Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna smagi elpojot pievēra acis, jo beidzot kāds bija aizgājis palīgā. Viņa tā gulēja, līdz meitenei blakus apsēdās Lenna.
- Jā, gan jau būs labi. Es neesmu negāda glābēja un ilgu laiku arī nebiju peldējusi, tādēļ tagad ir kā ir, bet ko es, kā Julianam? Viņš ir dzīvs? Viss kārtībā? - Meitene satraukti pieslējās sēdus un uzlūkoja Lennu.

Šo rakstu rediģēja melomania: 04.11.2007 16:20

[Massacre]

"Tu esi ne mazāk svarīga, it īpaši pēc to ko tu izdarīji." sekoja nopieta piebilde par Evelīnas vārdiem.
Lenna uzmeta šaubu pilnu skatienu bariņam, kas darbojās ar Julianu.
"It kā dzīvs, bet...Īstenībā es galīgi nesaprotu, kas tur notiek." viņas skatienā bija jaušamas bailes par iznākumu, kad viņa paskatījās uz Evelīnu un pirksti nervozi virpināja balto akmeni.
"Es ienīstu šādu bezpalīdzības sajūtu.Labi, ka es gāju tikai uz glabēju kursiem, nevis uz pašiem glābējiem, tad tā būtu katastrofa." Lenna nopietni, bez mazākajām žēlošanās pazīmēm bilda.Paviršība, viņa domās nikni sevi nolamāja.

[Eņģeļu gūstekne]

*Holly mother, jūs esat nenormāli. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) jāatzīst gan, ka mani tas iepriecina, bet nu... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) Pieņemsim... tikai esiet saudzīgāki pret savu GM lūdzu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) *


Julians tika izvilkts un draugu pulciņš apstājies ap viņu apkārt, centās kaut kā glābt viņa dzīvību, murdoņam šausmas un asinis tas bija praktiski viss, kas bija saskatāms attiecīgajā vietā un laikā. Apkārt čaloja putniņi, ezera ūdens aizvien savos dzidri zilajos toņos urdēja, netālu no tā arī izgāja neliels, taču brīnumaini skaists strautiņš. Viens no grupiņas personāžiem bija atdalījies paģiru un dabisko vajadzību mākts. Aizvirzījies praktiski līdz ezera pretējam krastam, kur pat zāle likās zaļāka, debesis zilākas un ziedi krāšņāki Grego sāka nokārtot visu ko viņam vajadzēja...
Kad puisis jau grasījās atgriezties atpakaļ pie pārējiem nejaukais garstāvoklis burtiski vai tika aizpūsts prom ar vasarīgo vējiņu un skatiens automātiski tika piesaistīts krāšņajai dusošajai būtnei. Eņģeļa spožie spārni sedza gaisīgajā, baltajā kleitā tērpto, svēto ķermeni. Viegla, bāla gaisma plūda no šī ķermeņa atgaiņājot puisim visas sliktās emocijas un pašsajūtu. Var jau būt, ka Gregorijam prātā nāca daudzas un dažādas muļķīgas domas, taču bija skaidrs kā diena, ka eņģelis bija īsts un dzīvs, kā rīkoties palika vien Grego ziņā.

[Džezā tikai Meit...]

Hahahaha..ha. Esam un būsim. Nesaudzēsim. Pat nedomā par to. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

- Ik viens rīkotos tāpat. - Evelīna klusi noteica un arī paskatījās uz bariņu. Viņas sirds satraukti sitās un meitene lēnām, uzmanīgi piecēlās kājās. Viņa uzlika roku uz Lennas pleca un mierinoši noeica.
- Nekas. Neuztraucies un nevaino sevi. Nāc, labāk aiziesim paskatīties kā viņam iet. Varbūt Julians jau ir atgriezts pie samaņas. - Evelīnas sarkanie mati bija izjukuši un tagad nevaldāmas čirkas spurojās pāri viņas pleciem un skaistajās, zilajās acīs varēja redzēt maigumu un satraukumu.. Viņa bija pasniegusi Lennai pretī savu slaido, viegli iesauļoto roku un smalkajā sejā jautās viegls smaids.

Šo rakstu rediģēja melomania: 04.11.2007 21:59

[Massacre]

"Jā, ejam!" Lenna nu jau priecīgāk atbildēja Evelīnai.
Kad Evelīna Lennai pasniedza roku sekoja dzirkstoši smiekli "Man būtu jāpalīdz tev, nevis otrādi!" pēc šī izsauciena Lenna simboliski uzlika plaukstu uz Evelīnas plaukstas un pati, bez palīdzības, piecēlās un veltīja Evelīnai smaidu, "Tikai nesaproti nepareizi, mani varēsi cilāt citreiz, ja vēlēsies, bet pašlaik es jūtos tik spēcīga,ka varētu tevi nēsāt pārmestu pār plecu." Lenna gandrīz jau gribēja piepildīt teikto, bet saprata, ka situācija tomēr prasa lielāku nopietnību, kaut bija arī skaidrs, ka tā ir dabiska psihes reakcija uz apkārt noteikošo, cenšoties jūtas pavērst neadekvāti situācijai.
"Labi, ejam lūkoties kā viņiem iet. Tev palīdzība vajadzīga?" balss bija atguvusi mierīgu toni un Lenna droši lūkojās uz Evelīnu.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 04.11.2007 22:20

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna dzidri smējās un saņēmusi Lennas plaukstu jau taisījās palīdzēt maitenei piecelties, taču viņa pati, bez pūlēm piecēlās. Viņa smaidīja un noteica.
- Šķiet tu izstaro tik daudz enerģijas, ka tā ieplūst arī manī un uzreiz jau jūtos mazliet laimīgāka un spēcīgāka. Tad.. cilāšu tevi citreiz. Dodu solījumu. - Meitene smejoties noteica un tad simboliski uzlika roku uz sirds. Viņa jau jutās daudz labāk un nu lēnām kopā ar Lennu gāja uz Juliana pusi. Viņa gan vēl nebija līdz galam atguvusies un iešana nebija tik raita un dejojoša kā citreiz, taču paskatījusies uz Lennu un mierīgi pasmaidījusi Evelīna noteica.
- Nekas. Teicu, gan jau būs labi. Vienīgi es vēl nevaru tik raiti kustēties... -

Šo rakstu rediģēja melomania: 04.11.2007 22:44

[Massacre]

Lenna tik tiešām jutās labi, un viņai acumirklī radās ideja kāpēc tas tā ir:
"Pie visa vainīgs svaigs gaiss.Tas ir kā narkotikas, jo tālāk, jo trakāk.Un man prieks, ka tagad jūties labāk, bet es šaubos vai mana cilāšana novedīs pie kā laba, no tik smagas būtnes var dabūt bruku." viņa turpināja jokot un varēja manīt, ka pati Lenna jūtas diezgan apmierināta ar savu izskatu,tomēr viņa nebija iedomīguma iemiesojums, bet patika par to pajokot.
Lenna nekur nesteidzās, pieskaņojoties Evelīnas solim, viņas abas nonāca pie Juliana un tiem dažiem, kas bija ap viņu:
"Kāds īsti ir stāvoklis?" tagad jau nopietni Lenna jautāja.

[Džezā tikai Meit...]

- Jā, svaigs gaiss vienmēr nāk par labu. Tas attīra no visiem pilsētas piesārņojumiem un prāts uzreiz paliek skaidrāks. Bet Tu nemaz neizskaties tik smaga, lai man no tevis paliktu sliktāk. Varu saderēt, ka Tevi pacelt būtu nieks. - Meitene smiedamās atbildēja un drīz jau viņas bija pie bariņa. Evelīna nopūtās un notupusies skumji apvaicājās.
- nu? Kā viņam ir? Viss būs kārtībā?

[Semijs]

Grego tiešām vajadzēja atliet un galva griezās, tādēļ puisis jau bija pasteidzies un aizgājis projām no pārējiem, pirms sākās viss interesantais. Aizdomājies, viņš attapās, ka ir praktiski ticis līdz ezera otrajam krastam. Nu neko darīt, ja vajadzēja, tad vajadzēja.
Piegājis pie krūmiem, Grego atdarīja biksēm rāvējslēdzēju un ar patīkami pūtienu, nokārtoja savas darīšanas. Aizdarījis rāvējslēdzēju, puisis jau gribēja iet projām, līdz izbaudīja tīkamo vēju un ievēroja kaut ko neparastu. Eņģeli... Ar lielām acīm piegājis klāt, Grego nopētījis to, noteica.
-Viss! Es apsolu, kad es vairs nekad nesmēķēšu to zaļo mē.slu! Es zināju, ka viņa saēdīs manas smadzenes, bet nejau tik ātri!-
Puisis sevi iepļaukāja, lai pārliecinātos, ka viņam tikai rādās, bet tomēr tā nebija. Piegājis tuvāk, Grego viegli iespēra līķim un teica.
-Ei čalīt... Viss ok? Līdz helovīniem vēl tālu.-
Dīvaini, bet viņš jau jutās labāk, tā it kā paģiras uz sitienu būtu izgaisušas.

* Bet nu čist piebremzējat tauta.. GM šobrīd ir nelielas problēmas ar interneta sasniegšanu.

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 04.11.2007 23:45

[Ludiēna]

Sofei pievērsās līdzi jutējiem. Būs dzīvotājs!Bet viņam būs daudz jāatpūšas. Viņš jau nāk pie samaņas! Julian?Sofei atkal sauca. Mums vajadzētu ārstu! Paklausieties, man jāsadabū ceļmallapas. To uzlējums lieliski palīdz atkopties. Vai kāds tās nevarētu salasīt? Un asinszāli arī? Sofei skatījās uz Lennu kā meklēdama glābiņu vai atbildi saviem vārdiem. Tad viņa atkal pievērsās vaidošajam Julianam. Piedod, mana Evelīna, par to, ka manas rūpes pret tevi izpalika. Viņa lūdzās, Bet esmu tev sagatavojusi ko citu. Man somā ir kaltētas meža zemenes. Palūdz, lai Alaks vai kāds cits uztaisa ugunskuru un uzsilda ūdeni. Tas or ļoti nepieciešams. Sofei kādu brīdi maigi lūkojās uz Evelīnu kā vēlēdamās meiteni apskaut un ietīt savās rokās. Viņa juta īpašu pieķeršanos Evelīnai, taču Sofei klēpī gulēja Julians- slims un puslīdz izgājis no ģīboņa.

[Margo]

Estere jau bija atguvusies, kamēr visi baudīja ūdenspriekus. Viņa ar smaidu sejā vēroja notiekošo, pirms tam viņa bija klausījusi Tiai un uzlikusi plāksteri uz apskādētās rokas. Kriss veica galantu lēcienu, tādēļ meitene iesmējās un aplaudēja. Tad viņa novilka savas drēbes, paliekot vien dzeltenajā peldkostīmā. Dodamies, viņa uzsmaidīja Krisam, kurš aicināja viņu ūdenī.
Meitene jau grasījās mesties ezerā, kad viņa ieraudzīja Julianu. Ak, šaumas! Estere iesaucās, mesdamās pie parējiem, kuri centās dabūt Julianu atkal uz kājām. Sofei nodeva rīkojumu, kādam atnest ceļmallapas. Ilgi nedomājot, meitene pamāja ar galvu un metās meklēt šos augus.
Estere dedzīgi staigāja gar ezermalu, meklēdama ceļmallapas. Sofei bija teikusi, ka Juliana dzīvībai briesmas nedraudēja, tātad uztraukties nevajadzēja, taču meitenes rokas vienalga nedaudz trīcēja. Pārgalvji! viņa klusi noteica, pieliekusies, lai noplūktu kādu ceļmallapu, Tas viss varēja beigties pavisam nelāgi. Arī Krisam nevajadzēja lēkt...
Te meitene ieraudzōja Grego stāvu. Viņa jau bija aizmaldījusies krietnu gabaliņu no pārējiem. Grego, tu varētu palīdzēt salasīt ceļmallapas! viņa uzsauca, tuvojoties puisim.

[Eņģeļu gūstekne]

-Grego-


Baltais eņģelis aizvien gulēja miris, neskatoties uz puiša izteiktajiem tekstiem un nekaunīgā spēriena.
 Bija skaidrs, ka alkohola lietošanas pēdas nebija skārušas būtni.


-LS ietvaros-

Zvani tika iezvanīti galvenajā pils zālē strauji pildījās dažnedažādas radības, kas uztraukti murdēja un ik pa brīdim izdvesa kādas ārkārtīgi dīvainas skaņas.
Pēkšņi telpu pāršalca klusums, uz augstas platformas parādījās trīs tēli, jau minētais eņģ
lis, vēl viens eņģelis un kāds vīrietis, kas pēc skata nevarēja būt vecāks par 20, varbūt 
1 gadu, melniem brīvi krītošiem matiem, ar pāris baltām šķipsnām. 
Viņa zaļās acis pārslīdēja pāri pavalstniekiem un ar klusu noskremšļošanos iesāka savu sak
mo.
 Sākumā viņš runāja nopietni zibinādams gudro skatienu uz visām pusēm, bet jau pēc brīža v
ņš plaši pasmaidīja.
-Mana tauta, mani pavalstnieki, es Jūs sveicu, gatavojieties dzīrēm, gatavojieties uzņemšanai, jo Viktorijas ķermenis ir atrasts un karaļbērni drīz pārkāps pāri pasauļu slieksnim.-
Gaviles un prieki lika pasaulei sarosīties, visi skrēja pa galvu un kaklu, lai atrastu vajadzīgos dekorus, uzklātu galdus un sagaidītu 300 gadus gaidītās būtnes-cilvēkus, Ādama un Ievas bērnus.

[Snorkes Jaunkund...]

Krisam pamazām atgriezās labais garastāvoklis, taču tad Julians izdomāja nogrimt un sacelt baigo traci. Kriss nopūtās, un piegājis pie bariņa, kuri tekalēja ap puisi kā jukušas skudras, viņš ieklausījās izteiktajos rīkojumos, un piegājis viņiem vēl tuvāk, teica:
Ceļmallapas... vai tad viņam tek asinis? Un karstu ūdeni...nē, nu tiešām. Viņam tieši vajag kaut ko aukstu, un vispār, neprofesionāliem cilvēkiem, kuri domā, ka viņiem ir medicīniskā izglītība, nedrīkstētu ļaut pat pieskarties cietušajam. Tajos gadījumos ir jāizsauc ārsts.
Viņš paskatījās un Juliana piepaceloto galvu, kas atradās Sofei klēpī.
Muļķa meitene! Vai tu vispār zini, ka cilvēkiem, kam var būt mugurkaula un smadzeņu traumas, galvu un kaklu vispār un neviens cits, kā vien ārsti nedrīkst kustināt?! Tu viņam vari salauzt jau tā traumētos kakla skriemeļus.
viņš nikni teica.
Ak, nu, labi, ko es te jūs mācu. Gan jau paši būsiet tik gudri, un viss nokārtosies. Varu derēt, ka mūsu pulciņā ir kāds dziednieks, kas Julainu sadziedēs vienā acumirklī.
Kriss uzsita knipi un pagriezās, lai paietos nostāk no cilvēkiem.

[Džezā tikai Meit...]

Meitene vēlreiz nopūtās un atviegloti noteica.
- Ak, paldies Dievam! - Meitene palūkojās uz Julianu, kurš jau sāka atgūties un mazliet pavirzījās viņam tuvāk. Vina tagad nebija gatava celties un iet meklēt zālītes, tādēļ palika turpat pie Sofei un Juliana, nolēmusi, ka kāds cits gan salasīs. Viņa paskatījās uz Sofei un maigi pasmaidījusi bez nekādas žēlošanās noteica.
- Nekas. Es jau jūtos daudz labāk. Vienīgi nedaudz vārga, bet tas tā...

[Massacre]

"Protams, Sofei!" Lenna atbildēja aizcinājumam meklēt augus.
Redzēdama, ka Estere aktīvi lasīja ceļmallapas, Lenna nolēma pievērsties asniszālei. Visai apkārtesošajai dabai tika veltīts pētošs skatiens, kurš pieversās pie dzeltenajiem ziediem, kas auga netālu no vietas, kur stavēja Grego un Estere. Lenna nekavējoties devās turp. Uzmanīgi apskatījusi asinzāles viņai nācās klusi nošķendēties. Nevēlamās.
Turpinot meklēt un, pēc rūpīgas katra auga apskates, atradās trīs labo asinzāļu laksti.Ar šo pietiks, kaut arī es nesaprotu kā gan šajā gadījumā var noderēt asinzāle? Lenna uzdeva sev šo retorisko jautājumu, paskatīdamies uz bariņu pie Juliana.Kriss pašlaik kaut ko diezgan dusmīgā izskatā skaidroja Sofei un pēc tam aizgāja malā.
Vina piegāja klāt Krisam un pajautāja:
"Vai man tikai šķita, vai arī tu tikko skaidroji kaut ko par šo zālīšu nevajadzīgumu?" Lenna mierīgi jautāja, jo pati sev bija uzdevusi šo jautājumu.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 05.11.2007 15:31

[Snorkes Jaunkund...]

Krisa tumšzilās acis pievērsās Lennai.
Jā. To es tiešām tikko darīju. Es gan neesmu ārsts, taču tik daudz gan zinu. Un tā meiča, Sofei, izskatās, ka vispār neko nesaprot no tā, ko šādos gadījumos vajag darīt. Viņa taču var salauzt Julianam kaklu. Ne sū*a viņam tās zālītes nevajag, viņam vajag ledu un ārstu.
Puisis nīgri skaidroja, mestdams nicinošus skatienus uz Sofei pusi.

[Massacre]

Lenna ieskatījās Krisam acīs un nopietni, mierīgi un bez jekādām apvainojuma pazīmēm teica:
"Es zinu, ka tas, ko tagad teikšu, tev varbūt liks mani ienīst. Bet viņi ir tādi kādi ir, un pašlaik cenšas kaut ko darīt pēc labākās sirdsapziņas, bet tu stāvi malā un bubini. Pat es, iedama glabēju kursos, nevaru palīdzēt, jo nezinu kā. Būtu gājis klāt, pagrūdis visus malā, piedraudējis un pieprasījis savus noteikumus Juliana ārstēšanai.Domāju tev tas sanāktu pietiekami efektīvi."
Lenna paskatījās uz bariņu un uzlūkoja Krisu, jau būdama gatava pārmetumu vētrai.

[Elony]

"Ledus laikam mums nav, es jau teicu, ka vajag auksta ūdens kompresi."Džins piecēlās un devā pie savas somas. Viņš izvilka dvieli un samērcēja to ezera ūdeni, ejot apkaļ paņēma arī sakē pudeli un kabatalakatiņu.
"Lūk - izmantojiet kā kompresi dvieli, bet alkaholu lai dezificētu brūci. varbūt no dedzināšas arī atgūs samaņu..."
Viņš nolika šī mantas blakus Juliānam. Džins pats netaisījās apkopt Juliānu. Nekādi labie draugu viņi nebija. Un te bija daudz meiteņu, kam tāda nodarbe būs piemērotāka.
Bet viņš pamanīja murminošu Grego, kurš veica kādu Džinam raksturīgu kustību. Nevarēja saprast kas tā īsti bija. Lai gan patisībā tāpat spicie čaļi mēdza pārbaudīt, vai piekautais un sadurtais vēl elpo...
"Grego, kas tev tur ir?" Džins aizdomīgi pavaicāja. Viņš nezināja, kas tur ir, bet nepatika, ka Estere iet tuvāk. Grego izturēšanās bija... biedējoša.
Džins tāpēc sāka iet tuvāk Grego.

[Semijs]

Grego nedaudz izbrīnīts, bet ne vēl ar skaidru prātu, pieliecās klāt eņģelim. Uzlicis roku uz viņas vēnām, puisis nejuta neko, izlēmis pārliecināties, viņš pielika divus pirkstus pie kakla. Arī nebija pulsa. Nedaudz atkāpies, viņš noskatījās uz līķi un ievilcis elpu, gari novilka.
-Bļ.ēēēēē.... kāds pārāk daudz saldumus dabūjis helovīnos..-
Viņš izlēma paraustīt spārnus - tie turējās un Grego pavirzījās strauji uz atpakaļu ar muti atkārtu.
-Eu...jūs man neticēsiet, bet man priekšā guļ beigts eņģelis...-

[Ludiēna]

Šo zālīšu virums palīdz rehabilitēties. Es to zinu, bet ja mana palīdzība nav vajadzīga, es arī varu pastāvēt malā. atbildēja Sofei Krisam, tad atstāja Julianu guļam. Piedod, viņa nočukstēja. Sifei devās pie savas somas. Viņa bija mierīga, un nemaz dusmīga. Nav jau pirmā reize, kad cilvēki netic zālītēm. Viņa izvilka no somas burciņu ar kaltētām zemenēm un gāja pie Evelīnas mantām. Redzot, ka tās stāv kārtīgi saliktas, Sofei pasmaidīja. Mana princese... Meitene atstāja burku pie telts sainīša un devās uz to pusi, kur Grego kaut ko izmisīgi rādīja. Ak, kaut te atkal nebūtu kāds cietis!