Kad ir palikušas pēdējās cerības...., [C] Opcijas

[Zōzā zač zač]

Notikumi, kas bija pirmajā villa jau bija aiz muguras. Visi jau sēdēja automašinā(Milzīgā busā, ka slīdzīgs limuzīnam.) un devās uz nākamo villu, cerēdami, ka tur būs mierīgāk, lai varētu atkopties.
Jo bija noticies daudz kas. Dēļ pēdējo vilkaču uzbrukuma visi bija smagi cietuši.
Keila vēljoprojām bija bezsamaņā, un Tarra arī. Tarra nokļuva bezsamānā tad, kad Metjū viņu līdz ar Keilu iznesa laukā no villas un viņiem uzklupa divas vilaktes un smagi viņus visus traumēja.
Visi trīs aslēdzās pilnīgi.
Sebastians aiz sērām par Leiju, kura nomira, arī cieta no šim vilkatēm, kaut arī viņš pārvērtās par vikati un vienu no viņām saplosīja, otra tikmērt viņam jau bija ar savām ķetnām iekrāmējusi pa galvu un atlsēgusi viņu.
Grejs ar savu neadekvāto rīcību bija nokļuvis visā trulā situācijā. Viņš izvairoties no vilkaces cirtiena paklupa aiz kāda līķa un krisdams atsita galvu pret asfaltu un tūlītēji atslēdzās.
bija palicis vairs AMrkuss un Bens.
Bens savā "bloodrage" bija kļuvis stiprāks un ātrāks. Ievainojumi dzija ātrāk, bet tas bija letāli ilgi atrasties "bloodrage". Tāpēc viņš ar Markusu piebeidza šo pēdējo vilakti.
Markuss viņai novērsa uzmanību un Bens viņai izdarīja letālu triecienu. iztrieca caur galvu savu sudraba dunci, tādējādi atstājot vilkaces galvā milzīgu caurumu. Iespaidīgi.
Lēnāma tejot no šī "bloodrage" viņa acis beidzotieguva normālo krāsu, jo "bloodrage" laikā tās bija pildītas ar asinīm.
Viņš piegāja pie Lurdesas, kura par brīnumu vēl bija dzīva, bet varēja redzēt, ka viņa mirst.
Viņa viņam pateicās par to, ka dāvāja viņai mūzīgo dzīvību un jaunību, viņa būtu šo dāvanu lietderīgi izantojusi, bet viņu pārsteidza guļošu vilkaces.
Pār lurdesas vaigu notecēja pāris asaras, kuras bija nedaudz sārtas no asinīm.
noglāstījusi Bena vaigu viņa ar smaidu uz lūpām nomira bena rokās.
Bens gan garīgi, gan fiziski salūza un atgūlies blakus Lurdesai aizmiga.
Vienīgais palika Markuss, kurš noraudzījās, kā visi šeit bija pusmiruši, daži miruši.
Par laimi Metjū bij atjēdzies un nedaudz saplosīts piegājis pie Markusa ar viņu sarunāja, ka viņš palīdzēs viņiem. Protams par markusa paša zivēlētu pakalpojumu, ko Markuss pateiks vēlāk.
Metjū ar Markusus atrada Lielu mašīnu kurā varētu sagūldīt visus dzīvos, lai varētu turpināt savu ceļojumu.
Abi iegūldija Benu, Tarru, Keilu, Bastianu un Greju mašīnas aizmugurējos krēslos, kas bija pa visas mašīnas aizmugures sāniem.
Par laimi Markusa sadragātajā mašinā vēl bija asinss pudeles, kuras varēja lietderīgi izmantot vampīri, kas bija atslēgušies, kā Keila, Bens un Grejs. Katram no viņiem bija jau mutē ielietas asins glāze, lai viņi ātrāk atjēgtos un lai sevi pilnībā izdziedētu viņiem blaksu bija pa divlitrīgajai asins pudelei.
Markuss sēdēja pie stūres un vadīja šo automašinu. Metjū jau viņam bija izklāstijis norādes uz kurieni braukt. Tāpēc Metjū tur pat blaksu sēdētāja krēslā iemiga, lai nedaudz atgūtos no šīm traumām. Brūces vilkās ciet, bet iekšēji viņš bija pārguris.
Tagad visi brauca mašīnā un katrs gulēja savā krēslā, drīzāk uz trijiem krēsliem.

Laiks bija samērā mierīgs, nedaudz apmācies, bet par lietu tas neliecināja. Pūlkstenis bija apmēram 2 naktī, varēja just, ka apmēra pēc 3-4 stundām saule ausīs, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt uz to villu, lai vampīri nebaudītu savu mūža pēdējo saullēktu.
Viņi visi brauca, pa Asfaltētu ceļu, kuram apkārt bija mežs, skujukoku mežš.
UN gar ceļa malu bija laternas, bet ļoti reti izkārtotas, ka katr laterna bija ik pa 200 metriem vai pat retāk. Un puse no tām pat nespīdēja.


(turpiniet visu, pēc ši uzrakstīt, ka atmostaties mašinā, katrs uz sava krēsla, kur varētu sēdēt 3 cilvēki. Masīna ir kā milzīgs Hamer limuzīns, kuram sēdekļi ir gar sāniem.)

[Elony]

Angelusa darbības tiešām bia negaidītas, bet monstra ātrums vēl iespaidīgāks. Kas par rekaciju, veiklību!
Joši varēja par to tikai sapņot. Tik tiešām, būtu vērts piekļūt šī radījuma asinīm, lai cik riebīgi tās garšotu. Asinīs bija spēks. Un spēka nekad nevarēja būt par daudz.
Kas uz Joši pusi lidoja zēns, Gilberta mests, viņš sākumā gribēja to pārcirst uz pusēm, bet tomēr pārdomāja, jo nav vajadzības bezjēdzīgi nogalināt. Viņš vienkārši palēca malā no ceļa un vēroja, kā zēns atsitas pret grīdu un Gilberts pazūd.
Tas, protmas, bija slikti, bet ne jau monstru nogalināt bija viņu mērķis.

"Lai nu paliek," Joši ierunājās, ielikdams zobenu makstī. "Pagaidām. Mēs nācām pēc rūnām, atceraties? Viņš tagad ir viens pats. Ja sadomās uzbrukt vēlreiz - pats vainīgs."
Tad viņš pievērsās tam, kas viņam rūpēja - hibrīdiem.
"Metjū ir ievainots. Vai jums, viņa labajiem draugiem, tas nemaz nerūp?" ironiski smaidīdams, Joši noteica un, ignorēdams pakritušo zēnu, devās pie pakritušā hibrīda, kurš šobrīd bija tik viegli ievainojams...
Muļķības, par spīti savai varenībai, Metjū nav viņa ienaidnieks, bet sabiedrotais un draugs. Viņam tam ir jāpalīdz.
Joši pieliecās pie Metjū un centās viņu dabūt pie samaņas.

[Malduguns]

Šarlote mirkli skatījās visā šajā farsā. Viss notika tik ātri un daži bija izteikti neirotiski noskaņoti. Sieviete pirkti palūkojās uz Angelusu un tad pievērsās Metjū, kurš pamazām noasiņoja te, viņas izmēģinājumu telpā uz grīdas.
Sieviete vēl pašķielēja uz Benu, kurš saļima, bet viņa apzinājās, ka kāds dabūs vampīru uz pekām. Turklāt, tas nemaz nebija tik svarīgi. Tīri vampīri viņu neinteresēja. Ja nu vienīgi tādi, kuri jau ir krustoti ar vilkačiem.
Gribot negribot, viņas lūpās uzmirdzēja smīns. Gilberts nenoliedzami bija spēcīgs un spējīgs. Ja iegrožotu viņa psihi, viņš būtu ļoti labs karavīrs. Tas nekas, ka no skata nebija tas glīšākais. Karā jau galvenais ir spēks, ātrums un stratēģija nevis ārējais izskats.
Šarlote notupās blakus Joši un domīgi palūkojās te uz Metjū, te uz blakus esošo vampīru.
-Ko mēs varam darīt viņa labā?-Šarlotes skatiens, mazliet meitenīgs, bet caururbjošs bija pievērsts Joši.

[Elony]

Joši īsti nezināja, ko domāt par šo meiteni. Vismaz viņa bija palikusi dzīva, tas liecināja, ka viņai ir prāts.
"Vampīrams spēku atjauno asinis. Kaut arī Metjū vispārīgi atgādina vilkati, viņš ir hibrīds, tas nozīmē, ka asinīm būtu jāatjauno vinā spēķi. Bet vispirms viņš jādabū pie sama''nas, tam vajag vai nu adrenalīna kapsulas, vai veco labo ožamo spirtu. "

"Diemžēl man nav ne kā no tā."
Joši pieskārā Metjū, pārbaidot, vai viņam nav kas lausts un mēģinot dabūt pie samaņas.

[Malduguns]

Šarlote nopūtās un atrada pie jostas piestiprināto somiņu, kuru vienmēr bija valkājusi Amēlija. Tajā allaž varēja atrast noderīgas lietas. Izvilkusi pudelīti ar ožamo spirtu viņa pasniedza to Joši.
-Veiksmi darbā! Un man ir savas zināšanas par vampīriem. Ja jau es pati tāda esmu, turklāt arī par hibrīdiem es neesmu pilnīgā tumsā. Vien šķiet, ka kāds ar pārsistu galvu manā karjerā ir pirmais, neesmu tik pieredzējusi,-viņa nevērīgi sacīja, izklausoties pēc ārsta palīdzes, un atglauda gaišos matus prom no sejas. Tie bija izspūruši, tomēr ne līdz galam atrisuši no lentes, kura bija iepīta viņas matos un pēc tam savādi nostiprināta.

[Vilku meita]

Keila visu cīņu bija noskatījusies no malas kopš brīža, kad tika ietriekta sienā, bet dziesma jau sen bija beigusies. Nu vienkārši stavēja kā noburta aizrautības pilnu seju, tik nedaudz sarugtināja fakts, ka viss , vismaz pagaidām, ir galā. Lāpstiņas un plecu daļa bija viegli deformētas pārmaiņu rezultatā, bet nagi un ausis garāki nekā parasti. Pēc Joši vārdiem viņa itkā atjēdzās no ši stavokļa, bet ķermenis gan vēl nemainijās, un pienāca tuvāk vecākajam vampiram.
Varbūt tu man nepiekritisi, vampire nopietni palūkojās uz Joshi. Bet manuprāt primārais ir dabūt asinis, nevis censties dabūt pie samaņas. Tas vismaz ļaus viņam atgūties ātrāk, citadi nav jēgas.

[Zōzā zač zač]

Metjū ķermenis, tiklīdz Joši, tam pieksārās, lēnām atguva cilvēcīgas aprises Āda kļuva bālāka un sārtāka. Spārni, kas bija izplēsušies no lāpstiņām lēnām sarāvās, ar napetīkamu troksni, it kā, kauli lūztu daudzās vietās, lēni un sāpīgi.
Ķermeņa uzbūve arī pamazīnājās.
Šādas pārvērtības notika divās minūtēs.

Asins smārds gaisā bija jūtams spēcīgs, bet, tās nebija tīra cilvēka asinis. Bet pa vidu visāma šīm bija jūtamas, tās asinis, kas bija no tiesas vajadzīgas. Cilvēka.
Ja kāds uzlūkotu griestus, tad tie bija asins sarkani,ne jau no iekšienes, bet gan no ārpuses, tur bija stikla grīda, kurā bija, ar zobenu izdurts caurums, pa kuru tcēja asinis. Cilvēka, bet pa mazam pilienam.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 01.11.2007 20:00

[Gross]

Pirmais dusmu vilnis Angelusam bija nedaudz pārgājis.... Medniekā atkal atgriezās novērotāja instinkts un viņš nopētījis apkārt notiekošo paņēma no zemes palielu izliektu stikla lausku... lauska līdzinājās bļodiņai... tad piegājis pie vietas no kuras pilēja asinis Angelus palika to apakšā lai uzkrātu asinis....
"tūlīt Metjū dabūs arī asinis" Angelus noteicis skatījās traukā kā tur uzkrājas asinis.... Angelus Tagad jutās nedaudz jokaini... Viņam bija sajūta itkā viņš šeit jau agrāk būtu bijis.... Savādi bija tas ka pirms šīs kaujas viņš nezināja neko, bet tagad pēc cīņas itkā zinātu katru koridoru šajā ēkā...

[Elony]

Joši novēroja Angelusa darbības, kas viņam pašam lika sajust izsalkumu. Bet pēc tam.
"Paldies tev." Joši pieklājīgi teica, paņemdams pudelīti. "Nedomāju, ka spirts viņu pilnīgi vedīs pie samaņas, taču aktivizēs smadzeņu darbību un instinktīvos refleksus, kā piemēram, rīšanas refleksus. Citādi, ja piegrūdīsim viņam rīkli pilnu ar asinīm, tad viņš var vienkārši aizrīties."
Viņs noguldīja Metjū uz muguras un pielika viņam pie deguna spirtu. Jādomā, ka nekāda lielā reakcija nebija, taču smadzenēm bija kaut nedaudz jāreaģē.
Nolēmis, ka tālāk tiks galā arī Angeluss, Joši atstāja Metjū un pudelīti pasvieda atpakaļ blondajai meitenei. Viņš neatcerējās viņas vārdu, bet kā gan lai viņš to izdarītu, ja notika cīņa?
Joši devā pie asiņu straumes un kad Angelus bija piepildījis savu trauku, ļāva, lai asinis līst viņa mutē un notek pār zodu.
Tas bija nepareizi priekš japāņa - ļaut, lai citas būtnes ķermeņa šķidrums tevi aptraipa, ta bija nešķīstība.
Bet viņš bija vampīrs. Asinis atjaunoja viņa enerģiju un palīdzēja atgūties no savainojumiem.
Cilvēka asinis bija tik gardas... bet tajās nebija spēka, kā vampīra asinīs, lai arī cik vampīru asinis būtu rūgtas.
"Vai vēl kāds grib atsvaidzināties?"
Atkāpies no asins straumes, Joši piedāvāja pārējiem.

[Gross]

Angelus piepildījis trauku ar asinīm piegāja pie Metjū kurš gulēja pie zemes... notupās uz ceļiem un uzcēlis Metjū nekustīgo ķermeni pussēdus atbalstīja to pret sevi un tad atvēris Metjū muti lēnām lēja tajā asinis ik pa brīdim pārliecinājies vai viņš tās arī norij.... Kad trauks bija tukš Angelus noguldija Metju ķermeni atpakaļ uz grīgas un pats piecēlies noteica:
"Tagad laikam vienīgais ko varam darīt ir gaidīt.....! Nekad nebūtu domājis ka kādreiz ārstēšu vampīru lai tas neatdod galus..."
piegāja pie vietas kur pilēja asinis un atkal palicis apakšā trauciņu piepildīja to.... pat pagājis malā sāka ar asinīm apsmērēt savas brūces, un beigās to kas bija palicis traukā izdzēra.... tad nolicis trauku Angelus noņēma no muguras automātu un sāka to pētīt..... Liesmas slāpētājs un stobra pagarinājums bija salauzti... Angelus pie sevis dusmīgi kautko nomurmināja un tad sāka skatīties apkārt vai kautkur nav redzami kādi instrumenti.... līdz beidzot viņam izdevās atrast ko līdzīgu skrūvspīlēm kurās viņš ieskrūvēja automāta stobru un spēcīgi griežot autumātu stobra gals sāka skrūvēties..... noskrūvējis pagarinājumu Angelus to aizmeta un tad apskatījis pašu ieroci nomurmināja:
"Nu ko... tagad būs saīsinātā versija...."
Tad notupies uz ceļa viņš notēmēja uz kāda beikta mutanta galvu kas atradās vistālāk no viņa un izšāva.... tad piegājis tam klāt apskatīja to un noteica:
"Vismaz precizitāte nav sabojāta"

[Zōzā zač zač]

Metjū, reaģēja, viņa deguns nedaudz saraustījās, kā arī sejas izteiksme neaudz mainījās, kā miegā esošam cilvēkam, kuram kutina seju.
Galva, bija pama'tigi pārsista, brūdzes dzija, bet ļot lēni.
Spēks un enerģija tagad bija vajadzīga, un to tagad viņš arī saņem. Viņa mutē, tagad līst asinis, daudz asinis. Kuras, lēnām, bet tomērt norij.
Metjū vajadzēs, laiku pirms viņš varēs, kaut piecelties un turpināt ceļu.

[Semijs]

Bens turpināja gulēt uz zemes.

[Gross]

Notestējis ieroci Angelus atkal paskatījās uz pārējiem un tad piegāja pie Bena kurš gulēja pie zemes un jautāja: "Tev viss kārtībā...? Tur ir asinis... Tev arī vajadzētu uzpildīties...!"

[Elony]

"Pareizi, mums ir arī Bens." priecīgā balsī teica Joši, pamanījis, ka kaitinošais vampīrēns bija saļimis. Taču dzīvs. Vēl jorpojām dzīvs. Ko tur daudz - veicas viņam!
"Nedomāju, ka viņš tev atsauksies. Viņš ir niknuma kalps, Verdošo Asiņu spēka ņēmējs. Tas ir iedarbīgi cīņas laikā, bet ne ilgi. Tagad viņš ir bezsamaņā un nemodīsies bez asinīm."
Joši uzmeta skatu Metjū, kurš bija jau pamodies un paēdis.
"Lūk, mūsu labajam, stiprajam līderim trauks vairs nav vajadzīgs. Piepildi to ar asinīm un padod Benam. Saodis asinis, viņš pats pamodīsies un tās izders. Un atkal kritīs citiem uz nerviem" beigās Joši nopūtās.
"Tev ir jauks kaķītis, Leija." viņš teica Metjū māsai.

[Semijs]

Bens vēl dzirdēja, kas viņam notiek apkārt, bet runātspējīgs viņš nebija. Balsis nebija saprotamas, jo vampīrs bija gandrīz vai tādā kā kontūzijā, visas balsis likās lēnas un pilnībā nesaprotamas. Galva griezās un ķermenis neklausīja. Vienīgais, ko Bens juta, bija aukstā grīda spiežoties pret viņu ģīmi.
Bet tad.. Viņš sajuta asins smaku un dzirdēja kā tā krīt un atsitās pret zemi. Nevienam negaidot, Bena rokas izstiepās uz priekšu un atbalstījās pret zemi, vampīrs pieslējās uz ceļgaļiem un skatījās ar acīm kurām nebija zīlītes tukšā gaisā. Viņa ķermenis šūpojās un tad no viņa mutas izšāvās aukstā, un klusā tonī izteikts vārds.
-Asinis...-
Bena galva strauji pagriezās pret pusi, kur tā pilēja un viņš jau atradās pie tās vēljoprojām uz ceļgaļiem un ar galvu paceltu uz augšu. Mute bija atvērta un asinis pilēja virsū viņa sejai un iekšā mutei. Vampīra spēki pamazām atguvās..

[Zōzā zač zač]

Metjū pārvēlās uz vēdera un lēnām, rokām, minimāli, trīcot, piecēlās tupus uz ceļiem.
Galva bija nolaista un no viņa mutes pa mazām pilītēm tecēja asinis.
Spēki vēl nebija galģi atgūti, tāpēc viņš palika tupus uz ceļiem. Kā arī viņam viņa sakāve nepatika. Metjū dzīslās, tagad kūsāja atriebkāre un asinskāre.

Tālumā bija dzirdami minimāli soļi, jeb arī tas bija Gilberts?
Diez vai, soļi nāca no citas puses un nelgi pēc tam telpā ieripoja neliela bumbina, apmēram tenisa bumbiņas izmērā, bet metāla.
Apstājusies telpas vidū, tā tieši vidū atvērās un visu telpu piepildīja spoža un apdulinoša gaisma ar spalgu un nepatīkamu troksni. Tadu, ka ausis aizkrīt ciet vismaz uz kādām desmit minūtēm.

[Gross]

Angelus stāvot telpā skatījās uz visu notiekošo, bet tad pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja maz priekšmets kas ieripoja telpā.... Tajā momentā viss notika kā palēninātā filmā... Tad pēkšņi šī mazā bumbiņa atvērās un tā izstaroja apdullinošu gaismu un skaņu... Pirmajās sekundes tūksošdaļās Angelusam jau bija skaidrs kas tā tāda ir, un kas iespējams sekos tālāk, tādēļ saspiedis ar plaukstām jau sāpošo galvu un ar aizvērtām acīm un pēdējiem spēkiem centās aizlekt uz blakus esošo trenniņu telpu caur caurumu sienā pie kura netālu viņš stāvēja... Leciena brīdī Angelus cerēja ka viņš ir pareizi atcerējies kur šis caurums atrodas..... iekritis telpā Angelus centās kur paslēpties.... Viņa ausīs dzinkstēja un gar acīm viss bija balts.... nespēdams orientēties un neko uztvert viņš palika gulēdams uz grīdas un cerēja ka uzbrūkošie noturēs viņu par mirušu ja pamanīs.... Viss bija noticis tik ātri ka tās bija tikai dažas sekundes...

[Gross]

occ: (Sorry.... Dubultposts servera klluudas peec....)

Šo rakstu rediģēja Gross: 06.11.2007 14:40

[Elony]

Sakuma Joši tikai skatījās uz bumbiņu. Tad viņs saprata, ka neka labs tas nebūs un metās zemē, rokām aizsargajot galvu. Viņs gribeja uzsaukt pārejiem par briesmām, bet nepaspēja, kad notika uzliesmojums un troksnis, bet viņs bija zemē, acis ciet, rokas aizsedza ausis, ta ka sekas viņu varēja skart nedaudz mazāk.
Kas tas ir?
Nu ir sūdi!
Šādas domas šāvās viņam prātā, domājot par nākotni.

[Bizii van Dope]

Tarra atkal bija izdevies izvairīties no cīniņa. Viņa atkal bija stāvējusi maliņā par savu vienīgo aizsegu, izmantojot melno kaķēnu, ko visu cīņas laiku turēja rokās. Tas atkal ar lielajām acīm sekoja līdz ik katrai tās norisei it sevišķi, ja tā pārāk pietuvojās viņa saimniecei. Kaķēns bija gatavs lēkt un pārvērsties jebkurā mirklī, bet tāds nepienāca, un Tarra to nenožēloja, tāpat kā nenožēloja to, ka bija atteikusies piedalīties jaunā, asiņainā cīņā.
Par laimi viss jau bija beidzies.
Tarra spēra soli uz priekšu, lai iesaistītos notiekošajā, taču apstājās pussolī, ieraugot turpat no sevis, visai netālu tenisa bumbas izmēra bumbiņu.
Kaķēns nospicēja ausis, taču nebija laika pievērst uzmanību soļiem, kas jau bija aizdipējuši tālumā.
Tarra tikai vienu sekundi stāvēja kā sastingusi, jo tikai vienu sekundi vajadzēja, lai saprastu, kas tas ir un, kas jādara.
Sieviete apsviedās un metās atpakaļ uz to pašu vietu, kurā nomaļus bija stāvējusi. Atskanēja sprādziens, un vilkate aizmiedza acis, aizklājot seju ar rokām. Tieši tajā mirklī skatu uz viņas ķermeni aizsedza kaut kas liels un melns.
Kāpēc vienmēr notiek tā?viņa vēl nodomāja, cerot, ka Berfona spēks aizsargās ķermeni no bumbas trieciena, ja ne pavisam, tad pietiekami, lai Tarra vēlāk vēl varētu piecelties kājās.

[Vilku meita]

Vampīre nosmīķņājusi, tik paraustīja plecus un daudz nekavējoties devās pāri telpai pie saviem suņukiem. Paceļam plauksta pastiepās pretī asins strūkliņai no griestiem. Pašlaik pat tādas nesmādēja, kaut patiesībā vēlējās izbaudīt siltas, no atrērijas plūstošas asinis, bet diemžēl nācās samierināties ar to kas ir. Vienu gan Keila izbaudīja... savu izteikti vampīrisko izskatu. Ko tādu viņa sen nebija pieredzējusi, tādēļ nesteidzās ar atgriešanos tik ierastajā paskatā.
Kautkur atskaneja soļi, kas saistīja uzmanību. Vampīre tieši sabužināja lielos dzīvniekus, kas telpā ieripoja kas metālisks. Likās, ka kāds noelsās īsu mirkli pirms klikšķa, bet nespēja noteikt kurš. Viņa pacentās parauties pēc iespējas tālāk, bet dzīvnieki saplīda ar ēnām. Ar spilgtu gaismu, ja vien tā nav saules gaisma, pat gribot nespētu neko nodarīt - tāpat jau dzīvo mūžīgā tumsā,- bet asā skaņa gan. Pēdējais ko Keila dzirdēja bija pašas spalgais klirdziens, ko noslapēja granātas radītais troksnis.