Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Džezā tikai Meit...]

Evelīla sarauca uzacis un salikusi rokas sānos, paskatījās uz Alaku.
- Mēs dosimies? Uz kurieni? - Par ēšanu meitene nelikās ne zinis, jo to viņai negribējās. Viņa paņēma no telts ūdens pudeli un mazliet padzērās. Nu dien, viņa neko neatcerējās par tālāko ceļu..

[Ludiēna]

Nē, man negribas ēst pagaidām...Viņa skaļi noteica, tad čukstus turpināja Šis mežs tevi ir izredzējis.Vai tu nejuti kā visas radības tur tiecās pēc tevis?Viņš skums, kad tu aiziesi, bet tu pat nesapratīsi, kāpēc koku galotnes locīsies tev nopakaļ.
Sofei piecēlās un arī noskūpstīja brāli uz pieres. Mans, princis!Viņa noslēpumaini noteica, kad Alaks viņai uzmaidīja. Tad pievērsās Evelīlai Man patīk nezināt, tas man liek iedomāties notikumus, kuri varētu atgadīties ceļā. Ja tu tici nezināšanas spēkam, tad tu vari saprast, cik skaista tā mēdz būt. Sofei piemiedza viņai ar aci un pasniedza cepumu, kuru tikko izvilka no kabatas.

Šo rakstu rediģēja Ludiēna: 26.10.2007 09:34

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna iesmējās un pateikusies pieņēma pasniegto cepumu. No tā gan viņa nespēja atteikties un kārtīgi padomājusi, viņa izlēma, ka tomēr kaut kas jau ir jāpaēd, jo ceļā būs vajadzīgs spēks.
- Paldies. Nu es nezinu, es domāju, ka labāk ir zināt kas tevi var sagaidīt un jau laikus tam būt gatavam. Protams dažbrīd ir labāk vienkarši iet, kur sirds tev liek. Nedomājot par pārējo, bet izbaudot mirkli, kad esi brīva un izjust apkārtni.. - Viņa nokodās gabaliņu no cepuma un domīgi pavērās uz koku galotnēm.

[Ludiēna]

Man patīk pārsteigumi Sofei atbildēja un palūkojās uz to pašu pusi.Bet mēs arī nekad neuzzināsim, kas mūs īsti sagaida.Tāds spēks mums vēl nav dots, bet es ticu, ka tāds pastāv. Koku galotnes viegli locījās vējā, tajos ķērca vārnas. Sofei juta meža smaržu, un viņai sagribējās iegulties sūnās un iegremdēt to maigajā ādā savas rokas. Viņš ir burvīgs, vai ne?

[Džezā tikai Meit...]

- Man pret pārsteigumiem arī nav nekas iebilstams, tikai ja tie ir patīkami. - Meitene domīgi novilka un viegli pasmaidīja. Vējš locīja koku galotnes un saulē spīdošās lapiņas likās kā zeltu paslēpušas, jo tās mirguļoja ar savādu zeltītu spīdumu.
- Nē, mēs neuzzināsim, kas tieši, bet mēs varam vismaz censties un mēģināt sagatavoties tik cik iespējams.. - Evelīna pievēra acis un ieklausījās putnu čivināšanā. Viņa tās atkal atvēra un paskatījusies uz Sofei pasmaidīja.
- Jā, nudien burvīgs. Kā gribētos te palikt uz ilgāku laiku, bet diemžēl tas nav iespējams.. - Viņa nopūtās un nosēdās uz telts maliņas.

[Ludiēna]

Ieelpo mežu sevī, tad tas ilgāk paliks pie tevis. Man arī ir ļoti žēl atstāt šo vietu. Es jūtu, ka te paliks daļa no manis, daļa no Alaka un mazliet no tevis. Sofei apsēdās līdzās.
Tev ir tik skaisti mati. Tu varētu būt meža sirēna.viņa pieskārās Evelīnas sarkanajiem, kuplajiem matiem un pielika tos pie sejas.Tik maigi un smaržīgi!Man tā patīk tiem pieskarties.
Sofei sapņaini novilka, tad sakārtoja Evelīnas matus un atkal pievērsās mežam.

Šo rakstu rediģēja Ludiēna: 26.10.2007 11:40

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna pasmaidīja un noteica.
- Daļa no manis paliks te vienmēr. Noteikti. Es zinu, ka kādu reizi vēl šeit atbraukšu.. - viņa pasmaidīja Sofei, kas apsēdās viņai blakus un pielika viņas matus pie savas sejas. Meitene iesmējās un vaigos iezagās mazliet sārtuma.
- Paldies.. Man savukārt dažreiz gribētos lai man būtu tādi mati kā tev. Tik taisni un viegli savaldāmi.. Bet es mīlu savus matus tādus kādi tie ir. - Viņa vēlreiz iesmējās un arī pievērsās mežam.

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss pasmaidīja par Tias atbildi.
Paldies, paldies.
Tad puisis piecēlās kājās un izstaipījās tā, ka kauiņi nokrakšķēja.
Varētu tā kā sākt kustēties...
viņš domīgi teica, un paskatījās uz tikko piecēlušos Evelīnu.
Laikam jau tas tik ātri tomēr nenotiks.
viņš nīgri piemetināja un tad piegāja pie Esteres.
Tev mantas sakārtotas?
Kriss ar smaidu uz lūpām jautāja.

[Ludiēna]

Aizver acis Evelīna! Es gribu tev ko parādīt. Ja tu neiebilsti, mēs varētu ieiet mežā uz neilgu laiku. Alaks mums pateiks, kad visi sadomās doties ceļā. Nu, vai esi ar mieru? Sofei aicināja Evelīnu. Alaks mazliet pasmaidīja, tad apgūlās zālē.

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna mazliet apdomājās un tas pasmaidījusi noteica.
- Nu labi. Bet kādēļ man ir jāaizver acis? - Viņa piecēlās kājās un palīdzēja piecelties arī Sofei.

[Ludiēna]

Tas ir vajadzīgs, lai tu labāk spētu to sajust.atbildēja Sofei, paklanīdamās Evelīnai kā pateicībā par rokas pasniegšanu. Bet tagad aizver acis, un apsoli, ka darīsi to, ko es lieku. Viņa saņēma Evelīnas roku un piekļāvās viņai mazliet tuvāk. Tikai uzticies man, es tevi vedīšu uzmanīgi, apsolu.

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna mierīgi nostājās un aizvēra acis. Viņa sajuta meža smaržu un dzirdēja putnus čivinām. Meitenes sejā jau atkal bija ierastais smaids un viņa noteica.
- Labi, esmu gatava. Vari mani vest. - Meitene juta kā Sofei saņem viņas roku un pamāja ar galvu kā apliecinot, ka ir tiešām gatava..

[Elony]

Džins neko neatbildēja meitenei, kas viņam sadomāja mācīt dzīvi. Cik viņai gadu - septiņpadsmit? Lai padzīvo vēl nedaudz, tad redzēs, ko teiks. Bet patiesībā viņš zināja, ka viņai ir taisnība. Bet arī viņam bija taisnība. Diemžēl.
"Lieliski, jāiet prom. bet šamējās sadomā klīst apkārt." Džins teica, pamanījis Sofei un Evelīnu.
Garīgais viņam tagad nebija nekāds labais. Bija vai nu jādzer sakē, vai ezera ūdenī jāizsit no galva dullums. Bet tagad viņam bija jāgaida pārējie.
Mobilitāte ir japāņu tautas panākumu atslēga. Šiem tās acīmedzami trūka. Nu, bet viņam pašam jau arī.

[Ludiēna]

Tātad, turi acis cieši ciet!Sofei iesāka, citādi nekas nesanāks!. Viņa sāka vest Evelīnu uz meža pusi.Tavs ceļojums ir sācies. Ieklausies vējā un pasaki, ko tu jūti. Sofei ļoti uzmanīgi skatījās, kur Evelīna liek kāju.

[Džezā tikai Meit...]

Meitene jau turēja acis cik cieši vien spēja un lēnām lika soļus tur, kur Sofei viņu vadīja. Viņa ieklausījās vējā, kurš viegli šalkoja koku galotnēs un izmeta pārējo no galvas.
- Es jūtu patīkamas tirmas pārskrienam mugurai, kad tas noglāsta manu seju un sapurina manus matus, kā arī es jūtu maigumu un siltumu rodamies sevī, kad klausos tā koku galotnēs radītajās skaņās.. - Viņa godīgi noteica Sofei.

[Ludiēna]

Tagad es tevi pievedīšu pie maža vārtiem sacīja Sofei un pieveda Evelīnu pie vietas, kur sākās taka uz mežu.Gar meiteņu kājām ailidoja krāsainie taureņi. Turpat auga divi koki- viens vienā galā, otrs otrā.Sofei un Evelīnai pienākot tuvāk, no tiem izlidoja zvirbuļi un skaļi čivinādami aitrauca pojām.Vārti ir veidoti no nezināmu meža ogu zariem.Tie ir saauguši kopā...Vai redzi?Vai vari pateikt kādā krāsā ir ogas?

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna klusējot sekoja un dzirdēja nočivinām zvirbuļus netālu no viņas un tas skaļi iesitās viņas attīstītajā dzirdē. Sofei uzdeva nākamo jautājumu un meitene nezināja ko domāt. Kādā krāsā ir ogas? Sirds sita strauji un meitenes prātā nāca tikai viens vārds.
- zilas.. - viņa nočukstēja tikko dzirdami.

[Ludiēna]

Sofei un Evelīna izgāja caur vārtiem.Skaista ogu krāsa! Patiešām tās izskatās kārdinošas. Es tev aprakstīšu.Sofei turpināja, Tās ir sirdsveida formā, un tās izskatās tik sulīgas, ka gribas nobaudīt, bet to gan mēs nedrīkstam! Līdz mežam palika daži soļi. Mēs esam iegājušas meža zemē, un mums pretī nāk daiļais vārtu sargs.Ak, Sakārto savu tērpu! Kāds ir tavs tērps?viņa vēlējās zināt.

Šo rakstu rediģēja Ludiēna: 26.10.2007 17:40

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna ļāva Sofei viņu vadīt tālāk un ar smaidu noklausījās viņas aprakstītajās ogās. Prāts uzbūra to kā izskatās aprakstītās ogas un meitene gandrīz jau atvēra acis, lai pārliecinātos, ka tādas tur patiešām ir. Un tad, nākamais jautājums.
- Mans tērps ir sūnu zaļš un ar sarkanīgām ogām izraibināts. - Noteica Eva un tiešām piekārtoja sevis uzburto tērpu.

[Ludiēna]

Mmm...ļoti krāšņš un skaists. Man ir brūna satīna kleita, tā ir apvīta ar tām zilajām ogām. Man ir arī loks un bulta. Viss kas var gadīties! Sofei centās to visu padarīt ļoti dzīvu un baudāmu, lai Evelīnai ir ko atcerēties. Tas sargs ir jauns,garš puisis melniem, gariem matiem un dzidri zilām acīm. Viņš sniedz tev zilu rozi un skūpsta roku! Sofei ātri noplūca pieneni un pasniedza to draudzenei. Ak, nu nestāvi taču kā sālsstabs! vismaz pieskaries viņam, citādi viņš apmulsīs.