš izvēlas visas. Ar to viņš rada dažādas nākotnes, kuri savukārt arī vairojas un dalās...
Atšķirībā no Ņūtona un Šopenhauera, jūsu sencis neticēja vienam absolūtajam laikam. Viņš ticēja neskaitāmām laika rindām, kas ar galvu reibinošu ātrumu zarojas un krustojas kā tīkls, viņš ticēja paralēlajiem laikiem... Nepārtraukti daloties, laiks ved pie nākotnes neskaitāmiem variantiem.”
Tad pat, pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados amerikāņu fantastikas klasiķis Džeks Viljamsons stāstā „Laika leģions” raksta tādus vārdus: „Iespējamo ģeodēzisko sazarojumu skaits bezgalīgi aug pateicoties subatomu nenoteiktībai”.
Pilnīgi zinātnisks izklāsts, atšķirībā no literārās, bet kā pierādīja laiks arī tīri zinātniskās Borhesa koncepcijas.
Neskatoties uz šādiem darbiem, fantasti sāka nopietni attīstīt Daudzpasaules idejas tikai XX gadsimta piecdesmito gadu vidū, apmēram tad, kad analoģiska ideja parādās fizikā. Un populāra šī ideja fantastikā kļuva, lai cik dīvaini arī nebūtu, ne jau stāstu „Durvis sienā” vai „Sazaroto taciņu dārzs” dēļ: fantasti nonāca pie Visuma sazarošanās idejas, domājot par dīvainajiem paradoksiem, kas rodas, ceļojot laikā.
Herberts Velss „Laika mašīnā” pirmo reizi apraksta varoņa pārvietošanos uz nākotni un atpakaļ pa to vienīgo laika līniju, kas eksistēja cilvēku prātos par laika dabu, kā par atsevišķu notikumu secību. Pēc Velsa apmēram pusgadsimtu daudzi autori simtos labos vai sliktos darbos apraksta nākotnes vēsturi tā, kā viņi to uzskata, taču nevienam nerodas šaubas par to, ka pagātnei nav alternatīvu, ne tikai visa cilvēces, bet arī visa pasaules vēsture līdz pašreizējam brīdim jau ir notikusi un to nevar izmainīt. Par nākotni vispār nav ko runāt: tieši uz to, vienīgo, mēs kustamies laika plūsmā.
Kvantu mehānika (tā saucamajā, Kopenhāgenas traktējumā) runā to pašu: jā, daļiņas kustības vienādojums, ko apraksta tās viļņveida funkcija, principā ir ar daudziem risinājumiem, nevis vienu, taču mēs novērojam iedarbības vienīgo rezultātu! Tātad, visi, izņemot vienu, viļņa vienādojuma atrisinājumi ir bez fizikālas jēgas. Kā teica fiziķi, visi „liekie” viļņa vienādojuma atrisinājumi „kolapsē”, pazūd tajā brīdī, kad notiek mijiedarbība. Paliek tikai viens vienīgs risinājums, kas arī apraksta mūsu reālās pasaules stāvokli, mūsu neatkārtojamo Visumu. Kuram ir tikai viena pagātne un, dabiski, arī tikai viena nākotne.
Taču atgriezīsimies pie fantastikas.
Aizeks Azimovs romānā „Mūžības gals” (1952.) perfekti izstrādāja Velsa laika ceļojumu, taču arī viņš neriskēja neievērot vienas laika ass principu un cilvēces pārvietošanos no pagātnes uz nākotni pa šo vienīgo asi. [Vai šajā principā vispār nav pretruna par ceļošanu laikā? Ja iedomājas pasauli, kurā ir tikai viena telpas dimensija, piemēram , līniju, tad visas būtnes, punkti, uz šīs līnijas spētu kustēties tikai uz vienu pusi vai otru pusi – taču tikai visi kopā. Lai kāds punkts varētu „pārlekt” otram un nonākt citā vietā, ir vajadzīga vēl vismaz viena dimensija. Vai tāpat nav arī ar laiku? – tulk. piez.] Jā, eksistē gribas brīvība un tāpēc Mūžīgie Azimova romānā maina pēc savas brīvas izvēles tos vai citus vēstures notikumus ar cēlu mērķi, uzlabot cilvēces dzīvi. Taču cēloņa maiņa izsauc visu seku maiņu - mainās notikumi vēsturē, mainās arī visa vēsture pēc šī notikuma. Cilvēkam, kas atrodas šī visuma iekšienē un virzās gar laika asi, nemainās nekas un tikai Mūžīgajiem, kas dzīvo ārpus laika plūsmas, ir skaidra
notiekošā būtība: nevis īsts laika daudzvariantums, bet tikai potenciāls daudzvariantums. Jo laika ass ir tikai viena arī pašiem Mūžīgajiem, tikai notikumi, kas ir savērpti uz tās, mainās atkarībā no izmaiņām tajā vai citā ass punktā.
Būtisks lēciens notika1956. gadā: tika nopublicēts neliels Džona Vindema stāsts „Hronoklizma”. Rakstnieks uzdeva vienkāršu jautājumu: ja eksistē iespēja (protams, fantastikā) pārvietoties pa laika asi ne tikai uz nākotni, bet arī uz pagātni, tad kas liedz varonim doties simts gadu tālā pagātnē un nogalināt savu vecmāmiņu pirms tā brīža, kad viņa sastaps savā dzīves ceļā savu nākošo vīru – mūsu varoņa vectētiņu?
Nu, nav jau obligāti jābūt tik asinskāram, pietiek pārliecināt jaunavu neiet uz to balli, kur, cik mazdēlam zināms, nejauši notika liktenīgā tikšanās.
Ja meitene būtu ar mieru, tikšanās nenotiktu, nepiedzimtu mūsu varoņa tēvs (vai māte) un pats varonis nemaz nevarētu nākt pasaulē.
Bet taču nāca! Viņš eksistēja, devās pagātnē, pārliecināja vecmāmiņu...
Tad jau iznāk, ka rakstnieka izdomātajā uzdevumā eksistē notikumi, kuriem nav cēloņa?
Fantastika šo paradoksu atrisināja: radās idejas par to, ka izmainot kaut ko pagātnē, laika līnija tiek sašķelta, vēsture sāk iet pa citu, alternatīvo ceļu, taču arī vecais, iepriekšējais ceļš, vecais Visums turpināja eksistēt, tāpēc ka tas jau eksistēja, tā „pasaules līnija” nevar pazust.
Ar Borhesa „Sazaroto taciņu dārzu” un Vindema „Hronoklizmu” literatūrā ienāca jauna paradigma, kas jūtami palielināja fizisko Visumu. Jā, cilvēkam ir brīva griba. Rezultātā laika ass sašķeļas, uz nākotni dodas divas neatkarīgas laika līnijas. Notikums var tikt izmainīts atkal un līnija sašķelsies vēlreiz. Citiem vārdiem sakot, laiks ir nevis ass, ne arī stars, taču sazarots koks, turklāt zarus skaits nav ierobežots (un attiecīgi visumu skaits var būt vienalga cik liels), bet arī šis skaits var bezgalīgi palielināties, jo brīva griba cilvēkam ļauj ietekmēt notikumus, radot arvien jaunus nākotnes variantus.

***

Turpinājums sekos.