Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss paskatījās uz Evelīnu un nostājās sava drauga pusē.
Apklusti, skuķi.
Puiša acis pievērsās runājošajām vāverēm. Kriss jutās nesaprotami mierīgi. Viņš spēra soli uz priekšu, tuvāk vāverēm, un izveicīgi satvēra vienu aiz čupra. Pacēlis sev to pie acīm, viņš vāveri nopētīja, tomēr turēja izstieptā rokā. Puisis to sapurināja.
Labi, un tagad paskaidrojiet....visu.
viņš nedaudz samulsis bilda.

[Ludiēna]

Sofei pārsteigti noskatījās, kā Julians, viņai neko neatbildot, lēni kā transā piecēlās un devās uz eņģeļa pusi. Viņa nesaprata, kas notiek. Sofei tikai paspēja noteikt: Ar tavu galvas... Viņš taču ir slims...

[Grēkmeistars]

Alaks tagad jau jutās gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka tas tomēr ir joks. Eņģelis, vāveres... kāds noteikti šeit cenšas mūs pamatīgi apmuļķot. Viņš nesaprata vai smieties par Džinu un pārējiem, kas sāka smieklīgu strīdu, vai pamatīgi sapurināties, lai saprastu, vai tā nav kāda grupveida halucinācija. Viņš centās neskatīties uz vāverēm, bet tas izskatījās tik amizanti, kad Kriss pacēla vienu un sāka izprašņāt, lai tā visu paskaidro, ka Alaks klusi iesmējās.
Tad Alaks pārdomāja, ka tas ir joks. Viena no vāverēm skatījās viņam virsū ar savādu skatienu. Vāvere skatījās ar cilvēcīgu skatienu... Alaks centās aptvert šī notikuma smieklīgumu.

[Hworang666]

Pamanījis puskailu meiteni, Mišels mazliet sabremzējās. Nebija jau tā, ka vinš nebūtu kailu sievieti redzējis, bet balss kādā meitene runāja šķita pazīstama. Tā līdzi galvā atnesa skumjas, bet Mišls nespēja atcerēties kā tieši ir pazīstams ar šo cilvēku. Viņš ticies bija ar gandrīz tūkstoti dažādu cilvēku un sejas viņam prātā nepalika. Tādēļ, viņš izlēma izmantot pieklājīgu, bet mazliet atturīgu taktiku. To pašu gan varētu jautāt arī jums... Bet.. es... neko dižu... Tāpat vien... Izmetu makšķeres... Viņš tēloti vienaldzīgi atbildēja. Un ko jūs šeit darāt? Atrodaties izbraukumā ar saviem draugiem? Viņš pajautāja un ar roku pieklājīgi norādīja uz bariņu, kas ap kaut ko bija sastājušis.

[Pūķēns Sāra]

Aizpogājusi balto blūzīti, caur kuru nepārpotami spīdēja cauri mitrais krūšturis, viņa pieliecās un paņēma īsos, melnos svārciņus. -Kā jau uzminējāt - izbraukumā...- nejauši melnmate ieturēja pauzi, -... ar draugiem. To pasakot, viņa sāka vilkt svārkus. Audums maigi slīdēja gar garajām un slaidajām meitenes kājās, līdz nonāca līdz vietai, kur tam vajadzēja būt, un meitene piekārtoja svārciņus, kuri nepāprotami bija īsāki par pieņemto garumu.
Tiamara atkal palūkojās uz tikko atnākušo puisi, kaut kas lika domāt, ka viņa jaunieti ir jau kur redzējusi. -Atvainojos, bet vai mēs būtu jau kur tiekušies?- Tia pieklājīgi iejautājās, vēlreiz sapurinot savus melnos matus, tā liekot, kādai melnai lentītei, izslīdēt no matiem, kamēr viņas zaļās acis, gaidoši lūkojās puisī. Ja viņš pieklājīgi, es ar, bet interesanti... es vienmēr atceros tos, kurus esmu kādreiz satikusi, bet šis puisis... it kā redzēts, bet...

[Hworang666]

Mišels neviltoti iesmējās. Tiesa gan, smiekli vairāk skanēja kā aukst un ne pārāk omulīgi. Tie bija drīzāk izmisuma, kā ļauni smiekli. Arī viņai šķita, ka viņi ir kur redzējušies... Tātad, viņi noteikti ir... tikušies agrāk. Pēdējais atskanēja visā Mišela galvā. Varētu būt, ka esam... Vieglais smaids uz sejas nu bija gandrīz kā maska. Īstenībā tieši šajā mirklī Mišela galvā gluži kā ar gaismas ātrumu šaudījās domas.. Daudz un dažādas... Vai tiešām varētu būt, ka viņa ir... Auksti sviedri izspiedās uz Mišela ādas. Kā jūs sauc? Viņš pārjautāja, pats nemazām nemanot, ka ausis bija saspicējušās uz maksimumu.

[Pūķēns Sāra]

Tiamara lūkojoties uz puisi viegli iesmējās. Atšķirībā no puiša smiekliem, viņas smiekli bija silti un skanīgi, kuros varētu klausīties mūžīgi un sajust to nebēdnību un jautrību. Meitenes rokās jau atradās kediņas, kamēr viņa vēlreiz palūkojās uz puiša pusi. -Kāda gan atšķirība kā mani sauc? Varbūt mani sauc Feija vai Lila, vai Evelīna, vai Tiamara, tas neko nemaina, vārdi nav tie, kas atsauc atmiņas,- tā runājot, meitene jau atradās tur pat pretī puisim. Tas bijas Tias stilā, iepīt patiesību melos un melus patiesībā, sajaukt citiem prātus un... koķetais smaidiņš uz meitenes lūpām viegli notrīsēja, kad viņas zaļās acis, atrodoties cik tuvu šim svešajam puisim, ielūkojās puiša pelēkajās. Viņš nav šai valstī! Viņš vispār nav šai kontinentā! Meitenes galvā nodunēja domas, kad viņa saņēma rokās mirkli zaudēto kontroli. -Sagadīšanās,- pār lūpām neapzinoties pārvēlās vārdi, kad viņa puisim piemiedza, pēc tam paejot tam garām.
-Es atvainojos. Noteikti jūs sajaucu ar citu. Vienkārši jūs, izskatīgie puiši, vienmēr tik labi izskataties, ka sajaucat tādām parastām meitenēm kā man prātus.- tā runājot, Tia bija ar kailajām pēdām iebridusi mežā un atradusi savu somu, brida laukā. Iedomājoties vārdu savienojumu Tia un parasta meitene vien zinot kā Tiamara izskatās, vajadzētu sākt skaļi smieties, jo meitenes melnie mati un delnas ar sarkanjām un melnajām lentītēm, vienmēr baltā, apspīlētā blūzīte un īsie svārciņi, jau nerunājot par neierasti zaļajām acīm, radīja savādi valdzinošu izskatu. Zemes sastāvošās drazas, ejot pa mežiņu, dūra pēdās, bet tas netraucēja Tiamaras temperimentam, kurš šobrīd lika viegli pakoķetēt ar šo visnotaļ izskatīgo puisi, nedomājot par to, ka viņš ir svešinieks un ka tas var beigties arī letāli. -Varu saderēt, ka esmu jūs redzējusi uz kāda no tiem entajiem sieviešu jeb pareizāk jauniešu žurnālu vākiem ar uzrakstu: gada izskatīgākais puisis,- Tia jau atradās tur pat blakus Mišelam un nometa zemē, salīdzinoši smago somu. Nevarēja īsti saprast vai melnmate to domā nopietni vai ir izdomājusi mazliet pasmieties par puisi, jo balss skanēja pietiekoši nopietni, lai noticētu, bet rezgalīgais skatiens un smaidiņš, liecināja par ko citu. Vispār jau šāds stiķis Tiai bija kopš viņa maziņa būdama sāka īsti apjēgt savu rīcību un varbūt pat agrāk, bet izveidojies par izteiktu meitenes rakstura aspektu pēc tam kā tika nogalināti viņas vecāki un viņa ar Mišelu bija ietikusi bērnunamā, kur tādā veidā spēja gan apslēpt, gan parādīt savas domas. -Tātad atklājat noslēpumu: uz kura žunrāla vāka, es jūs esmu redzējusi? Man tak vajadzēs palielīties draudzenēm, ka esmu satikusi tādu smukulīti, kura bildi var apskatīt tur un tur... uz vispār jūs man varētu iedot autogrāfu, lai būtu kādi lietiskie pierādījumi, tik pagaidat, neejat prom!- Tia bija sākusi vārīties, ja tā drīkst teikt, šādās reizēs meitene vienkārši nebija pātraucama, kaut gan viņa nekad nebija pārtraucama, pat ja viņa skaļi nerunāja un ko aktīvi nedarīja. Apsēdusies un ieliekusi somu starp kājām, viņa sāka rakāties pa somu. Vispirms no somas tika izmesta sega, tad caurspīdīgs kosmētikas maciņš, kurš bija pilns ar dažādām tabletēm, tad mp3, telefons un vēl kaudze lietas, kas gan bija, gan vispār nebija iedomājamas pārgājienā ņemamas līdzi, kā mazs vēdeklītis, kurš savu mūžu nevarētu atvēsināt. Beigus beigās meitene izvilka saburzītu lapeli un pildspalvu, to pasniegdama no apakšas puisim. -Jūs jau noteikti esat noguris no autogrāfu došanas, bet lūdzu nesalaužat parastas meitenes sirdi.- Tia sāka likt visas mantas atpakaļ somā, -Ā, un nedomājat, ka es esmu no kā atkarīga...- liekot tablešu pilno maciņu somā, meitene jautri noteica, -...mana māte vienkārši ir apmāta ar visādiem neiespējamiems atgadījumiem, kas it kā var notikt brīvā dabā, tādēļ sadeva zāles pret visu, ko viņa vien varēja izdomāt,- pēc mirkļa viņa pieminēja, -mana audžumāte.-

[Semijs]

Grego stāvēja starp pārējiem un ar izbrīnu sejā, ievēroja, ka viņiem pievienojušās divas vāveres, kuras runā un pie tam piedraudēja viņiem. Pēc brīža sekoja strīds, un puiša nervi nenoturējās.
-Aizpi.šat mutes!-
Viņš uzkliedza Džinam un Evelīnai.
-ZB, jau tā galva sāp un jūs te aurojat tākā, jums veiktu anālo zondi! Un, kas jūs esat par ķēmiem? Bila Geitsa vai japāņu neizvdevies robots?-
Grego spera soli tuvāk vāverēm, kaut vai viņš nebija tik drošs par viņiem. Puisis sev kala galvā, ka tie ir parasti robotiņi kurus vada kāds asprātis.

[Hworang666]

Mišels uzreiz pamanīja, cik ļoti meitenei patīk spēlēties ar cilvēku psiholoģiju. Dzīvojot neordināru dzīvi pēc kāda laika sāc "paņemt" viņu labākās īpašības un veiklākos izdomājumus. Tāpat kā, kad lūdz tūristam pāris santīmus biļetei un tavs līdzzinātājs paķer tūrista maku, uzreiz kā tas ir izvilkts. Tu skata pēc palīdzi tūristam viņu ķert, bet pa ceļam pakrīti un itkā sāpīgi sasities... Naudu pēc tam dala tieši uz pusēm. Izskatīgs? Mišels pārjautāja un viņa balsī atkal skanēja tā, it kā viņš būtu ļoti uzjautrināts. Nu... Kā teiksiet tā būs, bet par sevi neemu augstās domās... Vienkārši kārtīgi tīru savas drēbes un ievēroju paša higiēnu... Viņš nezināja, vai viņam patīk kaķa un peles spēle, bet turpināja, jo viņu interesēja pati meitene: turklāt jūs gan esat samērā pievilcīga... Viņš turpināja pavadīt meiteni pa meža taku. Saņēmis jautājumu par žurnālu vākiem, viņš iesmējās. Vienīgo reizi, kad viņa seja tika publicēta, bija policijas ziņojums... Nu jā... viņš turpināja plaši smaidot. Baidos, ka man ar žurnālistiem īsti nesanāk... bet... kurš var zināt, kad viņu pūlī nofotografē? viņš uzmanīgi atbildēja. Saņēmis uzaicinājumu parakstīties, viņš pasmaidīja un gandrīz jau parakstījās, kad cauri smadzenēm izšāvās doma: atklāsi savu vārdu, nezinot viņas? Amatieru cienīga kļūda, nekas vairāk. Viņš pasmaidīja un pieņēma blociņu, bet paraksta vietā uzskicēja skaistu rozi ar labi pamanāmiem ērkšķiem. Ikdienišķa cilvēka autogrāfs jums nebūs tik svarīgs, bet, lai zieds paliek jums... kā dāvana no manis. Norunājis viņš pasmaidīja. Tik tālu viss labi... Vēl iekritis viņš nebija. Kad meitene pieminēja audžumāti, tas kļuva par vienīgo salmiņu, pie kura pieķerties, lai uzzinātu par viņu ko vairāk. Audžumāte? viņš pārjautāja. Kas tad notika ar jūsu īsto māti? viņš neuzkrītošā manierē pajautāja.

[Eņģeļu gūstekne]

-Kriss-

Vāveres ārkārtīgi neapmierinātas par viņām izrādīto necieņu atņirdza savus asos zobus tā piedraudot, ka nebūs labi. Henrijs tikām bija paņemts aiz čupra, neapzināti gudrais, cilvēcīgais vāveres skatiens iemirdzējās indīgumā.
Dieva, Vilijama vārdā, es Jums pavēlu tūlīt pat atlaist mani, jo uz doto momentu Jūs pacēlāt savu netīro, cilvēcisko roku pret karalistes bruņinieku, par to Jums varētu draudēt giljotinēšana.
Henrijs bija ārkārtīgi dusmīgs un tāpēc pat neiedomājās, ka viņa teiktais cilvēkiem varētu likties muļķīgs.

-Grego-

Tai pat laikā Vouta bija piegājusi klāt Grego un pacēlusi ķepu parādīja asi nagoto, vidējo pirkstu. Šo žestu vienreiz vāvere bija redzējusi noskatoties Vilijama spogulī redzamās cilvēku izklaides.
Tu zini, melnais purva briesmoni, šitā tās lietas neies cauri, ja, man gan netīk to teikt, bet tu smirdi pēc beigta cerbera, turklāt man nepatīk tavs mūļiem raksturīgais apspalvojums, būtu saķemmējies.
Vāvere tikai murmināja un murmināja, pēc tam viņa sāka domāt ko vēl pateikt, lai pievērtu mataiņa muti. Vouta bija augstprātīga, tas bija dzirdams katrā mazākajā viņas izdvestajā skaņā, bet viņai arī bija tiesības, jo Viktorija skaitījās kā augstākais eņģelis, bet attiecīgā vāvere bija gandrīz vai eņģeļa labā roka.


-Džins-

Kamēr abas vāveres plūcās ar diviem no jauniešiem pārējās trīs neklausoties apkārt dzirdamajās runās un neticīgajās nopūtās pievērsās Džinam. Acis bija samiegtas.
Tu, šķībacainais tiranozaur, no vāverēm nekādi dižie šašliki nesanāktu, vai patiesi tu esi tāds muļķis?
Abas vāveres runāja unisonā, bet tā kura sākotnēji bija piesaukusi sava dieva žēlastību nu sēdēja uz zemes un vēroja Džinu.
Es Jūs lūdzu, ser, atsauciet jel palīdzību, šie necilvēki ir spēcīgāki par manām iedomīgajām rases pārstāvēm.



-Tikmēr Aizspogulijā-

Nosmējušies sarkani visi trīs svētie nolēma, ka cilvēku un vāveru strīds sāk iesvērties ne īpaši drošā gultnē un derētu vāverēm pavēstīt, ka sastaptās būtnes ir karaļbērni, kas ir nākuši, lai atkal savienotu Aizspoguliju ar Zemi.
Vilijams, Viktorija un Teola aizdomājās, un jau pēc mirkļa baltajā zālē tika iesaukts spēcīgas miesasbūves indigo, kas izcēlās baltajā telpā ar savu indīgi zaļo un tumsnēji sarkano ādas toņkārtu. Ķirzakveidīgā radība paklanījās trijotnes priekšā un jautājoši viņus uzlūkoja.
Kā jau tev ir zināms, Kabīrij, karaļbērni ir uzradušies, taču man ir aizdomas, ka mums zināmajai vāveru saimei šodien būs nepatikšanas, jo viņas ir uzsākušas strīdu un tā kā cilvēki atrodās uz pasauļu robežas un var palēnām atgūt vecās spējas un instinktus, bet vēl kādu laiku tas nebūtu ietecams.
Indigo saprotoši pamāja ar galvu un izslīdēja laukā no zāles.

-Visiem-

Jau tā mistisko būtņu pulkam pievienojās vēlviena, kas krasi atšķīrās no citām, indigo netaisījās nevienam dot paskaidrojumus, vai runāt, viņš vienkārši pamāja ar vienu no savām četrām rokām un vāveres atkāpās, turpretī cilvēku priekšā viņš zemu un godbijīgi noliecās. Vāveres automātiski saprata kam brēkušas virsū un pieplaka pie zemes purniņus atspiedušas pret mīkstajām sūnām.

[Semijs]

Grego gandrīz vai sāka smieties, kad vāvere viņam tuvojās un sāka savā balstiņā, viņam braukt augumā. Palicis nedaudz nopietnāks, puisis spēra strauju soli uz priekšu un aizspēra viņu atpakaļ pāris metrus. Bet tad puisis ievēroja vēlvienu ķēmu un izlaida smieklus laukā.
-Tad robotu vāveres un tagad kaut kāds mudaks, tagad tēlo indigo, ahahaha. Nu davai uzbur man ugunsbumbu!-
Puisis nokrita uz ceļiem un sāka rēkt.

[Džezā tikai Meit...]

Jūs neatšķirat kliegšanu no atciršanas pretī.

Evelīnai apnika un viņai palika mazliet auksti. Viņa nodomāja, ka nav vērts vairs strīdēties, tādēļ pirms Grego un Kriss kaut ko teica, devās pie savām mantām. Viņa jutās labi nopeldējusies un patīkami tīra. Meitene paņēma somu un iegāja dziļāk mežā, pārģērbties. Meitene noģērba peldkostīmu un uzvilka apakšveļu, kurai pa virsu – īsu, baltu kleitiņu ar vidēju izgriezumu un īsām piedurknēm. Viņa saņēma matus atkal astē un uzāva kājās baltas iešļūcenes. Izgājusi no krūmiem, meitene nolika savu somu blakus noklātajam dvielim un tad pamanīja Tiu runājamies ar kādu puisi. Klusi pasmaidījusi, Evelīna pagriezās un devās atpakaļ, lai ar pārsteigumu pamanītu, kā Kriss tur vienu no vāverēm rokā, bet Grego ir nometies zemē un rēc. Pārsteigums bija arī tāds, ka bija uzradusies vēl kāda dīvaina paskata vāvere un Evelīna ziņkārīgi piegāja bariņam mazliet tuvāk.

Šo rakstu rediģēja melomania: 10.11.2007 18:31

[Margo]

Estere bija nesaprašanā. Visapkārt kņada, neizpratne par notiekošo. Viņa apmulsusi vērās vāverēs. Sākumā šķita, ka tas atkal ir kāds joks. Vāveres - tik lielā izmērā un vēl runajošas. Meitene sāka domāt, ka tas viss ir tikai viena ilūzija. Sasitot galvu, viņai noteikti bija radusies kāda trauma, kuras rezultātā viņa redz halucinācijas. Meitene aizvēra acis un norija siekalas. ROkas nedaudz trīcēja.
Kad meitene, saraustītu elpu, nopūtās, viņa atvēra acis. Nu viņas priekšā jau stāvēja vēl kāda būtne. Estere klusi iekliedzās un ātri aizšāva mutei priekša roku. Būtne godbijīgi paklanījās. Grego locījās smieklos. Estere paspēra vienu nedrošu soli atpakaļ. Tā noteikti ir kāda galvas trauma! viņa nodomāja, iekozdama sev pirkstā.

[Pūķēns Sāra]

-Ak!- Tiamara izklaidīgi atsvieda ar roku, kad cēlaš kājās. -Mana māte mūs nodeva un viņa tika sarauta gabaliņos. Zini, kā tajā vecajā labajā filmā par svešajiem,- viņa jautri teica, kaut gan deva patiesības teiktajā bija: māte patiesi bija nodevusi visus savus tuviniekus, un beigās par sodu... bet tā kā to neviens izņemot Metu nezināja, un šobrīd Tias uzvedība liecināja, ka meitene 100% ākstās, nebija iemesla domāt, ka meitene teiktu patiesību. Jā, vēl... Mišels. Tik viņš nezināja kā, viņš tikai zināja ka mamma ir izdarījusi ko sliktu, tādēļ sodīta, bet viņš neredzēja... neredzēja kā viņu... Zaļās acis izklaidīgi lūkojās puisī, kad meitene saņēma no puiša pildspalvu un lapiņu, palūkojusies uz leju, melnmate ieraudzīja skaisto rozi un ērkšķi...
-Tad jūs esat bijis pieminēts kādā māksals žurnālā? Maniem vecākiem patīk māksla, tādēļ nebrīnītos, ja būtu kur jūsu seju redzējusi. Viņi atzīst jaunos māksliniekus,- meitene plati uzsmaidīja Mišelam, atkājot savus baltos zobus, kad viņa pagriezās uz to pusi, kur bija viss "pūlis".
-Hei, Ester, kas jums tur notiek?- Tiamara skaļi uzsauca draudzenei, jo noprata, ka visi ap ko drūzmējas, bet vēlme iet un un stumdīt visus, lai, iespējams, ieraudzītu ķirzaciņu, nebija pārlieku liela. Vēl pie tam viņa bija atradusi diez gan interesantu sarunu biedru, kurš nebija no tiem, kas uzķeras uz paša vienkāršākā āķa, un tai pašā laikā nebēg prom.

[Snorkes Jaunkund...]

Pēc vāveres izteiktajiem draudiem, Kriss no sākuma apmulsa, pēc tam sāka smieties, pie reizies sākdams arī purināt dzīvnieciņu, ko turēja rokā.
Uzradās vēl viens jauns radījums, un vāveres apklusa.
Kriss izmeta no rokas vāveri un kā apdullināts, blenza uz indigo un uz vāverēm, kas bija ielīdušas līdz purniem zemē.
Tas viss, protams, būtu ļoti jauki, bet kas te notiek?!
Kriss klusi teica, vairāk pats sev, nevis citiem, nenolaizdams skatienu no vāverēm.

[Margo]

Estere mēmi lūkojās Tiamarā. Viņa droši vien izskatījās dīvaini. Ģērbusies tikai dzeltenā peldkostīmā, iekodusies savā rādītājpirkstā, taču meitene par savu izskatu nemaz nedomāja. Te notika kaut kas pavisam dīvains. Meitene atsacījās noticēt, ka tas viss bija īstenība.
Kaut kādas vāveres, radījumi, eņģeļi. Tas nebija aptverams. Estere beidzot nolaida rokas un tad vēlreiz palūkojās uz indigo, tad uz meiteni. Likās, ka viņa zaudējusi visas runas spējas.

[Pūķēns Sāra]

-Ester?- Tiamara ieraugot draudzenes sejas izteiksmi, sarauca uzacis. Estere tā vienīgo reizi bija izskatījusies tikai tad, kad Tiamara bija pierunājusi, lai skolotāja pajokojas un pasaka, ka draudzene zīmēšanā gadā ir ieguvusi neapmierinošu atzīmi, bet šobrīd... nebija ne skola, ne viņa pati bija ko izdarījusi. Laikam ļoti liela ķirzaka, viņa nodomāja, sākot virzīties "pūļa virzienā", kad apgriezās un palūkojaš uz Mišelu.
-Vai nāksiet ar mani apskatīt to, ko viņi tur atraduši?- Nesagaidot puiša atbildi, viņa saķēra puisi aiz plaukstas un sāka vilkt pie saviem draugiem. -Nebūtu tak pieklājīgi Jūs atstāt sarunas vidū, vēl pie tam, kad izskatās, ka mani draugi atraduši lielu ķirzaku.- Tiamara vēl noteica, pirms atardās blakus Esterei.
-Kas noticis?- Meitene palūkojaš apkaŗt, neredzot neko savādu.

[Lianjuks]

Izpeldējies un pamanījis, ka visi kaut kur bišku nozuduši Eštons izlīda no ūdens. Atradis savas brilles viņš pārlūkoja apkārtni. Nepagāja ilgs laiks, kas viņš pārējos atrada, nebija nemaz arī jāmeklē. vispirms viņš ievēroja, ka biedri uzvedas nedaudz savādi, tad uz zemes guļošo Eņģeli un tad vēl kaut ko jocīgu un sev nesaprotamu un vēl vāveres. Novilcis brilles viņš nolamājās. - Sakiet, ka arī jūs to visu redzat.. - notīrijis briļu stikliņus viņš tās uzlika atpakaļ, cerībā, ka ainava mainīsies, bet nemainījās..

( OCC:iebraucu.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ATD manu postu #122 var dzēst.. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 10.11.2007 21:22

[Hworang666]

Mākslas žurnāls? Viņam likās, ka to kā izpletās viņa acis nevar nepamanīt. Domāju, ka ne gluži... Tad beidzot sapratis, ka jautājums uzdots dēļ uzzīmētās rozes, viņš pasmaidīja. Tā jau māk zīmēt liela daļa cilvēku... Puķes r vienveidīgas, bet kādu tik skaistu kā tu es nemācētu uzzīmēt... Pēkšņā kņada likās mazliet kaitinoša, tādēļ Mišels nepretojās, kad tika vilkts aiz rokas. Kā nekā viņš šeit bija nācis vien tādēļ, lai uzzinātu, kas šeit sapulcinājis tik atšķirīgus cilvēkus kā visi redzamie. Hei, kas tas tāds? viņam pēkšni izlauzās.

[Pūķēns Sāra]

Izdzirdot puiša jautājumu, Tiamara sāka vērīgāk lūkoties apkārt, atlaidusi vaļā Mišela roku. Tikai tagad viņa pamanīja guļošo būtni uz zemes un vāveres, un indigo.
-Ļoti smieklīgi,- viņa nomurmināja, mirkli viņa bija pavisma apjukusi ieraugot ko tādu, kad pamanīja netālu smejošo Gregu un viņai pašai arī sanāca smiekli. Tu gandrīz iekriti! Tia plaši smaidot, pievērsās Esterei, -Tātad, ko tu piemaisīji brokastīm?- Viņa jautri noteica, kad iedomājās, ka šis blakus stāvošais, un visnotaļ izskatīgasi puisis, nebija ēdis tās pasās brokastis. -Vai pareizāk, kas ta pa teātri? Tik labi nostrādāts, ka... ka pilnīgi gribas to izmēģināt uz...!- To sakot, Tia lūkojās uz Esteri, kad pagriezusies, piegāja pie eņģeļa un to pabakstīja.
-Sakiet, no kādas trupas jūs esat? Ļoti labi aktieri. Ja jūs iedotu vizītkarti, mēs varētu vēlāk šo to sarunāt,- viņa pievērsās vāverēm un indigo.