Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Snorkes Jaunkund...]

Tā bija aizliegta visu manu atlikušo mūžu!
puisis izmisīgi ķērās pie pēdējā salmiņa.
Nesauc mani vairs tā...Tia.
viņš velnišķīgi smīnēdams, ļāva, lai meitene izpēta viņa plaukstas līnijas.
Tikai nesāc pareģot man visādas muļķības, kā to ir darījuši tik daudzi, veci krāpnieki.
viņš pasmaidīja.
Ai, kas tev ir ar to samarieti? Es varu tūlīt pat iet un izvandīt visas tavas mantas, un tad es vairs nebūšu nekāds labais samarietis. Bet es tā nedarīšu. Esmu pieklājīgs un civilizēts cilvēks.
viņš piemetināja, tēlodams skumju pārņemtu cilvēku, tad atkal iesmējās.
Paklau, es tiešām esmu sasodīti labā garastāvoklī. Vajadzētu biežāk ar jums, dažiem indivīdiem iet pārgājienos.
viņš pasmīkņāja.

[Pūķēns Sāra]

-Kriss!- meitene iesaucās, kad puisis pateica Tia. Viņi abi zināja, ka Kriss šobrīd spēlējas ar uguni, jo puisis bija no tiem retajiem, kas zināja, kas notiek, ja Tiamaru sadusmoja, un šī bija viena no lietām, kas meiteni mēdza ļoti sadusmot, jo tā viņu tikai drīkstēja Mets, un tā kā arī Meta nebija tuvumā, nebūtu, kas meiteni tik ātri nomierinātu, ja viņa sadusmotos. -Tu zini, ka tā nedrīkst. Neizaicini mani!- Viņa tiešām nevēlējās dusmoties uz Krisu, bet parasti viņa vienkārši sāka dusmoties un viss, viņa nespēja to tā vienkārši kontrolēt, gribu dusmojos negribu nedusmojos.
-Vari vandīt, tik nezinu vai būtu iepriecināts par to ko tur atradīsi. Nu nevis iepriecināts, bet ka jutīsies ļoti ērti. Tu jau zini, meiteņu somiņās atrodas meiteņu lietiņas, kuras dažkārt zēniem ieraugot...-
-Un zini, ko es tev pareģoju? To, ka tevi drīz piemeklēs kāda lieta... vismaz ļoti iespējams, ja tu tā turpināsi.- Neatlaizdama vaļā puiša plaukstu, viņa atgrieza skatienu pie puiša tumši zilajām acīm.

[Snorkes Jaunkund...]

Puisis vainīgi pasmaidīja.
Piedod, piedod, bet man vienkārši šausmīgi riebjas ka mani sauc par Krismenu, un tev...tev riebjas, ja tevi sauc nevis par Tiamaru, bet tu jau zini ko.
viņš iesmējās, vairs neteikdams saīsinājumu, jo zināja, ka tad meitene tiešām paliks dusmīga, bet pašlaik viņam negribējās, lai viņa būtu dusmīga.
protams, mēs ieraugām dažādas meiteņu lietas un noģībstam, vai tā? Beidz, es vairs neesmu 10 gadīgs puišelis.
viņš iesmējās par meitenes izteikto "pareģojumu".
Nu, tas vismaz nav tik slikti, kā "pāragra, sāpīga nāve no melnādaino uzbrukuma ar beisbola nūjām, kādā tumšā šķērsielā." , kā man to pareģoja viena no pirmajām pareģēm, pie kurām mani aizveda mamma. Protams, pēc tam viņa bija ļoti nikna un atteicās pareģei maksāt.
viņš sāka smieties.

[Pūķēns Sāra]

-Ak, nabaga pareģe, tā pūlējās, bet naudu nesaņēmi. Neesi nekad domājis, kā viņas vienmēr izdomā tādus pekstiņus? Vienreiz, kad mani aizvilka pie pareģes, tā man paziņoja, ka es kaut ko neto izdarīšu un mani nolaupīs mafija.- Tiamaru skaļi iesmējās, Kriss bija viens no tiem, kas kaut ko nojauta par Tias vecākiem un nu jau audžuvecākiem, bet kā jau visiem bija labi zināms, tādās lietās ne dēļ Tiamaras bāzt savu degunu nebiaj ieteicams, ne dēļ tā, ka tā lieta par mafiju varēja būt taisnība, un tad labi neklāsies nekādi.
-Tu neesi 10 gadīgs bērns? Un es tā cerēju, jo ja neesi labais samarietis, tad cerēju vismaz tevi aizvest uz rotaļu laukumu un izmaksāt saldējumu.- Viegli vīlusies meitene novilka, bet jautrāk turpināja -un kā, esi kādreiz redzējis kā kāds noģībst ieraugot ko tādu? Un tu nejautāsi, ko pareģoju?-

[Snorkes Jaunkund...]

Njā, mamma bija tik nikna, nu par to, ka pareģe atļaujās ko tādu stāstīt mazam bērnam. Atzīšos, es laikam tiešām izskatījos nobijies, jo nav jau forši dzirdēt savu "gaišo" nākotni.
viņš sāka smieties, bet neteica neko par meitenes atklāšanu viņas pareģojumu.
Njā, ironiski...
viņš nodomāja.
Es varu notēlot 10 gadīgu puišeli vai arī tu tāpat vari to saldējumu izmaksāt.
viņš pasmīkņāja.
Nē, nav gan tā laime bijusi redzēt, kā kāds puisis noģībst, redzot meiteņu personīgās lietas.
viņš smējās.
Nu, ja tu tā vēlies. Kas tad tā ir par lietu?
viņš viltīgi smaidot jautāja.

[Pūķēns Sāra]

Meitenes sejā ielavījās noslēpumains smaids, kad viņa negaidīti pieslējās sēdus. Viņas slaidie pirksti aizskāra puiša zodu, tā liekot, viņam palūkoties uz meiteni, kad meitene puisi noskūpstīja. Tā bija pavisam spontāna tikko izdomāta darbība, jo vispār viņa bija vēlējos pamēģināt puisi nokutināt, bet kaut skūpsts bija spontāns, tas nebija bezjūtīgs un spontāns, bet gan maigs un pat mazliet juteklisks. Atrāvusies, no puiša, meitene tam uzsmaidīja, iekārtodamās iepriekšējā stāvoklī.
-Tātad?- Meitene atkal lūkojās puiša tumši zilajās acīs ar viegli smaidu uz lūpām, it kā iepriekš izdarītais būtu pavisam ierasta lieta, bet iekšēji meitene jutās pavisam savādāk. Ko tu dari? Ko tu dari trakā? Es vēl saprotu, ja tu sadusmojies vai tā, bet kas šāds.... Nē, nu nenoliedzami, ka Kriss ir izskatīgs un tā, bet tik neapdomīgi... Bet tad vispār nebija tik slikti...

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss gan jutās ļoti apmulsis, varētu pat teikt satriekts, bet arī patīkami. Pēc skūpsta viņš ieskatījās meitenes acīs, it kā meklēdams atbildi uz jautājumu "da, ko pie svētajām čūskām, tu dari?", bet tad pasmaidīja.
Tas bija tas pareģojums? Vai tas nozīmē, ka man tevi biežāk jāsauc tajā vārdā?
viņš smīkņājot jautāja, vēl joprojām samulsis, bet tāpēc neatteikdamies no platā smaidā.

[Pūķēns Sāra]

Tiamaru turpināja lūkoties puiša acīs, ja puisis pieliktu roku pie viņas krūtīm sajustu cik strauji pukst viņas sirds.
-Varbūt arī bija pareģojums, varbūt arī ne. Ja tā godīgi es tevi vēlējos nokutināt, protams, tev jau noteikti nekutētu, tādēļ šobrīd tas vairs nav tik būtiski.- Vienīgais, kas varēja nodot meitenes iekšējo nosakņojumu bija tas, kā pirksti satraukti spēlējās ar lentu, kas bija aptīta ap delnu.
-Par vārdu, nezinu gan. Vari jau mēģināt, bet zini, ka riskēsi tāpat, un...- šoreiz Tiamara patiesi saminstinājās, reti kad šī meitene minstinās, vēl jo vairāk kāda priekšā. -...un...- viņa vnk nespēja nobeigt sakāmo, tādēļ vnk apklusa, un nolaidusi saktienu no puisā acīm, pievērsās lentītes pluinīšanas nodarbei.

[Semijs]

Gregoram bija visas balsis aizgājušas gar ausi, vienīgais, ko viņš dzirdēja bija Julliana kaitinošo jautājumu, uz ko puisis atbildēja ar pieciem vārdiem.
-Ej taču tu dir.st!-
Pacēlis galvu uz augšu, Grego atkal nolaida galvu un nopūtās. Tik slikti viņš nav juties kopš... kopš... pagājušāsnedēļas!

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss sāka smieties.
Tur tev taisnība. Man nekut.
viņš smīkņādams, teica, skatoties, kā Tiamara nervozi spēlējas ar lentīti.
...un? Neuztraucies, es vairs nemaz netaisos tevi tā saukt.
Puisis teica, tagad jau vēl vairāk apmulsis par to, ka meitene vairs nevarēja pabeigt iesākto teikumu.
Kas tev notika?
viņš puisiski un nevainīgi apjautājās.

[Pūķēns Sāra]

-Es neuztraucos.- Pēc brīža Tiamara atbildēja un turpināja lūkoties uz pirkstiem, kas rotaļājaš ar lentīti. Izbeidz! Izbeidz! Izbeidz! Viņa domaš šķendējās, kad pēc brīža pirksti beidza savu rotaļu un mierīgi apgūlās uz meitenes vēdera.
-Man nekas nenotika!- Iesmējusies, viņa ielūkojās Krisa acīs, -Tu jau zini, meiteņu garastāvokļu maiņas, tā mēdz notikt. Tātam pie kā mēs palikām?

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss ar vienu uz augšu sarakutu uzaci pasmaidīja.
Proootams. Un es esmu ezis, kas piestrādā par žēlsirdīgo samarieti. Tiešām, es tev ieteiktu tik ļoti nesatraukties.
viņš pasmīnēja, tad pamāja.
Protams, protams, garastāvokļa maiņas. Esmu dzirdējis, ka tās notiek tad, kad meitenēm ir cikls.
Izskatījās, ka Kriss gan nav pārāk informēts par to, kas tas par ciklu un kas tas vispār ir, kā nekā, viņam nekad nav bijusi neviena māsa, bet tik daudz gan viņš zināja.
Mēs palikām pie....kaut kā, kas saistīts ar pareģojumu?

[Pūķēns Sāra]

-Nu jā, un zēniem kas bija? Stāvošā stāvokļi? Vai kas, kad viņi uzvedas kā grūtnieces kam ik pa piečām minūtēm mainās domas un noksaņojumi?- Meitene jau atkal puisim parādīja mēli, iekārdodamās ērtāk un atkal saņemdama Krisa plaukstu.
-Tātad pareģojums... hmm, es esmu slikta pareģe, un neesmu laba pekstiņu domātāja.- Pasakot pēdējos vaŗdus, meitene vladījās, lai neiesmietos, -Bet tātad, ja ņemam, ka pareģojumu jau izpildīju, vai tam ir iespēja atkārtoties?- Meitenes zaļās acis vērīgi pētīja Krisa reakciju, Viņam patika? Nepatika? Meitenei pa prātu jaucās domas.

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss iesmējās.
Taisnība, taisnība. Viss laikam ir taisnība. Vai grūtnieces tā dara?
viņš tēloja pārsteigumu, tad atšķirībā no Tiamaras iesmējās pilnā balsī.
Njā, tur vajag trennēties, lai uz vietas izdomātu kaut ko iespaidīgu, piemēram, ka nākotnē tev būs trīspadsmit bērnu, un ka tu nevarēsi visus uzturēt, tāpēc aizsūtīsi viņus uz bioloģisko eksperimentu laboratorijām. Vai, ka tev nākotnē būs spožs, izcils darbs, bet tu viņu zaudēsi, jo kāds muļļa būs palaidis tavā darbavietā baumas, ka tu esi narkomāne un izmanīgi būs paslē```` tavā rokassomiņā heroīna paciņu, kā rezultātā tevi apcietinās, un visa tava dzīve sabruks. Apmēram tā.
Kriss ar pēkšņi nopietnu sejas izteiksmi teica, tad sāka smieties.
Viņš atvēra acis no smiekliem, un ieskatījās meitenes zaļajās acīs. Uz viņa lūpām bija patīkams, viegls smaids.
Un kā pašai pareģei likās?
viņš teica, tagad jau atkal nomainījis smaidu uz viltīgo smīnu. Puisis pieliecās un pavisam viegli un maigi noskūpstīja meiteni.
Kad viņš atliecās, uz lūpām atkal bija nebēdnīgais, jautrais smīns.

[Pūķēns Sāra]

Tiamara skanīgi iesmējās, kad Kriss sāka fantazēt notikumus, -Jāatzīst, ka tev labi izdodas, esi izgājis speciālu kursu?- Viņa jautri uzlūkoja puisi, kad puisim uzdodot pēdējo jautājumu, viņa kļuva viegli domīga, kad negaidīti puiša maigās lūpās aizskāra viņas. Sirds, nejaucene, izlaida pukstu, kad puisis meiteni noskūpstīja. Jāatzīst, ka ar Tiu tā sen nebija bijis, varbūt tādēļ, ka parasti viņa īsti nepazina tos puišus, un varētu teikt, ka tas bija aprēķins, bet šoreiz ar Krisu viņu saistīja, kas vairāk par pāris dienu apzīšanos, un tas, ka Kriss... Puisis atkal uzlūkoja Tiamaru, un meitene puisim jautri atsmaidīja.
-Liekas, ka tomēr pareģojums varētu atkārtoties vēl pāris reizītes, vai pareizāk ieilgt.- Viņa piepacēlusi roku, uzsita pa puiša degungalu. -Tu tiešām, varētu būt jauks samarietis.-

[Snorkes Jaunkund...]

Nē, es to tikko uz vietas izdomāju. Es varētu pat pamēģināt. Iedod roku.
Kriss saņēma Tias roku savējajā, un sāka skatīties viņas plaukstā, tad ar pašu pirksta galu viegli vilka pa meitenes plaukstas līnijām.
Jā...jā, mhm, viss skaidrs...jā...
viņš domīgi novilka, tad pacēla galvu.
Nu ko, kundze, man ir viens labs pareģojums un viens slikts. Sākšu ar slikto. Jūs nākotnē būsiet tik bagāta un ietekmīga, ka šausmīgi daudzi cilvēki jūs katru nakti mēģinās vai nu apzagt, vai nogalināt. Bet labā ziņa ir tāda, ka jums būs labs vīrs un astoņpadsmit bērni, kurus jūs varēsiet uzturēt, un jums viņi nebūs jāsūta uz bioloģisko eksperimentu laboratorijām.
viņš teica un atlaida Tias roku.
Kriss iesmējās un viegli paklanīja galvu.
Paldies par komplimentu.
Puisis smejoties teica.

[Pūķēns Sāra]

-Vienmēr laipni, un kā tu tā, kāds slikts pareģis, es tieši vēlējos tos nosūtīt uz bioloģijas labaratoriju, lai tie ir gudri un labi audzināti, vēl pie tam astoņpadsmit bērni! Ak, dievs. Es tak nevarēšu ormālu dzīvi dzīvo,t to vien darīšu kā staigāšu stāvoklī un dzemdēšu bērnus kā tāds kāmītis!- Meitene burtiski nodrebinājās, to pasakot. -Bet ir iespēja kā mainīt manu likteni? Vienmēr staigāt nevainīgai? Ja, protams, es esmu nevainīga,- Tia jau viegli smejoties teica, -Un kas tad man būs vīrs? Varbūt tu?-

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss sāka smieties.
Protams, ka var mainīt. Tu, ja vēlies, vari tos sūtīt uz bioloģiskajiem eksperimentiem, un varbūt, ka tu vispār varēsi nedzemdēt. Tavs liktenis ir tavās rokās.
viņš pacēlis rokas un ar platām acīm, šausminošā balsī sacīja, tad atkal normālā balsī teica:
Par vīru es nemāku teikt. Manā vīzijā viņš bija melnos dūmos tīts. Jā, bet ar zelta maliņu. Nu, dūmi. Dūmi bija ar zelta maliņu, tā ka tas liecina, ka viņš ir labs cilvēks. Tā ja, tā ja, mans bērns.
Kriss, kā sačākstējis večuks vai pieredzējis pareģis, teica, viegli smaidot.

[Pūķēns Sāra]

-Ak, Krisme...- meitene aprāvās un it kā neko nezinot, noplivināja skropstas, -Galvenais, ka ar zelta maliņu, un citi gudrie saka, ka liktenis ir katram noteikts un to mūsu spēkos ti nav mainīt.- Visnizonši noteica Tiamaru, kad plati pasmaidīja.
-Un zini, šķiet, ka tomēr manas domas, vairāk sliecas uz to, ka tu neesi ezītis, bet, ja esi, tad tāds šaušalīgi mīlīgs.- Meitene atkal uzsita pa puiša degungalu, un refleksīvi iekodās apakšlūpā.

[Margo]

Esterei beidzot izdevās aizvilkt savu mugursomu. Nopūtusies un aizlikusi aiz auss kādu matu šķipsnu, kas līda ārā no copes, meitene piecēlās kājās. Tad viņa pavēra telts durtiņas Telts vēl bija nedaudz sasmakusi, tādēļ meitene nolēma vēl mazliet pagaidīt. No brokastošanas vietas atskanēja smiekli un runas. Estere izlīda no telts, lai paskatītos, kas notiek. Smējēji bija Tia un Kriss. Estere viegli pasmaidīja, taču smaids bija nedaudz samākslots. Nopūtusies meitene atkal apsēdās tur pat pie savas telts, tā lai citi viņu nemanītu. Estere apgūlās, atspiezdama galvu pret savu mugursomu.
Viņi visi taču bija draugi! Kāpēc Estere jutās tik dīvaini, redzot Tiamaru un Krisu kopā tā smejoties? Meitene nopūtās un papurināja galvu. Meitene centās izdzenāt uzmācīgās domas no galvas. Pirksti spēlējās ar kuloniņu meitenes kaklā. Viņa vērās uz sauli caur koku zariem.
Ir tikai iedomas,
Nekas šeit nav īsts.
Viss apkārt tik samākslots,
Sapņos un cerībās tīts.
Estere klusi pie sevis noteica. Dzeja. Viņas pašas sarakstīta. Vēlreiz nopūtusies, viņa piecēlās sēdus. Cope jau atkal bija izjukusi, bet Estere par to daudz nebēdāja. Viņa matos sameklēja matadatas un atkal uztaisīja copi no jauna. Bija pasakaini skaista diena. Pietika prātu nodarbināt ar visādām muļķībām. Viņi taču bija draugi! Uzburdama sejā smaidu, meitene beidzot piecēlās, lai varētu beidzot nojaukt savu telti.